Ārstniecības augi, Netradicionāli

Teiksmainā ugunspuķe: kā fermentēt auga lapas tējai un kā to izmantot

Ugunspuķe (Chamaenerion angustifolium). Foto - Shutterstock

Šobrīd daudzviet Latvijas laukos pilnā plaukumā zied košās ugunspuķes, tādēļ vajadzētu atrast laiku, lai ziemas krājumiem sarūpētu ugunspuķu tēju. Šis leģendām apvītais dzēriens ir ne vien ļoti garšīgs, bet arī sniedz kolosālu enerģijas devu, palīdz cīņā ar stresu un ir apveltīts arī ar daudzām citām veselībai noderīgām īpašībām.

Jau iepriekš bioloģe Iveta Lapsele, kuras aizraušanās daudzu gadu garumā ir dažādu augu tēju un pulveru gatavošana, kā arī kosmētikas receptūru izstrāde no dažādām augu sastāvdaļām, atklāja, kas jāņem vērā, ievācot un sagatavojot dabas veltes ziemas krājumiem, bet šoreiz uzzināsi, kā pareizi sagatavojama un izmantojama leģendām apvītā ugunspuķu tēja.

Nedaudz vēstures

Šaurlapu ugunspuķu (Chamerion angustifolium) fermentētu lapu tējas vēsture ir aizsākusies jau 12. gadsimtā Krievijā, Pleskavas apgabala Koporjes cietoksnī, tādēļ dzēriens, kas tagad krieviski runājošās valstīs atpazīstams kā “Ivana tēja” (krievu val. “Иван чай”) agrāk nereti tika dēvēts arī par “Koporskas tēju” (krievu val. “Копорский чай”).

Vēsturiski ugunspuķes tēja bija svarīga eksporta sastāvdaļa Krievijas ekonomikā, līdzās kažokādām, zeltam, darvai un kaņepēm. Anglija un Dānija to iepirka desmitiem tūkstošu pudu (puds – svara vienība, kas atbilst aptuveni 16 kilogramiem) apjomā, bet uz Prūsiju un Franciju tēju veda pat kontrabandas ceļā.

Tajā laikā Anglijai piederēja daudzas kolonijas, tai skaitā Indija, kas Eiropu apgādāja ar kvalitatīvu tēju, bet ugunspuķes tējas eksporta – gan legālā, gan nelegālā – apjomi bija tik lieli, ka pat izcēlās diplomātisks skandāls un notika vairāki skaļi tiesas procesi, kuru patiesais iemesls bija viens –ugunspuķes tēja bija radījusi nopietnu konkurenci lielākajai Rietumindijas tējas kompānijas produkcijai. Kādēļ ugunspuķes tēja iemantoja tādu popularitāti visā Eiropā? Noslēpums bija tās dziednieciskajās īpašībās un lieliskajā garšā. Šis dzēriens savulaik bija pazīstams visā pasaulē līdzās Damaskas tēraudam, Ķīnas zīdam un Persijas paklājiem.

Lasot tālāk, uzzināsi, kādas ir leģendām apvītās tējas dziednieciskās īpašības un kā to pareizi sagatavot.

Ugunspuķes tējas sastāvs un veselīgās īpašības

Šī auga brīnumainās īpašības bija atklājuši jau senie Krievijas zemnieki, kuri, lai gūtu enerģiju, strādājot smagu fizisku darbu, lietoja ugunspuķes tēju. Augu pētīja arī pirmsrevolūcijas krievu zinātnieki un dzēra sarkanarmieši, lai vairotu izturību kaujās.

Ugunspuķes tēja ne tikai lieliski mazina slāpes, sakārto zarnu trakta darbību un ir viegli nomierinošs līdzeklis, bet arī:

  • ir spēcīgs pretiekaisuma līdzeklis;
  • paaugstina darba spējas, noņem nogurumu (viegs uzlējums);
  • nomierina, palīdz iemigt, mazina stresu un depresiju (koncentrētāks uzlējums);
  • normalizē asinsspiedienu un mazina galvassāpes;
  • uzlabo kuņģa-zarnu trakta darbību;
  • stiprina imūnsistēmu un mazina iekaisuma procesus;
  • lieliski palīdz pie prostatas problēmu risināšanā (šai problēmai vēl efektīgāk līdz ugunspuķes
  • radinieces – sīkziedu kazrozes (Epilobium parviflorum) fermentētas lapas un dzinumi).

Augam raksturīgs augsts makro un mikro elementu saturs – 100 gramos zaļās masas ir 2,3 mg dzelzs, 1,3 mg niķeļa, 2,3 mg vara, 16 mg mangāna, 1,3 mg titāna, 0,44 mg molibdēna un 6 mg bora), kā arī ievērojams daudzums kālija, nātrija, kalcija un magnija. Tāpat 100 grami auga satur 200-400 mg askorbīnskābes( kas ir 5-6 reizes vairāk kā citronos, 3 reizes vairāk kā apelsīnos un tikpat daudz, cik upenēs), kā arī daudzus B grupas vitamīnus.

Augstais vitamīnu un minerālvielu saturs palīdz cīņā ar mazasinību un vielmaiņas traucējumiem, mazina iekaisuma procesus un stiprina imunitāti. Pārtikā ir izmantojams viss augs – no jaunajiem dzinumiem var gatavot salātus un izmantot tos līdzīgi kā spinātus, no saknēm iegūst pulveri, ko izmanto maizes cepšanai, taču pasaules slavu ugunspuķei atnesa tieši no auga gatavotā tēja. Tās nav vienkārši izžāvētas auga lapas, kā mēs esam pieraduši to redzēt ar citām tējām, bet gan fermentētas.

Fermentācija ir bioķīmisks process, kurā fermentu (enzīmu) iedarbībā sadalās (sašķeļas) organiskie savienojumi un tiek izdalīta, atbrīvota enerģija (siltums). Parasti procesu spēj veikt paša produkta fermenti. Fermentēšana ievērojami uzlabo tējas garšu un aromātu, padara tajā esošās vielas viegli izmantojamas cilvēka organismam.

Soli pa solim: kā pareizi fermentēt ugunspuķes tēju

Iveta Lapsele skaidro: “Kaut ugunspuķes tējas pagatavošanas receptes ir dažādas un pat visai pretrunīgas, gribu padalīties ar vienkāršotu, pietiekami efektīvu un praksē pārbaudītu fermentēšanas veidu.”

Saplūc krietnu klēpi ugunspuķes lakstu (kāts kopā ar lapām un ziediem). Mājās atdala veselās, nebojātās lapas no kāta. To viegli izdarīt, braucot ar plaukstu no auga galotnes lejup pa stumbru. Tējas gatavošanai var izmantot arī smalkos sānu dzinumus.

Izmaļ iegūtās lapas caur gaļas mašīnu, izmantojot visrupjāko pieejamo sietiņu. Ja negrib malt, lapas kādu laiku virpina starp plaukstām, līdz tās kļūst pakļāvīgas un valgas, tad sagriež ar nazi. Process ir darbietilpīgs, bet rezultātā iegūsi veselu lapu tēju, tomēr arī fermentēsies tā lēnāk.

Iegūto masu saspiež cieši stikla vai māla traukā un trauku pārklāj ar pārtikas plēvi vai hermētisku vāku. Noliek istabas temperatūrā uz 1-3 dienām. Fermentācijas laiks ir atkarīgs no daudziem faktoriem: pašu augu temperatūras, apkārtējās vides temperatūras un rezultāta, ko jūs vēlaties iegūt.

Svarīgi ir laiku pa laikam paskatīties, kas notiek traukā. Ja masa tajā sāk silt, tad process ir sācies un var izvēlēties, cik stipri fermentētu tēju vēlas iegūt. Vieglāk fermentēta pēc garšas būs līdzīga zaļajai tējai, ilgāk – melnajai. Masu traukā nevajadzētu noturēt arī pārāk ilgi, jo tad sāksies pūšanas process un tēja neizdosies.

Galvenais rādītājs – ugunspuķes masas smaržai jāmainās no svaigi pļautas zāles aromāta uz svaigu augļu, ziedu aromātu (ļoti patīkams aromāts, ko noteikti sajutīsi!).

Lai fermentācijas procesu apturētu, tēju izber no trauka uz cepešpannas, kas izklāta ar cepamo papīru, un liek žāvēties krāsnī, 100 grādos izmantojot ventilatora režīmu. Cepeškrāsns durtiņas nepiever līdz galam, atstājot spraugu, pa kuru izkļūt mitrumam.

Tēja ir gatava, kad tās kamoliņi viegli sabirst, pavirpināti pirkstos. Glabā slēgtā traukā. Šādu tēju izmanto ikdienas lietošanai, bet ir viena īpatnība, kas jāņem vērā: vājāks tējas uzlējums ir uzmundrinošs, bet stiprāks, gluži pretēji – nomierinošs. Pie tam tēju var 2-3 reizes atkārtoti uzliet uz tiem pašiem biezumiem, tā nezaudēs savas ārstnieciskās īpašības.

 

tasty100

6 Komentāri

  1. Ja visu samaļam gaļas mašīnā, kā te saka, nu nekādi neiegūsim veselu ;lapu tēju, kur nu vēl 100 grādos cepināt un samaļot gaļas mašīnā, iegūsiet tādu pašu putekļu tēju, kā var nopirkt maisiņu tēju lielveikalos. Pilnīgi aplam, un kur palika šīs tējas karamilizēšana?

  2. Karamelizēšana jau tā pati cepināšana sanāk, tikai katlā (pannā). Labākai garšai to var darīt, bet lai saglabātu visas derīgās vielas, pēc fermentēšanas labāk tikai žāvēt ~60 grādos žāvētājā.
    Nu un pirms malšanas vai virpināšanas vajag ~ dienu vītināt, zaļas lapas nederēs, sausas arī nē.

Atbilde uz Anonymous komentāru

Atcelt atbildi