Ārstēšana, Veselības politika

Digitalizētie pacienti un rindu tikpat kā nav. Taivānas pieredze

Publicitātes foto

Ja Latvijas politiķi jau 1994. gadā būtu vienojušies ieviest valsts obligāto veselības apdrošināšanu, droši vien šodien mums būtu daudz lielāki sasniegumi šai jomā, nekā tas ir citās valstīs, kur šī sistēma darbojas. Taču toreiz pietrūka politiskās gribas. Piemēram, Taivāna 1995. gadā raudzījās nākotnē ar daudz gaišredzīgāku skatu, nešauboties par nacionālās veselības apdrošināšanas sistēmas radīšanu, un bija pirmā Āzijā, kas to izveidoja. Šī Dienvidķīnas jūras sala teritorijas ziņā ir nedaudz lielāka nekā puse no Latvijas, taču iedzīvotāju skaits tajā ir desmitreiz lielāks. Tāpēc pats par sevi saprotams, ka nebija viegli tik plašai sabiedrībai izveidot visaptverošu sistēmu, lai tajā iekļautu 99,9% iedzīvotāju. Tiesa, par problēmām gan mediķi, gan politiķi runā diezgan izvairīgi, tomēr tāpat kā citur arī tur bez tām neiztiek.

Pateicoties Taivānas Ārlietu ministrijai, man bija dota iespēja iepazīties ar stiprajām un ne tik stiprajām veselības apdrošināšanas pusēm laikā, kad Latvija gatavojas sākt valsts obligāto veselības apdrošināšanu. Jāteic, ka visās vietās – gan slimnīcās, gan arī Nacionālajā veselības apdrošināšanas administrācijā – tika uzsvērts, ka medicīna ir dārga, tāpēc nepietiek tikai ar valdības un darba devēja maksājumiem apdrošināšanas fondā, arī cilvēkiem pašiem ir jāmaksā atkarībā no turības.

Veselības un labklājības ministrs Čens Sīčuns pauda, ka esot gandarīts par pasaulē zemākajām apdrošināšanas administratīvajām izmaksām – tās esot tikai 0,9% no kopējā apdrošināšanas budžeta.

 

 

Mēraukla – 620 eiro

Taivānā ir ieviestas trīs apdrošināšanas prēmiju kategorijas, kuras tiek pielāgotas atkarībā no tā, cik liela ir apdrošinātās personas alga. Ja cilvēks nav iekļāvies darba tirgū, bet viņam tomēr ir ienākumi, kaut vai izīrējot nekustamos īpašumus, tad, sākot no 2013. gada, ir jāmaksā vēl tā sauktā papildu apdrošināšanas prēmija. Taivānas veselības apdrošināšanas budžets no šīm papildu prēmijām vien 2016. gadā saņēma 1,2 miljardus eiro.

Pirmā apdrošināšanas prēmiju kategorija skar, piemēram, ierēdņus, privāto skolu pedagogus, pašnodarbinātos, darba devējus sabiedriskajos un privātajos uzņēmumos un organizācijās. Ja ierēdnis maksā 30% apdrošināšanas prēmiju, bet viņa darba devējs – 70%, tad salīdzinājumam minēšu, ka privātās mācību iestādes skolotājam šī proporcija sadalās šādi: 30% jāiemaksā pašam, 35% samaksā darba devējs, un tikpat tiek samaksāts no valsts budžeta. Savukārt lauksaimnieki un zvejnieki paši maksā 30%, bet 70% tiek piemaksāts no valsts budžeta. Bet maznodrošināto cilvēku, bezpajumtnieku, invalīdu, vecu ļaužu, bezdarbnieku, cietumnieku veselības apdrošināšanas izdevumus pilnībā sedz valsts.

Apdrošināšanas prēmijas taivāniešiem jāsāk maksāt no 620 eiro lielas algas, un tie ir 25 eiro mēnesī. Bet tiem, kas mēnesī nopelna, piemēram, vairāk nekā 3200 eiro, iemaksa ir 152 eiro ik mēnesi.

Nav tā, ka ieviestā progresīvā iemaksu metode ir kā akmenī iekalta – ik pa laikam tā tiek pārskatīta, palielinot vai samazinot apdrošināšanas iemaksu procentu maksājumus. Bet, ja cilvēkam rodas kādas negaidītas pārmaiņas dzīvē un viņš vairs nespēj samaksāt veselības apdrošināšanas iemaksas, tad ir iespējams paņemt bezprocentu aizdevumu, veikt maksājumu pa daļām vai arī Nacionālā veselības apdrošināšanas administrācija iesaka grūtībās nonākušajam doties pēc palīdzības uz labdarības organizācijām.

Taivāna savu iedzīvotāju veselības aprūpei ir atvēlējusi finansējumu, kas ir līdzvērtīgs 6,3% no iekšzemes kopprodukta. Tas nav pats augstākais procents Āzijas valstu vidū, taču pietiekami augsts, lai varētu nodrošināt saviem iedzīvotājiem ambulatoro aprūpi, ārstēšanos slimnīcā, zobārstniecību, pat tradicionālo Ķīnas medicīnu, veco ļaužu un invalīdu aprūpi, paliatīvo aprūpi, rehabilitāciju, kā arī nodrošināt savus iedzīvotājus ar ārstu izrakstītajām zālēm. Vidēji uz vienu iedzīvotāju veselības aprūpes nozarē tiek tērēti 1195 eiro (Latvijā – 526 eiro).

Pacientiem rindu tikpat kā nav, ja nu vienīgi jāpagaida pāris nedēļas, lai saņemtu kādu lielāku operāciju.

 

Ģimenes ārsti nav cieņā

Taivānā 85% ārstniecības iestādes ir privātas un tikai 15% pieder valstij. Valstī kopumā ir izveidotas 479 ārstniecības iestādes, no kurām 19 ir lieli medicīnas centri, 83 – reģionālās slimnīcas, bet pārējās – nelieli medicīnas centri vai slimnīcas. Katram pacientam ir tiesības izvēlēties, kurai no tām sevi uzticēt, jo nav stingri noteikts, ka ģimenes ārsts ir galvenie “vārti”, lai pacients varētu saņemt norīkojumu izmeklēties un ārstēties. Gan Ķīnas medicīnas universitātes slimnīcas, gan Juanlinas kristīgās slimnīcas un citu ārstniecības iestāžu mediķi neslēpa, ka iedzīvotāji neuzticoties ģimenes ārstiem. Lai nodrošinātu sev ienākumus, viņiem jāpieņem ap 50 pacientiem dienā, tāpēc neesot laika iedziļināties slimnieku problēmās. Viena slimnieka konsultēšanai atliekot ne vairāk par piecām minūtēm.

Tas, ka ģimenes ārstu loma ir vāja, palielina pacientu pieplūdumu lielajās klīnikās, pastāstīja Taipejas Veterānu galvenās slimnīcas profesors Šī Anče. Nacionālās veselības apdrošināšanas administrācija cenšas šo jautājumu risināt, nosakot samazinātu pacienta līdzmaksājumu, ja pie speciālistiem slimnīcu medicīnas centros ierodas ar ģimenes ārsta norīkojumu.

Taču pacientiem ir jāmaksā līdzmaksājums neatkarīgi no tā, vai viņi uz medicīnas centriem un slimnīcām dodas ar vai bez ārsta norīkojuma. Piemēram, ar norīkojumu medicīnas centrā tik un tā pašam ir jāpiemaksā pieci eiro, bet, ja norīkojuma nav, – tad 13 eiro. Savukārt reģionālajās slimnīcās šis līdzmaksājums ir attiecīgi trīs eiro un septiņarpus eiro, bet lielajās klīnikās ir jāmaksā 1,6 eiro tiem, kuriem nav ār-sta norīkojuma. Pat neatliekamā medicīniskā palīdzība nav pilnībā bezmaksas un ir sadalīta piecos līmeņos. Mazākais līdzmaksājums ir 4,7 eiro, bet lielākais – 17 eiro.

Ārsti par savām algām nesūrojās un neslēpa, ka tās esot piecas sešas reizes lielākas par vidējo algu valstī, kas ir 700 eiro. Ārstniecības iestādēm esot labi ienākumi arī no sarežģītu ārvalstu pacientu, galvenokārt vjetnamiešu, ārstēšanas.

 

Gudrās palātas

Šaubos, ka Taivānā ir kāds cilvēks, kuram nebūtu mūsdienīga mobilā tālruņa. Un, ja iznāk darīšana ar mediķiem, tad bez saziņas caur speciālu aplikāciju, kas ievietota mobilajā tālrunī, pacientam un ārstam ir neiespējami apmainīties ar informāciju. Juanlinas kristīgās slimnīcas internās medicīnas centra vadītājs Mins Črastehs pastāstīja – pirms hroniskas kaites pacients ierodas klīnikā, medicīnas māsa savāc pamatinformāciju par slimnieka veselības stāvokli, pirms vizītes pie ārsta liekot izdarīt nepieciešamās elementārās analīzes. Ārsts pirms pacienta ierašanās izanalizē no medicīnas māsas saņemto informāciju.

“Taivānā ir attīstīta telemedicīna, daudzviet ir izvietoti lokālie šīs sistēmas centri, kas ļauj operatīvi medicīnas māsai un ārstam sazināties ar slimnieku un daudzas problēmas atrisināt ar interneta starpniecību,” skaidroja internās medicīnas centra vadītājs. Taču par pievienošanos šai medicīnas sistēmai pacientam ir jāmaksā 25 eiro mēnesī, jo apdrošināšana šo pakalpojumu nesedz.

Telemedicīna ir attīstīta ne tikai starp pacientiem un slimnīcu, kā arī medicīnas centru ārstiem, bet arī starp ģimenes ārstiem un lielo klīniku mediķiem, un tai tiek tērēta nozīmīga daļa no ārstniecības iestāžu budžeta.

Ķīnas medicīnas universitātes slimnīcā, kura, starp citu, ir privāta ārstniecības iestāde, apskatījām tā saukto eleganto slimnīcas palātu, kas nav izveidota, lai parādītu viesiem, bet ir slimnīcas standarta variants, ja runā par digitalizēto aprīkojumu. Taču tas nav standarta variants, ja ņem vērā gultu skaitu. Šī paredzēta vienam slimniekam, bet līdzīgi aprīkotas palātas ir arī ar trim gultām. Atšķirība tā, ka vienvietīgajā palātā pacients maksā papildu maksu (aptuveni 28 eiro dienā), kamēr ārstēšanos trīsvietīgajā palātā pilnībā sedz apdrošinātājs.

Tiklīdz slimnieks ienāk palātā, viņš, izmantojot datoru, reģistrējas. Ja pacients neprot rīkoties ar datoru, medicīnas māsa viņam parāda, kā to darīt. Ar datora palīdzību slimnieks saņem visas pavēles – kad jāizdzer zāles, kad jāizvēlas ēdieni no piedāvātā klāsta, kad un kur jādodas nodot analīzes, atgādina, cik ilgi pirms operācijas nedrīkst ēst… Ja pacients ilgstoši guļ vienā pozā, dators mudina to mainīt; ja slimnieks kaut ko nespēj, dators sauc palīgā medicīnas māsu… Ja pacientam pēc operācijas būs nepieciešama kāda ortoze vai protēze, tad dators parāda, kāda tā izskatīsies un kā to lietot. Par slimnieka ārstējošo ārstu un medicīnas māsu atgādina mediķu portreti, kas lūkojas uz pacientu no datora.

Veselības ministrs uzsvēra, ka ieviestie veselības aprūpes informācijas tehnoloģiju risinājumi ir vadošie pasaulē un tie nepārtraukti tiek uzlaboti.

Pievienot komentāru