Personība, Psiholoģija

Medicīnā vajadzīga dvēsele. Pirmajam dzimummaiņas operācijas veicējam Kalnbērzam – 90

Foto-Anda Krauze

90 gadu jubileju 2. jūlijā tikko nosvinējis izcilais ārsts Viktors Kalnbērzs, kurš neapšaubāmi ir viena no spilgtākajām personībām Latvijas medicīnas vēsturē. Viņš ir operējis gan vienkāršus cilvēkus, gan daudzas slavenības, veicis unikālu dzimuma maiņas operāciju, kā arī atstājis būtiskas pēdas Latvijas politikā.

Fotogrāfijā, kas Viktoram Kalnbērzam acīmredzot ir ļoti mīļa, jo izraudzīta viņa autobiogrāfijas “Mans laiks” vāka noformējumam, slavenais ķirurgs ir rotājies gan ar Triju Zvaigžņu ordeni, gan ar padomju laikā saņemto Sociālistiskā darba varoņa zvaigzni. Kalnbērzs nenoliedz, ka ir sava laika cilvēks un lielākā daļa viņa darba mūža aizvadīta PSRS laikā, kad viņš bija kompartijas biedrs un ticēja komunisma ideāliem. Taču vienlaikus viņš ar sievu, akadēmiķi Ritu Kukaini piedalījās arī atmodas kustībā, 1990. gada 4. maijā kā Augstākās padomes deputāts balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tas bija ļoti zīmīgs solis, jo Viktora tēvs Konstantīns Kalnbērzs savulaik bija pārliecināts komunists, 1940. gadā pēc okupācijas darbojās padomju Latvijas valdībā.

Viktora dzīvesbiedre Rita pirms dažiem gadiem aizgāja mūžībā, un tagad savā Priedkalnes savrupmājā viņš mitinās viens, jo bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem ir sava dzīve. Pie mājas piestiprinātā plāksnīte vēsta, ka tajā ir ierīkots muzejs, un Viktors patiešām ir sarūpējis bagātīgu kolekciju, ko viņš ar lepnumu izrāda viesiem. Pie sienas redzamas fotogrāfijas, kurās Kalnbērzs ir iemūžināts kopā gan ar padomju laika un Krievijas ievērojamām personībām, gan ar Latvijas ārstiem, politiķiem, sportistiem un citām slavenībām. Kalnbērzs nekautrējas, ka viņam ir labas attiecības ar cilvēkiem, uz ko latviešu publika pārsvarā raugās ar aizdomām: Alfrēdu Rubiku, Nilu Ušakovu, Krievijas ģenerāļiem, Baltkrievijas vadoni Aleksandru Lukašenko u. c. Viktors ir dzimis 1928. gadā Maskavā, un viņa personība lielā mērā veidojusies krievu kultūras ietekmē, arī viņa grāmata “Mans laiks” ir sarakstīta un izdota krievu valodā. Kalnbērzs gan atzīst, ka viņa mazmazbērniem būs pagrūti to izlasīt, jo viņi neprot krievu valodu, kuras apgūšana mūsdienu Latvijā tiek uzskatīta par nevēlamu. “Es tam nepiekrītu, jo katra valoda ir bagātība.”

Izglābās no represijām

Viktora vecāki bija vecā kaluma boļševiki, kas cēlušies no trūcīgām zemnieku ģimenēm un Pirmā pasaules kara laikā aizbraukuši uz Krieviju. Tieši tur Viktora tēvs Konstantīns saticis un apprecējis latviešu meiteni Mildu, kas kļuva par Viktora māti. Maskavā viņi izmācījās par ārstiem, bet laimīgā kārtā necieta represijās, ko Staļina režīms izvērsa pret Krievijas latviešiem. Iespējams, Viktora vecākus izglāba tas, ka 30. gadu vidū padomju režīms viņus nosūtīja ekspedīcijā uz Tuvas republiku (pie Mongolijas robežas), lai uzlabotu veselības aprūpi šajā reģionā. Interesanti, ka Tuva tolaik bija neatkarīga valsts, kas vēl nebija iekļauta PSRS sastāvā. Kalnbērza vecāki tur saskārušies ar lielu pretestību Rietumu medicīnas metodēm, jo vietējie bija pieraduši, ka cilvēku dziedināšana ir šamaņu darbs. Viktors atceras, ka toreiz nošauts viņu ģimenes suns: “Tas bija brīdinājums: ja atņemsiet darbu šamaņiem, jūs gaida līdzīgs liktenis.”

Starp citu, no Tuvas reģiona (tagad tas ir pazīstams kā Tiva) ir cēlies tagadējais Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu, ar kuru Kalnbērzam ir draudzīgas attiecības. Ar sev raksturīgo melno humoru Viktors joko: ja nu kādreiz Šoigu izdomā notēmēt raķetes uz netālo Ādažu militāro bāzi, cerams, vismaz parūpēsies, lai tās netrāpītu drauga Viktora mājai. Nopietni runājot, Kalnbērzs izsaka cerību, ka latviešiem vairs nekad nebūs jāpiedzīvo karš, lai gan vēstures gaitu neviens nevar paredzēt. “Kurš gan pirms dažiem gadiem varēja iedomāties, ka brālīgās tautas iesaistīsies bruņotā konfliktā Ukrainā? Tāda doma nevienam nerādījās pat ļaunākajos murgos!”

Gāja vecāku pēdās

1940. gadā, “pateicoties” padomju okupācijai, Kalnbērzu ģimene varēja atgriezties Latvijā, jo Viktora tēvs Konstantīns kļuva par padomju Latvijas galveno sanitāro inspektoru un veselības ministra vietnieku. Tas gan bija uz neilgu laiku, jo 1941. gada vasarā pēc vāciešu iebrukuma nācās atkal pārcelties atpakaļ uz Krieviju. Viktora vecākais brālis Konstantīns cīnījās padomju armijas rindās, 1945. gada pavasarī tika smagi ievainots Kurzemes frontē un nomira Rīgas slimnīcā divas dienas pirms kara beigām. Brāļa nāve Viktoram un viņa vecākiem bija smags trieciens. Tieši tādēļ Viktors izvēlējies ārsta profesiju, lai gan pēc vidusskolas beigšanas sākotnēji domājis par diplomāta karjeru un gribējis iestāties Maskavas Starptautisko attiecību institūtā. “Es sapratu, ka cīņa par cilvēka veselības un dzīvības saglabāšanu ir vissvarīgākais uzdevums, tādēļ mans pienākums ir iet vecāku pēdās,” atceras Viktors.

Medicīnas augstskolu viņš pabeidza ar izcilību un sāka strādāt Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūtā, kur vēlāk kļuva par direktoru un šajā postenī nostrādāja 35 gadus. Viktors stāvēja arī pie lasītāju iemīļotā žurnāla “Veselība” šūpuļa, jo tieši viņš 1958. gadā tika iecelts par žurnāla pirmo redaktoru. Kalnbērzs atceras, ka uz pirmā “Veselības” numura aizmugurējā vāka sākotnēji bija iecerēts publicēt skaistu Staburaga fotogrāfiju. Tolaik tika plānota Pļaviņu HES celtniecība, un Viktors gribējis, lai pēc Staburaga applūdināšanas tas paliktu tautas atmiņā. Taču pēdējā brīdī, kad žurnāls jau gandrīz bija gatavs, kompartijas vadība likusi nomainīt attēlu, lai nenoskaņotu tautu pret Pļaviņu HES.

Padomju laikā Kalnbērzs bija viens no vadošajiem PSRS traumatologiem; viņš bijis arī vairāku olimpisko spēļu dalībnieks, rūpējoties par PSRS izlases sportistiem. Kalnbērzs ir desmitiem dažādu izgudrojumu un patentu autors; viņa izgudrotais kaulu ārējās fiksācijas aparāts izpelnījās speciālistu un pacientu atzinību daudzās pasaules valstīs. Piemēram, Afganistānā, kur Kalnbērzs kādu laiku strādāja 1987. gadā, veicot operācijas Kabulas kara hospitālī, viņu pagodināja ar Afganistānas armijas ģenerālmajora pakāpi.

Atrunā no operācijas

Viktors Kalnbērzs ir arī viens no plastiskās ķirurģijas celmlaužiem Latvijā; šajā jomā joprojām aktīvi darbojas viņa dēls Konstantīns Kalnbērzs, kurš ir LU Medicīnas fakultātes profesors. Viktors atceras, ka 1963. gadā viņam radusies iespēja apmeklēt Pasaules plastisko ķirurģu kongresu Vašingtonā. Tur viņš uzzinājis par silikona krūšu implantiem, ko amerikāņu ķirurgi bija sākuši izmantot sieviešu krūšu rekonstrukcijai un palielināšanai. Pēc atgriešanās no Amerikas viņš devies pie LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja Jurija Rubeņa un ierosinājis veikt šādas operācijas arī Latvijā. Tam bija nepieciešama valūta, lai iegādātos Rietumos ražotos implantus. Rubenis viņu ar interesi uzklausījis, bet kategoriski noraidījis priekšlikumu, jo valūta esot nepieciešama daudz svarīgāku mērķu īstenošanai. Kalnbērzs nav kritis izmisumā un sācis eksperimentēt, veicot krūšu rekonstrukcijas operācijas ar pašas pacientes audiem. Interesi par viņa darba metodēm izrādīja arī amerikāņi, un reiz viņš pat saņēmis priekšlikumu veikt krūts atjaunošanas operāciju toreizējā ASV prezidenta Džeralda Forda sievai Elizabetei, tomēr aukstā kara laikmetā, kad abas lielvalstis bija niknas ienaidnieces, šis plāns tā arī neīstenojās. Kalnbērzs atceras, ka vēlāk pie viņa vērsušās arī sievietes ar pilnīgi normālām krūtīm, bet Rietumu erotisko žurnālu ietekmē viņas gribējušas kļūt par “seksbumbām”. Tādos gadījumos Viktors centies atrunāt no operācijas, piemēram, reiz no krūšu palielināšanas atrunājis populāro dziedātāju Laimu Vaikuli, jo redzējis, ka viņas figūra ir perfekta bez jebkādas ķirurģiskas iejaukšanās.

Impotenta atriebība

1963. gadā plastiskās ķirurģijas kongresā Vašingtonā viņš uzzināja arī par dzimumlocekļa implantiem, ko varēja izmantot impotences ārstēšanai. Drīz vien Kalnbērzs veica pirmo šāda veida operāciju. Pateicīgā pacienta sieva viņam veltīja dzejoli, kurā Kalnbērzs pagodināts ar tādiem epitetiem kā “ģēnijs”, “ārsts–gigants” un pat “Dievs”.

Savukārt otrais pacients bija kāds Maskavas ebrejs ar neparastu likteni. Staļina laikā viņš strādājis par feldšeri un bija iesaistīts tā sauktajā ebreju ārstu lietā, kad viņam un virknei ebreju mediķu kā “padomju varas ienaidniekiem” bija piespriests nāvessods. Cietumā viņš vairākkārt vests uz nošaušanu, pielikts pie sienas, bet čekisti šāvuši garām, ņirgājoties par ieslodzīto. Pēc apžēlošanas un izlaišanas no cietuma vīrietis bijis emocionāli sagrauts, sirdzis ar depresiju un impotenci. Kalnbērzs viņam veica dzimumlocekļa protezēšanas operāciju, pēc kuras pacienta dzīve strauji gāja uz augšu. Viņš mainīja profesiju un kļuva par pieprasītu fotogrāfu, bija sevišķi populārs dāmu vidū. Ar īpašu labpatiku fotogrāfs pavedinājis čekistu sievas, tādējādi atriebjoties par ciešanām, ko čekisti viņam sagādāja cietumā.

Kalnbērzs atgādina, ka padomju laikā valdīja uzskats: “Padomju Savienībā seksa nav” un “komunismu var celt arī impotenti”. Tādēļ valdošā vara sākumā nesaprata, kādēļ viņš tērē valsts līdzekļus šī ārstniecības virziena attīstībai. Viss mainījies, kad par operācijas labumiem uzzināja ietekmīgi vīri no kompartijas un čekas aprindām. Kalnbērzs šādu operāciju veicis arī Čehoslovākijas drošības dienesta priekšniekam un Kubas vadoņa Fidela Kastro miesassargam.

Inna kļuva par Inokentiju

Pasaules slavu Kalnbērzam sagādāja dzimuma maiņas operācija, ko viņš veica 70. gadu sākumā. “Pie manis uz pieņemšanu ieradās krāšņa brunete ar izteikti sievišķīgām formām. Viņa teica, ka vēlas kļūt par vīrieti. Es biju neizpratnē, ieteicu viņai paārstēties ar hipnozi un mēģināt dzīvot normālu dzimumdzīvi,” atceras Kalnbērzs. “Viņa atbildēja, ka viss jau ir izmēģināts, arī hipnoze un hormonu terapija, bet nekas nemainās. Sekss ar vīrieti viņai šķita pretīgs.” Inna (tas bija viņas īstais vārds) jau trīsreiz bija centusies izdarīt pašnāvību. Vēstulē ārstam viņa rakstīja: “Šobrīd man ir 30 gadu. Faktiski esmu nonākusi vēl grūtākā situācijā nekā izlūks, kurš darbojas ienaidnieka teritorijā: izlūkam vismaz ir cerība, ka viņu kādreiz nomainīs un ļaus atgriezties pie ierastās dzīves, bet man nav nekādu cerību, ka kādreiz varēšu nomest masku, vairs nespēlēt šo lomu, nenēsāt pašai pretīgo apģērbu.”

Kalnbērzs sācis pētīt visu pieejamo literatūru par šādiem gadījumiem. Tolaik pasaulē bija veiktas tikai četras operācijas, kuru rezultātā sieviete pārvērtās par vīrieti. Taču neviena no operācijām nebija novesta līdz galam; no medicīnas viedokļa bija radīts hermafrodīts: “jaunizceptam” vīrietim saglabājās mēnešreizes, tātad viņš varēja palikt stāvoklī un dzemdēt bērnu. “Es nospriedu, ka dzimuma maiņas operācija ir jāveic līdz galam, lai pacientam vairs nebūtu dzemdes un vagīnas.”

Operāciju sērija tika veikta no 1970. līdz 1972. gadam; to rezultātā Inna kļuva par Inokentiju, kuram patika rupji lamāties, smēķēt un iedzert vīriešu kompānijā. Inokentijs bijis ļoti pateicīgs Kalnbērzam par viņa dzīves glābšanu; pēc operācijas viņš pamanījies pat divreiz apprecēties (ar sievieti). Savukārt padomju vara Kalnbērzam izteica stingro rājienu par operāciju, kas esot pretrunā padomju valsts ideoloģijai.

Ar zināmu nožēlu Kalnbērzs atceras arī laiku pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad viņš kļuva neērts jaunās Latvijas elitei. “Es balsoju par Latvijas neatkarību, bet pateicības vietā man centās liegt Latvijas pilsonību, likvidēja institūtu, ko biju vadījis 35 gadus.” Kalnbērzs stāsta, ka viņam bija jākārto eksāmens, kurā pārbaudītas viņa latviešu valodas zināšanas. Viņš juties pazemots, kad pirms eksāmena pārbaudīts, vai profesoram nav līdzi kāds špikeris. “Mani, akadēmiķi, nostādīja pirmklasnieka lomā,” ar rūgtumu atceras Kalnbērzs, bet lepojas, ka eksāmenu nokārtojis bez nevienas kļūdas.

Kalnbērzam bija būtiska loma vēl kādā Latvijas vēstures epizodē: 1995. gadā viņš tika ievēlēts Saeimā no Alberta Kaula vadītās Vienības partijas, bet kopā ar bijušo kolhoza “Tērvete” priekšsēdētāju Viesturu Gredzenu izgāza Ziedoņa Čevera veidotās valdības apstiprināšanu, kurai pietrūka pāris balsu. “Es biju nevis konkrēti pret Čeveru, bet gan pret apvienību ar “banānu karali” Zīgeristu,” tagad stāsta Kalnbērzs. Tādējādi par premjeru kļuva Andris Šķēle, un tālākais jau ir vēsture.

Medicīnā valda komercija

Pēdējos gados Kalnbērzs ir attālinājies no aktīva darba medicīnā un politikā, bet viņš nenoliedz, ka mūsdienu medicīna attīstās ļoti strauji. “Ienāk jaunas tehnoloģijas, par ko agrāk nevarējām pat sapņot. Taču medicīna un veselības aizsardzība ir divas dažādas lietas. Kamēr medicīna attīstās, veselības aizsardzība pie mums turpina grimt.” Kalnbērzs secina, ka padomju laikā bija labāk attīstīta profilakse un agrīnā diagnostika, tādēļ cilvēki ātrāk nonāca pie ārsta. “Ārstēšanas rezultāti ir atkarīgi arī no rehabilitācijas kvalitātes. Tolaik pacientiem bija vairāk iespēju izmantot rehabilitācijas centrus un sanatorijas, kas viņiem bija bez maksas. Ķemeru sanatorija atsāka darbu 1947. gadā, divus gadus pēc postoša kara beigām. Bet kas tagad, pēc gandrīz 30 neatkarības gadiem, notiek ar Ķemeru sanatoriju? Ja kādreiz tā atsāks darbu, tā vairs nebūs sanatorija, bet gan pieczvaigžņu viesnīca, kas tautai nebūs pieejama.” Kalnbērzs ar nožēlu secina, ka mūsdienu medicīnā valda komercija, lai gan veselības aprūpe ir tā joma, kur nevar strādāt bez dvēseles. Viņš zina, ko runā, jo vairāk nekā pusgadsimtu ilgā darba mūža laikā pacientu ārstēšanā ir ieguldījis savu prātu, rokas, sirdi un dvēseli.

VIKTORS KALNBĒRZS

Dzimis 1928. gada 2. jūlijā Maskavā

1951. gadā ar izcilību absolvējis Rīgas Medicīnas institūtu

Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta vadītājs no 1959. līdz 1994. gadam

90 izgudrojumu un 27 patentu autors

1990. gadā kā Augstākās padomes deputāts balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu; Saeimas deputāts no 1995. līdz 1998. gadam

Sieva akadēmiķe Rita Kukaine (mirusi 2011. g.), dēls Konstantīns, meitas Maija un Inga, seši mazbērni, septiņi mazmazbērni.

1 komentārs

Pievienot komentāru