Bērni, Bērnība

Bērns mīl jebkuru vecāku. Bet dvēsele atceras visu, uzskata dziedniece

Foto - pexels.com

Autore: dziedniece Tamāra Ņevska

Bērns mīl jebkuru vecāku… Līdz zināmam laikam, protams. Bet agrā bērnībā jebkuru mīl ar visu sirdi. Un stiepj roku pretī tam, kurš nav viņa mīlestības cienīgs: pretī tam, kurš dzer, sit, ņirgājas, nedod ēst, atstāj vienu… Vai vienkārši nemīl. Mīl nepietiekami. Un ir vēss pret bērnu vai rupjš ar viņu.

Mazulis ir mīlestības piepildīts; un citu vecāku viņš nezina. Lūk, arī apskauj to, kurš nav viņa tīrās mīlestības cienīgs. Pēc tam, protams, atnāk rūgta izpratne. Bet pat bērnunamā atdotie bērni gaida vecāku un visu, visu tam ir piedevuši, visu aizmirsuši – mīl un gaida. Un dažkārt pieaugušais cilvēks pēc tam mīl to, kurš nav viņa mīlestības cienīgs. Kurš ņirgājas un sit.

Vai arī vienkārši ir auksts un aprēķinātājs; kurā nav ne druskas mīlestības un nevienas īpašības, par kuru varētu mīlēt! Tā kāds veiksmīgs vīrietis bija vājš attiecībās ar aukstu un cietsirdīgu sievieti. Viņa to mānīja, izmantoja, apzaga, krāpa, pameta un atkal atgriezās, kad bija vajadzīga nauda. Viņš cieta. Viņš nesaprata, kas notiek.

Bet agrā bērnībā mamma viņu turēja tādā aplociņā ar cūkām un auniņiem – tas notika laukos. Mamma dzēra un dauzīja bērnu, izgāžot dusmas. Un ēst deva ēdiena paliekas. Pēc tam iecirkņa milicis atrada zēna tēvu – tolaik bija tādi iecirkņu miliči. Un tēvs paņēma mazuli pie sevis. Un bērns visu aizmirsa – bērni slikto aizmirst ātri. Viņam bija gadiņi trīs četri. Viņš aizmirsa, bet sakropļotā un ievainotā dvēsele neaizmirsa! Viņš mīlēja necienīgo mammu un ilgojās pēc viņas. Un viņš iemīlēja necienīgu sievieti un nevarēja iziet no šīm attiecībām. Tikai pēc tam viņš visu saprata un uzzināja – un tas viņam ļoti palīdzēja.

Tā ka aiz mīlestības pret necienīgu objektu dažkārt stāv mīlestība pret mīlestības necienīgu vecāku, kura tā arī palikusi sirdī. Un tiek pārnesta uz jaunu objektu, līdzīgu tam, kurš pazaudēts bērnībā. Un tas, kam būtu jābūt pretīgam, tieši otrādi, pievelk un piesien cieši? Tā neapstrīdami ir grūta situācija. Bet reizēm atcerēties un saprast – tas jau ir ceļš uz dvēseles izdziedināšanu. Dvēsele atceras visu. Un arī var vilties savās jūtās, padarot mūs maziņus un bezpalīdzīgus…

 

Avots: Esotericblog

1 komentārs

  1. tas ir dabas dots izdzīvošanas instinkts, tāpat kā jebkurš dzīvnieka mazulis, būdams nevarīgs, meklē palīdzību. Mazs bērns ” mīlēs” ikvienu, no kura viņam nāks palīdzība un ātri aizmirsīs savu bioloģisko māti , ja būs no tās atšķirts.

Pievienot komentāru