Pozas un vietas, Sekss

Pārsmiesies! Pikanti un neveikli stāsti par papardes zieda meklēšanu

Gata Šļūkas karikatūra

Mēdz sacīt – kas meklē, tas atrod. Tomēr šo teicienu ne vienmēr var attiecināt uz papardes zieda meklētājiem, jo reizēm tas nemaz tik viegli nedodas rokās, bet reizēm to paspēj noplūkt kāds cits. Tieši ar tādiem stāstiem šoreiz ir dalījušies Līgo svinētāji.

Iemesli, kāpēc jāņubērni izlemj nenodoties mīlas priekiem līdz galam, var būt dažādi. Kāds pasteidzas aizvilināt iecerēto, citam tas, kas iekārots nakts melnumā, rītam austot un skurbulim pagaistot, zaudē savu burvību, bet citam alus pēkšņi šķiet gardāks par noskatītā partnera lūpām. Lai arī ne visiem prieki papardēs beigušies ar kārotā ziediņa noplūkšanu, citi pat ir pamanījušies šajā maģiskajā naktī ieņemt pēcnācējus.

Maigošanās krūmos un nejauši ieraudzīts pliks dibens

“Togad Jāņus svinēju savā bērnības miestiņā, kur jau labu laiku nedzīvoju. Biju svaigi šķīrusies no drauga, salauztu sirdi, bet apņēmības pilna izpriecāties uz pilnu klapi un varbūt arī beidzot atrast to slaveno papardes ziedu. Lai gan man bija 19 gadi un jau divreiz salauzta sirds, vēl biju nevainīga, neko vairāk par bučošanos un paspaidīšanos tumšos stūros nebiju pieredzējusi.

Kaut regulāri sazvanījāmies, ar bērnības draudzeni Zani sen nebijām tikušās, gribēju iepazīties ar viņas puisi, kurš nesen no kaimiņu pagasta bija pārcēlies dzīvot pie viņas. Telefona sarunā viņa man pačukstēja, ka arī mans skolas laika sirdsāķītis Mārtiņš esot pašķīries no savas draudzenes un pie apvāršņa citas neesot, tādēļ ļoti priecīga un gaidu pilna Līgo dienas rītā ar vilcienu un diviem autobusiem kratījos cauri pusei Latvijas.

Zane mani sagaidīja pieturā, viņas čalis Toms galanti izcēla man no rokas somas un tā nu devāmies uz māju, lai gatavotos svinēšanas svarīgākajai daļai – pagasta zaļumballei. Alus, dziesmas, jokošanās ar Zanes mammu Anitu, kas pilnībā iekļāvās mūsu jauniešu burziņā, turot līdzi, dodot padomus labākam vakaram. Jāpiebilst, ka Anita, lai gan mamma, mums vairāk kā draudzene, jo Zane viņai piedzima ļoti agri – 16 gados. Anitas virsvadībā saposāmies godam: lai Mārtiņš mani nakts pustumsā labāk pamanītu, vilku koši baltas bikses. Man bija arī balts krekliņš, galvā margrietu vainags. Kad no estrādes puses sāka skanēt umpapā, ar Zani un Tomu devāmies ceļā. Anita atrunājās, ka palikšot mājās, vēl šis tas jāpadara.

Mārtiņu ieraudzīju uzreiz. Stāvēja netālu no deju plača un vēroja apkārtni. Arī viņš mani pamanīja – un kā nu ne, ja nāk tik balta! Zane gan neļāva iet pie viņa, vēl bija jāiestiprinās – rīta pusē Toms bija mežmalas krūmos aiz estrādes noglabājis baterijas – alus rezerves naktij. Viens dzēriens, otrs dzēriens, mums jau daudz nevajag, jautrība sita augstu vilni, pagasta puiši viens pēc otra nāca klāt un dancināja. Līdz vienā brīdī Toms ar Zani par kaut ko saplūcās un Toms, lepni līkumojot, kaut kur aizslāja. Draudzene gan nepārdzīvoja, sak, nav vietējais, tāpat vienīgais, ko zina, ir viņas māja. Gan jau aizies un izgulēsies. Es pārāk nesatraucos, jo pamanīju, ka Mārtiņš nāk uz mūsu pusi. Saņēma mani aiz rokas un teica – ejam pastaigāt, mazā!

Skolas gadu taureņi vēderā apmeta kādus piecpadsmit salto (bet varbūt tas bija Jāņu alus), aizturētu elpu vienkārši ļāvos, lai mani ved mežiņā aiz estrādes. “Džinu dzersi?” viņš man paprasīja un iegrūda rokās skārdeni ar džintonika kokteili, kādi tolaik bija pavisam nesen parādījušies. Kā nu ne? Kaut ko tukši, diezgan nervozi pļāpājām, jo patiesībā jau abiem prātā bija tikai viens. Bijām jau nogājuši labu gabaliņu, kad bez liekām ceremonijām metāmies viens otram virsū. Ērces tolaik nevienu nesatrauca, par to, ka nav, ko zemē paklāt, pat nedomājām, par manām baltajām biksēm – ne tik.

Es, sacerējusies par to, ka beidzot uzzināšu, kā tas ir – sekss, sākotnēji pat nemaz nepamanīju, ka Mārtiņš ik pa laikam tā kā saspringst, it kā aizdomājas un ar nopūtu atkal metas mani spaidīt. Līdz brīdim, kad es saņēmos, ka beidzot tā kā varētu pamēģināt pieskarties TAM! Bailīgi stiepju roku, bet tur nemaz nav tā, kā tajās filmās, kas slepus skatītas. Mīksts un sašļucis. Vai tā jābūt? Samulsu. Mārtiņš nervozi nostumj manu roku nost, mēģina pats kaut ko darīt lietas labā, tajā pašā laikā bučojot mani tā, ka liekas – mēģina atrast manas sen izoperētās mandeles. Vienā mirklī Mārtiņš saka, ka viņam vajagot atliet (jā, tieši tā viņš toreiz teica).

Nu, labi. Palikusi viena, lūkojos apkārt, un pēkšņi man alus un džintonika skurbulis pagaist, visu situāciju redzu no malas – esam krūmos, pa perimetru mētājas apvārtītas drēbes, dzirdu, kā no estrādes puses skan mūzika, bet to pārskan Mārtiņa čurāšana. Saprotu, ka ne jau tādu es to papardes ziedu biju iedomājusies, aši paķeru savas novārtītās, vēl pirms dažām stundām baltās drēbes un slepus aizlavos tālāk mežā, lai pa aplinkus taciņām atgrieztos Zanes mājās, uz balli iet jau vairs nevaru tādā paskatā, turklāt jau ir gandrīz rīts.

Zanes sētā dzirdu, ka no Anitas loga skan smiekli. Ahā, tātad neguļ! Nolēmu iet un pastāstīt savu Jāņu nakts kaunu, jo viņa mani sapratīs. Speros iekšā istabā, kur manam skatam gultā guļoša Anita, kas lūkojas uz mani, bet virs viņas – pliks dibens. Papardes zieda nakts taču! Acīmredzot biju pārāk skaļa, jo manā virzienā pavērsās arī otrs acu pāris – Toms! Samulsu, kaut ko zem deguna nesakarīgi nomurmulēju, aizvēru durvis. Nesaprotot, ko ar nupat redzēto informāciju darīt, aši saliku savas somas un izgāju no draudzenes mājas.

Autobusa pieturā sēdēju ilgi. Protams, ka 24. jūnijā laukos nekādi autobusi nekursē. Pēc vairākām stundām garām brauca no bērnības pazīstams onkulis, kurš mani aizveda līdz tuvākajam dzelzceļam.

Zanei toreiz neko nepateicu, par mammas sakaru ar Tomu viņa uzzināja pēc dažiem mēnešiem, kad Anita vairs nevarēja noslēpt grūtnieces puncīti. Zanes māsiņa piedzima Lieldienās, mēnesi pēc tam, kad Toms pameta Anitu. Mārtiņš pēc pusgada apprecējās, ar viņu vairs nekad neesam tikušies. Bet zinu, ka viņam ir trīs braši dēli, tēva kopijas.”

Divreiz mēģināt, bet papardes ziedu tā arī nenoplūkt

“Tas notika pirms vairākiem gadiem. Tajos svētkos nelija, bet bija diezgan auksts,” atceras Vija. Viņa bija devusies uz draugu organizētu ballīti. Pasākums bijis ļoti interesants, visu laiku bija ko darīt. Jau neilgi pēc Vijas ierašanās pasākumā viņai uzmanību sāka pievērst kāds puisis – Kristaps. Kādā brīdī viņa atcerējusies, ka gulēšana paredzēta teltīs, bet viņa savējo vēl nav uzslējusi. Puisim, ar ko viņa jau bija kopā piedalījusies vairākās spēlēs un jautri pļāpājusi, pateica, ka uz brīdi aizies. Noskaidrojis, kurp viņa dodas, Kristaps piedāvāja doties palīgā.

“Sākumā biju plānojusi telti celt viena – tas jau nav grūti, bija arī vēl gaišs un es nebiju pārāk piedzērusies. Bet, ja piedāvā palīdzēt – kāpēc gan ne. Turklāt man viņš patika, negribēju viņu tajā brīdī atstāt, lai kāda cita “nocopē”. Nekāds dižais palīgs gan viņš nebija. Telti uzcēlu viena – man šķita, ka vairāk maisās pa kājām. Neatceros, kurā brīdī sākām skūpstīties – iespējams, ka pa ceļam uz telts celšanas vietu, bet, kad pajumte bija uzslieta, nolēmām tajā uzkavēties.”

Stāsts gan nenoslēdzās tā, kā varētu domāt. Teltī Kristaps sāka čīkstēt, ka viņam salst un nav pietiekami ērti. “Sapratu, ka man galīgi nebūs jautri. Nu ja salst, tad nekāda drēbju novilkšana nesanāks. Es varēju dzirdēt, cik jautri ir iegriezusies Līgo ballīte, ka nolēmu doties atpakaļ. Es gribēju izpriecāties, nevis visu laiku domāt par to, lai tik viņš nenosalst.” Tā nu viņa ierosināja doties atpakaļ pie ugunskura.

Pēc pievienošanās citiem svinētājiem nepagāja ilgs laiks, un Kristaps bija nozudis. Tikai pēc vairākām dienām Vija uzzināja, ka puisis bija aizgājis uz savu telti kopā ar vienu no viņas draudzenēm, kas nezināja par Vijas piedzīvojumiem. Arī draudzenei bija līdzīgi novērojumi un izjūtas. Tālāk par skūpstīšanos Kristaps tajā vakarā netika.

3 Komentāri

      1. Pārsmiesies! Pikanti un neveikli stāsti par papardes zieda meklēšanu
        ——————————
        Tur nav jāsmejas, tur ir jāraud! A tu, ! zīme, esi pamuļķis (-e)!!!

Pievienot komentāru