Bērni, Grūtniecība un dzemdības

Vientuļā māmiņa, tu neesi viena. Personisks stāsts

Foto - Shutterstock

Kad biju stāvoklī, visi zināja, ka neesmu precējusies.

Tas ir – pilnīgi neprecējusies. Vārda tiešā nozīmē dzīvoju viena. Un vienmēr esmu dzīvojusi viena. Man nav ģimenes, pat ne vecāku.

Tāpēc lielākā daļa sieviešu, īpaši darbā, mani ļoti žēloja. Un atbalstīja, cik vien viņu spēkos. Piemēram, apstādināja koridora vidū un skaļi jautāja:

– Nu, tavs vecis tevi vēl nav pametis? Pametis, ja?

– Mēs ar manējo jau pirmajā mēnesī sarakstījāmies. Par ko tu domāji – vispār nav skaidrs.

Ginekoloģe mani arī ļoti atbalstīja. Piemēram, par visām sūdzībām (sāpes mugurā, patoloģiska toksikoze no 4 līdz 30 grūtniecības nedēļai un citi “prieki”) atbildēja:

– Jā, jā, tā ir grūtnieču nelaime. Tā ir daudzām. Tā ir psihosomatika. Jūs vienkārši izvēlējāties nepareizo vīrieti. Lūk, mans vīrs atdod visu algu, un es izlemju, cik daudz no tās viņam piešķirt.

Kad es ierados uz dzemdībām, bija nakts un brīvdienas. Nākamajā dienā pēc dzemdībām uzņemšanas nodaļā man teica, lai mani radinieki nekavējoties aizvestu mājās manu jaku. Es teicu, ka dzīvoju viena un kaimiņi svētku brīvdienas pavada ārpus pilsētas, tāpēc neviens pēc jakas atnākt nevar. Jautāju, vai nevaru jaku paņemt uz palātu un paslēpt maisiņā ar citām lietām?

– Kā tas ir – dzīvo viena? – Uzņemšanas nodaļas māsiņa bija sašutusi. – Zvaniet savai mātei, lai viņa paņem! Mums šeit tā nav atļauts!

Es luncināju asti, mēģināju smaidīt un murmināju, ka māte neatnāks savākt manas mantas, viņas vispār nav, nu dzīvē tā gadās.

– Ir mums te tādi, – medmāsa iebilda, – arī saka, ka dzīvo vieni, bet pēc tam izrādās… Kā tas ir – māte nenāks? Kas jums tās par attiecībām ģimenē? Man ir labas attiecības ar meitu! Vai jūs vispār saprotiet, kas šī par vietu?! Te sievietes uz rokām tiek atnestas.

Taisnības labad jāsaka, ka man apkārt ir daudz cilvēku, kas mani mīl. Piemēram, mana psihoterapeite apciemoja mani slimnīcā (jā, tas ir robežu pārkāpums un vēl kas tādā garā, tāpēc tagad mēs vienkārši esam tikai draugi). Nekad savā dzīvē neesmu izjutusi tik daudz uzmanības kā meitas dzīves pirmajos sešos mēnešos. Kopumā šis gads kļuva par vislaimīgāko un mierīgāko visā dzīvē. Nekādu bezmiega nakšu, infekcijas slimību un citu šausmu. Es kļuvu ļoti slaida un izgulējos par visiem iepriekšējiem dzīves gadiem. Nē, es nejokoju. Mazulis gulēja naktī un trīs reizes dienā divas stundas. Man nebija pēcdzemdību depresijas, kas manā situācijā būtu visai likumsakarīga.

Tad sākās darbs. No karjeras bija jāatsakās (nevarēju strādāt pilnu darbalaiku) un es devos uzkopt dzīvokļus.

Man bija viena kliente, kas mani ieteica citiem un es kļuvu pieprasīta: pie manis pierakstījās rindā uz logu mazgāšanu un stāstīja tādus stāstus par dzīvi, ka nepaspēju vien tos pierakstīt. Es pietiekami daudz redzēju bagāto un ļoti bagāto cilvēku dzīvi un pārliecinājos, ka nauda nodrošina komfortu un izklaides, bet ne laimi.

Kad meitai palika trīs gadi, atbalsta grupas pārgāja uzbrukumā.

Draugi, kuri joprojām turpināja mācīties vai jau bija taisījuši labu karjeru:

– Tu esi aizņemta ar primitīvu fizisko darbu. Tīrīt svešus podus! Tu sabojāsi veselību. Paskaties uz savām rokām. Tu mācījies universitātes filoloģijas nodaļā, tev ir lieliska muzikālā izglītība, tu zini valodas, iekārtojies normālā darbā.

Pazīstami vīrieši un draudzeņu vīri:

– Tev vajadzētu ātrāk nokārtot personīgo dzīvi. Paskaties uz pasi un kā var vispār bez vīrieša?

Bērnu rotaļu laukumā:

– Iegādājies viedtālruni, papēti iepazīšanās vietnes. Es izšķīros pirmajā gadā, un pēc tam nekas, piemēram, pabalsojām viens par otra bildēm, sarakstījāmies, sagājām kopā, nu jau divus gadus dzīvojam. Paņem pirmo sakarīgo un kurš nesistu. Nu, labāk, kuram nav kredītu – pēc tam kopā tāpat paņemsiet.

Baznīcā:

– Kāpēc neapprecējies 18 gados, lai tālāk no grēka un viss ir likumīgi?

Iepazītās jaunās māmiņas:

– Visa tava problēma ir tā, ka tu neizbaudi būšanu par māti.

Jāsaka, ka būšanu par māti es ne vienmēr izbaudīju (trīs darbi mazliet traucēja), bet es vienmēr par to priecājos. Dzīve ar bērnu izrādījās priecīgāka un pilnvērtīgāka, nekā dzīve bez viņa. Es iepazinos ar daudziem interesantiem un nevienaldzīgiem cilvēkiem, sapratu daudz ko par sevi, un ar gadiem pārliecinājos, ka es – neesmu viena.

Tagad es gribu uzrunāt visas mātes, kuras, tāpat kā es, dzird no citiem “atrodi vīrieti” “ar ko gan tu domāji”, “skaties, ka nepaliec viena visu mūžu.”

Mēs neesam vienas.

Mums ir mūsu bērni. Mēs viņus dzemdējām, jo mīlam viņus.

Mums var nebūt spēka vīriešiem. Randiņiem. Grāmatām. Komunikācijai. Seriāliem un pat jaunākajām ziņām.

Iespējams, mums trūks spēka vai veselības trim darbavietām, divām vai pat vienai. Tad mums var nebūt naudas. Dažreiz ilgu laiku. Un jā, tas briesmīgi biedē un iztukšo, jo sabiedrībā nav lielāka ierobežojuma kā nabadzība un slimība.

Mums var nebūt mīlošu vecāku ģimenes, mums vispār var nebūt nekādu radinieku. Tas nav atkarīgs no mums. Mēs to neizvēlāmies.

Bet mēs izvēlējāmies mūsu bērnus.

Mēs tik bieži jūtamies iztukšotas, zaudējušas spēkus un domājam, ka esam vienas Visumā. Un ka mēs nekad neatpūtīsimies. Ka netiksim galā. Ka vajadzētu domāt un meklēt vīrieti, redz, kā citas to varēja. Ka neviens mūs neiemīlēs, jo kurš gan varētu iemīlēt tādu noskrējušos un nodzītu cilvēku.

Es gribu apkampt katru māti, kas izvēlējās sava bērna dzīvi un pielika visas pūles, lai saglabātu šo dzīvību.

Es vēlos, lai neviena māte nedzirdētu “tu esi viena”. Lai neviens neuzdrošinātos pateikt ko tādu. Jo viņa nav viena. Ar viņu nav – tagad! – vīrieša, taisnība. Bet viņa nav viena. Ar viņu ir – viņas bērns, kurš viņu mīl vairāk par visu pasaulē.
Un mums ir ģimene.

Mans bērns ir mana ģimene. Tik maza ģimene, kurā ir tikai divi mīloši cilvēki.

Tie, kas izvēlējās mīlestību un bērna dzīvību, – es jūs apskauju. Es sajūsminos par jums un apbrīnoju. Es jūs atbalstu.

Mēs neesam vienas.

 

Avots: matrony

6 Komentāri

  1. Man arī tāpat, nav ne vecāku, ne brāļu un māsu. Mana ģimene ir es un mans dēls, kuram jau 10. Tā arī dzīvojam. Reizēm pārņem panika, kad padomāju, kas notiks, ja es saslimtu un nomirtu, bet tad dzenu šīs domas prom. Galu galā, pat ja saslimšu, varbūt nenomiršu uzreiz, bet kādus pāris gadus vēl dzīvotu.

  2. Tā tas ir. Viss ir pareizi. Man gan bija lieliski vecāki – zeltkāznieki, man bija vīrieši un vīrietis, no kura dzemdēju. Mēs nebijām precējušies/ Man ir fantastiska meita, kas viņas tēvam nebija vajadzīga. Arī biju (esmu) vientuļā ‘māte, ko nekad neesmu nožēlojusi. Bet izjūtu dažādību gūzma ir tieši tāda, kā raksta šī, pieļauju, jaunā māmiņa. Tā tiešām ir – visi izdara par tevi vispārpieņemtus spriedumus un secinājumus. Lai jau viņiem tiek. Man jau ir paŗi 60.

      1. God.Daini, kur jūs izlasījāt, ka es ar kaut ko lepojos? Un kas jums dod tiesības spriest, ko es esmu spējīga izveidot un ko ne? Jau tas vien, cik agresīvi un nosodoši “komentējāt” manis rakstīto, liecina, ka jums nav ne mazākā priekšstata par to, kā jūtas jūsu tik ļoti nīstā vientuļā māte. Vai nu pats esat šādas mātes dēls, vai arī esat viens no plaši sastopamajiem spermas donoriem, kas vienmēr visā vaino sievietes, vai arī kāda sieviete jums tik ļoti nodarījusi pāri, ka tagad metaties virsu visām. Gribas jau no sirds ticēt, ka esat tas, kas diži spējīgs uz tām jūsu pieminētajām mīlošajām attiecībām. Taču māc lielas šaubas. God.Daini, nerakņājieties internetā un neizgāziet tur savu žulti, bet gan kopiet un lolojiet šīs attiecības!

Pievienot komentāru