Dzīves māksla, Psiholoģija

Kādas garšvielas tu izvēlētos sviestmaizei ar mēsliem? Jautājumi dzīves mērķu saskatīšanai

Foto: Fotolia

Kāpēc es dzīvoju? Vai man ir mērķis? Lielākā daļa no mums nezina atbildi. Pat pēc skolas beigšanas. Pat iekārtojušies darbā. Pat naudu pelnot. Kā saprast, ko darīt ar savu dzīvi? Atbild koučs Marks Mansons.

“Laikā no 18 līdz 25 gadiem es mainīju savus karjeras plānus biežāk nekā apakšveļu. Pat tad, kad man jau bija savs bizness, es līdz 28 gadu vecumam nevarēju precīzi saprast, ko gribu no dzīves. Iespējams, ka jums ir līdzīgi,” raksta savā blogā Marks Mansons – rakstnieks, uzņēmējs un koučs, kurš palīdz cilvēkiem izprast viņu vēlmes, emocijas un attiecības. “Neticēsiet, bet es bieži vien saņemu vēstules no četrdesmit vai piecdesmit gadus veciem lasītājiem, kuri joprojām nezina, ko viņi šajā dzīvē vēlas.”

Daļēji problēmas būtība slēpjas pašā dzīves jēdziena koncepcijā. Mūsu pārliecībā, ka mēs visi esam dzimuši ar kādu augstāku mērķi, kurš noteikti jāatrod. Vai vēlaties patiesību? Mēs visi uz šīs planētas dzīvojam noteiktu laika sprīdi. Visu šo laiku mēs esam ar kaut ko aizņemti – ar kaut ko svarīgu vai nebūtisku. Svarīgais dod mūsu dzīvei jēgu un laimes sajūtu, bet nebūtiskais vienkārši nogalina laiku.

Tātad jautājums “Ko man darīt ar savu dzīvi?” vai “Kāda ir manas eksistences jēga?” faktiski nozīmē “Ar ko tādu svarīgu es varētu aizpildīt savu laiku?”

Ar ko aizpildīt savu laiku?

Ar tādu jautājumu ir vieglāk tikt galā, nekā ar jautājumiem par “dzīves jēgu”. Kāda jēga domāt par likteņa kosmisko nozīmi, visu dienu sēžot dīvānā un ēdot čipsus? Daudz labāk ir mēģināt uzzināt, kas jums šķiet svarīgs.

Lasītāji man bieži jautā, kāda ir viņu misija. Bet es nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Man nav ne jausmas. Varbūt kāds ada, bet cits filmē porno savā pagrabā. Kas es tāds esmu, lai varētu teikt, kas kuram ir svarīgi? Tomēr, pēc dažu pētījumu veikšanas, esmu sastādījis vairāku jautājumu sarakstu, kas palīdzēs noskaidrot, kas jums personīgi ir svarīgi, un var piešķirt jēgu jūsu dzīvei. Šos jautājumus nevar uzskatīt par izsmeļošiem. Godīgi sakot, tie var šķist smieklīgi. Bet es to darīju apzināti, jo dzīves jēgas atrašana ir interesanta un aizraujoša nodarbe, nevis smags slogs.

1. Kādas garšvielas tu izvēlētos sviestmaizei ar mēsliem?

Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Ar kādu piedevu jūs vēlaties apēst savu sviestmaizi ar mēsliem? Tajā slēpjas nepatīkamā dzīves patiesība, ko nemāca skolā.

Viss šajā dzīvē laiku pa laikam var būt pretīgs. Tas izklausās pesimistiski. Bet es domāju, ka šī doma, gluži pretēji, mūs atbrīvo. Jebkura nodarbe prasa upurus. Nekas nevar radīt vienīgi prieku. No turienes arī jautājums: kādām grūtībām esi gatavs? Galu galā tieši tas nosaka spēju turpināt darīt to, kas tev patīk, neskatoties uz grūtiem laikiem.

Ja vēlies kļūt par veiksmīgu uzņēmēju, bet nevari izturēt domu par neveiksmēm, tad, visticamāk, daudz nesasniegsi. Ja vēlies kļūt par profesionālu mākslinieku, bet neesi gatavs redzēt, ka tavs darbs tiek noraidīts simtiem, ja ne tūkstošiem reižu, tad esi zaudējis pat neuzsākot. Ja vēlies kļūt par lielisku advokātu, bet neesi gatavs strādāt 80 stundas nedēļā, tad man tev ir sliktas ziņas. Ko tu esi gatavs apēst? Jo visiem agrāk vai vēlāk nākas ēst savu sviestmaizi ar mēsliem. Tomēr var pievienot olīvu.

2. Kas par tagadējo tevi liktu tev apraudāties 8 gadu vecumā?

Bērnībā man patika rakstīt stāstus. Es stundām sēdēju savā istabā, rakstīju stāstus par atnācējiem, supervaroņiem, lieliem kariem, saviem draugiem un ģimeni. Bet ne tāpēc, ka gribēju, lai kāds tos izlasītu. Vienkārši tāpēc, ka man patika šis process. Un tad kādu iemeslu dēļ es pārtraucu to darīt. Pat neatceros, kāpēc.

Man bija jau pāri divdesmit, kad es atkal atklāju rakstīšanas pasauli. Pirms sāku savu biznesu, es pat neatcerējos, kā man patika veidot mājaslapas – tas, ko es darīju agrīnā pusaudža vecumā vienkārši prieka pēc. Bet smieklīgākais ir tas, ka, ja astoņgadīgais “Es” pajautātu sev – divdesmitgadīgajam: “Kāpēc tu vairs neraksti?” un saņemtu atbildi: “Tāpēc, ka man tas izdodas ne pārāk labi” vai “Tāpēc, ka neviens nelasīs uzrakstīto” vai “Ar to nav iespējams nopelnīt”, tad visticamāk es būtu saraudinājis savu astoņgadīgo “Es”.

3. Kas var likt tev aizmirst paēst un aiziet uz tualeti?

Droši vien prātā nāk gadījums, kad biji tik aizrāvies ar kādu nodarbi, ka minūtes viegli pārvērtās stundās un stundas pārvērtās “Sasodīts es pavisam aizmirsu pavakariņot!”. Man tā bija ar videospēlēm. Lai gan, protams, tā nav vislabākā nodarbe. Ja godīgi, vairākus gadus man tā bija reāla problēma. Es vienkārši sēdēju un spēlēju, tā vietā, lai pievērstos svarīgākām lietām. Kamēr nepārtraucu spēlēt, es nesapratu, ka patiesībā mana kaislība nebija uz spēlēm kā tādām (kaut gan man tās patika). Mana kaislība bija vēlēšanās uzlabot prasmes un būt pirmajam. Pašas spēles – grafika, sižets – bija lieliskas, bet es varēju viegli bez tām iztikt. Bet sacensības, konkurence ar citiem, un sevišķi ar sevi – bez tā es nevarēju. Kad es izmantoju šo apsēstību savā interneta biznesā un rakstīšanā, tad bizness uzņēma apgriezienus.

Varbūt jums ir cits stāsts. Varbūt esat apsēsti ar efektīvu procesu organizāciju vai dievināt kaut ko mācīt, vai arī atrisināt tehniskas problēmas. Lai kas tas būtu, neuzlūkojiet savu vaļasprieku vienkārši kā izklaidi. Mēģiniet saprast, kādi procesi jūs tā aizrauj. Varēsiet tos pielietot jebkurā vietā.

4. Kurā peļķē labāk vēlētos sēdēt?

Pirms gūsi panākumus un uzsāksi kaut ko svarīgu, tev bieži būs jāatzīst, ka iecerēto dari diezgan atbaidoši. Turklāt ne reizi vien tu attapsies, sēžot peļķē. Daudzi cilvēki cenšas izvairīties no tādiem apkaunojošiem brīžiem tieši tāpēc, ka tas ir nepatīkami. Bet ja tu izvairīsies no visa, kas varētu nostādīt tevi neērtā situācijā, tu nekad savā dzīvē nesāksi darīt lietas, kas ir tev svarīgas. Droši vien arī tagad ir kaut kas, ko tu vēlētos darīt, tomēr nedari. Protams, tev ir savi iemesli.

Ja argumenti izklausās apmēram šādi: “Es nevaru sākt biznesu tieši tagad, jo šobrīd man ir svarīgāk pavadīt laiku kopā ar saviem bērniem” vai “Ja es visu dienu spēlēšu “Star Wars”, tas droši vien traucēs man pievērsties mūzikai, bet mūzika man ir daudz svarīgāka”, tad viss ir kārtībā. Izklausās saprātīgi. Bet ja atkārtosi ko līdzīgu, “Maniem vecākiem tas nepatiks” vai “Mani draugi smiesies par mani”, vai “Ja man neizdosies, es izskatīšos pēc idiota”, tad, visticamāk, tu izvairies no tā, kas tev ir patiešām svarīgs, jo tas tevi biedē līdz nāvei. Tam, ko teiks tava māte vai kāds kaimiņš, ar to nav nekāda sakara.

Baidoties no kļūdas, tu dzīvo ar galvu smiltīs. Viss lieliskais pēc savas dabas ir unikāls un iziet ārpus ierastā rāmjiem. Tāpēc, lai kaut ko panāktu, mums jācīnās pret bara instinktu. Jādara tas, kas mūs biedē.

5. Kā tu gatavojies glābt pasauli?

Ja vēl nezināji, pasaulei ir vairākas problēmas. Ar “vairākām problēmām” es domāju, ka “visa pasaule virzās uz elli, un mēs visi mirsim”. Tātad izvēlies problēmu un sāc glābt pasauli. To daudzveidība ir milzīga – vari izvēlēties. Mūsu iznīcinātā izglītības sistēma, ekonomiskā attīstība, vardarbība ģimenē, garīgās veselības aprūpe, korupcija. Atrodi problēmu, kas tevi uztrauc, un sāc to risināt. Protams, ka vienatnē to neatrisināsi, bet tu vari dot savu ieguldījumu. Sajūta, ka vari ko maināt uz labo pusi, galu galā ir vissvarīgākā tavai laimei un apmierinātībai ar dzīvi.

6. Ja ar nāves draudiem tevi piespiestu visu dienu iziet no mājas, kur tu ietu un ko darītu?

Daudziem no mums galvenais ienaidnieks ir vecais labais slinkums. Mūs ievelk rutīna. Dīvāns ir tik ērts. Čipsi tik kraukšķīgi. Nekas jauns nenotiek. Un tā ir problēma. Daudzi nesaprot, ka kaislība nav iemesls, bet gan mūsu darbību rezultāts. Mēģinot saprast, kas dzīvē jūs aizrauj un kas jums ir svarīgs, jūs nokļūstat laukā, kurā dzīve ir sports, mēģinājumu un kļūdu process. Neviens no mums precīzi nezina, kā mēs jutīsimies, kaut ko darot, līdz sākam ar to reāli nodarboties.

Tāpēc jautā sev: ja katru dienu kāds pieliktu pie tavas galvas ieroci un liktu tev atstāt māju un kaut ko darīt, izņemot gulēšanu, ko tu gribētu darīt? Un nē, tu nevarētu vienkārši sēdēt tuvākajā kafejnīcā un pētīt Facebook. Kurp tu ietu un ko darītu? Pieteiktos deju kursos? Pievienotos grāmatu klubam? Iegūtu vēl vienu diplomu? Izgudrotu jaunu apūdeņošanas sistēmu, kas varētu glābt tūkstošiem bērnu dzīvību Āfrikas lauku apvidos? Vai iemācītos lidot ar deltaplānu?

Ko tu darītu visu šo laiku? Pieraksti dažas atbildes un pēc tam – ej un to izdari!

7. Ja tu zinātu, ka mirsi pēc gada, ko tu darītu un ar ko gribētu palikt atmiņā?

Lielākajai daļai no mums nepatīk domāt par nāvi. Tā mūs biedē. Bet, no otras puses, domas par savu nāvi var sniegt daudz priekšrocību. Piemēram, tās liek saprast, kas patiešām mūsu dzīvē ir svarīgs, un kas tikai traucē. Tāds jautājums var likt pārvērtēt savas prioritātes.

Uz kapa pieminekļa būtu brīnišķīgs uzraksts: “Šeit atdusas N. Viņš noskatījās katru “XXX ” epizodi… divreiz.” Kas no mums paliks mantojumā? Kādus stāstus cilvēki stāstīs par tevi, kad tevis nebūs? Ko viņi rakstīs nekrologā? Vai vispār atcerēsies un būs ko runāt? Ko tu vēlētos redzēt? Ko vari izdarīt šodien, lai tā būtu? Ja nesaproti, kurp doties, neredzi dzīves mērķi, tas viss ir tāpēc, ka nezini, kas tev ir svarīgs. Tu nezini savas vērtības. Kad tev nav savu vērtību, tu lieto citu cilvēku vērtības un izdzīvo viņu dzīvi, lieto viņu prioritātes, nevis savas. Tas ir tiešs ceļš uz neveselīgām attiecībām un ciešanām.

Savas dzīves jēgas atklāšana patiesībā saistīta ar to, ka jāatrod viena vai divas lietas, kas tev nozīmē vairāk nekā tu pats un vairāk nekā viss apkārtējais. Lai tās atrastu, tev vienkārši jāpieceļas no dīvāna un jāsāk darboties. Iztērē nedaudz laika, lai padomātu par kaut ko citu, nevis par sevi, un, lai cik tas nebūtu paradoksāli – iztēlojies pasauli bez sevis.

 

Avots: psychologies

Pievienot komentāru