Personība, Psiholoģija

Ar neatlaidību – tālāk no epilepsijas un zālēm. Evijas Brantas spēka stāsts

Foto - Jānis Vecbrālis

Evija Branta ir jogas pasniedzēja un aromterapeite, bet tagad viņai vissvarīgākais ir tas, ka viņa ir mamma brīnišķīgajam Marselam. Taču vēl pirms dažiem gadiem viņa jutās kā invalīde, cieta no briesmīgām sāpēm, krita, dzēra kaudzēm medikamentu, kas tā arī nepalīdzēja. Labāk kļuva, kad tika noteikta pareiza diagnoze – epilepsija – un veikta operācija. Pēc tās ārsts teica: iespējams, gadu būs jāmācās no jauna staigāt un runāt, visu mūžu būs jālieto zāles, tomēr iznāca citādi. Ar milzīgu neatlaidību un dzīvesveida pārmaiņām, liekot lietā arī jogu, Evija iepazina sevi un strādāja tiktāl, ka lielo epilepsijas lēkmju vairs nav. Iztiek arī bez zālēm.

Saistībā ar citām veselības problēmām ārsti prognozēja, ka Evijai nebūs bērnu, tomēr mūsu sarunā Liepājā līdzās ir mazais Marsels.

Tikai portālā Veselam.lv šeit var lasīt mūsu pilno sarunu.

Pirms vairāk nekā 10 gadiem tev konstatēja epilepsiju un veica smadzeņu operāciju. Kā līdz tai nonāci?

Jau bērnībā biju diezgan slimīgs bērns, tomēr daudz darbojos, mācījos. Apmēram 18 gadu vecumā mani sāka mocīt stipras galvassāpes. Tolaik mācījos augstskolā. Sākās arī roku un kāju trīce, bet neviens ārsts nevarēja pateikt, kāpēc tā notiek. Konsultējos ar neirologiem, bet viņi neko neatrada. Sēdēju uz pretsāpju tabletēm. Beigu beigās mamma mani aizveda pie psihiatra, kurš noteica diagnozi – depresija. Daudzus gadus to man ārstēja ar visādiem medikamentiem – trankvilizatoriem, antidepresantiem, neiroleptiķiem, miega zālēm. Tomēr veselība tikai pasliktinājās, galvassāpes kļuva vēl lielākas.

Tātad no zālēm labāk nebija?

Nebija gan! Man bija 24 gadi, kad kļuva pavisam slikti. Kāds ieteica veikt magnētisko rezonansi.

Vai neirologi un psihiatrs par to nebija iedomājušies?

Nē, nebija gan. Vienkārši viss tika norakstīts uz emocionālām kaitēm. Pēc elektroencefalogrāfijas un magnētiskās rezonanses atklājās, ka man smadzenēs ir cista un tāpēc epilepsija. Teica, ka steidzami jātaisa operācija, stāvoklis ir kritisks.

Kā bija uzzināt šādu diagnozi?

Tajā brīdī man jau bija vienalga, vai dzīvošu vai miršu. Esi jauns cilvēks, bet neko normāli vairs nespēj izdarīt. Ir bezspēks, sāp absolūti viss. Negribēju palikt uz gultas kopjama, bet neredzēju arī nekādu izeju, lai kā centos. Tajā brīdī es paļāvos uz medicīnu, uz ārstiem, darīju visu, ko viņi lika. Izdzēru kastēm zāļu, bet labāk nekļuva.
Līdz tam biju ļoti sportiska. Daudzus gadus nodarbojos ar dejošanu, bet veselības stāvokļa dēļ tas bija jābeidz. Uznāca arī lēkmes – tobrīd es vēl nezināju, ka tā ir epilepsija –, pēc nodarbībām kritu.

Tad man uztaisīja operāciju – izgrieza cistu, noņēma zāļu lērumu, bet izrakstīja samērā vieglas epilepsijas zāles. Veselība krasi uzlabojās, es ļoti ātri piecēlos no gultas. Ārsti teica, ka, iespējams, gadu man būs jāmācās no jauna runāt un staigāt, tomēr viņu prognozes nepiepildījās – es atveseļojos ātrāk.

Kā tev tas izdevās?

No fiziskajām aktivitātēm man atļāva vienīgi saudzīgo jogu. Tādēļ sāku ar to, un, tā kā pēc dabas esmu aktīva un uzcītīga, man ļoti strauji kļuva labāk, parādījās milzu enerģija. Jau pēc gada pieteicos kundalini jogas pasniedzēju mācībās. Tās bija ļoti labas, bet prasīja lielu disciplīnu.

Ar jogu ieguvu cita veida fizisko un garīgo pieredzi. Sākumā bija smagi, bet mācības pabeidzu, Latvijā ieguvu starptautisko diplomu.

Sāku kā neglītais pīlēns, tomēr ar gadiem izveidoju visai lielas grupas, arī jogas centru Kundal Mārupē. Ļoti veiksmīgi strādāju, daudzi cilvēki uz nodarbībām nākuši gadiem, kļuvuši kā ģimenes locekļi.

Kad apprecējos un sāku gaidīt mazo, pārcēlāmies uz Liepājas pusi. Tas bija grūts lēmums – atstāt sirdsdarbu.

Kas tevī mainījās iekšēji? Kā noprotu pēc tevis stāstītā, būtībā tu no pusinvalīdes, nefunkcionējoša cilvēka pārvērties par…

Es teikšu – no riktīga invalīda. (Evija skumji pasmejas un uz brīdi pievēršas Marselam. To visu atcerēties tomēr nav viegli, viņa vēlāk man atzīstas.)

Pamazām mainījās pilnīgi viss, taču galvenā pārvērtība – soli pa solim esmu pietuvojusies sev, esmu atļāvusies palikt es pati.

Tu stāsti, ka sāki darboties ar sevi visos līmeņos. Ko tieši tu mainīji?

Jā, pilnībā mainījās absolūti viss dzīvesveids – ko es ēdu, ko dzeru, ko domāju, kā runāju, izskatos, dzīvoju…

Es nenoliedzu tradicionālo medicīnu, saprotu, ka daudzi mediķi var būt sistēmas vergi. Bet ar dažiem ārstiem man ļoti veicās!

Pirms sešiem gadiem sāku justies sliktāk, mans neirologs izrakstīja antidepresantus, bet pēc to lietošanas trīs dienas man bija viena lēkme pēc otras. Tad man ieteica citu ārsti, un viņa pastāstīja, ka epilepsijas dēļ es nedrīkstu dzert antidepresantus. Izrakstīja citas zāles. Daktere arī paskaidroja, ka epilepsijas slimniekiem paredzētās zāles šo slimību neārstē, bet var samazināt vai novērst lēkmes. Pastāstīja, ka ar daudz ko var tikt galā ar alternatīviem paņēmieniem, bez medikamentiem. Šis skaidrojums man šķita vissakarīgākais, ko esmu no ārsta dzirdējusi, – tev ir iespēja tikt galā ar savu veselību citos veidos, bet, kamēr tu to vēl neesi iemācījusies un slimo, mans uzdevums ir palīdzēt tev ar medikamentiem. Šie saprotamie vārdi palīdzēja man dažu gadu laikā sakārtot savu veselību ar citādiem paņēmieniem, medikamentus vairs nelietoju, veselība ir laba.

Radikāli mainīji dzīvesveidu?

Es ļoti domāju par to, ko ēdu, par katru kumosiņu, ko lieku mutē. Esmu sapratusi, ka viss, ko uzņemu, mani ietekmē. Epilepsija nozīmē, ka mans organisms ir ļoti jutīgs. Piemēram, nedzeru kafiju un zaļo vai melno tēju, jo tajās ir kofeīns. Man to ieteica kāds jogas skolotājs. Pamēģināju no šiem dzērieniem atteikties, un man ļoti uzlabojās miegs.

Tagad cenšos ierobežot uzturā cukuru. Agrāk diezgan daudz ēdu saldumus, bet jau pēc divu nedēļu cukura ierobežošanas jutu lielas pārmaiņas organismā. Beidzās cukuratkarība. Ja saldumus ēd ik dienu, tos gribas visu laiku. Saldumatkarība man radās laikā, kad sāku lietot zāles, – tobrīd man pilnībā mainījās vielmaiņa, gribējās saldu un treknu.

Tagad pamatā uzņemu augu cukuru, taču es to nedaru figūras dēļ. Jau vairākus gadus atsakos no gaļas, bet gaidību laikā, kad strauji sāka kristies dzelzs līmenis asinīs, tomēr to ēdu. No malas varbūt izskatās, ka es tielējos par ēdienu, taču to daru sevis dēļ. Joprojām turpinu piemērotākā dzīvesveida meklējumus.
Daudz ēdu dārzeņus – svaigus, vārītus, sautētus, ceptus, visādi pagatavotus. Man ļoti garšo putras, tad mana gremošanas sistēma strādā un jūtas labi. Ēdu arī augļus un riekstus.

Vai tev ir arī citi uztura ieteikumi epilepsijas gadījumā?

Ieteicams atteikties no visa, kas stimulē – visus stimulantus nost! Ir jāpanāk, lai nav paaugstinātas smadzeņu aktivitātes, lai ķermenis netiktu uzbudināts. Cilvēkam jājūt, kā kurš produkts uz viņu iedarbojas. Piemēram, esmu pamanījusi, ka nedrīkstu vakarā iedzert stipru ingvera tēju ar garšvielām vai ēst asu ēdienu.
Protams, neder smēķēšana, alkohols, kofeīns.

Ieteicami ir B grupas vitamīni, kokosriekstu eļļa, bet to es spriežu pēc sava organisma reakcijas, to nevar vispārināt.

Katrā ziņā pēc visām pārmaiņām man jau četrus gadus nav bijis lielo lēkmju, tikai mazās.

Kas ir mazās un kas – lielās lēkmes?

Lielās lēkmes ir tad, kad rodas lielās krampju konvulsijas, cilvēks nokrīt un raustās. Mazās vai daļējās lēkmes ir visdažādākās – cilvēks uz kādu brīdi atslēdzas, nezaudējot samaņu. Citreiz mazās lēkmes laikā var raustīties kāda ķermeņa daļa, piemēram, roka. Man reizēm raustās galva uz vienu vai otru pusi vai lūpu kaktiņš.

Taču arī mazās lēkmes ir mazinājušās, un tas ir atkarīgs no dzīvesveida. Cilvēkiem ar epilepsiju ļoti svarīgi ir izgulēties, lai smadzeņu aktivitāte būtu mazāka un mierīgāka. Man ir mazs bērns, bijis daudz negulētu nakšu, kam sekojušas mazās lēkmes, bet uz brīdi esmu atslēgusies tikai dažas reizes.

Kad uznāk mazās lēkmes, vai vari sev palīdzēt?

Šajos gados esmu iemācījusies nomierināties. Epilepsijas slimniekam vissvarīgākais ir iekšējs miers. Mans dzīvesveids ir balstīts uz to, tāpēc veselības dēļ man labāk ir dzīvot tādā vietā, kādu esmu atradusi te, Liepājā, – izgulēties, dzīvot maksimāli apzināti un mierīgi. Pūlis, daudz cilvēku, skaņu, netīrs gaiss – tas viss ir stimulējoši. Tūdaļ neveicina lēkmi, bet, ja manī vēl ir nemiers, tas krājas un, visam summējoties, var rasties blīkšķis. Ja dzīvo maksimāli mierīgi gan iekšēji, gan ārēji, lēkmju nav.

Agrāk kaunējos, ka lēkme varētu notikt publiski – ko cilvēki domās, ja sākšu šļupstēt, raustīsies galva, nospriedīs, ka es kļūstu neadekvāta! Ar gadiem es iemācījos pieņemt, ka tā var būt. Ja parādās kauns, parādās arī nemiers. Jo lielāks nemiers, jo pieaug iespēja piedzīvot lēkmi. Šo apli vajag apstādināt, un ar to strādāju. Arī mācot jogu un lasot lekcijas, esmu izdomājusi dažādus veidus, kā apiet situācijas, ja parādās lēkmes pazīmes. Tādā brīdī es, piemēram, varu cilvēkiem pateikt, ka mēs kādu minūti pasēdēsim, paelposim.

Pievienot komentāru