Veselam
Bērni

“Tomiņš, kurš atnāca un drīz vien aizlidoja”. 2. jūnijā piemiņas pasākums Dvēseļu dārzā 16

Publicitātes foto

Dveseludarzs.lv ir lapa, kurā savus stāstus ierakstījuši, vecāki, kam nācies piedzīvot bērna zaudējumu. “Es atvadījos no sava otrā bērniņa pirms nepilniem deviņiem gadiem, un pa šo laiku manā dzīvē ir ienākuši cilvēki, kas par šo notikumu neko nezina,” raksta Gustava mamma. “Kad mana draudzene savas dzimšanas dienas rītā atpazina mani stāstā par Gustaviņu, saņēmu šādu ziņu: “Tik smagi, emocionāli un vienlaikus spēcīgi, ar mīlestību piepildīti. Tikko izlasītais piešķīra manai dienai pavsam citu sajūtu un jēgu. Izdzīvoju katru vārdu līdz kaulam”.

Tas atgādināja man, cik patiesi un no visas sirds savulaik centos apkopot savas izjūtas stāstā, kuru būtībā rakstīju tai izmisušajai būtnei, kāda biju, mēģinot aptvert, kā tālāk dzīvot. Lasot, ko piedzīvojuši citi vecāki, secinu, ka emocijas, izjūtas un pieredze ir katram sava, tomēr, ja mūsu rakstītais spēj aizkustināt kaut vienu cilvēku, tas ir svarīgi. Arī pašiem vecākiem tā ir iespēja savu sāpi pārvērst jēgpilnā pieredzē,” sapratusi Gustava mamma.

Viņa aicina un iedrošina vecākus ar saviem stāstiem papildināt dveseludarzs.lv lapu.

Lūk, viens no šādiem stāstiem.

Toms, mīļā mazā KUKURŪZA, Tomiņš

Jau kādu laiku dzīvoju ar sajūtu – ļoti, ļoti, ļoti vēlos vēl vienu mazu Knīpausīti, mīļu jauku mazu puisīti, vēl vienu par ko rūpēties un no visas sirsniņas mīlēt, lolot, sargāt. Vēlos visu, visu vēlreiz izbaudīt – svinēt grūtniecības testa pozitīvos rādītājus un priecāties par augošo puci.. un tas notika!!!

Es Tevi jutu jau no pašiem mazākajiem mēnešiem, tas bija ļoti, ļoti skaisti – Tu kustējies, kad ārsti teica, tas vēl nevar būt – es jutu, Tu esi ar mani un audz liels…

Tu paaugies un mēs kopā ar brāļiem gājām uz hokeju, Tu hokejā pa punci dzīvojies jo īpaši… Drīz mēs visi Tevi iecēlām par vārtsargu. Arī lielais hokejs Tev patika, arī laukos Tu priecājies – Tavas kustības puncītī bija TIK aktīvas, TIK skaistas…

Vedām suni ārā staigāties, vedām brāļus uz bērnudārzu, bijām baznīcā, kur mēs ar Tēti precējāmies…

Laiks, kad Tev jānāk pasaulē, vēl nav pienācis, vēl pāris mēneši un tad mēs tiksimies, un Tu iepazīsies ar Tēti, brāļiem, sunīti Brunīti – viņš gan ir ļoti iedomīgs. Ja vien Tu zinātu – kā mēs Tevi gaidām. Brāļi Tev mācīs runāt, skriet, rūpēsies pat Tevi, katrs no viņiem jau zina- ko kurš Tev mācīs,ko kurš Tev palīdzēs, ko kurš darīs…

Brāļi bija iemācījušies ar Tevi puncītī sazināties- pieklauvē un Tu vienmēr viņiem atbildēji ar rociņas vai kājiņas mīļu glāstu, tas bija kā rituāls – vakarā pirms gulētiešanas ar Tevi samīļoties.

Un tad notika tas, par ko dakteri mani brīdināja – ja sāk asiņot – uz slimnīcu. Satraukums manā sirsniņā. Esam slimnīcā naktī. Tev pārbauda tonīšus – Tu puncītī grozies un brīžiem pārtrauc tonīšu pierakstīšanu. Mans mazais aktīvists, malacītis!!! Būs operācija no rīta. Pirms operācijas tikšanās ar ārstu un anesteziologu – šoreiz ļoti ilgi stāsta, kas būs, kā būs, kāpēc… Bet viss taču būs kārtībā? Man likās, ka jābūt visam kārtībā.

Operācija. Uzvelku zaļo kreklu, matus ielieku „dušas cepurē”. Manī ir miers – viss būs labi. Anestēzija. Un pēc nenosakāma minūšu skaita – TU, Tu raudi TIK skaisti, TIK mīļi, es raudu un esmu laimīgākais cilvēciņš uz pasaules!!! TU, mans mazais, mīļais aktīvists!!! Tu mana mazā KUKURŪZA!!! Tu raudi, tik skaisti, tas skan kā mūzika!!! Mīlu Tevi, mīlu, mīlu, mīlu!!! (ārsti pa vidam- puika, 2560g, 47cm, 12:40) Beidzot mēs tiekamies, mīļš, mīļumiņš!!! Neraudi, mazulīt, drīz, pavisam drīz es Tevi samīļošu. Tev mana vismīļākā buča. Tevi aiznes – zinu Tevi aiznes pie gādīgiem cilvēkiem, tur par Tevi parūpēsies, tur Tev būs labi. Drīz, pavisam drīz mēs tiksimies!!!

Lorem ipsum
FOTO: Leta
Lorem ipsum
FOTO: Leta

Pēcoperāciju zāle. Visu nakti mani atstās šeit, jo operācija esot bijusi nopietna. Ļoti ilgi nenāk ārā anestēzija, tas esot ar nolūku, lai mazinātu sāpes. Labi. Mazā mana kukurūza ir pie gādīgiem dakteriem, viss būs labi, viss ir labi.

Diena. Ved mani lejā uz palātu. Nevaru piecelties. Grūti. Atnāk ciemos māsa. Vakarā iekāpju krēslā un braucam augšā pie mazās Kukurūzas. Galva reibst, ģībonis nāk virsū. Redzu TEVI!!!! Tu raudi, gādīgās rokas ir Tev līdzās. Nevaru, nav spēka piecelties, samīļot Tevi, nav spēka. Braucam prom. Rīt atnākšu un tad jau man būs labāk un es Tevi samīļošu. Mīlu Tevi!

Anestēziju turpina dot. Liekas, ka dod par daudz, jo tirpst kājas. Lūdzu dakterim, lai samazina devu, ko dakteris arī izdara. Diena iet – es guļu, mostos, atkal guļu. Mostos – vakars un sāpes ir neciešamas. Lūdzu māsiņai, lai pasauc dakteri – vajag palielināt devu. Māsiņa saka- pašreiz nevarēs, jo dakteris ir operāciju zālē, jāgaida.

Rakstu Ērikam – senam paziņam, kas ir ar Dievu uz Tu- atsūti man lūdzu „kaut ko”- skaitāmu, jo pati esmu slimnīcā pēc operācijas, mazais piedzimis, ir intensīvajā terapijā. Ēriks kaut ko raksta, nesaprotu – kāpēc vienkārši neatrakstīt kaut ko skaitāmu???

Ienāk māsiņa ar visu krēslu ir vakars vēls, ienāk otra māsiņa. ???!!! Nedomā!!! Viss ir labi, nomierinies!!! Ienāk anesteziologs ar visu operācijas halātu un iedod man anestēziju. Iekāpju krēslā un braucam augšā.

Te Tu esi mana mazā Kukurūza, Tu kraties, visi aparāti pīkst. Daktere saka- viņš mirst. Es – Kā viss vēl strādā!!! Daktere saka – viņš mirst. Un visi aparāti apklust. Raudu, raudu… Aizved mani pie datora, stāsta, rāda, skaidro – es no tā neko nesaprotu!!! Viņi runā, viņi stāsta.

Iedodiet man samīļot manu mazo Kukurūzu. Iedod – Liels puika 47cm, melni mati. Mīļš! Buča Tev manu mazulīt, manu lielo puisīt! Mīlu Tevi. Raudu un raudu un raudu.

Vēl nedēļu pa slimnīcu. Sāku prasīties uz mājām, tur ir mani trīs puiši- tētis un vēl divi brāļi. Tur es varu būt kaut cik necik noderīga.

Vēl jābrauc jāatrādās slimnīcā, lai pārliecinātos, ka viss iet savu pareizo pēcoperācijas gaitu.

Mājās. Abi mazie ienāk, samīļo. Mammīt Tev sāp puncītis? Mēs Tevi samīļosim. Vakars iet. Gulēt ejot jaunākais jautā – kur ir bēbītis? – bēbītis pārvērtās par eņģelīti un aizlidoja debesīs. Jaunākais – es arī gribeju redzēt kā viņš lido debesīs! Vecākais – Tu mānies, viņš ir slimnīcā. – Nemānos, viņš ir eņģelītis un ir pie Dieviņa debesīs. Vecākais – ja viņš ir eņģelītis, viņš nomira? – jā, viņš nomira. Vecākais – tad mums viņš būs jāaprok? Drīz, drīz mēs visi kopā viņu apraksim. Vecākais – kāpēc viņam tik ātri bija jāpārvēšās par eņģelīti? – tāpēc, ka Dieviņš tā izdomāja…

Lasu pasaku un dziļi sirsniņā raudu, nē neraudu, esmu skumja par to, ko gribējās piedzīvot kopā ar Tevi, mazā mīļā Kukurūza. Paldies Tev par laiku, ko pavadījām kopā, tas bija skaists, ļoti skaists. Patiesā mīlestībā, Dace.

 

Raksts ar atļauju pārpublicēts no dveseludarzs.lv

LA.lv