Veselam
Psiholoģija

Izcilais alergologs Verners Lozovskis: Esmu “self-made man”0

Foto – Marta Purmale

Labu alergologu varētu salīdzināt ar detektīvu. Viņam jābūt apveltītam ne tikai ar zināšanām, bet arī ar izcilām novērošanas spējām un analītisku domāšanu, lai starp simtiem augu, dzīvnieku un ķīmisko vielu daļiņu atrastu pacienta ciešanu īsto vaininieku. Tieši tāds ir Alerģisko slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centra vadītājs Verners Lozovskis. Lai gan sevi viņš dēvē par self-made man – paša spēkiem pilnveidojušos speciālistu, tieši viņu 1994. gadā ievēlēja par Latvijas Alergologu asociācijas pirmo prezidentu, bet 2009. gadā viņa redakcijā nāca klajā apjomīgākā grāmata par šo medicīnas nozari – Praktiskā alergoloģija.

Vernera Lozovska kabinetā pie sienas karājas gleznas reprodukcija, kurā attēlots dižais vakcīnu izgudrotājs Luijs Pastērs. Dakteris atzīst – tā rada labu auru un patīk bērniem. Savukārt nedēļas nogales viņš pavada ģimenes īpašumā Preiļu novadā, darbojoties bišu dravā vai fotografējot dabas skatus, kas viņam ļauj kļūt arī profesionāli redzīgākam.

Vai esat viens no pirmajiem alergologiem Latvijā?

Gluži pirmais vis neesmu. Latvijas alergoloģijas dienesta pamatlicēji bija internists, alergologs docents Gaitis Brežinskis, pediatre, alergoloģe Gaida Sinka un interniste Gaida Lībiete. Taču man laimējās strādāt pirmajā alerģisko slimību kabinetā, kas tika izveidots 1969. gadā. Interesanti, ka tas atradās Sadovņikova jeb toreizējā Frunzes ielā 20 – turpat, kur tagad ir Alerģisko slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centrs. Ar Padomju Savienības veselības ministra rīkojumu toreiz visā valstī vienlaikus izveidoja alergoloģijas kabinetu tīklu. Latvijā tapa četri – divi pieaugušajiem un divi bērniem. Vienā pieņēma rīdziniekus, otrā – lauku iedzīvotājus.

60. gados tika atklāts E klases imūnglobulīns, kura līmeņa paaugstināšanās organismā liecina par alerģiskām reakcijām. Tas bija liels sasniegums, kas ļāva alergoloģijai no tīri empīriskas zinātnes kļūt pat patstāvīgu medicīnas nozari. Tā kā jau studiju gados biju par to izrādījis interesi, man piedāvāja alergologa vietu vienā no šiem kabinetiem, kurā ar pārtraukumiem strādāju četrus gadus.

Nesen aprēķināju, ka aptuveni 10 gadu esmu praktizējis kā terapeits Balvu, Daugavpils un Gulbenes centrālajā rajona slimnīcā, 25 gadus bijis pasniedzējs Rīgas Medicīnas institūta Iekšķīgo slimību katedrā, pēc tam vēl 25 gadus – alergologs. 2006. gadā nodibināju Alerģisko slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centru.

Vai nebija bail pievērsties medicīnas nozarei, kurā vēl tik daudz nezināma, neizpētīta?

Zināšanas par alergoloģiju krājās pamazām. Jau studiju gados radās doma uzrakstīt disertāciju par astmas izcelsmi un attīstību. To aizstāvēju 1978. gadā. Angļiem ir apzīmējums self-made man, ko pilnībā varu attiecināt uz sevi. Diemžēl man nebija tādas iespējas mācīties ārzemēs, kā tagad maniem gados jaunajiem kolēģiem, visu esmu apguvis pašmācības ceļā. Taču man ir milzīga praktiskā pieredze.

Varu salīdzināt, kāda bija alergoloģija pirms gadiem 40–50 un tagad. Ir notikušas milzīgas pārmaiņas uz labo pusi, it īpaši pēc neatkarības atgūšanas. Toreiz Latvijā bija tikai četri alergologi, bet tagad tikai mūsu centrā vien strādā astoņi. Visā Latvijā ir 24 sertificēti speciālisti.

Pirms gadiem 40 arī alerģisku cilvēku droši vien bija mazāk.

Jums taisnība. Piemēram, sezonālās alerģiskās iesnas, ko izraisa ziedputekšņi, tika aprakstītas jau vairāk nekā pirms simt gadiem. Toreiz Londonā ar lielām grūtībām atrada 20 cilvēkus ar šādām iesnām. Patlaban Rietumeiropas lielajās pilsētās no tām cieš 30–40% iedzīvotāju.

Sīkās, nekaitīgās augu daļiņas – ziedputekšņi – izraisa alerģiju, ja spēj pārvarēt gļotādas aizsargbarjeru. Agresīvā pilsētas vidē, kur gaiss pilns ar dūmiem, putekļiem un izplūdes gāzēm, deguna un acu gļotādas kļūst caurlaidīgākas, vieglāk pakļaujas dažādiem iekaisuma, tostarp alerģiskiem, procesiem. Gaisa piesārņojuma ietekme uz alergēnu koncentrāciju un bioloģiski alerģisko aktivitāti ir zinātniski pierādīta. Piemēram, Japānā alerģiskās iesnas bieži vien izraisa ciedru priežu ziedputekšņi. Pētījumi liecina, ka iedzīvotāji, kuri dzīvo lielo automaģistrāļu tuvumā, ar tām slimo daudz biežāk nekā mežsargi un mežstrādnieki, kas augu dienu pavada ciedru mežā.

Alerģija ir organisma imūnsistēmas darbības traucējumi, tai pastiprināti reaģējot uz apkārtējā vidē esošajām vielām jeb alergēniem – ziedputekšņiem, dzīvnieku apmatojumu, pārtikas produktiem, mājas putekļu ērcītēm. Tikpat daudzveidīgas ir alerģijas izpausmes. Alerģiskas reakcijas var parādīties gan kā ādas nieze, izsitumi, nātrene, tūska, gan kā iesnas, šķaudīšana, aizlikts deguns, elpas trūkums, gan kā acu asarošana, graušanas sajūta, gan gremošanas, nervu un pat sirds asinsvadu sistēmā.

Īpatnējā imūnās sistēmas atbildes reakcija izraisa iekaisumu vispirms tajā organisma vietā, kur notiek saskare ar alergēnu, bet pēc tam visā organismā. Viens no būtiskākajiem iemesliem ir pastiprināta imūnglobulīna E veidošanās. Veseliem cilvēkiem tas organismā ir nelielā daudzumā, bet alerģijas gadījumā organisms to saražo desmitiem reižu vairāk, nekā vajadzīgs.

Alerģija neiedzimst, toties iedzimst nosliece uz to. Tas, vai cilvēks saslims, atkarīgs no dzīves un darba apstākļiem, pārciestajām slimībām. Piemēram dzīvojot laukos, var arī nesaslimt, bet, pārceļoties uz pilsētu un strādājot cementa vai krāsu un laku fabrikā, uzliesmo alerģija.

Kuri Latvijas augi visbiežāk izraisa alerģiju?

Galvenokārt tie, kas apputeksnējas ar vēju. Par laimi, Latvijā alerģiju izraisošu augu nav daudz. Pirmais ziedputekšņu alerģijas uzliesmojums ir pavasarī, kad zied lazdas, alkšņi un bērzi. Šo koku un krūmu ziedēšana turpinās līdz pat maija beigām, bet zemē nokritušie ziedputekšņi, vēja dzīti, var izraisīt alerģijas simptomus vēl jūnija sākumā. Pagājusī ziema bija silta, tāpēc jau februārī pacienti sūdzējās par iesnām un acu asarošanu. Bieži vien ziedputekšņi atlido arī no kaimiņvalsts Lietuvas, kur klimats siltāks un pavasaris iestājas agrāk.

Otrais alerģisko augu ziedēšanas vilnis sākas jūnija vidū un turpinās līdz pat jūlija beigām. Šajā laikā zied graudzāles: timotiņš, skarenes, kamolzāle, smilgas, rudzi. Kad tās noziedējušas, klāt ir nezāļu ziedēšanas laiks, kas turpinās līdz septembra vidum. Alerģijas slimniekiem visbīstamākās ir vībotnes, ar kurām pilnas visas mežmalas un grāvmalas, arī vērmeles, kuras gan nav tik bieži sastopamas.

Daļa slimnieku ir jutīgi tikai pret vienu augu grupu, bet citi no ziedputekšņu alerģijas izpausmēm cieš gan pavasarī, gan vasarā.

Savulaik rīdzinieki lūdza Rīgas apstādījumu pārvaldei izcirst papeles, jo tās izraisot alerģiju. Vai tas bija pamatoti?

Šie koki zied īslaicīgi – no aprīļa beigām līdz maija vidum. Šajā laikā zied arī dārzi un sākas graudzāļu ziedēšanas laiks, tāpēc alerģijas simptomi bieži vien kļūdaini tiek saistīti ar papeļu pūkām, lai gan, veicot alerģiskos testus, redzams, ka tās reti izraisa alerģiju. Tāpēc nebūtu pareizi vērsties pret kokiem un tos izcirst. Varu vienīgi aicināt nestādīt jaunas papeles, bet vecās lai aug!

Vai, uzturoties ārzemēs, nav jāuzmanās no svešzemju augu ziedēšanas?

Tas atkarīgs no tā, vai cilvēkam agrāk bijusi saskare ar šiem augiem vai ne. Taču manā praksē nav bijis neviena gadījuma, kad pacientam būtu radusies alerģija pret svešzemju alergēniem. Problēmas varētu radīt dienvidu zemēs izplatīta nezāle – vērmeļlapu ambrozija, kas plaši izplatīta ASV, Kanādā un Eiropā. Tomēr katrai zemei ir savi alergēni.

Kādreiz laikrakstos un žurnālos tika publicēts alerģisko augu ziedēšanas kalendārs. Vai tāds vēl pieejams?

Alerģisko slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centrs sadarbībā ar Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Latvijas Aerobioloģjias laboratorijas speciālistiem jau vairāk nekā desmit gadu no agra pavasara līdz septembrim veic ziedputekšņu monitoringu, kura laikā nosaka alerģiju izraisošo augu veidus un ziedputekšņu daudzumu atmosfērā. Uz Universitātes galvenās ēkas jumta 23 metru augstumā uzstādīts ziedputekšņu uztvērējs – ar to iespējams izmērīt putekšņu koncentrāciju gaisā jebkurā laika posmā. Pamatojoties uz piecu gadu datiem, izveidots Latvijas alerģiju izraisošo augu ziedēšanas kalendārs. Tajā norādīts arī augu pirmsziedēšanas un pēcziedēšanas periods, jo jutīgākiem cilvēkiem slimības simptomi var parādīties jau divas trīs nedēļas iepriekš. Šis kalendārs ievērojami atvieglo ziedputekšņu alerģijas diagnostiku un profilaksi.

Ilgus gadus aktuālo informāciju par alerģisko augu ziedēšanu nodevām arī Latvijas Radio, laikrakstu un žurnālu redakcijām, darbojās arī informatīvais tālrunis. Diemžēl šim mērķim neizdevās gūt valsts atbalstu, tāpēc jau trešo gadu ziedputekšņu monitorings tiek veikts vienīgi zinātniskos nolūkos, bet iegūtie dati nosūtīti Eiropas ziedputekšņu monitorēšanas dienestam (European Aeroallergen Network Pollen Database), kura interneta mājaslapā www.pollen.org var uzzināt augu ziedēšanas prognozi visām Eiropas valstīm. Latviešu valodā tā pieejama interneta mājaslapā www.zied.lv.

Pacienti, kas cieš no ziedputekšņu alerģijas, parasti zina sev bīstamo augu ziedēšanas periodu, rēķinās ar to, ka tas var sākties divas trīs nedēļas ātrāk vai vēlāk un, sajūtot pirmos slimības simptomus, sāk lietot medikamentus. Tā kā ārstēšanās atkarīga no slimības simptomiem, nevis ziedēšanas kalendāra datiem, uzskatu, ka tā publicēšanai nav lielas nozīmes.

Vai ziedputekšņu alerģija var pāraugt astmā?

Alerģiskās iesnas un astma ir vienota elpceļu saslimšana. Bieži vien pēc vairākiem gadiem iesnām pievienojas arī astma. Par laimi, tā nenotiek vienmēr. Lielāks risks saslimt ar astmu ir cilvēkiem, kuriem ģimenē jau ir astmas slimnieki vai bērnībā bijis atopiskais dermatīts jeb ekzēma. Atopiskais dermatīts ir slimība, kas visspilgtāk parādās pirmajos dzīves gados. Bērnam ir sārti vaidziņi, apsārtums elkoņa ielocēs, pacelēs, uz apakšstilbiem, sausa āda, nieze. Pēc trīs gadu vecuma simptomi var pazust, reizēm pat uz daudziem gadiem, un vecāki maldīgi domā, ka slimība pārgājusi. Līdz trīs gadu vecumam to izraisa pārsvarā pārtikas alergēni, bet, gadiem ritot, rodas alerģiska reakcija pret dzīvnieku apmatojumu, putekļu ērcītēm, ziedputekšņiem. Aptuveni 80% bērnu ar atopisko dermatītu dzīves laikā attīstās alerģiskas iesnas vai astma. Lai prognozētu iespējamo risku, vispareizāk būtu veikt nespecifisko bronhu reaktivitātes testēšanu.

Vai ziedputekšņu alerģija padara organismu uzņēmīgu arī pret citiem alergēniem?

Ja sākusies alerģija, it īpaši bērnībā un pusaudžu gados, tai ir tendence kļūt polivalentai, tas ir, rodas jutība pret vairākiem alergēniem. Visbiežāk alerģiju izraisa mājas putekļu ērcītes, dzīvnieku, it īpaši kaķu spalvas, pelējuma sēņu sporas, pārtikas produkti, kā arī medikamenti un dažādas ķīmiskās vielas.

Pēdējā laikā mūsu centrā ierodas ļoti daudz pacientu, kas nepanes importa augļus, saldumus, konditorejas izstrādājumus, sulas, desas. Parasti tas izpaužas ar ādas izsitumiem vai apsārtumu, bet reizēm rodas arī smagas alerģiskas reakcijas, kas nepāriet mēnešiem ilgi. Šādu pārtikas produktu nepanesību var veicināt sadzīves ķīmijas, kā arī kosmētikas, dušas želeju, medikamentu lietošana. Saskare ar tajos esošajām ķīmiskajām vielām padara organismu ļoti jutīgu jeb sensibilizē to. Izstrādājas antivielas, kas liek saasināti reaģēt uz līdzīgām ķīmiskām vielām arī pārtikas produktos, piemēram, uz pārtikas piedevām. Reizēm pacienti vairs pat nezina, ko ēst, jo mūsdienās ļoti grūti atrast ekoloģiski tīrus produktus.

Ja alerģiju izraisa dzīvnieku apmatojums, vienīgais piemērotais mājas mīlulis laikam ir akvārija zivtiņas.

Zivis baro ar sauso barību, kas ir ļoti spēcīgs alergēns. Labākais variants nav arī kanārijputniņi, jo izrādās, ka sīkās pūkas, kas paceļas gaisā, tiem plivinot spārniņus, var izraisīt hipersensitīvo pneimonītu. Tas ir bronhu un alveolu iekaisums, kas var beigties ar invaliditāti. Ļoti alerģiski ir kāmīši un truši, kas tik ļoti patīk bērniem. No alergologa viedokļa visdrošākie mājdzīvnieki ir gludspalvainie suņi, piemēram, takši, arī terjeri.

Reizēm organisms uz alergēnu reaģē tik spēcīgi, ka apdraud dzīvību. Televīzijas seriālu varoņi pat aiziet bojā, netīšām apēdot salātus ar zemesriekstiem. Kāpēc tā notiek?

Mazajam pacientam veic alergēnu testu. Foto – Marta Purmale

Tā ir vissmagākā alerģiskā reakcija, ko sauc par anafilaktisko šoku. Latvijā nopietnu, dzīvībai bīstamu reakciju visbiežāk izraisa bišu, lapseņu, sirseņu un kameņu dzēlieni. Normāla reakcija uz kukaiņu indi ir pietūkums dzēliena vietā, kas pēc dažām stundām vai dienām pāriet. Taču var būt arī ģeneralizēta reakcija, kad cilvēkam pēc dzēliena dažādās ķermeņa vietās parādās izsitumi, tūska, piemēram, piepampst lūpas, sāk reibt galva, parādās sāpes vēderā, nelaba dūša vai pat zūd samaņa. Esmu redzējis dramatiskus gadījumus, kad bišu sadzelts cilvēks vairākas stundas nogulējis bezsamaņā, jo tuvumā nav neviena, kas varētu sniegt palīdzību. Taču pēc dzēliena var nomirt arī dažu minūšu laikā.

No bitēm un kamenēm pilsētā var izvairīties, bet no lapsenēm glābiņa nav nekur, tāpēc vienīgā ārstēšanas metode ir kukaiņu indes injekcijas. Sāk ar pavisam nelielu indes daudzumu, pakāpeniski to palielinot, līdz sasniegta nepieciešamā terapeitiskā deva. Ievadot to reizi pāris mēnešos piecus gadus pēc kārtas, pacienta organismā izveidojas aizsargmehānisms, kas jau gadu pēc terapijas uzsākšanas ļauj izturēt kukaiņu dzēlienus bez dzīvībai bīstamām sekām, turklāt šis efekts saglabājas piecus gadus un pat ilgāk. Šāda kukaiņu indes terapija gadā izmaksā 200 eiro. Pašlaik mūsu centrā to saņem aptuveni 20 pacientu.

Ģeneralizētu anafilaktisku reakciju var izraisīt arī daži pārtikas produkti. Visspēcīgākie, bīstamākie alergēni ir rieksti, īpaši zemesrieksti. Arī jūras veltes, piemēram, zivis, vēžveidīgie, un selerijas. Latvijā tomēr tāda reakcija uz pārtikas produktiem novērojama samērā reti. Biežāk ir vieglākas alerģijas izpausmes – nātrene, izsitumi, nieze, reizēm gremošanas traucējumi.

Vai pret alerģiju nav iespējams potēties?

Jau gandrīz simt gadu pasaulē tiek izmantotas alergēnu vakcīnas, arī ziedputekšņu ekstrakti, kuru regulāra un ilgstoša ievadīšana samazina pacienta jutību pret konkrēto kairinātāju. Vakcīnām nav blakņu, bet ārstēšanas kurss ilgst vismaz trīs gadus. Pacientiem, kuri šo kursu saņēmuši, slimības simptomi ir viegli vai pat izzūd pavisam. Ja vakcīnas ievada zemādā, ārstēšanas kurss izmaksā aptuveni 200–220 eiro gadā. Ja izmanto zemmēles vakcīnas, kuras pacients var iepilināt pats, ārstēšanās kurss ir dārgāks – ap 400 eiro gadā. Vakcinēties var jau kopš piecu gadu vecuma.

Vakcinācija ar ziedputekšņu alergēniem vismaz pusei pacientu novērš vai vismaz attālina astmas rašanos terapijas laikā, un šis aizsargājošais efekts saglabājas vēl 5–10 gadus.

Vakcinēties vajag arī pacientiem, kuriem ģimenē jau ir astmas slimnieki, kā arī tiem, kuriem izmeklējumos atklāta paaugstināta bronhu reaktivitāte.

Vakcinēšanai ir vismaz trīs ieguvumi: ir laba pašsajūta, vakcīna novērš vai aizkavē astmas rašanos un aizkavē polisensibilizāciju jeb paaugstinātu jutību vienlaikus pret vairākiem alergēniem.

Alergēnu ir tik daudz. Kā atrast īsto alerģijas izraisītāju?

Īsto vaininieku var viegli noteikt alergoloģiskajos testos. Ir divas galvenās testu sistēmas – ādas dūriena testi un antivielu noteikšana asinīs. Mūsdienās laboratorijā var atklāt antivielas pret simtiem alergēnu. To, kurus alergēnus vajag pārbaudīt, ārstam palīdz izlemt pacienta iztaujāšana, paša ārsta zināšana un gadiem krātā pieredze. Piemēram, reizēm pozitīvs tests liecina tikai par pacienta sensibilizāciju jeb jutību pret kādu alergēnu, kas nerada nekādas veselības problēmas. Piemēram, astmas pacientam mājās ir kaķis, viņš pats apgalvo, ka tas nekādi nekaitē, taču testi uzrāda alerģiju pret kaķa apmatojumu. Ja nu astmu izraisījuši tieši kaķa alergēni? Mūsdienās to var viegli pārbaudīt ar provokācijas testu: uz pacienta deguna gļotādas uzpilina alergēnu noteiktā koncentrācijā. Pēc tam īpaša datorprogramma izvērtē gaisa plūsmas pārmaiņas degunā pirms un pēc tam. Tā var saprast, vai astmas izcelsmē šim alergēnam ir nozīme. Uzskatu, ka katram jaunietim, izvēloties profesiju un nākamo darbavietu, vajadzētu vispirms apmeklēt alergologu un noskaidrot, vai viņš to drīkst darīt, vai vismaz apspriesties ar ģimenes ārstu. Ja kāds no ģimenes locekļiem slimo ar alerģiskām slimībām, piemēram, bronhiālo astmu, bet pašam mazotnē bijis atopiskais dermatīts, nebūtu pareizi izvēlēties profesiju saistībā ar dzīvniekiem, piemēram, kļūt par veterinārārstu vai putnkopi, vai saistībā ar ķīmiskām vielām, piemēram, strādāt frizētavā. Diemžēl bieži nākas redzēt jaunus cilvēkus, kuri sākuši mācīties vai jau beiguši studijas un tikai tad saprot, ka alerģijas dēļ nevarēs strādāt izvēlētajā specialitātē. Tad jāpārkvalificējas, tiek zaudēti gadi un sabrūk sapņi par nākotni.

Alergologam bieži vien nākas darboties gluži kā detektīvam. Vai atceraties gadījumus, kas lika pamatīgi pasvīst?

Divas reizes mēnesī braucu konsultēt pacientus uz Preiļiem, kur ir manas sievas dzimtā puse. Uz pieņemšanu atnāca kāda sieviete, kam pirms pāris mēnešiem bija konstatēta tā sauktā fermeru slimība, kuras spilgtākā izpausme ir elpas trūkums. Ja šo alerģisko, ļoti nopietno plaušu slimību laikus neatklāj un neārstē, tā var izraisīt plaušu mazspēju. Pie manis viņa bija atsūtīta tādēļ, lai noskaidrotu slimības izraisītāju. Pārbaudes neatklāja alerģiju ne pret dzīvnieku apmatojumu, ne ziedputekšņiem, ne mājas putekļu ērcītēm, bet gan pret pelējuma sēņu sporām. Izrādījās, viņa kopā ar kaimiņiem nopirkusi vecu fermu. Kaimiņš nav visai kārtīgs saimnieks, mēdz iedzert, tāpēc nav piesedzis sienu, ar kuru lopi baroti, un tas sācis pelēt. Teicu pacientei, ka turpmāk viņa šajā kūtī vairs nedrīkst spert savu kāju!

Kāds puisis no laukiem mocījās ar alerģiskām iesnām. Atbraucot uz Rīgu mācīties, iesnas mitējās, taču, brīvdienās atgriežoties vecāku mājā, kas atrodas zemā, mitrā vietā pie upes, iesnas un elpas trūkums atkal bija klāt. Kopmītnēs pēc divām trim dienām simptomi pazuda kā uz burvju mājienu. Vecmamma dusmojas, ka viņš, Rīgā dzīvojot, lepns palicis, nebrauc mājās, bet viņam ir alerģija pret mājas putekļu ērcīti! Visiem pacientiem ar šo alerģiju būtu jāpavēro, vai tā uzliesmo tikai savās mājās vai arī viesos, kur ir sausas telpas ar labu ventilāciju. Ja, atgriežoties mājās, atkal kļūst sliktāk, steidzami jāmaina dzīvesvieta. Nelīdzēs nekāda tīrīšana un vēdināšana!

Atceros vēl vienu interesantu gadījumu. Kāda paciente mājās vienmēr mocījās ar iesnām, acu graušanu, taču šie simptomi parādījās nevis augu ziedēšanas laikā, bet gan ziemā. Iztaujāju viņu par dzīvokli. Esot sauss, pelējuma nav. Vai mājās ir dzīvnieki? Jā, man ir trusis, viņa atzīstas. Ahā! Veicām alerģijas testu – negatīvs. Turpināju izjautāt: ar ko trusi barojat? Ar sienu, viņa saka. Veicām testu pret graudzālēm. Trāpīts! Kolīdz aizvāca no dzīvokļa sienu, tā arī iesnas pārgāja.

Nedrīkst piemirst apjautāties arī par pacienta hobijiem. Kādai sievietei astmas simptomi vienmēr parādījās pirms gulētiešanas. Viņai bija alerģija pret trušu vilnu, bet mājā neturēja nevienu mājdzīvnieku. Galu galā izrādījās, ka pirms vairākiem gadiem sieviete aizrāvusies ar cepuru un kažoku darināšanu, tāpēc pagultē stāv kaste ar trušādiņām.

Un kāds ir jūsu paša hobijs? Kas palīdz atpūsties pēc darba dienas?

Vientulība. Autors – Verners Lozovskis

Man jau kopš bērnības patīk fotografēt, it īpaši Latvijas dabu. Tas padara acis redzīgākas un ļauj ieraudzīt pasauli citādu. Lai fotogrāfija radītu noskaņu, aizkustinātu sirdi, pie tās jāpiestrādā. Labākās rodas pirms un pēc saules lēkta vai negaisa, kad mainās gaisma, atmosfēras spiediens. Pastaiga ar fotokameru rokās sagādā man patiesu prieku.

Esam privatizējuši sievas vecāku zemi Preiļu novadā, cenšamies paši to apstrādāt, lai neaizaug. Tā kā vairs nestrādāju uz pilnu slodzi, varu tur pavadīt nedēļas nogales, lai pafotografētu. Man tur ir arī bišu drava ar desmit saimēm. Ar bitēm ņemos jau trīsdesmit gadu. Pabeidzu pat divgadīgus kursus, kurus vadīja slavenais biškopis Andrejs Mizis. Tur es jūtos savā elementā.

 

LA.lv