Dzīves māksla, Psiholoģija

Mamma pensijā, bet negrib pieskatīt bērnus. Meita dusmīga

Foto - Shutterstock

Lasītāja Santa raksta: “Sveiki! Man ir jautājums par attiecībām ar mammu. Pēdējā laikā esam gandrīz vai uz nažiem. Mamma ilgu laiku strādāja vadošā amatā un tikai nesen beidzot aizgāja pensijā. Redzēju, ka viņai jau sen bija grūti tikt galā ar darbiem un centos pierunāt, lai mamma beidz strādāt. Atklāti sakot, darīju to gan tāpēc, ka man bija mammas žēl (viņai ir jau 68 gadi), gan arī tāpēc, ka cerēju – viņa palīdzēs pieskatīt manus bērnus. Un runa nav par mazuļiem – manai meitai ir 11 gadi, dēlam  – deviņi , viņi ir skolēni un ar daudz ko tiek galā paši. Tomēr būtu labi, ja kāds dēlam palīdzētu tikt mājās no skolas un pabarotu viņus abus, jo es pati un mans vīrs pārnākam no darba tikai vakarā. Taču man par lielu pārsteigumu mamma atteicās, kad lūdzu viņai uzņemties šo pienākumu. Viņa varot atnākt pāris reizes nedēļā, bet pārējā laikā viņai esot savi plāni. Zinu, ka viņai ir daudz draugu un paziņu, tomēr nesaprotu, kas pensionārei tik svarīgs darāms, ka nevar mazliet piepalīdzēt ar saviem mazbērniem. Turklāt, kad vēlamies mammu apciemot, mums viņa esot jābrīdina iepriekš un jāsarunā tikšanās.

Nesen gribējām pārsteigt mammu viņas dzimšanas dienā un ieradāmies ciemos negaidot. Mamma nevis priecājās, ka darba dienas vakarā esam atbraukuši viņu apsveikt, bet sadusmojās, tāpēc nekāda lielā ciemošanās nesanāca. Vispār mamma liekas ļoti nervoza, kopš ir pensijā, un es nesaprotu, kāpēc. Beidzot taču viņa var nestrādāt un atpūsties. Par šo visu esmu apvainojusies, pat nezinu vairs, kā pret mammu izturēties, kā ar viņu runāt.”

Atbild psihodinamiskā psihoterapeite Ilze Akmene:

Labdien, Santa!

Aiziešana pensijā ir būtiskas pārmaiņas cilvēka dzīvē. Daži pētījumi liecina, ka darba atstāšana ir viens no visvairāk stresu radošajiem notikumiem visas dzīves garumā. Būtībā cilvēkam, aizejot pensijā, ir jāpārkārto viss, sākot ar dienas režīmu (lai gan celšanās un gulētiešana var nemainīties) un beidzot ar laika pavadīšanu. Savā ziņā tā ir kā izkāpšana uz citas planētas. Cilvēku nodarbina domas – ko tagad iesākt, kā lietderīgi un vienlaikus patīkami izmantot savu laiku?

Jūsu mamma ir strādājusi vadošu darbu un pensijā aizgājusi diezgan vēlu – iespējams, viņai ir paticis un labi padevies organizēt un vadīt cilvēkus. Tagad viņa ir palikusi viena un pirmā reakcija var būt pat šoks par to, kā ikdiena ir mainījusies. Negaidiet, lai mamma uzreiz uzņemas jaunus pienākumus – viņai vispirms jāaprod ar situāciju. Iztēlojieties sevi grūtas darba dienas vakarā – vai jums uzreiz gribētos mesties jaunos darbos? Droši vien ne. Domājams, jūsu mamma vispirms grib atpūsties un saprast, ko viņa vēlas darīt tālāk. Nereti darbā ļoti aizņemti cilvēki ir sapņojuši un plānojuši, ko darīs, aizejot pensijā, un ir pārsteigti un vīlušies, ka sajūtas ir pavisam citādas, nekā viņi gaidījuši. Cerētā atvieglojuma vietā bieži nāk apjukums un trauksme, sajūta, ka cilvēks ir pazaudējies. Reizēm piezogas arī nevajadzīguma sajūta – vakar vēl biju vadītājs, bet šodien nemaz nezinu, ko īsti man vajadzētu darīt. Ļaujiet mammai tikt galā ar visām šīm sajūtām – gan kādu laiku atpūsties, gan pierast pie jaunās dzīves. Jautājiet, ko jūs varat palīdzēt viņai. Jā, viņa ir pensionāre, kurai tagad ir daudz brīva laika, bet, iespējams, varat būt mammai noderīga, ļaujot runāt par to, kā viņa jūtas jaunajā situācijā, un apliecinot, ka viņa joprojām ir mīlēta un vajadzīga.

Ļoti iespējams, ka mamma, tikusi pāri apjukuma laikam, pati izteiks vēlēšanos palīdzēt jums ar mazbērniem. Ja tā nenotiks, vajadzētu cienīt mammas nostāju un ievērot viņas vajadzības. Jūs rakstāt, ka mammai ir daudz draugu un paziņu – varbūt viņa jūtas beidzot nopelnījusi iespēju brīvi satikties ar visiem šiem cilvēkiem un kādu laiku izklaidēties. Galvenais, nesteidzināt mammu un neizdarīt uz viņu spiedienu. Cilvēki pensijā nereti pārdzīvo arī, ka citi nerēķinās ar viņu laiku un plāniem, tāpēc labāk ir iepriekš brīdināt, ka vēlaties ierasties uz mammas dzimšanas dienu. Mamma redzēs, ka jūs viņu respektējat, un svētki izdosies priecīgāki. Un diez vai arī jūsu bērni gribēs “auklīti”, kas ir saīgusi un neapmierināta, jo piespiesta darīt to, ko īsti nevēlas. Labāk, lai mamma satiek mazbērnus retāk, bet no sirds un ar prieku – tas nāks par labu abām pusēm.”

54 Komentāri

    1. Esot bijis mammas žēl , jo piekususi darbā ? Bet tagad grib uzspiest klaušas un padarīt par teļu ganu ? …jocīgs gan tāds ” žēlums ” ! Pareizi , Sumba ! ļaujiet mammai tagad padzīvot paši sev , ne vis padarīt par kalponi tīņiem !

  1. Labu bridi jau esmu pensija.Pirmos divus gadus loti daudz lasiju-biju pec tas noilgojusies,es ari biju vaditaja.Berni,neuzspiezat un pec tam pasi nedusmojaties,ja mes negribam vairs veikt atbildigu darbu-berni ir loti liela atbildiba!Es visu loti daudzus gadus esmu lidzejusi izaugt mazberniem un vel patreiz lidzu-bet tikai labpratigi,nevis ka atkal pienakumu!Saprotiet ari mus!

  2. Cilvēki ir tik dažādi ! Man gribējās auklēt vai pieskatīt mazmazbērnus,bet man to liedza. Esot veca , audzināšot bērnus kā vecos laikos utt. utml. Nu jau paaugušies, un es patiešām esmu kļuvusi krietni nespējīgāka,un mazmazbērnus tikpat kā nepazīstu. Mazbērnus neiznāca auklēt – bija jāstrādā,biju par jaunu pensijai.

  3. Santiņai sagribējies bezmaksas kalponi. Kad pašai pienāks 68 gadi, tad mammu sapratīs. Izklausās nedaudz komiski – darbā esot bijis par grūtu , bet rukāt par ķēkšu un diviem pusaudžiem par “komendantu” pašā laikā

    1. Mammas ir tiesības atteikt un nebūt apmierinātai. Tikai, lai nebrīnās, ja meita un mazbērni atsvešināsies un tikpat negribīgi palīdzēs mammai, ja tā paliks nespēcīga. Lai gan varbūt viņa grib dzīvi noslēgt vientulībā. Par to dzimšanas dienu gan – cilvēkiem lielākoties nepatīk negaidīti viesi, tas ir apgrūtinājums.

  4. Vēl pēc pāris gadiem mammucis visiem žēlosies, ka bērni ciemos nenāk, ka mazbērni ir sveši un omi nemīl…Un paģērēs uzmanību, rūpes un atbalstu. Ceru, ka viņa saņems taisni tikpat, cik dod.

      1. Pilnīgi precīzi pieteikts!Cilvēki bieži nenovērtē tuviniekus,kad viņi ir līdzās.Manai mammai arī bij sava dzīve,bet viņa vienmēr bij priecīga kad mēs bērni piezvanījåm.Vienmēr bij priecīga sagaidīt,savu reizi palīdzēt.Šajā gadījumā problēma ir savstarpējās attiecībās,un it sevišķi ja cilvēkam līderim kaut ko grib ieskaidrot tas ir bezcerīgi.Cilvēki līderi vispār necie$ savējos,pēc pieredzes zinu teikt.

  5. Kad meitai vajag palīdzību, tad mātei ir svarīgākas lietas darāmas un “jādzīvo sev”. Kad sačākstēs, tad prasīs lai meita nāk kopt. Jeb tie daudzie draugi viņu kops? Egoisms zeļ krāšņiem ziediem.

    1. Vot tieši tādēļ es esmu pateicis, ka, ja nevarēšu sevi pienācīgi apkopt, lai man savlaicīgi aizrunā pansionātu! Pensijas pietiks, jaunajiem nevajadzēs neko maksāt!

    2. Kā tu zini,ka sačākstēs?Varbūt pat nepaspēs.Un vai ir daudz tādu bērnu,kas kopj savus vecākus?Ir tomēr pansionāti,kur profesionāla aprūpe vai asistenti mājās par maksu.

  6. Vispār jau tai sievietei bija vispirms mammai jāuzjautā, vai tā būs ar mieru vismaz 5x nedēļā pieskatīt bērnus, nevis pieņemt to par pašsaprotamu!

    1. Tieši tā, pirmkārt, palūgt, vai nebūtu par grūtu uzņemties šo pienākumu?
      Jo savādāk iznāk, ka no viena darba pensionējās, jo ir par vecu, bet jāuzņemas cits, daudz atbildīgāks darbs…
      Arī par ciemošanos, domāju, ka vajadzētu iepriekš piezvanīt un sarunāt, jo, iespējams, mammai ir citi plāni…

  7. Šī ir situācija, kurā meitai ir jāsaprot, ka viņas mamma nav viņas īpašums. Un ir absolūti normāli ar cilvēku sarunāt, ka pie viņa aizbrauks ciemos, varbūt var aprunāties un palūgt palīdzību. Bet paziņot, ka jūtas apvainojusies uz māti par to, ka mamma grib dzīvot savu dzīvi ir smaga infantīlisma pakāpe. Cilvēks nav pieaudzis ne intelektuāli, ne emocionāli. Tā, diemžēl, gadās.

  8. Psihologa paviršums nepārsteidz. Pirmais ir tas, ka būtībā vecāmātei mazbērni ir sveši cilvēki, jo ja tu neesi mācījusi mazajam pūkainim piecelties kājās un paspert solīti, tu esi zaudējusi pusi dzīves. Ja tu neesi bijusi klāt pie pirmā vārda “mamma”, un pie pirmā “omamma”, tu esi zaudējusi vēl 1/4 dzīves. Līdz pusaudža gadiem izaugušie mazbērni principā tev ir sveši, nepazīstami cilvēki, kurus, nezin kāpēc, tev tā kā būtu jāuzrauga. Jā nu kāpēc? Nedomāju, ka viņi jelkad tev pateiks, cik ļoti viņi mīl õmīti? Par ko gan? Tu taču maziem pasakas priekšā nelasīji?
    Attiecības ar meitu ir citas, tās ir pieaugušo attiecības, un kādreiz darba biedrenes ir tuvākas kā meita, svešs cilvēks. Principā tu esi pensionēta, bezbērnu kundze, kas dzīvo savu vientuļo dzīvi.

  9. Bet mamma jau bija ar mieru pāris reizes nedēļā atnākt pie mazbērniem! Nākt katru dienu-tas jau būtu tas pats,kas uz darbu! Meita tomēr ir nekaunīga persona….

  10. Hi hi!
    Pāris reizes nedēļā-manuprāt, pat ļoti normāli. 11 un 9 gadi, un jāvadā no skolas uz mājām? Un nevar sev uzsildīt pusdienas??? Ja jau bija par grūtu 68 gados katru dienu iet uz darbu, tad katru dienu aprūpēt izlutinātus mazbērnus ir vēl grūtāk…
    Izklausās par sadomātu stāstu…

  11. Cien. Santa, juus esat vienkaarshi ‘daune’! Saprotu juusu nesapratni, jo galu galaa juus uzskataat ka juusu Mammucis ir vainiigs, ka juus esat piedzimusi ar ‘Daunja sindromu’! Jo tikai taa var izskaidrot juusu nesapratni, ka juusu mammucis neveelas uznjemties atbildiibu par JUUSU (!!!) beerniem!!! AARPRAAC!!! ‘Ja zhe matj, bljadj!!! – varu iedomaaties ka juus saprotat tikai vanjku lamu vaardus!!!

  12. nu tās meitas TONIS gan tāds augstprātīgs – par to, ka pensionārei nekā labāka nav ko darīt, kā viņas bērnus pieskatīt, ka, redziet, jābrīdina, ja viņi brauc ciemos…utt. Nu jopcik – varbūt tie bērni ir neciešami?! varbūt mamma negrib katru dienu tā pavadīt! un ir pilnīgi normāli, ka iepriekš piezvana, pirms ievelties pie kāda mājās. cik vispār drausmīgi egoistiska tā meita izklausās, fū.

  13. Mamma visu mūžu ir strādājusi un beidzot var padzīvot sev!Man būtu kauns traucēt mammu vairāk kā divas dienas nedēļā.Es savai mammai arī naudiņu pa kluso ieliku somā,kad viņa man izpalīdzēja ar bērnu pieskatīšanu.Un uzdāvināju arī pa kādam ceļojumam.Mammu vajag mīlēt un lolot,kamēr viņa ir!!!Un PASAUDZĒT!

  14. Kādas tiesības meitai izplānot mammas dzīvi? Nebūtu tik uzstājīga, gan jau mamma pati, kad būs iejutusies brīva cilvēka statusā, pieslēgtos un palīdzētu, ja tas tik ļoti būtu vajadzīgs. Bet kā tad tika galā iepriekš, kad bērni bija vēl mazāki? Ne jau tāpēc cilvēks aiziet pensijā, lai tūlīt iejūgtos jaunā darbā, nepadarāmā, nervus un spēkus prasošā, pie tam, domājams, par pliku paldies. Ja vēl to pateiks, ja jau ir uzskats, ka bērnus aprūpēt ir mammas pienākums. Lai tas nāk nevis uzspiesti, bet no laba prāta. Nevajag mammu komandēt!

    1. Zelta vārdi “nevajag mammu kmandēt”, bet nevajag censties arī audzināt. Ļaujiet vecīšiem tos gadiņus nodzīvot pēc sava prāta.

  15. Meita ir vnk totala egosite. Mamma vinju ir uzaudzinajusi un visu dzivi stradajusi. Cilveks grib pensija atpusties, un tas nav nevienas mammas pienakums pieskatit mazbernus. Meita ir vnk izlaista, ja uzsktata, ka vinjas mammai vecumdienas ir kaut kads pienakums pret vinjas berniem. Es saviem vecakiem neuzgrzu mazbernu un tapat mammai paldizu. Nesaprotu, kapec berni iedomajas, ja cilveks ir pensija, kuru vins ir nopelnijis,vinjam ir jakalpo saviem berniem, vecaki jau to visu laiku ir darijusi.

  16. Viss ir pareizi. Meita saražojusi bēŗnus un nu domā, ka mātes pienākums ir lieliem teļiem ( 9 un 11 gados jau nu jāprot vakariņas uzsildīt) skraidīt no pakaļas un ganīt tos. Bērni un viņu audzināšana ir tikai un vienīgi meitas un viņas ģimenes darīšana. Vecmāmiņa vēl ir pietiekami jauna un vitāla, lai izklaidētos un baudītu nopelnītās vecumdienas, kā pati vēlas, nevis, kā meita to iedomājusies- būt par ķēkšu viņas bērniem. Meitas pienākums ir viņu tajā atbalstīt, nevis pieprasīt vākt mazbērnus.

  17. 68 gados nav nekāda večiņa- īstais laiks, lai ceļotu un baudītu dzīvi! Mana mamma savos 73 gados ceļo, apmeklē koncertus un teātra izrādes. Protams, es to ik mēnesi finansēju, jo ar mediķa pensiju to neizdarīt. Uzskatu, ka mamma to ir nopelnījusi par manu audzināšanu un grūto darba mūžu. Un savus bērnus audzināju pati, jo bērni bija mana izvēle. Mamma reizēm palīdzēja, par to paldies. Bet man nekad nav ienācis prātā, ka tas būtu viņas pienākums- pieskatīt manus bērnus. Meita ir vienkārši nepateicīga egoiste.

  18. Es arī esmu pensionāre un bagāta omīte. Kad tiku pensijā, mani mīluļi jau bija pietiekoši lieli izauguši. Taču pieskatīt viņus vienmēr ir sanācis laiks un vēlēšanās. Bet es arī uzskatu, ka ikdienā tas ir pašu vecāku ziņā, bet pie omītes, – tie ir retāki brīži. Aizejot pensijā ir pelnīta atpūta, bet bērnu pieskatīšana prasa diezgan spēka un atbildības. Mīlestības jau ir daudz, bet spēka? Visu var sarunāt, saskaņot, vienkārši ir jābūt mīļām, siltām, sirsnīgām attiecībām ģimenē.Pieprasīt mammai atteikties no savas dzīves ir ļoti, ļoti egoistiski.

  19. Ābols no ābeles tālu nekrīt. Es bērnībā 5 gados gāju uz kūti slaukt govi un neviens mani ne pieskatīja. A te nu redz, mamma atsakās,, bērnus,, pieskatīt. Nevajadzēja taisīt, ja pati nevari un vēl savu,, netīro vēlu,, publiski mazgāt.

  20. Es ļoti vēlos savus mazbērnus redzēt biežāk, pieskatīt, samīļot, darboties un iemācīt kādu dzīves gudrību, kopā ar viņiem darīt darbus un nedarbus – tieši tagad, kamēr viņi man ir maziņi, jo otrreiz šāda laika mums nebūs! BET – NEPIENĀKAS, JO PENSIJAS VECUMS IR DAUDZ TĀLĀKS NEKĀ SAVULAIK MANIEM VECĀKIEM TAS BIJA! Nav taisnīgi, ka man vecumā jāaizņem darba vieta, bet jaunie tikmēr dodas darba meklējumos pasaulē. Es labprāt pieskatītu savus mazbērniņus, kamēr vecāki skrien pa darbiem, bet mazos staipa rītos pusaizmigušus uz kombinātiem-bērnudārziem…. Kad beidzot tikšu pensijā, cik vēl būs spēka, veselības un prāta atlicis? Bet mani mīlulīši tikmēr aug bez omītes klātbūtnes- labi ja reizi mēnesī izdodas satikties… Kaut kas pašā saknē tur nav pareizi!

    1. Pilnigi piekritu sim viedoklim Es gribetu sos cilvekus kam nedod pensiju pec pieklajiga darba staza sapulcinat un beidzot protestet lai jaunie iet un strada nevis pusslimas vecas

  21. Saprotami,ka cilvèks ir pèc gara darba mùźa gan fiziski,gan moràli izsmelts un alkst mierìgu personisko dzìvi,meitai nevajadzètu mammai tik ĺoti uzspiest savus uzskatus,bet mierìgà ceĺà izrunàties kàs un kà, tas bùtu no meitas puses saprotosi,jo arì mamma ir godam nopelnìjusi savu personisko dzìvi dzìvot un plànot pèc saviem ieskatiem,vai ne!?

  22. Mūsu senči dzīvoja mājās ,kur auga bērni ,mazbērni ,,,Tagad visi grib dzīvot atsevišķi ,kā saka ,atdalās . tad nu ir plaisa ,mazāk vai vairāk . Pensionārs nav nolemtība , arī dzīve nav beigusies , Viss atkarīgs no rakstura ,jo citam darba vietas trūkums rada tukšumu , cits ieraujas sevī , bet cits beidzot jūtas brīvs ,lai kaut kur dotos ,priecātos vai pat iepazīties ,ja ir viens . Arī mazbērni ir dažādi , jo ne jau visi klausīs , ņems vērā ko saka omas , jo mazbērniem viņas liekas galīgi vecas . Ir jau arī citādi ,bet tas jāieaudzina mazbērnos ,lai zinātu ,ka vecmāmiņas ir vērtība , Nav jau zināms ,cik dotajā rakstā ,ir saprotoši ,klausīgi bērni Varbūt omīte saprot ,ka viņu nicinās ,neņems vērā ,jo tas ir sāpīgi diezgan . Tā jau dzīvē ir , ka tuvības sajūta rodas ,visbiežāk ,kad mazbērni bieži ir blakus . Tagad gan ,pensijas ilgi jāgaida ,mazbērni būs paaugušies un saikne pazūd ,tuvības saikne , Pieskatīt mazbērnus ir atbildība ,bet ne visi opīši un omītes gatavas uz to ,jo baidās ,veselība klibo utt. Viss atkarīgs no apstākļiem ,no mazbērniem ,bērniem , bet pieprasīt nav tiesības nevienam ,jo savi bērni ir izauguši ,pašiem bērni .

  23. Ar’i man bija gr’uti pie’nemt,ka nav j’aiet uz darbu,Ar laiku viss nostājās savās vietās. .Bērni.Jūsu bērni ir izauguši no pampēriem.Viņi paši var pa sevi parūpētis.

  24. grūti spriest kā ir labāk mēs ar vīru divi vien tikām galā ar saviem bērniem kaut vīramāte nekad mūžā nebija strādājusi ne vienu dienu nevienu stundu bet bērnus pieskatīt negribēja un mēs arī neuzspiedām paņēmām auklīti vienam bērnam otrs gāja skolā un tā kā nebija kam lūgt tikām galā paši nāca mazbērni cik bija brīvs laiks bez kādas teikšanas pieskatījām cik tik varējām brivdienās braucām visi kopā vai uz jūru vai kādu ezeru bet bijām visi kopā un tad bija ……vienā no vīra vārda dienām dēls ar saviem bērniem neatnāca ciemos un arī nepazvanīja un izrādījās tā bija pēdējā vārda diena -tētis aizgāja uz neatgriešanos uz Debesu valstību jo viņš ļoti ļoti to pārdzīvoja un es tagad esu pensijā un pēc iespējas mazāk maisos jauno dzīvē dzīvoju viena un par pēdējām mūža dienām nedomāju kā būs lemts tā notiksies

  25. Meita ir mazliet infantila. Nesaprot, ka 68 gadu vecumā arī ir sava dzīve. Uzliekot katru dienu būt pie mazbērniem, gatavot ēst un pieskatīt tos, sava dzīve beidzas. Paliek tikai kalpones statuss. Un jā, šis ir vecums, kad daudzmaz jau gribas mieru un klusumu. Tāpēc tāda neplānota ciemiņu uzkrišana uz galvas arī nogurdina. Iespējams, ka omītei tajā vakarā bija citi plāni, kurus meita stabili izjauca negaidīti ierodoties. Vai tad tad tik grūti mobilo telefonu laikā ir piezvanīt? Īsta egoiste ne meita. Omīte taču neatsakās mazbērnus apciemot un pieskatīt. Tikai nevajag omīti par kalponi pataisīt.

  26. Psiholoģes pieminētās trauksmes un neapmierinātības iemesls ir nevis aiziešana pensijā, bet meitas izturēšanās. Meita acīmredzami nerēķinās, uzspiež savu viedokli, turklāt savtīgu iemeslu dēļ pierunājusi aiziet pensijā tik jaunos gados. Manam tēvam ir 79, tikai nesen beidza regulāri strādāt un joprojām mazlie piestrādā- jo tā viņš jūtas vajadzīgs, piederīgs šai pasaulei, tas viņu uztur dzīvu un ar skaidru domāšanu! Ļoti daudzi, aizejot pensijā, drīz nomirst, jo zaudējuši dzīves jēgu.
    Kādā sakarā mātei jāgrib darīt to, ko meita iedomājusies un tad, kad viņa iedomājusies? Kāds pārsteigums- viņai ir savi plāni. Pie viņas nevar ierasties neplānoti, jo varbūt viņai tieši tobrīd ieplānots darīt NEKO- to, ko strādājot nevarēja atļauties. Vai sist klaču ar citām sava vecuma tantēm par lietām, kas jaunajai paaudzei nav saprotami vai interesanti.
    Godīgi- man “Santas vēstule” liekas izdomājums, salikts no vairākiem teikumiem, kā cilvēki mēdz runāt. Grūti iedomāties, ka vienā cilvēkā tik daudz absurdu pieņēmumu. Un sarūgtina psiholoģes atbilde, jo rada iespaidu, ka ir cerība, ka neuzvedīgā večiņa nomierināsies un nāks pie prāta. Nē, viņa pati lems par savu dzīvi un darīs, ko gribēs- baudīs godīgi nopelnītas brīvdienas, ies kursos, ceļos, varbūt uzsāks uzņemējdarbību.

  27. Mana mamma nopietni aizgāja pensijā, kad viņai bija 78 gadi!!!! un Latvijā sākās krīze… Viņa visu laiku bija ārkārtīgi sabiedrisks cilvēks un galīgi neprata tai pensijā uzvesties. Viņai kļuva garlaicīgi, jo vairs nebija apritē. Nu traki… Sāka audzināt savu 45 gadīgo jaunāko meitu…. Kad bija mazbērni vācami, aktīvi strādāja, bet pati iespēju robežās pieņēma mazbērnus. Paldies maniem vecākiem par to, ka bērni vismaz govi redzēja un saprot, kas ir lauki, lai arī tagad visi pilsētā, par to, ko iemācīja. Jo arī citas paaudzes skatījums bērnam svarīgs. Par mazajiem darbiņiem, kuros tika iesaistīti.
    Zinu arī citus vecvecākus, kas ar lielu prieku darbojas ar mazbērniem, tomēr lauvas tiesu laika atstājot vecāku ziņā. Tas , manuprāt arī ir labākais variants.

  28. Es arī vairs nespēju tiem žipčikiem lidz izskriet.
    Un tagad daudz kas ir ” pa jaunam’.
    Bet viņi lieliski atrāda ko māte un tēvs ir viņiem iemācījuši.

  29. 35 gadus atpakaļ mana meita apprecējās otrreiz un atstāja mums ar vīru savu trīs gadus veco meitiņu audzināšanai. Centāmies viņu audzināt tā, lai viņa ne mirkli nejustu, ka viņai nav īsto vecāku. Līdz 20 gadiem mums nebija ne vissīkāko nesaprašanos. Tad viņa nodibināja savu ģimeni. Pēc trīs gadiem mira vīrs, bet pirms tam es pielūdzu vīru uz aprūpes līguma pamata atdot viņas īpašumā mājas. Lai, ja aizietu arī es, viņa nepaliktu bez pajumtes.Piedzima puisītis. 1 mēneša vecumā tas palika uz mūsu rokām , jo ar 1. septembri jaunajai mammai bija jāturpina studijas. Nu jau mūsu aprūpē bija trīs – viņas vīrs, kas jau strādāja policijā, viņa – studente un mēneša vecs bērniņš. MĒS RŪPĒJĀMIES PAR VISU! Ar siltu ēdienu visi tika rītos izvadīti, ar siltu sagaidīti, turklāt bērniņam nebija mātes piena, viss bija jāgatavo mājās. Ar abu niecīgām pensijām uzturējām visus, turklāt mazmeitai vēl maksājām mācību naudu. sējām , kopām, konservējām , pārdevām, kas pāri palika… mazgājām, gludinājām… vārījām un šmorējām. kopām māju no viena gala līdz otram un tas nebija maz. Vīrs nomira mazmazdēliņam bija3 gadi. Es drīz saņemu paziņojumu, ka nekādas aprūpes nebūs – mazmeita šo māju esot visu bērnību un jaunību te vergodama to nopelnījusi. Es biju mēma – viņa pat kafiju krūzītē pati sev neielēja… Pieņemu to par faktu un sāku krāt no savas mazās pensija vecumdienām. Bez tam dzirdēju abu sarunu, par to, cik gadus es vēl varot vilkt…Mazmeita teicas – nu cik tad galu galā… viņas vīrs – ka varot vēl 10 gadus arī novilkt…T,agad ir pagājuši jau 12 gadi pēc vīra nāves. Un nepacietība, ka nevaru aiziet aug augumā un pārvēršas vardarbībā un naidā un manis mūžīgā apmelošanā un pazemošanā…Bērnu pulciņš jau pieaudzis līdz trīs … Biju jau sameklējusi vietu, lai aizietu no savas celtās mājas… tad ne pa nopietnam paņēmu bībeli un atšķīru vienā vietā vaļa uz labu laimi un izlasīju pirmo, kas tur stāv rakstīts ,, mēs esam nākuši tevi galēt, nīcināt un pazemot, tu – piedot un gādāt par mūsu labklājību…” Ar to pietika. Es sapratu, tas ir nolemts kaut kur augšā, bez tam, es tik ļoti mīlu savus mazmaz bērnus, ka esmu gatava savu dzīvību viņu dēļ atdot… ja viņu nebūtu, es nespētu dzīvot. Un viņi mīl mani. Man ir jau 80 gadu. Joprojām eju un daru. Katru otro mēnesi gatavoju mūsu nu jau lielajai ģimenei ēst.Reizēm gan turos pie stenderēm. pulss ir nedaudz virs 40 un acīs glaukoma… Lasot, varētu rasties iespaids, ka esmu netīra vai kašķīga vecene, kuru grūti var paciest. Nē, man ļoti bieži nākas dzirdēt komplimentus. ka esmu šarmanta. Un tīrībai pievēršu lielu uzmanību. Tagad esmu vairāk ierāvusies savā istabiņā, daudz raudu , bet tad saskrien mani divi mazākie mazmazīši un… es esmu laimīga. Lielākais jau ir mani galvas tiesu pāraudzis… Vienīgais, ko daru mazāk ir dārza darbi. Visi košumapstādījumi ir manā ziņa…un to ir daudz, jo savā laikā mana māja tika vienmēr atzīta par skaistāko un sakoptāko… Tas iet grūtāk, jo patiesībā es nedrīkstu ar galvu uz leju, bet kādreiz agrāk to mēģināju skaidrot, tad atskanēja – visas vecenes iet, tu tikai esi slinka. Tad sakožu zobus un eju.Kā būs, būs. Tagad sevi iepriecinu, ka iešu un viendien starp savām puķēm palikšu… vai tas nebūs skaisti? NEKAD neviens nav paprasījis – kā tev ir? Vai tu, omīt, vari,… NEKAD!

  30. Ir darbs kuru var darīt arī pensijas laikā ,,un nekad nejutas viena jo šis darbs saistīts ar vecu cilvēku aprūpi ,,,nekādu problēmu

  31. Ja jau meitai nav iemācīta tik elementāra lieta kā sazināšanās pirms apciemojuma, ko tad tur var gribēt? Redzams, oma bijusi pārāk liela priekšniece, lai paliktu laiks meitas audzināšanai.

  32. Kad palasies šitādas lietas, varu tikai pateikties Dievam par savu meitu un abiem mazbērniem. Novēlu, lai visiem visiem būtu tādi!

Pievienot komentāru