Veselam
Ārstēšana

Amiloidoze – slimība ar daudzām sejām! Kāpēc to grūti atklāt un ārstēt?1


Diagnozes apstiprināšanai audus izmeklē šūnu līmenī.
Diagnozes apstiprināšanai audus izmeklē šūnu līmenī.
Foto: 18Percentgrey /SHUTTERSTOCK

Novembra sākumā norisinājās 7. Reto slimību konference, kuru organizēja Latvijas Reto slimību speciālistu asociācija kopā ar Rīgas Stradiņa universitāti.

Šogad tā bija veltīta amiloidozei – sistēmiskai slimībai, kurai raksturīga nešķīstošu olbaltumvielu jeb proteīna (amiloīdu) daļiņu izgulsnēšanās dažādos orgānos, izraisot smagus bojājumus, mazspēju. Latvijā katru gadu ar to varētu saslimt ap 10–14 iedzīvotāju.

Nepareizi veidoti proteīni

“Mūsu organisms sastāv no dažādām vielām: ūdens, elektrolītiem, proteīniem, kurām katrai ir sava funkcija. Piemēram, elektrolīti vada nervu impulsus, iedarbina šūnu receptorus, lai varētu notikt šūnas vielmaiņa, proteīnu pārziņā ir visi receptori, fermenti, hormoni un imūn­globulīni, kas atbild par organisma aizsargspējām.

To, kādus proteīnus veidot, nosaka ģenētika. Veidojoties proteīniem, nepietiek ar to, ka aminoskābes tajā saliktas noteiktā kārtībā. Lai proteīni sāktu darboties, ļoti svarīgi, lai aminoskābju ķēdītes tiktu pareizi salocītas, jo tikai tādā gadījumā tie varēs veikt savas funkcijas.

Šo procesu kontrolē ļoti sīki proteīni – šaperoni, kuru uzdevums ir nepareizi saliktos proteīnus atkal sadalīt aminoskābēs,

lai no tām veidotu jaunus, darboties spējīgus proteīnus. Taču, ja nepareizi salikto proteīnu ir ļoti daudz, šaperoni ar tiem vairs netiek galā un tie pakāpeniski izgulsnējas ārpus šūnām dažādos orgānos: sirdī, nierēs, kuņģa zarnu traktā, aknās, nervu audos,” retās slimības rašanās mehānismu skaidro RSU Iekšķīgo slimību katedras vadītājs, Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas internās medicīnas galvenais speciālists, endokrinologs, akadēmiķis Aivars Lejnieks.

Vietās, kur “brāķētie” proteīni izgulsnējušies īpaši daudz, veidojas nešķīstošas amiloīdu fibrillas: sārņu slānis, kurš skarto orgānu bojā ne tikai mehāniski – nospiežot, bet arī iedarbojoties uz to toksiski.

Amiloidoze nav viena slimība, bet ir vesela slimību grupa.

Tā var būt gan kā primāra – slimība pati par sevi, gan sekundāra – attīstījusies kādu citu ilgstošu slimību, piemēram, onkoloģisku saslimšanu, iekaisīgu slimību vai ilgstošas hemodialīzes gadījumā. Arī Alcheimera slimību var pieskaitīt pie amiloidozes, jo smadzenēs lokāli izgulsnējas specifisks proteīns – beta amiloīds. Dažas no tām ir iedzimtas – radušās gēna mutācijas dēļ (transtiretīna amiloidozes), taču tas nenozīmē, ka cilvēkam slimība izpaužas jau bērnībā, jo fibrillu uzkrāšanās periods ir ilgstošs.

Vis­agresīvākā gaita ir primārajām amiloidozēm, kuras dažreiz progresē tik strauji, ka pacients var aiziet mūžībā pat 6–12 mēnešu laikā. “Analizējot medicīniskajā literatūrā aprakstītos gadījumus, var pamanīt riska faktorus, kad slimība parādās biežāk. Pirmkārt, vecums virs 50 gadiem (vidējais pacientu vecums ap 60), dzimums – biežāk slimo vīrieši, iedzimtība, treškārt, izcelsme – novērots, ka spāņu izcelsmes iedzīvotāji slimo biežāk, kā arī iekaisīgi hroniskas, neārstētas infekcijas slimības,” stāsta Aivars Lejnieks.

Grūti atklāt un ārstēt

Lai aizkavētu bojāto proteīnu uzkrāšanos un nobremzētu slimības gaitu, nepieciešams to savlaicīgi atpazīt. Diemžēl šobrīd Latvijā to atklāj tikai tad, kad orgānu bojājums jau ir radies, bet tās simptomiem, piemēram, neizskaidrojamiem nervu sistēmas vai sirdsdarbības traucējumiem rasts cits biežāk sastopams izskaidrojums.

Dažos gadījumos simptomi redzami pat ar neapbruņotu aci, piemēram, pārmērīgi palielināta mēle, plankumi uz ādas ap acīm, čūlas uz pirkstiem. Aivars Lejnieks norāda, kad gadījumos, kad pacientam ir vairāku orgānu bojājumi un to iemeslu nav iespējams atrast, vajadzētu apsvērt, vai tikai tā nav amiloidoze.

Foto – LETA

Slimības diagnostika šobrīd notiek, izmeklējot atsevišķas orgānu sistēmas. Piemēram, veicot vēdera dobuma ultrasonogrāfiju vai ehokardiogrāfiju. Lai precīzi pateiktu, ka specifiskās izmaiņas orgānos radījusi tieši šī retā slimība, nepieciešama radionukleīdā izmeklēšana – ķermeņa scintigrāfija, pozitronu emisijas tomogrāfija.

Lai gan Latvijā ir speciālisti, kuri šādu izmeklējumu varētu veikt, nav pieejams specifiskais radioaktīvais izotops, kurš piesaistās amiloīdiem un tos iekrāso, lai izmeklējumā būtu redzami izgul­snējumi orgānos. Diagnozi apstiprināt palīdz arī morfoloģija – audu izmeklēšana šūnu līmenī.

Arī slimības ārstēšana ir ļoti sarežģīta, parasti tā noris, kombinējot dažādas metodes.

Ar specifiskas ķīmijterapijas palīdzību ārsti cenšas apturēt nekvalitatīvo proteīnu veidošanos. Pēc tam kad izdevies uzlabot pacienta vispārējo veselības stāvokli, dažos gadījumos iespējams veikt cilmes šūnu transplantāciju. Arī Latvijas ārsti vairākas reizes ar labiem rezultātiem izmantojuši šo metodi.

Kad “brāķa” ražošana apturēta, ja nepieciešams, seko bojātā orgānu transplantācija. Šobrīd radīti jauni medikamenti, tā saucamās monoklonālās antivielas, kuri spēj piesaistīt un izvadīt prote­īnu, neļaujot tam uzkrāties. Tā kā slimība ir reta un ļoti daudzveidīga, protams, šādi medikamenti ir ļoti dārgi, ārstēšanas izmaksas mēnesī var sasniegt pat 200 000 eiro.

Vajadzīgs amiloidozes centrs

Zināms, ka pēdējo desmit gadu laikā ASV amiloi­dozes pacientu skaits pieaudzis četras reizes – no 9 līdz pat 40 uz vienu miljonu iedzīvotāju, Eiropas valstīs – apmēram 18–20 uz vienu miljonu iedzīvotāju.

Lielbritānijas Nacionālā amiloidozes centra vadošais pētnieks un Londonas Universitātes koledžas lektors hematologs Ašutošs Večalekars, kurš konferencē uzstājās ar lekciju par jaunākajām tendencēm šīs slimības diagnostikā un ārstēšanā, norādīja, ka centrā katru gadu tiek reģistrēti ap tūkstoš jaunu pacientu.

Līdzīgi centri ir arī ASV, Zviedrijā, Vācijā, un tajos strādā vesela speciālistu komanda: hematologi, endokrinologi, kardiologi un vēl virkne dažādu specialitāšu ārsti.

Saistītie raksti

“Vajadzētu sākt ar to, ka amiloidozes pacienti Latvijā tiek atpazīti, diagnoze – pierādīta, veidots reģistrs, novērota ārstēšanās norise un rezultāts,” uzsver akadēmiķis Aivars Lejnieks, kurš uzskata, ka abām universitātes slimnīcām Latvijā vajadzētu sadarboties, lai izveidotu vienību ar plašu speciālistu loku un iespēju sasaukt ārstu konsiliju, kurš lemtu par pacientu ārstēšanas taktiku.

Šobrīd ārstam reizēm ļoti grūti izlauzties cauri birokrātijas džungļiem, lai pierādītu, ka pacientam tik tiešām nepieciešami ķīmijterapijā izmantojamie preparāti, jo amiloidoze diemžēl nav minēta to lietošanas instrukcijās.

LA.lv