Ēšana, Uzturs

Medījumu gaļa… ar tārpiņiem? Kā uzmanīties… Īpaši grūtniecēm!

Foto - Shutterstock

Daudziem tīk baudīt asiņainu steiku vai tartaru. Taču, mielojoties ar pusjēlu gaļu, pakļaujam sevi riskam sasirgt ar parazitārām slimībām. Kas jāņem vērā, izvēloties un gatavojot meža dzīvnieku gaļu?

Mednieki var vizuāli noteikt vairākas meža dzīvnieku slimības, un ne visas no tām ir cilvēkam bīstamas. Ja rodas šaubas, lēmumu par gaļas derīgumu uzturā pieņem veterinārārsts pēc laboratorisko izmeklējumu veikšanas.

 

Bīstamās trihinellas

Trihinellas ir vienīgais parazīts, kura kāpuru pārbaudi gaļā nosaka Eiropas Savienības likumdošana, jo ar to izraisītu slimību trihinelozi var saslimt arī cilvēks. Neveicot šo izmeklējumu, mežacūkas gaļu nedrīkst izplatīt.

To, vai gaļā nav trihinellu, pārbauda atzītās kautuvju laboratorijās, kuras Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) ir izraudzījies oficiālu Trichinella testu veikšanai, kā arī Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajā institūtā BIOR. Ja mednieku kolektīvs izmeklējumus veic paši, gaļu atļauts izmantot tikai savam patēriņam.

“Reizēm mednieki aizbildinās, ka trihinellu pārbaude ir dārgs izmeklējums, kuru nevar atļauties, taču saslimstot ārstēšanas izmaksas nebūs mazākas,” saka BIOR Parazitoloģijas nodaļas vadītāja, vadošā pētniece Gunita Deksne.

“Dažkārt uzskata, ka trihinellas mēdz būt tikai vecu dzīvnieku gaļā, taču tā nav tiesa. Arī mazs ruksītis var apēst, piemēram, peli, kas pārnēsā šos parazītus, un, tad, ēdot tā gaļu, var saslimt,” uzsver PVD Dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas uzraudzības daļas vadītāja vietniece Ilze Plīkša.

Trihinellas atklāj aptuveni 1% mežacūku gaļas, kas nokļūst BIOR laboratorijā, kur izmeklē tikai vidēji 10% Latvijā nomedītās gaļas. Lai gan 1% šķiet maz, uz Eiropas fona, kur to mežacūkās konstatē tikai 0,001% gadījumu, Latviju var uzskatīt par endēmisku valsti.

Trihinellas izplata galvenokārt plēsīgi zvēri, arī apēdot dzīvnieku līķus. To saimnieki var būt arī citi savvaļas zvēri, kurus uzturā nelietojam, piemēram, lapsas, jenotsuņi, vilki un lūši, kas jāņem vērā tiem, kuri šo dzīvnieku gaļu uzskata par delikatesi.

Jāuzmanās arī ar bebru gaļu. Kad BIOR veica pētījumu, izmeklējot vairāk nekā simt bebru, vienam atrada Trichinella britovi, tādēļ sāktas sarunas ar Zemkopības ministriju un PVD par to, ka arī bebra gaļu vajadzētu iekļaut laboratoriski pārbaudāmo dzīvnieku sarakstā. Vienīgi nav skaidrs, kā bebrs trihinellas iegūst, jo šis dzīvnieks gaļu neēd.

Lai trihinellas organismā savairotos, tajā jānokļūst gan tārpa tēviņam, gan mātītei. Tas, vai jaunie muskuļos iekapsulējušies kāpuri izraisīs saslimšanu cilvēkam un – cik izteiktu, atkarīgs no to daudzuma.

 

Kā nogalēt trihinellas

Trihinellu kāpuri ir ļoti izturīgi pret ārējās vides faktoriem. Tie iet bojā, ja temperatūra gaļas iekšienē sasniedz 71 °C un nokļūst līdz kāpuram, kurš snauž muskulī, saistaudu kapsulā. Lai tas notiktu, gaļa jāgatavo 2–2,5 stundas.

Pieredze gan liecina, ka liela cepeša gabala vidū kāpuri arī pēc tik ilga laika var palikt dzīvi, tāpēc labāk to sagriezt mazākos gabaliņos, lai karstums ātrāk izplatītos visā gaļā.

Otra šo parazitāro tārpu iznīdēšanas metode ir saldēšana. Ja gaļa sagriezta 15 cm biezās šķēlēs, to patur -15 °C temperatūrā 30 dienas. Savukārt, ja ledusskapī ir iespējams nodrošināt -25 °C temperatūru, pietiks to glabāt 10 dienas, taču biezāki gabali jāsaldē vismaz 20 dienas. Protams, ne visi sadzīvē izmantojamie ledusskapji nodrošina tik zemu temperatūru.

Tomēr nereti gaļas saldēšana var nelīdzēt, norāda Gunita Deksne. Latvijā sastopamas triju veidu trihinellu sugas. Visretākā T. spiralis pret saldēšanu ir salīdzinoši neizturīga. Latvija ir viena no retajām valstīm, kur mežacūkās sastopami T. nativa kāpuriņi, kas -20 °C temperatūrā saglabā dzīvotspēju vairākus gadus. Visbiežāk pie mums atrasta T. britovi, kura ir mazāk izturīga pret saldēšanu, tā var saglabāties -20 °C temperatūrā divus mēnešus.

Kūpināšana un žāvēšana trihinellu iznīdēšanai nepieciešamo temperatūru nenodrošina, tāpēc šādi būtu pieļaujams gatavot tikai laboratoriski pārbaudītu gaļu.

 

Toksoplazmas īpaši kaitē grūtniecēm

Pēc Gunitas Deksnes pētījumiem, Latvijā vairāk nekā 30% mežacūku muskulatūrā un citos audos parazitē vienšūņi toksoplazmas. Trešdaļai pasaules iedzīvotāju ir bijusi saskarsme ar šo audu cistu veidojošo parazītu. Visi bērnībā esam spēlējušies smilškastē, mīļojuši kaķus un bāzuši mutē netīras rokas, tomēr visbiežāk ar toksoplazmozi saslimst, ēdot nepietiekami termiski apstrādātu gaļu.

Stipras imunitātes gadījumā tā neizraisa saslimšanu, taču, ja organisma aizsargspējas ir vājas, kā, piemēram, HIV/AIDS slimniekiem, toksoplazmozi parasti atklāj kopā ar šo diagnozi.

Patlaban Eiropas zinātnieki cenšas panākt, lai arī toksoplazmu iekļautu uzraugāmo parazītu sarakstā. Īpaši lielu risku tā sagādā grūtniecēm. Ja topošā māmiņa toksoplazmu pirmo reizi uzņems grūtniecības pirmajā trimestrī, notiks spontāns aborts, ja otrajā – viss būs labi, bet trešajā pastāv liela iespēja, ka bērnam radīsies redzes problēmas, tā sauktā okulārā toksoplazma, vai arī vienšūnis iekļūs mazuļa smadzenēs.

Par laimi, šā parazīta cistas audos var iznīcināt vieglāk nekā trihinellas – tās iet bojā, sakarsējot gaļu līdz 60 °C temperatūrai, kā arī sasaldējot līdz -20 °C divas dienas.

 

Foto - Shutterstock
Foto – Shutterstock

Parazītu cistas smadzenēs

Ēdot mežacūkas, kā arī mājas cūkas un liellopa gaļu, iespējams saslimt arī ar cisticerkozi. Lai no tā izvairītos, jāpievērš uzmanība, vai sirds un šķērssvītrotajā muskulatūrā nav saskatāmas baltas, 1–2 cm lielas cistas. Parazītu suga, kas mājo cūkās, ir bīstama, jo, apēdot invadētu gaļu, tie var nokļūt arī cilvēka smadzenēs.

Lai arī termiskās apstrādes laikā šie parazīti iet bojā, ES likumdošana nepieļauj šādas gaļas lietošanu uzturā.

Ēdot ar cisticerkozi inficētu gaļu, zarnās izaug līdz pat 15 m garš lentenis. Cilvēks lielu diskomfortu nejūt, bet sāk novājēt, tāpēc dažviet pasaulē to lieto kā notievēšanas zāles. Tiesa, spriežot pēc atsauksmēm, šis līdzeklis ne vienmēr palīdz, taču cilvēks var saslimt.

Tas, kurš lietojis to kā medikamentu vai arī ēdis invadētu gaļu, rada risku apkārtējai videi un cilvēkiem – nokārtojoties dabā, viņš atstāj ap 300 tūkstošu parazītu olu, kas ir ļoti izturīgas un var inficēt dzīvniekus, kuri šajā apkaimē barojas, vai cilvēkus, kuri pēc saskarsmes ar tām nenomazgā rokas.

Pēc oliņu uzņemšanas vēderā var iemājot lentenis, taču pastāv vēl nelāgāka iespēja, ka parazīts nokļūs smadzenēs un izraisīs epilepsiju. Ja atklāta šī slimība, svarīgi pārbaudīt, vai smadzenēs nav parazītu cistu.

Slimību profilakses un kontroles centra dati gan liecina, ka pēdējos desmit gados Latvijā reģistrēts tikai viens saslimšanas gadījums ar cisticerkozi.

 

Viltīgie ehinokoki

Risks inficēties pastāv arī pēc pastaigas mežā, rūpīgi nenomazgājot rokas. Gunita Deksne atklāj, ka ap 40% Latvijas lapsu ārējā vidē izdala ehinokokus. Ehinokokozei nav raksturīgu simptomu, reizēm tā var noritēt arī bez jebkādām pazīmēm visu mūžu, taču tās ārstēšana ir ļoti dārga, un slimības ignorēšana var paātrināt nāvi.

Ehinokoki sastopami mežacūkām un citiem savvaļas dzīvniekiem cistās diafragmas muskulatūrā, liesā vai aknās. Tās nav bīstamas cilvēkiem, bet, ja orgānu ar cistu apēd lapsa, parazīta attīstības cikls turpinās.

Lai nesaslimtu ar ehinokokozi, medniekiem pēc saskarsmes ar kautķermeņiem rūpīgi jānomazgā rokas, jo uz tiem var atrasties ehinokoku oliņas. Taču galvenais ir nesaskarties ar lapsu un jenotsuņu fekālijām. Ieteicams mazgāt arī ogas un citas meža veltes, lai noskalotu oliņas.

Ja tās nokļūst organismā, attīstās un veido lielu ūdeņainu cistu, kas aug līdz pat desmit gadiem, neliekot par sevi manīt, bet, kad parādās simptomi, nereti ārstēšana jau ir nokavēta. Visbiežāk cistas veidojas aknās. Slimības pazīmes ir atkarīgas no orgāna, kurā tā izveidojusies.

Kādā Lietuvā veiktā pētījumā atklāts, ka sasirgušie gada laikā nomirst, jo diagnoze noteikta novēloti.

 

Kur iegādāties gaļu

Ilze Plīkša stāsta, ka legālajā pārtikas apritē gada laikā nokļūst tikai nepilni 300 briežu dārzos audzētie dzīvnieki un ap 800 medījumu.

Uzturā būtu ieteicams lietot tikai zināmas izcelsmes un pārbaudītu gaļu – drošāk to iegādāties no PVD reģistrētiem medījumu dzīvnieku apstrādes uzņēmumiem, kuru sarakstu var atrast PVD mājaslapā: www.pvd.gov.lv, sadaļā Reģistri.

Uz dzīvnieku gaļas jābūt veselības marķējumam jeb zīmogam, kas apliecina tās derīgumu lietošanai uzturā.

Tomēr, pēc PVD pārstāves teiktā, nevienam laboratoriskam izmeklējumam nav simtprocentīgas garantijas. Savukārt BIOR pētniece uzskata, ka uz tiem var paļauties, jo tiek pārbaudīta muskulatūra, kurā ir vislielākā iespējamība konstatēt parazītus.

 

PADOMI

• Drošības labad mežacūkas gaļu ieteicams malt atsevišķi no citu dzīvnieku gaļas un pēc tam gaļasmašīnu rūpīgi izmazgāt.

• No mežacūkas gaļas gatavotas kotletes pēc cepšanas noteikti jāsautē.

 

UZZIŅA

• Trihinelozes simptomi parasti izpaužas 2–3 dienas pēc inficēšanās. Vispirms ir slikta dūša, vemšana, caureja, nogurums un sāpes vēderā. 8–15 dienu laikā parādās pazīmes, kas līdzinās gripai vai kādai citai vīrusu infekcijai, tāpēc vieglos gadījumos īsto saslimšanas cēloni nosaka reti.

• Var parādīties sejas un acu plakstiņu tūska. Ja slimība izpaužas smagi, iespējami kustību koordinācijas un sirdsdarbības traucējumi.

• Ārstēšana ir simptomātiska, jo muskuļaudos iekapsulējušos kāpurus iznīcināt nav iespējams.

 

nomed_tab

1 komentārs

Pievienot komentāru