Ārstēšana, Citas slimības

HIV Latvijā biežāk nekā citur ir situētām sievietēm pēcmenopauzes vecumā

Foto - Zane Bitere/LETA

HIV un AIDS ir bubulis, no kā vienai sabiedrības daļai bail, bet otra par to labprātāk nedomā vispār, jo ar sevi nekādi nesaista. Tomēr visai liela ir iespēja, ka draugu un tuvinieku vidū ir kāds, kurš ar šo vīrusu inficēts, jo statistikas dati liecina: ik dienu Latvijā tiek atklāts vismaz viens jauns inficēšanās gadījums. Tas, ka šis cilvēks par to nevienam neuzdrošinās stāstīt, ir ļaužu noliedzošās attieksmes rezultāts. Lai vairotu izpratni par HIV inficēto pacientu problēmām un veicinātu šo cilvēku sociālo integrāciju, biedrība “Atbalsta grupa inficētajiem ar HIV un AIDS slimniekiem” (“AGIHAS”) sadarbībā ar vairākām citām organizācijām kopš pavasara īsteno vērienīgu projektu – tā sākusi mērīt tā dēvēto stigmas indeksu cilvēku vidū, kuri sadzīvo ar šo infekciju. Par pētījuma nepieciešamību un pašreizējo situāciju HIV jomā sarunājos ar “AGIHAS” valdes priekšsēdētāju Andri Veiķenieku.

 

Kāpēc šāds pētījums nepieciešams?

Andris Veiķenieks: Atbildēšu ar pretjautājumu – vai jums ir bērni? Jums taču gribētos, lai jūsu bērni uzaug drošā vidē, arī seksuālā ziņā – tad, kad viņi būs seksuāli aktīvi. Pētījums vajadzīgs, lai saprastu, cik slikti jūtas HIV pacients un ko sabiedrība var darīt viņa labā. Ar šiem datiem varēsim iet tālāk un daudz ko panākt, pamatojot ar skaitļiem. Nevaram taču sākt sarunu ar Veselības ministriju, sacīdami, ka mums šķiet, ka ir tāda vai citāda problēma!

Stigmas indekss noteikts jau aptuveni 90 valstīs. Latvija palikusi viena no pēdējām, kurā tas nav paveikts, tāpēc tagad to darām – kopā ar lietuviešiem. Indekss tiek mērīts, intervējot cilvēkus ar HIV. Interviju veic citi HIV inficētie, izmantojot speciālus jautājumus, kas aizņem gandrīz 40 lappuses. Saruna ilgst vismaz stundu. Kopumā ir 80 jautājumi, kas sadalīti vairākās lielās grupās, – par pašstigmatizāciju, par sabiedrības attieksmi, par veselības aprūpes sistēmas attieksmi u. tml. Jautājumi sašķiroti arī pēc inficēto iedalījuma (homoseksuāli, heteroseksuāli cilvēki, tie, kuri intravenozi lieto narkotikas, seksuālo pakalpojumu sniedzēji utt.). Šis darbs jāizdara līdz 2019. gada beigām, bet pirmos rezultātus ceram apkopot šā gada decembrī.

Latvijā katru dienu nāk klāt aptuveni viens HIV inficētais. Tāda ir pēdējo gadu statistika: 2016. gadā bija 365 jauni gadījumi, 2017. – 371. Tas ir daudz! Kopš 1987. gada, kad tika reģistrēts pirmais gadījums, uzskaitīti vairāk nekā 7000 HIV pacientu – tāds ir kumulatīvais skaits. Apmēram pusotrs tūkstotis cilvēku pa šo laiku ir miruši no AIDS, dzīvi ir ap 6000. Lai iegūtu ticamus datus, būtu jāizvaicā 10%, tātad ap 600 cilvēku, bet ar mūsu kapacitāti varēsim nointervēt nedaudz mazāku skaitu.

Vai cerat uzzināt kaut ko tādu, ko jau nezināt? Indekss jau izmērīts daudzās valstīs; vai mūsu sabiedrībā HIV inficēto situācija būtu ļoti atšķirīga?

Atšķiramies, jo šajā ziņā ļoti līdzināmies diktatoriskām valstīm. Pieaugusi sabiedrība ir tāda, kurā spēj runāt par seksu, nenolaižot acis. Mēs šajā ziņā neesam pieauguši. Esam pārspīlēti tikumīgi, bet tikai vārdos, nevis reālajā dzīvē. Ārišķīgi. Esmu pārliecināts, ka aiz vārdiem par tikumību slēpjas seksuāli nepiepildīta dzīve, un pieļauju, ka daudzi tikumības sludinātāji liekuļo. Neticu, ka šajā ziņā esam svētāki par Romas pāvestu! Sabiedrību vajadzētu nevis biedēt, nevis likt tai justies nemitīgi par kaut ko vainīgai, bet iedrošināt, ka būt seksuālam – tas ir normāli. Cilvēks ir ne vien sociāla, bet arī seksuāla būtne. Seksuālā revolūcija Rietumos notika pagājušā gadsimta 50. – 70. gados. Vai patiešām mēs būtu tik ļoti atpalikuši?

Es nerunāju par visatļautību, bet par apzināšanos. Runājot par seksualitāti, jārunā arī par HIV. Sabiedrības reakcija – kādas šausmas! Bet realitāte ir tāda, ka ne vien HIV, bet arī citas seksuāli transmisīvās slimības pie mums joprojām cirkulē. Un HIV ir padarīts par milzu bubuli.

 

Vai arī cilvēki izvēlas domāt, ka tas uz viņiem neattiecas.

Attiecas, turklāt uz ikvienu. Arī ar to Latvija ļoti atšķiras gan no Rietumeiropas, gan Skandināvijas, ka pie mums HIV ir nevis noteiktu riska grupu, bet vispārējās populācijas infekcija. Riska grupas ir intravenozie narkotiku lietotāji, vīrieši, kuriem ir sekss ar vīriešiem, seksuālo pakalpojumu sniedzēji un ieslodzītie. Pie mums jau sen HIV no šīm grupām ir ārā. Ar to ir iespējams inficēties parastās heteroseksuālās attiecībās. Vislielākais inficēto skaits ir vecuma grupā no 19 līdz 49 gadiem, vīrieši inficējas biežāk.

Vēl kāda mūsu valstij raksturīga tendence – biežāk nekā citur inficējas sievietes, kuras ir pēcmenopauzes vecumā, ar ļoti labu sociālo stāvokli un augstos amatos. Varbūt viņas ir atraitnes, varbūt iepriekšējās attiecības ir izirušas. Šīs dāmas atrod jaunus partnerus. Par kontracepciju īpaši vairs nav jāuztraucas, un gadās dienesta romāni un kūrorta romāni. Iespējams, tās nav gadījuma attiecības, bet ir ilgstošas, taču pēc četriem pieciem gadiem atklājas, ka notikusi inficēšanās. Tad ir pamatīgs šoks.

 

Indeksa noteikšanas anketās ir jautājumi par HIV inficēto pašstigmatizāciju. Kas ar to domāts?

Tā ir milzīga problēma, ka HIV pozitīvie cilvēki ne vien jūtas sociāli atstumti, bet arī par savu stāvokli nespēj ne ar vienu runāt, jo baidās. Pie mums biedrībā ir cilvēki, par kuru slimību nezina neviens – ne mamma, ne sieva, ne brālis, ne māsa, nerunājot par darba kolēģiem un draugiem. Jau minēju, ka cilvēks ir sociāla būtne – katram ir vēlme atklāties, izrunāties. Daudziem mūsu biedrība ir vienīgā vieta, kur to var izdarīt. Ja savu sāpi nevar izrunāt, rodas vesela virkne jaunu problēmu, psihosomatiskas saslimšanas.

Nenormāli ir arī tas, ka veselības aprūpes pakalpojumus HIV inficētie var saņemt tikai Rīgā. Savā Pūpēžu pagastā cilvēks baidās par šo diagnozi pateikt pat ģimenes ārstam. Varbūt gluži ģimenes ārsts nevienam neatklās šīs personas stāstu, bet viņam līdzās strādā arī pārējais personāls. Kur ir garantija, ka informācija neaizceļos tālāk? It īpaši, ja pacients nav nevienā riska grupā, bet no “vispārējās sabiedrības”, ar labu reputāciju, labu amatu, piemēram, skolotājs.

Jāuzsver, ka šajā gadījumā runājam par pacientu atbildīgo daļu – tiem, kuri saprot, ka ir jāārstējas un kas meklē palīdzību, ir līdzestīgi, var un spēj iesaistīties. Bet ir arī pacienti no sociālā riska grupām. Ja, piemēram, ir kāda romu tautības sieviete Kuldīgā, kurai nav ne izglītības, ne darba un viņa ir HIV pozitīva un par ceļu uz Rīgu jāmaksā apmēram astoņi eiro vienā virzienā, viņai šāds ceļojums var būt nepārvarams šķērslis!

 

Jautājums arī, kā jūsu piemērā minētā sieviete vispār ir uzzinājusi, ka ir inficēta.

Ir trīs veidi, kā par to var uzzināt nosacīti nejauši: obligātus HIV testus veic sievietēm, kuras ir stāvoklī, cilvēkiem, kuri nonāk ieslodzījuma vietās, kā arī asinsdonoriem. Pārējos gadījumos HIV noteikšana ir brīvprātīga.

 

Jūsuprāt, ar to ir par maz? Varbūt ģimenes ārstiem vajadzētu ierosināt saviem pacientiem, sak, ej un pārbaudies, tev šī analīze nekad nav veikta!

Tas būtu ļoti labi, bet mums ir pretēja pieredze. Pie mums biedrībā “AGIHAS” ir gan HIV inficētie, gan viņu partneri. Nupat kādas inficētas sievietes partneris pastāstīja: pats teicis ģimenes ārstam, ka vēlētos veikt HIV testu, bet ārsts viņu atrunājis. Jo arī ģimenes ārstu vidū valda stereotips, ka uz “vidējās sabiedrības” pārstāvjiem HIV neattiecas. Kāpēc ārsts tā saka? Nedod Dievs, tests izrādīsies pozitīvs. Tad taču kādu stundu ar šo pacientu būs jārunā, bet aiz durvīm rinda!

Kopumā mehānisms, kā HIV inficētais nonāk līdz ārstēšanai, ir briesmīgs. Kad ir konstatēts HIV, vispirms ir jāiet pie ģimenes ārsta, lai saņemtu nosūtījumu pie infektologa, kurš pagaidām nav tiešās pieejamības ārsts. Taču infektologi ir ļoti noslogoti – lai tiktu uz konsultāciju, rindā jāgaida divas trīs nedēļas. Par laimi, arī par šo jautājumu Veselības ministrijai ir izpratne: ir doma, ka testa rezultāti, ko iegūst HIV profilakses punktos, kādu valstī ir 19, var būt par pamatu, lai bez ģimenes ārsta starpniecības nokļūtu pie speciālista. Ir izpratne arī par nepieciešamību pakalpojumu tuvināt pacientam – lai visiem nebūtu jābrauc uz Latvijas Infektoloģijas centru Rīgā, lai, teiksim, saņemtu jaunu recepti.

 

Tātad nevar teikt, ka attieksmē pret HIV pacientiem nav vispār nekādu uzlabojumu. Ir arī izdevies panākt, ka terapiju sāk agrāk nekā līdz šim.

Līdz 2016. gadam visus HIV inficētos uzsāka ārstēt, kad imūnšūnu skaits organismā bija nokrities līdz 200. Kopš 2016. gada ārstēšanu sāka, kad šis skaits bija 350, bet no šā gada sākuma – no 500. Ar šo rādītāju esam palikuši pēdējie Eiropā, jo visās citās valstīs ārstēšanu uzsāk pēc principa “test and treat” (testē un ārstē – angļu val.). Tas nozīmē, ka terapiju uzsāk, tiklīdz ir noteikta dia­gnoze, nevis nogaida, kad veselības stāvoklis pasliktinās līdz zināmam līmenim. Tas ir ieguvums gan pacientam, gan visai sabiedrībai: cilvēks vēl ilgi saglabā labu veselību, viņam tik drīz nesākas blakussaslimšanas, kas prasa izdevumus no veselības aprūpes budžeta, un nav nepieciešams noteikt invaliditāti, kas saistīta ar izdevumiem no sociālā budžeta. Pirmos gadus ārstēta infekcija absolūti netraucē, var turpināt pilnvērtīgi strādāt un maksāt nodokļus.

Un vēl – šāds cilvēks neapdraud citus sabiedrības locekļus, jo viņš nevar inficēt citus. Proti, HIV joprojām nav iespējams izārstēt, bet to var ļoti labi vadīt. Ja uzreiz pēc diagnosticēšanas sāk ārstēties, jau pēc trīs četriem mēnešiem vīrusa slodze organismā ir nenosakāma. Tas ir ļoti labi, jo šāds cilvēks nav bīstams arī savam seksa partnerim, turklāt spēj radīt veselus bērnus.

 

Pie mums tūlītēja terapija nav iespējama ierobežotā finansējuma dēļ?

Tikai tāpēc! Veselības ministrijai nevar pārmest izpratnes trūkumu. Mums ir notikušas sarunas un ir cerības, ka jau šā gada beigās vai nākamā gada sākumā arī mēs varētu pāriet uz tūlītējās terapijas principu. To pacientu skaits, kuriem imūnšūnu skaits ir virs 500, ir neliels, viņu ārstēšana nevarētu atstāt būtisku iespaidu uz budžetu.

 

Kas notiek ar tiem pacientiem, kuriem ir HIV, bet vēl nav pieejama terapija?

Ja cilvēkam ir noteikta HIV infekcija un konstatētas, piemēram, 618 imūnšūnas, viņam pasaka: tev terapija vēl nepienākas, bet atnāc pie mums pēc trim mēnešiem vai pusgada. Pa šo laiku pacients pie domas par HIV jau ir pieradis. Nekas slikts ar viņa veselību arī vēl nenotiek, tāpēc viņš ne pēc trim mēnešiem, ne pēc sešiem pie ārsta vairs neaiziet. Tā var nonākt līdz situācijai, kad “vidējais latvietis” ar “ātrajiem” tiek atvests uz slimnīcu, jo vajag glābt: viņam vairs nav dabisko organisma pašaizsardzības spēju, tāpēc ir sākusies kāda cita slimība, turklāt ļoti smagā formā, piemēram, plaušu karsonis vai tuberkuloze. Šādu kritisku stāvokļu ārstēšana izmaksā ļoti dārgi. Būtu taču bijis daudz lētāk uzsākt HIV terapiju, tiklīdz noteica diagnozi!

 

Vai ir kāds veids, kā šādu cilvēku tomēr paturēt redzeslokā?

Vienīgi motivējot.

 

HIV skaitļos

* Līdz šā gada aprīļa sākumam Latvijā reģistrēti 7379 HIV pozitīvi cilvēki.

* Gada pirmajā ceturksnī kopskaits bija palielinājies par 36 personām.

* Ārstēšana Latvijas Infektoloģijas centrā šajā laika posmā tika sākta 292 cilvēkiem, pēc jaunajiem kritērijiem – 85.

* 2017. gada beigās ārstēšanu saņēma tikai 35% no visiem HIV pacientiem.

Avots: LETA

3 Komentāri

  1. amorālisms un garīgais pagrimums noved visus (vecus,jaunus,sievietes,vīriešus,jauniešus un pat bērnus) līdz morālai /fiziskai degradācijai tad līdz nožēlojamai dzīvei un beigās pāragrai nāvei. Ko var te runāt par Rietumiem,kuri šo mēslaini vēl joprojām piekopj un degradāciju izplata pa pasauli???…ja grib dzīvot bez šausmām visās jomās,tad dzīvo pēc sirdsapziņas un neliekuļo ne sev,ne citiem….

Pievienot komentāru