Atkarības, Psiholoģija

Atmetu, jo baidījos nomirt. Stāsts par sievieti, kas smēķēja 40 gadus

Agri vai vēlu tas jūs nogalinās. Foto no interesnoznat.com

Autore: Dita Vinovska

To, cik grūti ir atmest smēķēšanu, bieži saprot tikai citi atkarību mocītie. Tamāra (vārds mainīts), kura bija kaislīga smēķētāja 40 gadus, no netikuma atbrīvojās tikai tāpēc, ka sāka paniski baidīties par savu dzīvību. Un pat tad tas nebija viegli. Sieviete no kaitīgā ieraduma atbrīvojās tikai pēc tam, kad viņa piedzīvoja ļoti smagu hroniskās obstruktīvās plaušu slimības (HOPS) lēkmi un gandrīz nosmaka.

Tamāra ir medmāsa, kura savas darba gaitas vadījusi apgūtajā profesijā. Smēķēt sākusi jau studiju laikā, un 40 gadus nav pat domājusi par atmešanu. “Pīpēju ļoti aktīvi, it sevišķi, ja kaut kādi tusiņi un vīna glāze. Tad jau paciņa aizgāja pa vakaru. Ļoti daudz es smēķēju.” Tamāra nevarēja iedomāties savu dzīvi bez cigaretēm, bet veselības dēļ viņa kaitīgo ieradumu atmeta.

Tagad viņai jāsadzīvo ar astmu un HOPS – divām slimībām, kas skar ļoti daudzus smēķētājus. Tamāra cieš no ziedputekšņu alerģijas un pat nelielas fiziskās aktivitātes rada grūtības elpot. Bez medikamentiem viņa nevarētu paelpot, tāpēc tie ir jālieto katru dienu, bet pavasaros Tamāra tos uzņem reizi pusstundā. Jāpiebilst, ka astmas ārstēšanai nepieciešamās zāles kompensē daļēji, bet HOPS ārstēšanai nav pieejams valsts atbalsts.

Kā skaidrojusi alergoloģe pulmonoloģe Ineta Grīsle, HOPS bojā elpošanas ceļus un plaušu audus. Šī slimība nav tikai ilgstošs klepus ar krēpām jeb hronisks bronhīts, bet arī elpceļu sašaurināšanās un plaušu audu sabrukums, kas noved pie ļoti smaga, pastāvīga elpas trūkuma.

Izplatītākais HOPS izraisītājs ir smēķēšana, bet tā attīstību var veicināt arī kaitīgu ķīmisko daļiņu vai gāzu ieelpošana, iedzimta nosliece un citi faktori. Pneimonoloģe Madara Tirzīte ir norādījusi: “Zinot, ka smēķēšana ir vislielākais riska faktors, jebkuram smēķētājam ir nopietns iemesls pārtraukt smēķēt, nerunājot nemaz par tiem smēķētājiem, kuriem jau ir diagnosticēta HOPS vai ir parādījušies raksturīgie simptomi. Tā kā slimības sākotnējā stadijā izteikti traucējošu simptomu nav, tā bieži tiek diagnosticēta novēloti, kas vēl vairāk pasliktina situāciju,”

Jauna būdama smēķēja, jo tas šķitis ”kičīgi”

Smēķēt Tamāra sākusi ļoti agri – 18 gados. Viņa tad bija pārcēlusies no laukiem, lai uzsāktu medicīnas studijas galvaspilsētā. “Meitenes visas pīpēja,” atceras Tamāra. “Es nezinu, tas tā “kičīgī” skaitījās. Zini kā – meitene no laukiem…” Pēc uzsākšanas kļuvusi par kaislīgu cigarešu kūpinātāju, pati viņa sevi sauc par “smēķētāju ar 40 gadu stāžu”. Tamāra no kaitīgā ieraduma atteikusies tikai uz grūtniecību laiku.

Kamēr Tamāra studējusi, kopmītņu komandants centies pieskatīt, lai jaunietes nesmēķētu. Tomēr bez panākumiem. “Mēs tur gājām dušas telpā un it kā mazgājāmies, bet patiesībā pīpējām,” viņa atceras savu studiju gadus. Tajā laikā nav domājusi par to, ka vajadzētu pārtraukt smēķēt. Tagad gan cilvēkiem, kas vēl nav nonākuši atkarību varā, viņa ieteiktu nemaz nemēģināt cigaretes padarīt par savu ikdienu. Tajā pašā laikā Tamāra saprotot, ka jauniešiem neko īsti nevarot pateikt – viņi tāpat darīšot pa savam.

Izmēģinājusi arī elektroniskās cigaretes. Tad, kad tās parādījās, bijis iespējams pasūtīt komplektā pa divi. Kopā ar trim kolēģēm attālināti iegādājušās divus komplektus – katrai pa cigaretei. “Mums tieši uz darbu kurjers atnesa. Mēs attaisījām vaļā un kabinetā visas smiedamās pīpējām.” Tomēr ar moderno smēķēšanas veidu Tamāra neaizrāvās, drīz vien atgriezās pie parastajām cigaretēm.

Veselības stāvoklis turpina pasliktināties

Pēc kāda laika viņa pamanījusi, ka kļuvis grūtāk veikt dažādas fiziskas aktivitātes. “Tad es sāku just, ka es vairs nevaru papeldēt – man trūkst elpas. Es vairs nevaru ātri paiet – man trūkst elpas.” Īpaši izteikti simptomi bijuši tad, kad viņa bija aizbraukusi ceļojumā uz Polijas Tatriem. Pēc atgriešanās devusies pie savas ģimenes ārstes. Izmēģinājusi ārstes ieteikto aerosolu, kas palīdzējis, bet pēc trīs dienām simptomi atkārtojušies. Tā viņa izmēģinājusi vairāku veidu medikamentus, kas nav palīdzējuši. Kas viņai kait, tajā laikā nav zinājusi.

“Es savā galvā izdomāju, ka jāaiziet arī pie maksas terapeita. Tā es gadu riņķoju pie viņiem, un neviens mani nenovirzīja pie pulmonologa,” atceras Tamāra. Viņa gan atzīst, ka, lai arī pati ir mediķis, viņai neienāca prātā aiziet pie specializētā ārsta. Galu galā tomēr palūgusi ģimenes ārstam nosūtījumu pie pulmonologa un devusies pie poliklīnikā praktizējoša ārsta. Tamārai veica plaušu tilpuma pārbaudi un citus izmeklējumus.

“Es atnāku atpakaļ, jo man tas viss tā fiksi gāja, un viņa mani sāk rāt. Vai es tiešām šeit atnācu, lai mani rātu? Es gribēju celties un iet ārā,” atceras Tamāra. Viņa noklausījusies pārmetumus par to, ka ir smēķētāja, saņēmusi kārtējo recepti dažādu aerosolu iegādei un devusies prom.

Tagad jau viņa atzīst, ka noteikti izskatījusies ļoti neveselīga: “Man bija kauli un āda – 47 kilogrami. Ēst man negribējās.” Viņa stāsta, ka ēdiena vietā viņa lietojusi cigaretes. Tamāra norāda, ka mediķu vidū smēķēšana nebija nekas neparasts – galvenais ārsts pat mēdzis staigāt pa slimnīcu ar cigareti rokās. Tad smēķētāju skaits medicīnas darbinieku vidū pamazām samazinājies, viņa novērojusi. “Tagad jau tā noteikti vairs nav.”

Viņa sākusi meklēt palīdzību pie citiem ārstiem. Pēc ļoti smagas HOPS lēkmes, kas gandrīz atņēmusi Tamāras dzīvību, viņa ievietota Tuberkulozes un plaušu slimību centrā, kur uzstādīta attiecīgā diagnoze. Tur arī notikušas pārbaudes, lai atrastu Tamārai piemērotākos medikamentus. Nu jau ilgāku laiku Tamāra nesmēķē, bet veselības stāvoklis vienalga pasliktinās, un pavasarī viņas elpceļiem ļoti lielu diskomfortu sagādā ziedputekšņi. Tamāra norāda, ka viņa saņem daļēji kompensētus medikamentus tikai tāpēc, ka viņai ir astma. HOPS pacientiem nepieciešamie medikamenti netiek kompensēti.

Paniskas bailes par dzīvību mudina atmest

Ārsti, iepazīstoties ar Tamāras simptomiem, uzstādījuši ļoti stingru prasību atmest smēķēšanu, tomēr viņa tik viegli to nav varējusi izdarīt. “Ja tu esi hroniska smēķētāja, tev taču gribas kā trakai,” viņa nosaka. Cita ārste skaidrojusi, cik lielu ļaunumu smēķēšana var nodarīt viņas veselībai, bet arī tas nav palīdzējis.

“Es nevarēju iedomāties, kā es varēšu no rīta dzert kafiju, ja otrā rokā nebūs cigaretes. Un tad man bija ļoti, ļoti smaga lēkme, mani uz slimnīcu aizveda – knapi dabūja atpakaļ. Es atmetu smēķēšanu tikai aiz paniskām bailēm par savu dzīvību. Es gadu pa sapņiem sapņoju, ka es velku cigareti pēc cigaretes.”

“Tur ir jānobriest tam,” par smēķēšanas atmešanu saka Tamāra. Viņa atceras, ka, atbraucot mājās no slimnīcas, kur smēķēt nebija ļauts, gribējusi kūpināt cigareti pēc cigaretes. Kāda paciņa vienmēr bijusi pa rokai, tāpēc atmest šķitis neiespējami. To izdarījusi tikai tāpēc, ka slimības dēļ paniski baidījusies nosmakt. “Tad es atdevu visiem pīpmaņiem cigaretes, mājās vairs neturēju.” Braucot mājās no slimnīcas, kur viņa nokļuva pēc smagās lēkmes, domājusi, ka tad, ja viņa paņems rokās cigaretes, sāksies vēl viena lēkme un viņa turpat arī nosmaks. Pirmais pusgads bez cigaretēm bijis ļoti smags.

Tamāra pat piedzīvojusi reizes, kad vēlējusies no zemes pacelt izsmēķus. “Es taču sevi lamāju, jo es neesmu tik nabadzīga. Es varu aiziet un nopirkt paciņu.” Vēlāk viņa gribējusi iet uz ielas klāt gados jauniem smēķētājiem, lai atņemtu cigaretes, nosviestu zemē un pastāstītu par smēķēšanas kaitīgo ietekmi. Tiesa, viņa atturējusies no citu cilvēku pāraudzināšanas. Tamāra norāda: “Tagad es jau piecus gadus esmu pilnīgi nomierinājusies. Man ir vienalga.”

 

delfi_vina

Pievienot komentāru