Personība, Psiholoģija

Zinātniece par izglābšanos no komas, esot “ieslodzītai” savā ķermenī

Ekrānšāviņš no bbc.com

Iedomājieties, ka pēkšņi atjēdzaties pasaulē, kur nespējat runāt, pārvietoties vai elpot bez palīdzības. Ceļā uz slimnīcu apstājas jūsu sirds, proti, jūs tehniski nomirstat, tomēr ārstiem izdodas jūs atdzīvināt. Bet tagad jums ir jāizglābjas no tā, kas seko, proti, no “ieslodzījuma” paša nereaģējošā ķermenī.

Jūsu apjukusī un prātu zaudējusī ģimene tiek brīdināta, ka ir jāgatavojas bērēm (jūsu vīrs izlemj par pelnu izkaisīšanu Kembridžā, ar kuru jums abiem saistās īpašas atmiņas). Un jūsu trīs bērniem ir steidzami jāsāk lietot dzīvību glābjošus medikamentus, lai viņus aizsargātu no tās pašas baktēriju infekcijas, kas nogalināja jūs.

Šādā situācijā nonāca zinātniece Rike Šmitda Kjaregārda 2013.gada Jaungadā, “mirkšķinot acis” – šī frāze kļuva par viņas memuāru virsrakstu.

5% iespēja izglābties

“Tas notika 12 stundu laikā pēc pirmajām sajūtām, ka man nav labi. Man iestājās koma. Iestājās vairāku orgānu mazspēja, septiskais šoks, neskaitāmi trombi. Un ļoti, ļoti, ļoti mazas izredzes izglābties,” viņa stāstīja BBC.

Patiesībā viņai bija tikai 5% iespēja izglābties no bakteriālā meningīta infekcijas.

Dāniete Rike, kas dzīvo Kopenhāgenā, komā pavadīja desmit dienas, un tika pieņemts, ka viņa cietīs no smadzeņu bojājumiem. Kad viņa sāka atgūties no komas, viņa sāka sevi apzināties, bet nespēja kontrolēt ķermeni.

Tieši Rikes vīrs Pēters bija pirmais, kuram šķita, ka kaut kas (pirms nonākšanas komā) notiek bīstami nepareizi. Viņa sūdzējās par aukstuma sajūtu, kad pēc ģimenes pastaigas apgūlās gultā, viņai sākās drudzis un vemšana. “Pēters vēl pirms manis saprata, ka kaut kas nav labi. Es mēģināju sev un citiem iestāstīt, ka tā ir tikai gripa,” viņa stāsta BBC.

“Tu nebija tādā stāvoklī, lai saprastu, cik tev ir slikti,” piebilst Pēters. Pēdējā lieta, ko sieva viņam teikusi pirms iekrišanas komā: “Atceries, lūdzu, ka jāatceļ vizīte pie masiera.”

Taču nebija nekāda masiera, tie bija murgi. Rikei 15 minūšu laikā temperatūra palielinājās no 35 līdz 42 grādiem. Tika izsaukts ārsts, kas parakstīja pretgripas medikamentus. Nākamajā rītā Rike bez palīdzības nespēja ne paiet, ne nosēdēt. Uz mājām tika izsaukts cits ārsts.

“Ja viņš būtu ieradies desmit minūtes vēlāk, mēs šodien te nesēdētu,” saka Pēters.

Viss kļuva melns

Pa ceļam uz slimnīcu Rike 40 sekundes piedzīvoja klīnisko nāvi. “Tas ir ilgs laiks. Es neko neatceros. Viss bija melns, nebija nekā,” viņa stāsta.

“Viņi man teica, lai gatavojos atslēgt viņas elpošanas aparātu un gatavojos bērēm. Visi domāja, ka tā notiks,” Pēters strupi turpina. “Bet viņa ir ļoti spītīga sieviete. Kad nebija nekādu izredžu, viņa atgriezās dzīvē,” viņš piebilst ar smaidu.

Grāmatas nosaukumam ir arī cita nozīme. Kad viņa nespēja sazināties, mirkšķināja ar acīm. Vienu reizi nozīmēja “nē”, divas – “jā”.

Mans vienīgais glābējs

Nākot pie samaņas, Rike savas situācijas nopietnību apzinājās tikai pakāpeniski, liekot kopā kā murgainu mozaīku. “Ar laiku es vairāk biju nomodā un labāk sapratu, kas notiek. Es nevarēju pakustēties, parunāt un sazinājos, mirkšķinot acis. Tas ir briesmīgi, būt ieslodzītam savā ķermenī,” viņa stāsta.

Pēters kādu dienu saprata, ka Rike spēj mirkšķināt, kad viņš jautāja sievai, vai viņa to redz. Tad tika izveidota sistēma, kas palīdzēja abiem sazināties.

Viņš stāsta: “Kad aptvērām, ka viņa vēl joprojām ir šeit un atbild, sapratām, ka neesam viņu zaudējuši… Tas bija viens no skaistākajiem mirkļiem manā mūžā.”

“Tas bija milzīgs atvieglojums, saprast, kā mēs varētu sazināties. Tajā pat laikā bija tik grūti tikt uz priekšu,” viņš piebilst.

Rike atklāj, ka no tiem notikumiem atmiņā nav palicis teju nekas, izņemot – viena lieta ir pilnīgi skaidra.

“Vienīgā lieta, ko es atceros: man vajadzēja dzirdēt Pētera balsi un redzēt viņu. Kad es viņu redzēju vai dzirdēju viņa balsi, biju mierīga. Viņš bija mans vienīgais glābējs,” viņa stāsta.

Runājot par svarīgāko brīdi atlabšanā, Rike smaidot saka, ka “bija daudzas uzvaras”. “Iespējams, tas bija pirmais pateiktais vārds. Mani bērni bija klāt, Pēters bija klāt. Tas bija neticami,” sieviete piebilst.

Jā, pirmais vārds bija – “dīvaini”. Tomēr apkopojot visu, viņa atzīst, ka patiesībā “viss bija jāmācās no jauna”. “Es mācījos elpot, norīt, pārvietoties,” Rike saka.

Izdzīvo katru dienu

Kas bija visgrūtāk? “Nebūt mātei un sievai. Nevarēju būt pie bērniem un Pētera. Tas bija smagi,” Rike ar atbildi nevilcinās ne mirkli.

Bet pēc četriem mēnešiem, kad viņa bija žēlojusies medmāsai par to, ka sen nav samīļojusi bērnus, viņa atļāva tiem ielēkt gultā.

“Es biju sajūsmā. Bet viņi vienkārši ielēca,” sieviete pasmaida. “Ļoti uzmanīgi,” piebilst Pēters.

Viņa bija ceļā uz pilnīgu izveseļošanos, lai gan slimošanas smagākās sekas bija saistītas ar to, ka Rikei gangrēnas dēļ nācās atvadīties teju no visiem pirkstiem un viena acs tagad ir akla. Taču viņa izglābās no vissmagākajām nepatikšanām. Pateicībā par to viņa nodibināja uzņēmumu “Graphicure”, kas palīdz cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām kontrolēt medicīniskos datus. Viņa arī cer, ka uzrakstītā grāmata būs noderīga cilvēkiem ar līdzīgu pieredzi.

“Mediķi teica, ka būtu pateicīgi, ja es to varētu aprakstīt, lai palīdzētu izskaidrot un dažas lietas darīt labāk,” atzīst Rike. Sieviete apzinās, cik lielu dāvanu ir saņēmusi, un vēlas, lai ikviens novērtētu to, kas viņam ir dots.

“Es vēlējos to atdot ar šo grāmatu. Un vienkārši izdzīvot katru dienu,” viņa saka.

 

Avots: bbc.com

Pievienot komentāru