Veselam
Psiholoģija

Aiztikt drīkst! Mākslas darbi neredzīgajiem – reizēm pat izceļ no emociju aizas 0

Foto – Jānis Rudzītis

Liepājas māksliniece Agnese Rudzīte jau vairākus gadus nodarbojas ar taktilo mākslu. Tas ir veids, kā neredzīgam cilvēkam pavērt iespēju dzīvē saskatīt skaistumu: darbus var aplūkot… ar tausti. Agnese ir sirds cilvēks un jūt līdzi katram no sāpīgā likteņa piemeklētajiem. Tiekoties ar cilvēkiem, viņa uzklausījusi daudz traģisku dzīvesstāstu, tāpēc vēlas, lai mākslas brīnums ienāktu arī šo cilvēku dzīvēs un tās izdaiļotu. Un viņai tas ir izdevies.

 

Apskatīt ar pirkstiem

“Pirmoreiz savu taktilo darbu apskatei izliku 2014. gadā Liepājas muzeja rīkotajā rudens mākslas izstādē ID: Laiks. Māksla. Taču gan bēniņos, gan savā darbnīcā atradu pat desmit gadus senus veidojumus. Acīmredzot neapzināti par to esmu domājusi jau agrāk. Mēģināju veidot faktūras, bet īsti nezināju, kādēļ to daru,” par sava darba sākotni stāsta māksliniece.

“Parasti veidoju grafiskus zīmējumus uz salmu papīra, kas ir ļoti jutīgs pret mitrumu. Šie darbi ir trausli un jāliek aiz stikla. Aizdomājos par to, ka daļai sabiedrības – neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem – mani lolojumi neko neizsaka, jo viņi vienkārši netiek tiem klāt, nesajūt. Ņēmu nost stiklu gan burtiski, gan pārnestā nozīmē – sāku salmu papīru plēst, locīt, līmēt.” Darba veidošana bija ilgs process, rezultātā tika radīts darbs ar dabas motīviem. 2014. gadā muzeja izstādē tas tika eksponēts pretēji ierastajam – nevis pie sienas, bet guleniski, lai cilvēkiem ērtāk tam pieskarties.

“Atklāšanā novēroju, ka cilvēki tam pieskaras bikli, jo mūsos spēcīgi iesakņojies aizliegums aiztikt muzeja eksponātus,” pamanījusi liepājniece. Viņas taktilo darbu mērķis ir veicināt sajušanu, sniegt cilvēkiem iespēju pārkāpt robežas un izteikt savu viedokli.

Pēc šīs Liepājas muzeja izstādes sekojis saistošs uzaicinājums. “Latvijas Neredzīgo bibliotēkas darbiniece Laura Tālberga [tagad Vinogradova – aut.] bija ieraudzījusi manu darbu Liepājas izstādē un teica, ka neredzīgiem cilvēkiem tas varētu patikt, jo drīkst aiztikt ar rokām. Padomāju, un radās papildu spars, mana ideja izpleta spārnus. Mani nodarbināja jautājumi par tausti, pirkstu kustību, un es eksperimentēju ar dažādiem izejmateriāliem, piemēram, reljefu papīru, dažāda raupjuma tekstilizstrādājumiem, taustei draudzīgām krāsām un ar līmi, stiegrainiem un asiem diegiem,” klāsta māksliniece un palepojas, ka jau 2015. gadā tika atklāta daudzu viņas taktilo darbu izstāde Latvijas Neredzīgo bibliotēkā. Zāle bijusi cilvēku pilna, un svinīgajā brīdī viņi Agnesei atzinuši, ka kaut kas tāds piedzīvots pirmo reizi.

“Es visu laiku strādāju un domāju tikai par procesu un, protams, rezultātu. Šīs nelielās izstādes atklāšana bija kā kulminācija, tā sacēla negaidītu ažiotāžu – bija svinīgas runas, piedalījās Latvijas Televīzija un Latvijas Radio. Sanākušos intervēja, katrs dalījās savos iespaidos,” atceras Agnese.

Agneses Rudzītes taktilās mākslas projektu mākslinieks, Liepājas Universitātes profesors Aldis Kļaviņš novērtē: “Ideja radīt vizuālās mākslas darbus cilvēkiem, kuri slikti redz vai neredz nemaz, ir izaicinājums, kam nav precedentu. Vismaz nav populāru un zināmu mākslinieku, kas būtu darbojušies līdzīgi. Turklāt šie darbi ir labi uztverami arī redzīgajiem – pat nepieskaroties, kaut gan autore aicina droši aiztikt.”

Galerijas nosaukums

 

Piesaista bērnus

“Esmu radījusi dažāda formāta taktilos mākslas darbus, un neredzīgie tos lasa un mēģina sajusto ietērpt vārdos. Taktilajos darbos ir arī daļa rotaļas elementa, un tie patīk arī bērniem. Personālizstādē Plaisa Liepājas muzejā arī tika organizētas meistarklases pirmsskolas vecuma bērniem, kurās iesaistītie tikai sev raksturīgā manierē veidoja unikālus mākslas darbus ar taktiliem elementiem. Bērni ir aktīvi un nebaidās kļūdīties. Cilvēkam jau no dabas ir ielikta tieksme kustēties, arī izzināšanas prieks – aptausti, mēģini saprast un ļauj vaļu iztēlei. Bērniem ir ļoti svarīgi darboties ar pirkstiem, jo caur sīko motoriku attīstās pasaules izjūta un estētiskā gaume. Uzskatu, ka bērni ar mākslu jāiepazīstina jau no mazotnes,” svarīgu domu izsaka māksliniece un piebilst, ka mazie sāk pierast pie noteiktām lietām un parādībām, nebaidās no mākslas – ne viss ir tāds, ko nedrīkst aiztikt.

Cilvēkam ir dota iztēle, lai dzīve nešķistu vienmuļa un garlaicīga. Agnese stāsta, ka kāds neredzīgais viņas darbā sataustījis asaras, cits pusdienlaiku dārzā zem ābelēm, dažam tās šķitušas kā lapas, citam – ka attēlota roze. “Tāpēc jau viņš ir cilvēks, lai domātu. Ir ļaudis, kuriem vairāk tīk abstraktas kompozīcijas. Tāpēc šis process ir teju vai nebeidzams.”

 

Neļausim idejai nomirt!

Liepājas māksliniece ir strādājusi arī savas pilsētas Neredzīgo biedrībā. Taktilo mākslas darbu veidošanas projekts bijis paredzēts sešiem mēnešiem, bet neieguva finansējumu. “Teicu projekta vadītājai: ideja ir ļoti laba, neļausim tai nomirt! Pavasarī novadīju nodarbības, cītīgi strādājām divas trīs stundas katru tikšanās reizi. Sapratu, ka nevaru vienā nodarbībā strādāt ar 10–15 cilvēku grupu, jo katrs jāapmīļo, jāapčubina, katram ir sava vajadzība, sava veida invaliditāte,” stāsta taktilās mākslas pasniedzēja. Katram vajadzējis individuālu pieeju, piemēram, bijis kungs, kam labā puse paralizēta, viņš varējis strādāt tikai ar kreiso roku. Speciāli viņam vajadzējis izdomāt uzdevumus, ko viņš spētu paveikt. Kungs padarījis daudz – vienā tikšanās reizē pat trīs gleznas uzgleznojis ar konkrētām krāsām.

“Neredzīgs puisis ar pirkstiem taustīja pirms tam izveidotu kontūru un gleznoja ar akrila krāsām. Nebaidījās nosmērēties. Teica: kontūrai vajadzētu būt mazliet resnākai, tad var labāk izjust,” atceras Agnese. Darbs Neredzīgo biedrībā apstiprinājis, ka taktilajai mākslai ir diezgan daudz uzdevumu, – tai jābūt interesantai neredzīgam cilvēkam, kā arī estētiski baudāmai redzīgajam. “Redzīgs cilvēks uzreiz visu ar acīm novērtē, un viedoklis gatavs. Esmu dzirdējusi par saviem darbiem sakām, ka nav nekas īpašs. Tomēr svarīgākais ir, ka neredzīgs cilvēks atrodas procesā, – viņš liek lietā savu iztēli, un mēs veidojam dialogu,” vērtē māksliniece.

 

Ja cilvēkam atņem visu

“Ļoti vērtīga bija tikšanās Ventspilī, rakstnieka Herberta Dorbes muzejā. Šo māju viņš savulaik pats uzbūvējis, taču mūža nogalē bijis neredzīgs. Muzejam ir brīnišķīga vadītāja Inese Aide, kura aktīvi sadarbojas ar vietējo Neredzīgo biedrību. Tikšanās laikā muzejā es ļoti daudz uzzināju par vispārcilvēciskām tēmām. Jautājums ir viens – cilvēkam ir vairākas maņas, bet, ja viņam atņem redzi, dzirdi un runasspējas, kas tad īsti paliek pāri? Kur slēpjas mūsu būtība?

Sarunās tika pieminēts gadījums no dzīves: bijis kāds kungs, kurš zaudējis gan redzi, gan dzirdi, vadījis dzīvi tikai ar taustes starpniecību. Stādījis dāliju gumus, pieskatījis mazbērnus. Viņš pielāgojies situācijai – dvēsele un cilvēcība nepazuda,” klāsta taktilās mākslas meistare. Pasaulē ir zināmi daudzi gadījumi, kad cilvēki dzīvo pilnvērtīgi ne vien bez svarīgām maņām, bet arī bez kājām un rokām.

Agnese pastāsta, ka taktilajā mākslā ir divi spilgti virzieni. Vienā var darboties gan pirmsskolas vecuma bērni, gan seniori – tas ir darbs ar dabas materiāliem, ar audumiem, pogām, sīkiem priekšmetiem. Tiek veidoti mazi stāsti un glezniņas. Tiek rīkotas radošās darbnīcas, kurās ikviens var izpausties pēc savām spējām un pieredzes. “Varam darīt un veidot arī tad, kad nav gandrīz nekādu līdzekļu. Mājās jau vienmēr kādi materiāli atrodas.”

Otrs virziens – moderno tehnoloģiju lietojums, piemēram, trīsdimensiju printeri vai CNC – datorizētas iekārtas dažādu izstrādājumu ražošanai. Zinātne palīdz cilvēkam: ir iespēja izprintēt ne vien protēzes un mākslīgās sirdis, var arī pārradīt slavenu mākslinieku darbus. Tad neredzīgais ar taustes starpniecību var iepazīt, piemēram, Leonardo da Vinči Džokondu vai Vinsenta van Goga Saulespuķes, stāsta radošā sieviete. Tūlīt arī retoriski vaicā: “Kāpēc es neesmu aizrāvusies ar modernajām tehnoloģijām? Liepājā tādas iespējas ir. Man tas šķiet vēsi, bez emocijām. Varbūt es kļūdos. Man ļoti patīk darba process, veidojot taktilo mākslas darbu. Tas ir laikietilpīgi. Ielieku visu savu siltumu, emocijas, pozitīvi domājot par cilvēkiem, kuri pēc tam to baudīs. Darbos ir cilvēcība un mīļums. Tāpēc ir darbi, kas uzrunā, un ir tādi, kas neuzrunā. Pieļauju, ka šī kustība iet mazliet laikam pa priekšu. Cilvēki savā pastāvēšanas vēsturē kaut ko aptausta, izpēta. Man patīk tieši darbs ar materiālu – varu domāt, veidot, atklāt kaut ko jaunu.”

 

Izrāpties no emociju aizas

Agnese klāsta, ka māksla viņai ir veids, kā dzīvot. Iespējams, esot situācijas, kad māksla izvelk ārā. “Tēlaini var teikt, ka cilvēka dzīvē ir situācijas, kurās viņš jūtas, it kā iekļuvis bedrē, emocionālā aizā. Kam negadās!? Kad pārstāj sevi žēlot vai izsāpi notikušo, sāc skatīties apkārt – tur cilvēkam tāda lieta, tur tāds stāsts. Esi ar sevi izsāpējusies un nāc uz augšu – sāc darīt. Tas ir veids, kā es dzīvoju un izdzīvoju. Bet ne tā, ka tas ir mans glābiņš un es tagad ko negatīvu lieku iekšā, nē. Pirms sāku strādāt, es nomazgāju rokas un sakārtoju vidi. Jābūt ļoti lielai cieņai un pietātei pret cilvēku, kurš nāks skatīties un aptaustīs darbu,” uzskata māksliniece. Tas viņu mobilizējot, sakārtojot.

Māksliniece atceras, ka reiz uz izstādi Liepājas muzejā ieradies mazu bērnu kolektīvs. Viņu vidū bijusi arī trīs gadus veca neredzīga meitenīte. Viņa jutusies ļoti neērti, jo tā nebija viņas komforta zona. “Neredzīgam cilvēkam nedrīksti kā vējš pieskriet klāt, nevari paķert aiz elkoņa un pārvest pāri ielai – viņš apmulst, nesaprot, kur atrodas. Mazā meitene sāka raudāt, un visi, viņas mammu ieskaitot, sāka viņu mierināt. Tolaik man bija liels spilvens, izveidots no dažādiem auduma gabaliņiem, arī podziņa piešūta. Iedevu viņai spilvenu, viņa uzlika savu mazo rociņu uz pogas un sāka to virpināt. Pamazām nomierinājās. Es sapratu, ka mazā podziņa ir kā pasaules naba šajā brīdī. Viss pasaules miers ir tajā. Biju aizkustināta līdz sirds dziļumiem,” atklāj Agnese un teic, ka blakus vienmēr ir liela smeldze. “Tomēr saproti, ka nevari par visiem izsāpēt, bet vismaz kaut ko vari darīt. Smeldze visur iet līdzi, bet, kā neredzīgie paši saka, nevajag viņus žēlot. Es vienmēr eju ar ļoti lielu pazemību pret jebkuru cilvēku – viņš pats arī parāda, kā vajag izturēties.”

“Mani taktilie darbi dodas tālāk pasaulē. Tie rādīti Liepājā, Ventspilī, Rīgā, Aizputē, arī Japānā, Itālijā, ASV, nesen arī Dienvidkorejā līdzās izcilās mākslinieces Margaritas Stārastes zīmējumiem un Liepājas Bērnu mākslas skolas audzēkņu darbiem. Izstāde bija par godu aizvadītajām ziemas olimpiskajām spēlēm un Latvijas simtgadei. Mazie korejiešu bērni pētīja manus taktilos mākslas darbus, un vecāki viņus fotografēja ar tiem, redzēju internetā,” stāsta māksliniece.

“Pateicoties taktilajai mākslai, esmu vairāk iemīlējusi un iepazinusi cilvēkus un caur to iepazīstu arī sevi,” atklāj sirdsgudrā sieviete. Viņa uzskata, ka mākslas darbs ir tikai līdzeklis, iemesls, tilts, kas mūs visus vieno. Mūsdienu pasaulē ir ļoti daudz plaisu, kuras plešas arvien lielākas. Mēs dažādu notikumu rezultātā attālināmies.”

“Savu pienesumu redzu tajā, ka man gribas būt noderīgai. Manas spējas ir tieši mākslā – esmu to apzinājusies. Es arī gleznoju un veidoju grafikas, pasniedzu kursus un lekcijas. Tomēr svarīgākais ir cilvēcība. No taktilās mākslas es vairs neiešu prom. Meklēju arvien jaunus izpausmes veidus. Mans princips ir turēties pie dzīves, jo tā mums ir viena šajā laikā un šajā vietā. Jāsaglabā cilvēcība un, ja ir kāda sāpe, jāiet pie cilvēkiem, nevajag vienam skumt. Es gribētu visu pasauli izglābt, bet nevaru. Mans palīdzības veids ir māksla,” atzīst Agnese.

 

IAA/AIAP UNESCO Latvijas Nacionālās komitejas vadītājs un mākslinieks Jānis Spalviņš: – Mākslinieces Agneses Rudzītes trīsdimensiju taktilie darbi ir spilgts apliecinājums ne tikai lieliskiem mākslinieciskiem meklējumiem, bet arī cilvēciskumam un humānismam. Viņas taktilo darbu izstāde Plaisa Liepājas muzejā 2015. gadā bija pirmais gadījums Latvijas mākslā, kad kāds radošais mākslinieks pievērsies šim virzienam  – iespējai integrēt cilvēkus ar redzes traucējumiem. Humānisms un līdzcietība, jaunu formu meklējumi sabiedrības integrācijā caurstrāvo Agneses Rudzītes radošo darbību. Viņas pašaizliedzīgā un nesavtīgā darbība Liepājas kultūras dzīvē ir nenovērtējama. Šādas ievirzes izstādes ir retums arī Eiropas Savienībā.

 

logo-36

LA.lv