Bērni, Bērnība

Kaitīgi padomi: kā nogalināt personību savā bērnā

Foto - Shutterstock

Dažreiz gribi uzrakstīt par konkrētu aktuālu tēmu, bet kaut kā “nerakstās”. Bet ierodas klients un pēc tam teksts burtiski lūdzas, lai to uzraksta, vēsta psiholoģe Jekaterina Sokolova.

Man šķiet, ka līdzīgas instrukcijas dažādās variācijās katram padomju laiku vecākam tika sniegtas dzemdību namā. Kāds tās neņēma vērā, bet ļoti daudzi izmantoja kā ceļvedi, izmantojot neapstrīdamu argumentu – “Tā visi darījuši!”.

Tātad padomi no “kaitīgo padomu” sērijas – kā nogalināt personību savā bērnā?

Tiklīdz bērns piedzimis, izlem, kāds un kas viņš būs. Šim skaistajam tēlam jābūt nevainojamam! Iztēlojies to! Ja jūti lepnumu, tad esi trāpījis desmitniekā un vari sākt rīkoties, kamēr bērns mierīgi guļ.

Tātad:
• Nekādā gadījumā nekad neslavē bērnu, jo viņš kļūs iedomīgs. Nu, varbūt izņēmuma gadījumos.
• Labāk kritizē viņu, biežāk runā par viņa trūkumiem, lai viņš tos zinātu un labotos!
• Ja trūkumi nav izlabojami, lai samierinās ar savu likteni savlaicīgi un nepiedzīvo vilšanos.
• Nekad nesaki meitenei, ka viņa ir skaista! Viņai jāizvēlas cienījama profesija, nevis apkaunojoša.
• Nekad nesaki zēnam, ka viņš ir gudrs! Lai nesāk domāt, ka ir gudrāks par tevi un nerīkojas uz savu galvu.
• Noteikti salīdzini savu bērnu ar citiem bērniem, kas ir labāki par viņu. Tā viņam vienmēr būs stimuls kļūt labākam!
• Nepērc rotaļlietas, ja vien pats bērns to nelūdz. Un, ja viņš to prasa, pasaki cenu un pārliecini, ka labāk iegādāties noderīgāku lietu. Tas iemācīs ekonomēt.
• Iemāci bērnam taupīt. Piemēram, nevajag pirkt viņam jaunu džemperi, ja brāļa vai tavas jaunības džemperis vēl nav novalkāts. Paskaidro, ka šo naudu labāk iztērēt kam svarīgākam. Lai iemācās noteikt prioritātes.
• Viņam vajadzētu gulēt un ēst pēc grafika! Gulētiešana ne vēlāk kā 9. Jāmāca disciplīna no šūpuļa!
• Viss ir jāapēd! Traukā nedrīkst palikt nekas. Viņam jāmācās novērtēt vecāku darbu, kuri nopelnījuši šo putru.
• Nekādas kabatas naudas! Bērns par to slepus nopirks cigaretes. Tev šīs problēmas nav vajadzīgas, vai ne?
• Lai palīdz mājas darbos! Jūs pat varat visus mājsaimniecības pienākumus uzticēt bērnam. Lai saprot darba vērtību.
• Pastaigāties atļauj tikai tad, ja izmācījies un padarījis uzdotos mājsaimniecības pienākumus. Pastaiga ir jānopelna.
• Ja bērns nopelnījis 3 vai pat 2, viņam jāzina, ka tas ir ļoti, ļoti slikti un apkaunojoši. Jebkurā gadījumā siksnai jābūt pakārtai redzamā vietā.
• Labāk ja siksnu lieto tētis. Mamma var ieteikt sitienu skaitu.
• Ja tēva nav vai viņš ir prom, mammas var izmantot lecamauklu.
• Nekad neļauj bērnam pārtraukt pieaugušos un runāt, pirms viņam tiek dots vārds. Tas ieaudzina cieņu pret vecākiem cilvēkiem.
• Neļauj bērnam raudāt, īpaši zēnam. Tas iemāca izturēt visus satricinājumus. Zēni ir nākamie vīrieši, bet vīrieši neraud.
• Ja baidies, ka bez tavas pieskatīšanas var notikt kas slikts, tad tev ir pamatots iemesls. Neļauj atkāpties no tevis ne soli! Vismaz, kamēr viņš beidz skolu.
• Ja vēlies atpūsties no bērna, nosūti uz nometni. Bet paturi prātā, ka tur viņš var saķert utis, saslimt, sapazīties ar sliktajiem puišiem. Tāpēc varbūt labāk sūtīt viņu uz laukiem pie vecvecākiem, lai tur iemācās lauku darbus.
• Bērnam jāaug labam, atsaucīgam, labi audzinātam. Ja pamani, ka viņš atbild nekaunīgi, nepiekrīt, uzstāj uz savu, krīt histērijā, dusmojas – tūlīt stingri to apspied! Pat ja jāizmanto draudi. Bērnam ir jābūt paklausīgam!
• Ja tev grūti izdomāt draudus, daži ieteikumi, ja pavisam neklausa: “Atdošu policistam”, “Ielikšu internātā”, “Atdošu vilkiem mežā”, “Atdošu svešajam onkulim”, “Es eju prom, bet tu paliec” un tā tālāk.
• Stingri uzmani, ar ko bērns draudzējas un aizliedz draudzēties ar tiem bērniem, kuri, tavuprāt, nav tā vērti. Viņam jāmācās izvēlēties savus draugus! Nav nekas briesmīgs, ja viņam vispār nav draugu. Galu galā mamma un tētis ir labāki nekā jebkurš draugs, viņi nekad nekaitēs savam bērnam.
• Ja bērns asarām acīs stāsta par savām problēmām, apsēdini sev blakus un saki, ka tas viss nieki un ātri pāries, tas nomierinās viņu.
• Tavs viedoklis vienmēr ir svarīgāks par bērna viedokli. Tu labāk zini, ko viņam vajag. Viņš vēl neko nezina par dzīvi. Izlemt, kur mācīties, kādus pulciņus apmeklēt – tas ir tavs pienākums, nevis viņa. Galu galā, tev ir lielāka dzīves pieredze.
• Nebaidies zaudēt savaldību! Tas ir labi, ja bērns baidās, nākamreiz bailes var viņu apturēt no necienīgām darbībām.
• Bērnam jābūt tādam un jāuzvedas tā, lai tu varētu lepoties ar viņu un nekaunētos. Ieklausies kaimiņu un citu cilvēku viedokļus par tavu bērnu. Galu galā svešinieki vienmēr labāk redz to, ko tu nevari pamanīt un apturēt.

Tā varētu turpināt līdz bezgalībai, bet varbūt pietiks. Noteikumi un aizliegumi, stereotipi un aizspriedumi, rūpes un bailes… un viss tiek darīts ar labākajiem motīviem:
– aiz izmisīgas mīlestības pret saviem bērniem…
– no kauna, ka viņi ir “nepareizi”
– no bailēm, ka ar viņiem kaut kas varētu gadīties.

Un diemžēl vienmēr notiek, ja tiek sasniegts mērķis (skatīt virsrakstu). Tas notiek, kad viņi bioloģiski kļūst pieauguši… un stafetes kociņu no vecākiem paņem, piemēram laulātais.

 

Avots: b17.ru

4 Komentāri

  1. Ta ir, salasas visadus “psihologu” padomus un doma, ka izaudzinas pareizo bernu, bet shajos padomos vienviet gan labi, gan slikti ieteikumi. Kopuma – berniem tikai tiesibas, bet vecakiem pienakums izdabat savam luteklim.

  2. O, jau divas sacepušās! Laikam tikušas audzinātas tieši šādi un tagad pārdzīvojums nāk ārā. Patiesībā, normālā reakcija. Žēl, ka abas dāmas domā, ka ir tikai rakstā aprakstītais ceļš, kas it kā izaudzinātu perfekto bērnu (lasi: perfekto padomju pilsoni), un pilnīgas visatļautības ceļš. Nē, bērns ir jāuztver kā cilvēks, kuram arī ir smadzenes un personība! Ļaujot bērnam pašam izvēlēties, uz kādu pulciņu iet, iemāca bērnam pašam pieņemt sev svarīgus lēmumus. Ja bērns dabūjis divnieku, tad bērnam jāpalīdz. Nevis jāizpilda mājasdarbi viņa vietā (kas nav palīdzība, bet stulbums), bet jāpārrunā radusies situācija, jāiemāca, ka kļūdas var gadīties, un no šīs pieredzes ir jāmācās. Lai dodas uz konsultācijām pie skolotāja vai paskaidrojiet paši, ja to protat. Par visa apēšanu – varbūt vienkārši negatavojiet tik daudz/nelieciet tik daudz uz šķīvja?? Bērnam ir jāzina savas robežas, jāzina arī kāpēc tādas eksistē (drošība, ētika, veselība, dabas saudzēšana, u.t.t., nevis mammas kaprīze) – tad arī nebūs bezjēdzīgas bļaušanas un cenšanās šīs robežas pārkāpt. Starp citu, bērns, kurš zina un saprot, ka ir stulbs, ka viņa viedoklis vienmēr ir nepareizs, nemāk pateikt svarīgo NĒ arī tad, kad tas tiešām ir jāpasaka, kaut vai tām pašām narkotikām. Būtībā jūs būsiet izaudzinājuši ar sevi un ar dzīvi neapmierinātu radību, kas cieti izrādīs, kā visu pacieš, lai gan dzīvos pastāvīgās negācijās. Šie tad arī ir tie cilvēki, kas visur, kur vien iespējams, kādu aprej, jo sava žults kaut kur tomēr ir jāizgāž. Ar šiem cilvēkiem viegli manipulēt, viegli iestāstīt…. Un uz viņu stulbuma viegli nopelnīt. Bet gadījumā, ja pēc visa šī bezmugurkaulnieks īsti nesanāks, jo bērnā būs palicis neiznīcināms cīņas spars, tad jums tā audzināšana paliks arvien grūtāka, un kolīdz bērns iemācīsies, ar to siksnu dabūsiet paši. Labākajā gadījumā vecumā pie jums bērni vienkārši nebrauks, sliktākos scenārijus ļaušu iztēloties pašiem. Dārgie vecāki, ja jūs redzat tikai divus ceļus – šo un visatļautību, nopērciet smadzenes!

    1. Ak jā, vēl viens bezmugurkaulnieka tips – memmesdēliņi un memmesmeitiņas. Neko savā dzīvē pats nevarēs izdomāt, ne uz kuru darbu iet, ne ar ko kopā gulēt, ne ko brokastīs taisīt. Visu labāk zina mamma. Viss jājautā viņai. Pat, ja memmītim kāds savs sapnītis arī ir, tad īpašas uzdrīkstēšanās gadījumā par tā realizāciju tiks pajautāts mammītei…

Pievienot komentāru