Personība, Psiholoģija

Mana dzīve ir liels brīnums. Neredzīgās un nedzirdīgās Ineses Plūmes spēka stāsts

Personiskā arhīva foto

To, ka 42 gadus vecā Inese Plūme neko neredz, var ievērot pēc baltā spieķa viņas rokās un suņa – pavadoņa. Inesei ir arī dzirdes problēmas – apkārt notiekošo viņa saklausa vien ar dzirdes aparāta palīdzību, taču to lieto reti, jo šī ierīce rada stipras, reizēm pat neciešamas galvassāpes. Tomēr tās vēl nav visas ar veselību saistītās likstas, Inesei to ir vesela gūzma. Īpaši nopietnas ir stājas problēmas – bijis brīdis, kad skoliozes dēļ sieviete palikusi teju vai uz gultas, jo nav varējusi normāli kustēties. Par laimi, traumatologs – ortopēds Genādijs Rosļakovs, par kuru daudzi viņa pacienti droši var teikt, ka viņš ir ārsts ar zelta rokām, veica Inesei muguras operāciju un ievietoja stieņus, kas fiksē mugurkaulu, un tagad viņa spēj staigāt. Bet cik ilgi viņa to varēs, esot laika jautājums.
Par Ineses veselības problēmām varētu stāstīt vēl un vēl, taču ne jau tāpēc ir tapis šis raksts. Gribas parunāt par ko citu – par to, cik šī sieviete ir stipra un kā dzīvo, spītējot liktenim.

Dzemdējusi māte – alkoholiķe

Inese ir sestā atvase septiņu bērnu ģimenē, taču tik nopietnas veselības problēmas ir tikai viņai. Pati Inese pieļauj, ka tās varētu būt saistītas ar to, ka viņai mātes ‒ alkoholiķes miesās pietrūcis skābekļa. To, ka Inese nav vesela, viņas mātei ārsti pateikuši jau Gulbenes slimnīcas Dzemdību nodaļā, kur viņa tikko dzimušo meitēnu arī pametusi. „Es piedzimu ar sirds, redzes, asinsrites un citām problēmām, man kaut kas nebija kārtībā arī ar smadzenītēm. Turklāt man ir ļoti šauri asinsvadi un zems asinsspiediens, tāpēc bieži zaudēju samaņu, ir arī atmiņas traucējumi, dezorientācija un vēl citas problēmas.
Manai mammai bija piešķirts mātes varones statuss, tāpēc viņa nevarēja mani vienkārši „izmest ārā”. Lai no bērna atbrīvotos, viņa atstāja mani pie slimnīcas, bet tās darbinieki mani pieņēma un rūpējās par mani pirmos četrus dzīves gadus.”

Uzaudzinājusi audžumāte

Slimnīcā Inese satikusi savu audžumāti, kura, var teikt, izglābusi meitenei dzīvību. Inese stāsta: „Es gulēju Gulbenes slimnīcā. Esmu pārliecināta, ka katram bērnam ir īsti neapzinātas atmiņas par saviem vecākiem. Kad, jau liela būdama, es noliku blakus savas īstās mātes un audžumammas fotogrāfijas, izrādījās, ka viņas pēc izskata ir ļoti līdzīgas.

Uz bērnu nodaļu Gulbenes slimnīcā, kur es gulēju, audžumāte, man pilnīgi svešs cilvēks, brauca pie kāda cita bērna. Kad viņu ieraudzīju, es pilnā balsī kliedzu: „Ved mani mājās, kāpēc tu esi mani te atstājusi!” Tikai četru gadu vecumā, kad slimnīcā parādījās mana audžumāte, es sāku četrrāpus līst ārā no gultas ‒ citādi nevarēju, jo no ilgas gulēšanas uz viena sāna man bija deformējies mugurkauls. Gulēju tā, lai redzētu pārējos bērnus palātā. Var teikt, ka par manām stājas problēmām vaina jāuzņemas medicīnas personālam, jo es netiku grozīta – gulēju vienā pozā, arī skatījos vienā punktā.

Manas dzīves sākums nemaz nebija viegls. Ir ļoti daudz jautājumu, uz kuriem es joprojām nespēju rast atbildes. Nesaprotu, kāpēc ar mani tā noticis. Tie bija padomju gadi, un tā kā īstajai mātei bija mātes ‒ varones statuss, mani viņai atņemt, cik saprotu, nevarēja. Turklāt toreiz nebija pamestu, bija tikai vecākiem atņemti bērni. Lai juridiski sakārtotu papīrus un audžumāte varētu mani paņemt pie sevis, man lika atgriezties īstajā ģimenē. Tur es burtiski tiku spīdzināta, jo mamma nevarēja samierināties to, ka esmu tik vārga un slima. Viņa mani sita, nedeva ēst. Tolaik mājās bija ļoti slikti apstākļi, nebija apģērba, apkārt skraidīja žurkas.”

Zaudējusi ne tikai redzi un dzirdi

„No dzimšana man ir redzes problēmas, skolioze, asinsvadu slimības,” neko neslēpj Inese. „Tagad ir arī tāda kā dīvaina kaulu deformācija – lien ārā locītavas, ļoti sāp un iekaist, kas varētu liecināt par poliartrītu. Man ir arī cukura diabēts, celiakija.
Arī redze vāja. Bērnībā man bija astigmātisms, un es šķielēju, kreisā actiņa īsti nerādīja. Bet mammīte (tā es saucu savu audžumammu) palaida mani parastā skolā, jo pati bija vājredzīga, tāpēc viņa spēja man palīdzēt pielāgoties. Mācoties skolā Preiļos, es nesapratu, kāpēc tad, ja man jautā, es varu atbildēt pareizi, bet, ja jālasa, kļūdu ir ļoti daudz. Beidzot man bija iespēja aiziet pie acu ārsta, kurš teica: „Mīļais bērns, ko tu gribi – tu taču neredzi!”, kam es sākumā negribēju noticēt. Tad pārgāju uz Strazdumuižas internātvidusskolu, kuru pabeigusi, sapratu, ka var dzīvot labāk un mācīties sev pieņemamā veidā, lai arī neredzu tik labi kā citi.

Ar katru gadu redze kļuva arvien sliktāka. Taču pirms neilga laika es vēl redzēju vismaz kaut ko ‒ varēju saskatīt cilvēku siluetus, kad kāds man bija pienācis tuvu klāt. Tagad vairs nekā! Atlikušo redzi zaudēju pirms pāris mēnešiem, kad, taisot mājās remontu, acīs iepilēja „Pinotex”. Likteņa ironija – pati vainīga. Šobrīd darbojas tikai sensoriskā uztvere, uztveru siltumu, vēju, bet vairs neredzu.

Turklāt man zūd arī dzirde, bet, paldies Dievam, lēnām. Sākumā nedzirdēju un nevarēju atšķirt līdzīgus burtus, piemēram, p un b, m un n. Pēc tam atskārtu, ka cilvēki ar mani runā pārāk skaļi, sakot: „Kas tev ir, kāpēc tu neklausies!” Bet arī tad es neiedomājos, ka nedzirdu. Tikai vien, kad sāku strādāt nedzirdīgo skolā par apkopēju un ieraudzīju nedzirdīgos bērnus, sapratu, kā viņi dzīvo. Tolaik gadījās, ka skolas pavārīte uz mani kliedza: „Es vairs nevaru pakliegt, tu vienkārši mani nedzirdi!” Sāku apgūt zīmju valodu, jo sapratu, ka es tiešām īsti nedzirdu. Pārējie neredzīgie var klausīties grāmatas, bet es nedzirdu – man tajā brīdī ir klusums, vajag citu skaļuma pakāpi.

Un vēl viena nopietna lieta ir stājas problēmas. Kad mācījos Sociālās integrācijas valsts aģentūrā, es lekcijas klausījos, guļot uz grīdas, jo man no skoliozes jau „lūza” mugurkauls. Kāda fizioterapeite savāca līdzekļus, lai man varētu uztaisīt mugurkaula operāciju. Un pēc tam cilvēki vāca līdzekļus arī tam, lai es varētu iziet rehabilitāciju un piecelties stāvus.
Kā es vispār ar savām veselības problēmām spēju dzīvot un sadzīvot? Kā mammīte man mācīja – mēle mutē ir, Rīgu atradīsi (mēs tolaik dzīvojām Latgalē). Ir gadījumi, kad es nedzirdu pienākam transportu, dažreiz es orientējos pēc apkārtējo kustības. Parasti es kādam pajautāju, kur man jāiet. Jautāju nepārtraukti.”

Meklē darbu

Lielāko mūža daļu esmu strādājusi – gan teļu fermā, gan lauksaimniecībā pie saimniekiem, gan tipogrāfijā, kur bija milzīgs troksnis, gan pansionātos, aprūpes un dienas centros. Arī tagad es ļoti gribu strādāt, meklēju darbiņu, ko varētu darīt, neskatoties uz manām veselības problēmām.

Kā varēju strādāt? Ar ļoti lielām grūtībām. Redzes problēmu dēļ es pagājušā gada septembrī aizgāju no neredzīgo pansionāta, kur bija mana darbavieta, arī vide, kur es fantastiski labi jutos. Bet, lai aprūpētu cilvēkus, tomēr ir jāredz.
Šobrīd esmu bez darba – mājās izšuju dažādas glezniņas, man palīdz kaimiņš – saliek pa krāsām diegu kamolīšus. Mācos arī daudzas citas lietas, mēģinu saprast, kādu darbu es varētu strādāt.”

Pielāgojusies dzīvei

Tagad gan situācija ir mainījusies uz labu ‒ suņu servisa biedrība „Teodors” Inesei piešķīrusi suni ‒ pavadoni, kas, Ineses vārdiem runājot, esot lielākais pasaules brīnums. Kucītei ir somisks vārds – Annekena. „Suns vienkārši mani aizved tur, kur man jānokļūst,” savu prieku neslēpj Inese. „Man vairs nav jājautā, kur ir pietura. Man nav jādzird, ko es saku, man tas ir jāzina. Es nosaucu vietu, un sunītis smuki mani aizved tur, kur man vajag nokļūt. Sākumā bija ļoti grūti uzticēties, jo esmu pati pieradusi rūpēties par sevi. Bet tagad es vienkārši ļauju Annekenai mani vadīt. Piemēram, dodoties uz staciju, es sunim saku, lai meklē kāpnes, meklē kasi, un viņš lieliski to atrod.

Esmu Jehovas liecinieku draudzes locekle, bet ne vienmēr ir viegli sazināties ar pārējiem. Visi ir ļoti atsaucīgi, pielāgo literatūru un mācību programmu, lai es varētu saņemt vajadzīgo informāciju, piemēram, lasīt Bībeli. Lai atvieglotu kontaktēšanos, mēs izmantojam zīmju valodu ‒ es „lasu” zīmes, ko viņi veido ar pirkstiem. Šāds saziņas veids man ir atklājums. Es savādāk neprotu sazināties, kad man pazūd dzirde. Ir arī tādi brīži, kad man „viss ir pa nullēm”.

Man gan ir dzirdes aparāts, kas palīdz atšķirt skaņas, bet tas nav man pielāgots. To iedeva nevis mediķi, bet brīvprātīgie ziedotāji, tāpēc var būt, ka aparāts nav pareizi noregulēts. No šī dzirdes aparāta man tik ļoti sāp galva, ka reizēm ir labāk nedzirdēt un neizjust šo diskomfortu, nekā dzirdēt. Aparātu es lietoju, ja rodas galēja nepieciešamība.”

Uz jautājumu, kāpēc Inesei nav ārsta izrakstīta dzirdes aparāta, viņa atbild: „Gāju pie audiologa, kurš teica, ka man vajag šādu ierīci. Bet, lai pie tāda tiktu, man nepieciešams psihologa slēdziens, ka es spēšu tam pielāgoties. Īsti nesaprotu, kāpēc tāda kārtība. Bet es nesaņēmu ne atzinumu, ne pakalpojumu. Mēģināju atrast citu psihologu, bet, tā kā mani līdzekļi ir ļoti ierobežoti, tad nekas neiznāca.

Par dzirdes aparātu runājot – varbūt kādam mājās ir lieks, ko var pielāgot? Man savukārt ir divi runājoši pulksteņi. Man divus nevajag – varu mainīties. Ja cilvēkam nav pat viena, es vienu varu atdot.”

Jutusi un jūt Dieva žēlastību

„Ļoti paļaujos Dievu, izskatās, ka Viņš mani mīl vairāk, nekā esmu pelnījusi. Pirmais, ko audžumāte savulaik man iemācīja, bija „Jūs, bērniņi, nāciet.” Tas bija padomju laiks. Ja es to laiku izturēju, tad brīvās Latvijas laikā nemīlēt Dievu, kad visi vārti vaļā, lai to darītu, ir noziegums.

Vai esmu izjutusi kādus brīnumus, ko Dievs izdarījis manā labā? Mana dzīve vispār ir viens liels brīnums. Teorētiski man bija jānomirst jau tūlīt pēc piedzimšanas vai labākajā gadījumā jāatrodas ratiņkrēslā, jādzīvo pansionātā, aprūpējamai un smagi slimai. Es tāda neesmu, pateicoties Dieva sūtītajiem cilvēkiem, kuri ir ienākuši manā dzīvē kā brīnums. Kaut vai kāds bezpajumtnieks, kurš man pateica, lai aizeju aiz stūra ‒ uz Sarkano Krustu. „Kas tas tāds” – vaicāju? „Tur var apģērbu dabūt. Redzu, ka tev nav.” Ir reizes, kad ziemā staigāju plānā jakā. Aizgāju ar viņu kopā, iemācījos arī atrast zupas virtuves un paēst, kad bija ļoti grūti laiki.”

Būs pateicīga par atbalstu un palīdzību

Es ļoti daudz cenšos visu darīt pati, bet ir mirkļi, kad skaidrs, ka vairs nespēju. Tad jālūdz palīdzība citiem. Varbūt kādam ir kaut kas lieks, resursi, ko var atrast un izmantot. Ar resursiem es domāju cilvēkus, kuri var dot man informāciju, jo tā ir pats galvenais. Ja nav informācijas, kā man, tad neko nevar izdarīt. Ir jāizprot, piemēram, likumdošana, tātad vajag kādu juristu, kurš varētu palīdzēt.

Tāpat es ļoti vēlētos tikties ar cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar mugurkaulu. Un varbūt atrast man piemērotas rehabilitācijas programmas, sporta veidu. Es esmu aktīvs cilvēks. Varētu derēt kaut vai ratiņdejas. Es nebaidos iesēsties atpakaļ ratos un nodejot to deju tikai tāpēc, lai būtu fiziski aktīva. Jo es nevaru skriet, nevaru lēkt. Man ir milzīgi kustību ierobežojumi. Es varu tikai iet, labākajā gadījumā varētu soļot.

Kur rodas spēks

Nenoliegšu, ka man ir bijušas domas par pašnāvību, arī mēģinājumi. Esmu zvanījusi uz „Skalbēm”, gulējusi slimnīcā. Ir reizes, kad diskomforts jeb vides nepieejamība nomāc tik ļoti, ka vienīgā doma ir to visu izbeigt un šķirties no šīs pasaules. Bet es to nedrīkstu darīt vismaz Dieva dēļ ne, jo Viņš man tik daudz laba darījis. Cilvēki man ir palīdzējuši, Dievs ar viņiem mani savedis kopā, tāpēc es mēģinu celties, iet un spirināties. Lai gan, protams, dziļa izmisuma brīdī es ne vienmēr aizdomājos par baušļiem. Dažreiz man liekas, ka esmu nasta ne tikai sev, bet arī citiem. Bet tajā brīdī atrodas kāds cilvēks, kurš mani izvelk no šīs bedres, piemēram, iedodot kādu darbu. Tad saprotu, ka ceļš jau vēl nebeidzas. Man vēl daudz kas jāiemācās, es taču to vēl varu!”

10 Komentāri

  1. Par Nedzirdīgi-neredzīgajiem varētu rakstīt vēl un vēl, jo Latvijas presē par šo tēmu bija absolūts tukšums (Nacionālās bibliotēkas darbinieki centās apzināt publicētos rakstus) no deviņdesmito gadu beigām līdz 2014.gadam – it kā šie cilvēki vispār nepastāvētu. Bet pastāv, taču nav zināms, cik Latvijā viņu ir. Izrādās, ka ir problēmas uzskaitīt cilvēkus, kuriem ir dažāda veida invaliditātes! Kā arī nav paredzēta viņiem atbilstoša apmācība.
    Reiz bija biedrība “Palīdzība nedzirdīgi-neredzīgiem cilvēkiem”, un arī tās bijušajai vadītājai Norai būtu ko pastāstīt presei. To viņa jau darīja šī gada Nedzirdīgi-neredzīgo dienas pasākumā. Bija interesanti.

  2. Palīdzību var meklēt dažādās NVO grupās,bet pēc dzirdes aparāta sūta Gimenes ārsts vai LOR.Ja dzīvo rīgā varbūt var iet uz Latvijas Nedzirdīgo Savienību Elvīras ielā.

  3. Nav saprotams, kāpēc Inesei teikts, ka nepieciešams psihologa atzinums. Kas to teicis?
    Ja cilvēkam ir dzirdes zudums, kas smagāks par III pakāpi (pēc teiktā spriežot, tas viņai ir, šķiet, runa varētu būt arī par IV pakāpi), pienākas valsts apmaksāts dzirdes aparāts (izsniedz LNS Surdocentrs, jau augšminētajā Elvīras ielā). Tur vajadzīgs tikai LORA atzinums un audiogramma.

  4. Var būt tāda situācija, ka Inese nav sapratusi audiologa teikto, jo man arī zili brīnumi, ka vajadzīgs kāds psihologa slēdziens.
    Vispār šajās lietās ir liels juceklis. Atklāts jautājums, kā noskaidrot invaliditāti un kāda rehabilitācija vajadzīga cilvēkam, kuram ir vairākas, pat daudzas veselības problēmas? Nedzirdīgi-neredzīgajiem nav savas NVO, un arī tā ir problēma.

  5. Lūdzu, pieejiet stipri kritiski šīs jaunkundzes teiktajam. Ir tādi cilvēki, kuri uzmanības dēļ gatavi fantazēt uz vella paraušanu. Pretrunas ir pat šajā intervijā. Inese, Jums tiešām vajag pie psihologa…

  6. Iespējams, ka ir noticis kāds pārpratums.

    Cilvēkiem ar dzirdes zudumu ir iespēja saņemt valsts apmaksātu surdotehniku: pieaugušajiem sākot ar vājdzirdības 3. pakāpi ja dzirdes zudums vismaz 55 dB labāk dzirdošajā ausī, bērniem no 1. pakāpes, ja dzirdes zudums vismaz 25 dB labāk dzirdošajā ausī.

    Dzirdes aparātu, modinātājpulksteni ar vibrozvanu, induktīvo spoli radio un televīzijas skaņas labākai uztveršanai, skaņas indikatoru ar gaismas vai mehānisko signālu un citus tehniskos palīglīdzekļus par valsts budžeta līdzekļiem var saņemt reizi piecos gados.

    Lai saņemtu surdotehniku, vispirms jādodas pie ģimenes ārsta vai ausu, kakla un deguna ārsta (LOR) un viņam jāpasaka, kādu tehnisko palīglīdzekli vēlaties. Ārsts izsniegs speciālu veidlapu (atzinumu tehniskā palīglīdzekļa saņemšanai), kurā uzrakstīs dzirdes zuduma pakāpi, tehniskā palīglīdzekļa nosaukumu un norādīs, kādam mērķim tas nepieciešams. Ja vēlaties saņemt dzirdes aparātu, no ārsta jāpieprasa arī audiogramma.

    Pēc tam šie dokumenti jāiesniedz uz vietas Latvijas Nedzirdīgo savienībā Rīgā, Elvīras ielā 19, tiem klāt pievienojot uz vietas rakstītu iesniegumu.

    Dokumentus var iesniegt arī SIA “LNS Surdotehniskās palīdzības centrs” struktūrvienībās Rēzeknē, Daugavpilī, Liepājā un Ventspilī vai arī sūtīt pa pastu uz adresi Rīgā, Elvīras ielā 19 vai elektroniski [email protected], ja tie sagatavoti atbilstoši normatīvajiem aktiem par elektronisko dokumentu noformēšanu.

    Ja kādi jautājumi, zvaniet 67611660, rakstiet uz 29643789 vai sūtiet savu jautājumu e pastā uz [email protected], skype: surdocentrs.

    Vairāk informācijas: http://www.lns.lv/lat/pakalpojumi/spc/

    Inesei Plūmei ieteiktu izmantot arī valsts apmaksātos sociālos rehabilitācijas pakalpojumus, kas domāti speciāli cilvēkiem ar smagu dzirdes zudumu. Vairāk informācijas: http://www.lns.lv/lat/pakalpojumi/socialas_rehabilitacija/ . Ja kādi jautājumi, zvaniet, rakstiet uz 26446614 vai uz e- pastu – [email protected]

    1. nevar īsā intervijā visu pateikt. tā izskatās, ka ir pretrunas. bet nav. es pēc uzmanības nemaz nealkstu. labprāt esmu mijkrēslī un daru darbu, kur mani neredz un nejūt. esmu aizgājusi no mūzikas pasaules utt. sēžu mierīgi mājās. ja kādam mani vajag, tad esmu. bet es netaisnošos nevienam tik seklam spriedumam. paldies.

  7. 1) Atklāts paliek jautājums, kurš audiologs sniedzis aplamu informāciju, un vai līdzīgas blēņas tiek stāstītas arī citiem.
    2) Nav tik vienkārši pateikt neredzīgam cilvēkam “aizej uz Surdocentru Elvīras ielā”, jo diez vai sunim pavadonim šī ceļa meklēšana iemācīta.
    3) Cilvēki, kuriem ir vairāki nopietni veselības traucējumi un invaliditātes grupas piešķiršana viņiem joprojām ir “pelēkā zona”, turklāt traucējumi var būt ļoti dažādās kombinācijās. Turklāt dzirdes un kustību traucējumi kopā nebūt nav tas pats, kas divi svarīgi maņu orgānu traucējumi kopā.

Atbilde uz Anonymous komentāru

Atcelt atbildi