Netradicionāli, Padomi

Kad šogad ir maģiskākais Saulgriežu laiks. Un kādas zonas ķermenī iedarbina “līgo” skandēšana

Foto - Andris Tiļļa

Autore: Aija Austruma

Vasaras saulstāvji ir tik labi zināmi, ka šķiet, komentārus neprasa, un tomēr – izrādās, viedokļi dalās gan par šo svētku nosaukumu, gan par svinēšanas laiku. Lūkosim tikt ar to skaidrībā.

Kad ir maģiskā nakts?

Šis ir salīdzinoši vienkāršs jautājums, kam atbilde rodama, ielūkojoties jebkurā kalendārā, kur norādīts Saules lēkšanas un rietēšanas laiks.

Piemēram, izsekojam Saules gaitas pulksteņlaikiem “Mazās Mēness maģijas kalendārā 2018”.

20. jūnijā Saule lec 4.29, riet 22.21
21. jūnijā Saule lec 4.29, riet 22.22
22.jūnijā Saule lec 4.29, riet 22.22
23. jūnijā Saule lec 4.30, riet 22.22

Dienas garums atšķiras burtiski par vienu minūti: 23. (un, attiecīgi, 24. jūnijā) diena ir jau īsāka. “Kā redzams, tad laiks apstājas. Trīs dieniņas, trīs naksniņas saule (svētki) kalna galiņā. Šogad gatavoties būtu jāsāk no 17. jūnija un pēdējā spēka diena būtu 22. jūnijs.

Taču ne jau šī minūte padara vienu nakti maģiskāku par otru. Šeit būtisks ir tieši astronomiskais un astroloģiskais faktors – astronomiskā vasara sākas un Saule Vēža zīmē šogad ieiet 21. jūnijā pulksten13.07. Šajā dienā tad arī nomainās enerģijas un, ja tā var teikt, atveras debesu lūkas. Skaisti, ka senču zintis sakrīt ar astrologu pētījumiem!

Uzreiz piebildīšu, ka 22. jūnijā gandrīz visu dienu (4.33–22.10) Mēness ir bez kursa (čika laiks), tāpēc par vismaģiskāko laiku šogad uzskatāms 21. jūnijs, kad čika laika nav. Toties 22. jūnija pēcpusdienā sākas šā mēneša pirtij vispiemērotākā diena, tāpēc ieplāno vērtīgo procedūru, kurā visas stihijas sastopas!

Saulgrieži vai saulstāvji? Arī par šo terminu lietošanu vienprātības nav.

Taču, ja atminamies Saules lēktu un rietu laikus minētajos datumos, ir redzams, ka dienas garums tiešām pāris dienas stāv uz vietas. Tāpat arī Ziemassvētkos.

Savukārt rudens un pavasara vienādībās diena un nakts ir vienā garumā tikai vienu dienu un tad pagriežas – attiecīgi uz ziemas vai vasaras pusi. Loģiski būtu pieņemt, ka Lielā un Mazā dienā ir Pavasara un Rudens saulgrieži.

Vēl var piemetināt, ka arī citās valodās šīm parādībām ir dažādi nosaukumi: Ziemas un Vasaras saulstāvji – solstice (angļu val.) un солнцестояние (krievu val.), saulgrieži – attiecīgi equinox un равноденствие.

Lai nu kā, abi šie termini ir gana jauni, un mūsu senči par šo tēmu galvu vis nelauzīja un matus neskaldīja – viņi svinēja… jā, ko tad īsti viņi svinēja?

Jāņus, Zāļu vakaru vai Līgo svētkus – ko īsti svinam?

Jāņus, Zāļu vakaru vai Līgo svētkus – ko īsti svinam? Ja gribam būt pavisam precīzi, šis jautājums ir jau grūtāks.

Tautas tradīciju kopēja Gunta Saule stāsta, ka jēdzienu “Līgo vakars” savulaik tīri nejauši ieviesis mūzikas folklorists Emilis Melngailis. Domāts jau bijis labi, bet jēdziens ir diezgan aplams, uzskata Gunta. “Mums ir Zāļu diena, Jāņu vakars, kam seko Jāņu nakts un Jāņu diena.”

Savukārt cits senču dzīvesziņas pētītājs, Ingus Freibergs iebilst pret nosaukumu “Jāņi” daudzskaitlī, uzsverot, ka Jānis mūsu senču redzējumā ir Dieva dēls, viens tāds. Tas, kurš sit vara bungas vārtu staba galā, ir viens pats Jānis, nevis seši bundzinieki! “Šis ir Jāņa laiks, kad valda Dievs, ko latvieši šajā gada laikā sauc par Jāni,” Ingum piekrīt Māra Brante.

“Padomāsim kaut vai par to, ka mums visi svētki ir daudzskaitlī, – arī Ziemassvētki, Rudenāji, Mārtiņi, Lieldienas, kuru sastāvā ir viena Lielā diena un tad birums pirms un pēcsvētku dienu, mums ir Meteņi utt. Galu galā – ja kaut kas nav īsti skaidrs, paskatamies dainās, un tur ir tie Jāņi un, jā, protams arī Jānis pats, kurš nāk Jāņos. Bet svētki ir noteikti daudzskaitlī gluži vai tāpēc, ka tie sastāv no daudzām un dažādām darbībām – rituālām, sociālām un tā tālāk,” – tāds viedoklis ir Guntai Saulei.

Atbildi varētu meklēt dainās, tikai – kurš īsti zina, kuras ir tās senākās? Tikpat labi varam atrast arī šādu:

Nāc nākdama, Jāņa diena,
Tev ir pulka gaidītāju:
Govis gaida zaļu kroņu,
Meitas skaistas līgošanas.
Ingus Freibergs norāda, ka bieži sastopama nekonsekventa laipošana starp Saules rita svētkiem un kristiešu ieviestajiem terminiem. “Līdz ar kristietību ienāca vairāki jauni gadskārtu un atzīmējamu dienu nosaukumi (Mārtiņi, Miķeļi), kas bija daudzskaitlī, un, iespējams, Jāņa diena laika gaitā arīdzan pārņēmusi “daudzskaitlīgumu”. Un tikpat labi dainas saka – Meten’s brauca pār kalniņu…” Māra Brante iebilst. “Nevar viennozīmīgi teikt, ka viss ir daudzskaitlī. Pati dievestība ir vienskaitlī – viena Laima, viens Dievs, viena Māra, Jumis, Mārtiņš, Ūsiņš. Un tajā viņu “valdīšanas” laikā mēs visi kļūstam par viņu bērniem.” Tur arī Guntai Saulei līdzīgs viedoklis: “Jā, bieži mēs varbūt nepareizi daudzskaitlī sakām “Jāņu bērni”, kad būtu jāsaka “Jāņa bērni”.”

Savukārt pret Zāļu dienas nosaukumu nav iebildumu ne dievturiem, kuri balstās uz Ernesta Brastiņa apcerējumiem, ne citiem aptaujātajiem senču tradīciju kopējiem.

Galu galā – varbūt patiesi nav vērts tik ļoti ieciklēties uz gramatiku. Ja gribam saglabāt senču mantojumu, tad svarīgāk ir ievērot tradīcijas un izprast to nozīmi, zināt, kāpēc katras rindas galā šā laika dziesmām ir līgo!, līgojame!, līgojē!, Vidzemē un Zemgalē – līgā!, Vidzemē un Kurzemē arī līgo, Jānīti! līgo, Jān! līgojam!, līgoja! Latgalē – leigū! leigō! rūtō! rūtoj! veju! Starp citu, “līgo!” līvu valodā nozīmē “lai top!” vai “lai notiek tā!”, un droši vien esi pamanījis, ka ar šādiem vārdiem vairumā gadījumu beidzas rituālie vārdojumi. Tā ir spēcīga maģiska formula!

Pievienot komentāru