Dzīves māksla, Psiholoģija

Vai Šerloks Holmss varēja būt reāls cilvēks? Jaunā pētījumā meklē “dedukcijas meistarus”

Foto - Shutterstock

Daži cilvēki ir īpaši labi mērķi tiem, kuri labāk nekā citi prot nolasīt līdzcilvēku raksturu un nodomus, tomēr “maģiskais aspekts” šai nozīmē nedarbojas, secināts jaunā raidsabiedrības BBC citētā pētījumā.

Daiļiteratūras darbos vieni no populārākajiem ir labie un sliktie varoņi ar teju maģiskām spējām noteikt citu cilvēku raksturu un rīcības motivāciju, sākot no Hanibāla Lektera līdz Šerlokam Holmsam. Arī reālajā dzīvē daudzi cilvēki (tostarp vairāki valstu vadītāji) šķiet uzskatām, ka viņiem piemīt šī prasme. Jautājumu un atbilžu vietnes, piemēram, “Quora” pilda ieraksti: “Spēju lasīt cilvēku personību un emocijas kā grāmatu. Vai tas ir normāli?”

Psihologi mēģinājuši noskaidrot, vai cilvēkiem tiešām piemīt īpašas spējas spriest par citu personībām. Viņi dēvē šādus cilvēkus – vai ideju par tiem – par “labiem vērtētājiem”. Jau vairāk nekā gadsimtu speciālisti meklējuši atbildi, vai šādi cilvēki patiešām pastāv.

Līdz nesenam laikam uzskatīja, ka šis jēdziens pamatā ir mīts. Vairākums cilvēku samērā labi nolasa apkārtējo personības, liecināja pētījumu rezultāti, uzsverot, ka starp cilvēkiem šai ziņā nav lielu atšķirību.

Intriģējošā, jaunā pētījumā psihologi iesaka pārskatīt šos uzskatus, piedāvājot jaunus un pārliecinošus pierādījums, ka “labi vērtētāji” tomēr eksistē. Bet šī prasme kļūst acīmredzama tikai tad, kad viņi “lasa” ekstrovertus un ekspresīvus cilvēkus, kuri godīgi atklāj savu raksturu. “Vienkārši sakot,” raksta Tenesī universitātes Čatanūgā pētniece Ketrīna Rodžersa un Britu Kolumbijas universitātes pētnieks Džeremijs Bjensanžs, “pētījumi, kas uzsver laba vērtētāja neesamību vai jēdziena neatbilstību patiesībai, varētu būt bijuši ļoti pārspīlēti.”

Pirmie pētījumi – jau divdesmitajos gados

Vienu no pirmajiem mēģinājumiem identificēt labus vērtētājus amerikāņu psihologs Henrijs F. Adamss publicēja jau tālajā 1927. gadā. Viņš astoņām desmit jaunu, savstarpēji labi pazīstamu sieviešu grupām lūdza novērtēt vienai otras personību, kā arī pašām savu raksturu. Viņš izveidoja vidējo katras dalībnieces “patieso raksturu”, ņemot vērā katras brīvprātīgās sniegto aprakstu. Pēc tam pētnieks sašaurināja loku, lai pārliecinātos, vai kādai no dalībniecēm parādās neparastas spējas noteikt savu vai citu sieviešu raksturu precīzāk nekā citām.

“Labi vērtētāji bieži ir viegli aizskarami, ātri aizsvilstas, viņiem raksturīgas straujas garastāvokļa maiņas,” rakstīja Adamss.

Adamss secināja, ka “labi vērtētāji” ne vienmēr ir sabiedrībā patīkami cilvēki. Lai gan mentāli attapīgi un dzīvīgi, viņiem bieži raksturīga “viegla ievainojamība, nesavaldīgums, garastāvokļa svārstības un drosmes trūkums.” Atbilstoši viņa teorijai “labi vērtētāji” paradoksālā kārtā nereti ir egocentriski: citus cilvēkus viņi redz kā instrumentus savu mērķu sasniegšanai. (Savukārt tās sievietes, kuras spēja labi spriest pašas par savu raksturu, esot “taktiskas, pieklājīgas un populāras” un vairāk ieinteresētas palīdzēt citiem.)

Divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados labā vērtētāja koncepcija sāka izskatīties nenopietna. Vispirms psihologi nikni nokritizēja Džeimsa un citu pētnieku izmantotās metodes “labo vērtētāju” noteikšanā. Pēc tam tika publicēti dati, kas liecināja, ka spējas “nolasīt raksturu” nav vienādas atšķirīgās situācijās. Nākamos gadu desmitos mēģinājumi pierādīt vai noliegt “labu vērtētāju” esamību labākajā gadījumā dēvējami par nekonsekventiem.

Ko var pateikt trīs minūšu laikā

Jaunākais ir Rodžersas un Bjesanža pētījums: viņi uzskata, ka ir divi galvenie iemesli nepārliecinošajiem faktiem par labiem cilvēka rakstura pazinējiem. Pirmkārt, pētnieki bijuši nekonsekventi attiecībā uz to, ko viņi saprot ar jēdzienu “labs rakstura pazinējs”. Reizēm viņi domājuši spēju izprast personību, bet citos gadījumos viņi meklējuši kaut ko līdzīgu prasmei nolasīt emocijas vai atklāt melus, un tas ir svarīgi, jo ir pierādījumi, ka tās ir atšķirīgas prasmes. Otrkārt, pētnieki nav ņēmuši vērā, kāda loma ir personai, kuras raksturu mēģina “nolasīt”.

Jaunākais pētījums liecina, ka ir ne tikai labi rakstura noteicēji, bet arī “labi nolasāmi raksturi” – cilvēki, kas padara citiem pieejamu atbilstošu un noderīgu informāciju par savu raksturu. Laba rakstura vērtētāja prasmes atklājas tikai saistībā ar labi nolasāmu raksturu. “Tas ir līdzīgi, kā tad, ja vietnē “Amazon” tiek ievietota jauna integrālrēķinu grāmata bez parauga lappusēm. Šai gadījumā to vienlīdz nevarēs novērtēt matemātikas skolotājs un skolēns ar grūtībām aritmētikā. Ja parauga lappuses būs publiskotas, skolotājs ekspotenciāli to sapratīs daudz labāk nekā tas pats skolēns,” teikts pētījumā.

Pētījumā vērtēta cilvēku spēja “nolasīt” citu raksturu trīs minūšu laikā.

Lai pārbaudītu izvirzītās hipotēzes, Rodžersa un Bjesanžs piesaistīja tūkstošiem koledžas studentu, lai trīs minūtes vai nu runātos ar tiem nepazīstamu cilvēku, vai trīs minūtes vērotu nepazīstama cilvēka video. Pēc tam bija jāsniedz šīs personības vērtējums. Studentu vērtējumu salīdzināja ar mērķa personas “patieso personību”, balstoties uz cilvēka paša sniegto sevis aprakstu un tuvu radinieku vērtējumiem.

Svarīgi, ka papildus datu analīzei, lai pārliecinātos, vai kāda daļa no dalībniekiem ir īpaši precīzi, spriežot par citu cilvēku raksturu, Rodžersa un Bjesanžs arī kategorizēja tos, kuru personība tika pētīta, kā labus vai sliktus “mērķus”, balstoties uz to, cik vidēji precīzi pētījuma dalībnieki spēja noteikt viņu raksturu.

Var “nolasīt” atklātus cilvēkus

Jaunākajā pētījumā tātad secināts, ka prasme spriest par cilvēka raksturu atklājas tikai tad, ja “mērķis” sniedz spēcīgi izteiktas norādes – ļauj izprast savu raksturu.
Pētījuma dati liecina, ka patiešām maza daļa dalībnieku bija ievērojami veiksmīgāku citu personības noteicēji. Bet šīs spējas parādījās tikai tad, kad viņi vērtēja “labus mērķus”.

“Mūsu pētījums neapliecina, ka kādam varētu piemist spēja “maģiski” atklāt cita cilvēka personību,” uzver Rodžersa un Bjesanžs.

“Mēs atklājām konsekventus, skaidrus un pārliecinošus pierādījumus laba rakstura noteicēja esamībai,” secināja abi pētījuma autori. Bet galvenais atklājums ir šāds: šī konkrētā prasme parādās, tikai vērtējot atklātas personības, un tas nozīmē, ka “spējai nedaudz maģiskā veidā atklāt citu personību, kā to parāda stāsti par Šerloku Holmsu, nav gūts apstiprinājums.”

 

Autors: Dr. Kristians Džarets, Britu psihologu biedrības bloga redaktors. Viņa nākamā grāmata, Personology nāks klajā 2019. gadā.

 

Avots: BBC

1 komentārs

  1. Personību, nodomus un melus labi var novērtēt ne tikai, ja cilvēks sniedz izteiktas norādes, bet arī tad, ja prot iztaujāt cilvēku, kurš nekādas norādes negrib sniegt. Jāpiebilst gan, ka tādai iztaujai trīs minūtes ir stipri par maz. Tas pētījuma secinājumi ir neatbilstīgi pētījuma apjomam; tātad nekorekti. Kas attiecas uz ‘maģiskām spējām’, tad arī izskatās uz pētnieku nekorektu interpretāciju. Pastāv tāda lieta kā intuīcija. Cilvēks var nepaspēt apzināti pamanīt sarunas laikā īsubrīd izpaudušās pretrunīgas mikroizteiksmes vai izmaiņas intonācijā utt., bet neapzināti to var uztvert un apjaust, līdz ar ko rodas intuitīva sajūta, ka sarunas biedrs melo vai tml. Ja vārda ‘intuīcija’ vietā lieto ‘maģiskas spējas’, tad tādas pastāv. Taču, protams, tādā veidā nevar novērtēt cilvēka personību; to vispār tikai ar speciāliem testiem var izdarīt, kam vajadzīgas vairākas stundas un speciālas zināšanas. Savukārt termina ‘dedukcija’ jēgu jāmeklē ne jau psihologu blogos, bet gan loģikas grāmatās. Ar cilvēka personības, nodomu un melu atklāšanu tam nav nekāda sakara.

Atbilde uz s komentāru

Atcelt atbildi