Ārstēšana, Citas slimības

Psihiatrs: Ja cilvēkam ir halucinācijas, bet nav citu noviržu, tā nav slimība

Foto - Pixabay.com

Intervija ar psihiatru Ādamu Vihņakovu, Varšavas Psihiatrijas un neiroloģijas institūta Trešās psihiatriskās klīnikas vadītāja vietnieku.

– Runā, ka katrs no mums ir zināmā mērā nenormāls. Vai tā ir taisnība?

– Psihiatri neizmanto tādus jēdzienus kā normāli vai nenormāli. Mēs izvairāmies no šādām definīcijām pat privātās sarunās. Mēs varam teikt, ka kāds cieš no psihiskas slimības vai, gluži pretēji, ir psihiski vesels. Mums ir tiesības sniegt tikai šādu novērtējumu.

– Kā nosaka, kas tiek ietverts normas jēdzienā, un kas nav ietverts? Vai šis jēdziens simts gadu laikā ir mainījies?

– Tas pārsteidzoši ir ļoti vienkārši. Ja man jautā, kas ir psihiska saslimšana, es to definēju tā: garīgā=psihiskā slimība vai traucējumi ir slimība, kuru es varu identificēt, pamatojoties uz mūsdienu psihiatrijas zināšanu līmeni. Šis zināšanu līmenis klasificē psihiskās slimības un traucējumus. Ja kāds atbilst šiem nosacījumiem, mēs varam noteikt slimību vai traucējumus.

– Ko tādā gadījumā var nosaukt par garīgo veselību?

– Tas ir daudz grūtāks uzdevums. Es varētu teikt, ka garīgā veselība ir psihisko slimību un traucējumu trūkums cilvēkam. Tā visbiežāk psihiatri raksta savos atzinumos, ja kāds vēlas, piemēram, saņemt ieroču atļauju. Tomēr, manuprāt, šo slimību un traucējumu trūkums nav pietiekams, lai teiktu, ka konkrētais cilvēks ir pilnībā garīgi vesels. Galu galā pilnvērtīga garīgā veselība ir ne tikai slimības neesamība, bet arī veiksmīga funkcionēšana dzīvē, stabilas sociālās un profesionālās saites, pašrealizācija.

– Kurš nosaka normas?

– Pasaulē ir divas galvenās klasifikācijas. Viens no tiem ir Pasaules Veselības organizācijas izdotais Starptautiskais slimību klasifikators (ICD), kurā uzskaitīti visi psihiskie traucējumi. Otra ir Amerikas Psihiatrijas asociācijas sastādītā Garīgo slimību diagnostikas un statistikas rokasgrāmata (DSM-5).

– Vai psihiatrija vispār ir zinātniska nozare?

– Protams, mūsu darbā izmantojam zināšanas, kuras, tai skaitā, apkopotas iepriekšminētajās klasifikācijās. Pamatojoties uz to, mēs identificējam (vai nē) garīgās slimības un traucējumus.

– Vai diagnozes noteikšanā ir svarīgi, cik lielā mērā simptoms traucē cilvēkam dzīvē?

– Ļoti svarīgi. Amerikas rokasgrāmatā tas ir viens no svarīgākajiem slimības atpazīšanas kritērijiem. Vispirms izpaužas simptomi. Tie parasti ir vesela grupa, kas izpaužas noteiktā kompleksā. Turklāt šie simptomi ir jānovēro ilgstoši. Depresijai – vismaz divas nedēļas. Vēl ļoti svarīgi: pacienta stāvokli nedrīkst izraisīt neiroloģiska rakstura smadzeņu slimības, proti, smadzeņu bojājumi vai kāda veida somatiskās slimības, kā arī psihoaktīvo vielu ietekme. Nākamais svarīgais kritērijs, ko īpaši uzsver amerikāņi, ir simptomu būtiska ietekme uz cilvēka pašsajūtu un dzīves aktivitāti. Un tikai tad, ja visi šie nosacījumi ir izpildīti, psihiatrs var diagnosticēt slimību vai traucējumus.

– Tas ir, ja mums vienreiz parādās kāda novirze no normas, to nevajadzētu uzskatīt par psihiskās veselības traucējumu pazīmi?

– Jā, ja kaut kas notika vienreiz, neilgu laiku un pilnīgi pārgāja, parasti nav iemeslu bažām. Lai gan kā ārsts vienmēr iesaku šādās situācijās būt piesardzīgiem. Kad psihiatri nezina, kā simptomus klasificēt ar 100% varbūtību, viņi parasti gaida nākamo izpausmi. Tas nekad nav zināms, kad tie parādīsies un vai parādīsies.

5 Komentāri

  1. politiski angažētas diagnozes.
    Tāpēc uz brīvām kājām ir tik daudzi pustrakie pie stūres, pediņi, melīgi politiķi, paranoidāli psihiatri…

  2. Ja cilvēks grib iegādāties ieroci tā jau ir potenciala slepkavas diagnoze. Pat pašaizsardzības nolūkos. Viss relatīvs. Situācijas vada cilvēku.

  3. Un kādu diagnozi var uzstādīt valsts galvenajam psihiatram, ja tas jūtas tikpat kā dieva vietā ar savu pārliecību par savu pareizību?

Pievienot komentāru