Dzīves māksla, Psiholoģija

Tūkstoš bumbiņas. Stāsts, kas iemācīs mazliet vairāk novērtēt dzīvi

Foto - pexels.com

Pirms dažām dienām brīvdienās es pamodos agri un, cenšoties nevienu nepamodināt, iegāju virtuvē. Uzvārīju sev kafiju un ieslēdzu radio aparātu. Mēģinot atrast ko interesantu, pārslēdzu kanālus un pēkšņi manu uzmanību piesaistīja samtaina padzīvojuša vīra balss. Viņš kaut ko stāstīja par “tūkstoš bumbiņu” teoriju. Es iekārtojos krēslā un pagriezu radio mazliet skaļāk.

– Pieņemsim, – teica vīrs, – ka esi ļoti aizņemts cilvēks. Tu pat labi nopelni. Tu samaini savu dzīvi pret naudu un tev neatliek laiks ne ģimenei, ne draugiem. Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka tev nav tik daudz jāstrādā, lai vienkārši izdzīvotu. Tu strādā tik daudz, lai piepildītu savas vēlmes. Jo vairāk tev ir naudas, jo vairāk vēlmju jāpiepilda, jo visu gribas vairāk un labāku. Tas ir apburtais loks un bezgalīgs cikls, kas atņem spēkus.

Laiku pa laikam derētu pajautāt sev: “Vai tiešām man vajadzīga šī jaunā lieta, kuras dēļ es raujos jau dienām vai pat mēnešiem?” Vai tās dēļ ir vērts palaist garām pirmo meitas uzstāšanos vai dēla futbola spēli?

Lūk, kas kādu dienu ar mani atgadījās – šis stāsts man palīdzēja saprast un atcerēties, kas tad dzīvē ir patiešām svarīgākais.- Un viņš sāka stāstīt savu “tūkstoš bumbiņu” teoriju:

– Kādā jaukā dienā es apsēdos un sāku skaitīt: vidēji cilvēka dzīves ilgums ir 75 gadi. Jā, kādam ir atvēlēts vairāk, kādam mazāk, bet vidēji tie ir 75 gadi. Sareizināsim 75 ar 52 (nedēļu skaits gadā) un sanāk 3900 – tik nedēļu un svētdienu ir mūsu mūžā. Kad es par to aizdomājos, man bija 55 gadi. Tas nozīmē, ka uz to brīdi biju nodzīvojis gandrīz 2900 svētdienas. Man palikušas tikai 1000.

Es aizgāju uz veikalu un nopirku 1000 nelielas plastmasas bumbiņas. Mājās tās iebēru caurspīdīgā stikla traukā. Katru svētdienu es izņēmu no trauka vienu bumbiņu un aizmetu. Pamanot, kā bumbiņu skaits traukā samazinās, es vairāk sāku pievērst uzmanību patiesajām savas dzīves vērtībām.

Ziniet, ka nav spēcīgāka līdzekļa, kā redzēt kā samazinās tev atvēlētais laiks. Tieši tad saproti, cik daudz laika patērē bezjēdzīgi vai pat sev par sliktu.

Tagad es gribētu padalīties pēdējā domā, pirms dodos apskaut savu mīļoto sievu un mēs iesim pastaigāties pa parku.

Šorīt es no trauka izvilku savu pēdējo bumbiņu…

Tāpēc katra nākamā diena man būs likteņa dāvana. Esmu par to pateicīgs un dāvāšu tuvajiem cilvēkiem savu mīlestību un prieku. Man šķiet, ka tas ir vienīgais pareizais veids, kā nodzīvot mūžu. Es neko nenožēloju. Es ceru, ka mana pieredze jums kaut kādā veidā palīdzēs. Tagad ardievu un ceru, ka vēl sadzirdēsimies!

– Es aizdomājos. Patiešām – cik vienkārši un gudri. Bija svētdiena, taču biju nolēmis doties uz darbu – bija jāpabeidz viens no projektiem. Pēc tam biju ieplānojis kopā ar kolēģiem aiziet uz klubu. Tā vietā es devos uz guļamistabu un ar skūpstu pamodināju sievu.
– Mosties, mīļā! Brauksim ar bērniem piknikā.
– Mīļais, kas noticis?
– Nekas īpašs, es vienkārši sapratu, ka sen neesam svētdienu pavadījuši visi kopā. Un vēl – iebrauksim veikalā, man jānopērk plastmasas bumbiņas…

 

Avots: fit4brain.com

2 Komentāri

  1. Mans pedejais paycheck bija 2500 $, lai stradatu 12 stundase nedela tiešsaiste. Masu draugu vidu ir videji 8k vairakus menešus, une vina strada aptuveni 30 stundas nedela. Es nespeju noticet, cik viegli es to izmeginaju. Ar to potencials ir bezgaligs. Tas ir tas, ko es daru.

    lauj to izdarit..➤ http://www.Webjob33.COM

Pievienot komentāru