Veselam
Ārstēšana

Ar ārsta zīmi vien nepietiks. Kas ir pacienta līdzestība?0

Foto: Vgstockstudio/SHUTTERSTOCK

Lai ārstēšanās būtu veiksmīga, nepietiek ar ārsta pareizi noteiktu diagnozi, atbilstīgu medikamentu kursu vai veiksmīgu operāciju, arī pašam pacientam jābūt līdzestīgam.

Kas ir pacienta līdzestība

Tā ir pacienta sekošana līdzi ārsta rekomendācijām jeb ārstēšanas norādījumiem, kā arī tas, ko viņš gatavs darīt, lai uzlabotu savu veselību. Ideālā variantā tas nozīmē, ka viņš rūpīgi lieto zāles (medikamentu lietošana ir tiešs līdzestības rādītājs), apzināti seko līdzi savam veselības stāvoklim un vēlas sasniegt pēc iespējas labāku rezultātu.

Diemžēl reālā situācija atšķiras no ideālās, turklāt ne tikai pie mums, bet arī citviet pasaulē, kur, kā ziņo portāls worldpharmanews.com, tikai aptuveni puse pacientu viņiem izrakstītās zāles lieto atbilstīgi norādījumiem. Līdzīgs stāvoklis ir arī Latvijā.

Foto: Valdis Semjonovs

Kā liecina pirms kāda laika pacientu biedrības “Par sirdi” un Euro aptiekas veiktā aptauja, vairāk nekā puse pacientu ar hipertensiju nelieto zāles pēc ārstu norādījumiem, 18% tās ik pa laikam pārtrauc lietot, ja jūtas labāk, bet 31% aptaujāto mēdz aizmirst vai kādu citu iemeslu dēļ izlaist zāļu lietošanu. Izplatītākais iemesls, kāpēc pārtrauc lietot medikamentus, ir motivācijas trūkums (21%), tam seko pašsajūtas uzlabošanās (16,7%), bet 13% pacientu zāles pārtrauc lietot finansiālu apsvērumu dēļ vai aizmirst tās ieņemt.

Protams, tas viss rada kļūdas un neatbilstību ārsta nozīmētajam ārstēšanas plānam konkrētajam pacientam, bet galvenais – veselību neizdodas atgūt.

Tomēr daudz kas atkarīgs arī no mediķiem. Ja ar hronisku kaiti sirgstošajam ir izskaidroti simptomi, kas var liecināt par slimības atgriešanos, viņš arī zāles lieto kārtīgāk, savlaicīgāk iet uz pārbaudēm. Un pretēji – ja ārsts nav pastāstījis, kas tieši rakstīts izrakstā, kādi izmeklējumi veikti, ar kādu mērķi un kādas ir turpmākās rekomendācijas, ja nav pārliecinājies, vai pacients tiešām visu sapratis, arī līdzestība būs daudz sliktāka.

Pacientiem jāmācās un jāuzdrīkstas ārstam droši vaicāt un vairākas reizes pārvaicāt, kamēr viss top skaidrs. Un uz ārsta jautājumu “vai sapratāt?” atbildēt ar jā tikai tad, kad patiešām viss līdz sīkākajai detaļai izprasts.

Ko domā speciālisti? Trīs ārstu viedokļi

“Ģimenes medicīnas uzdevums ir vairāk visu skaidrot, motivēt, darboties profilaktiski. Vēlams ar pacientu tikties mierīgos apstākļos un izrunāt, kādi ir viņa cukura līmeņa vai asinsspiediena kontroles mērķi un ko viņš var darīt lietas labā,” stāsta ģimenes ārsts no Staļģenes Ainis Dzalbs.

“Piemēram, ja cilvēkam nepieciešams lietot statīnus, par kuriem mūsu sabiedrībā pastāv dažādi stereotipi, skaidroju, kādi iespējami riski un kādi ir potenciālie ieguvumi, kāpēc tie jālieto, pirms parādās daudz nopietnākas sūdzības. Ņemu talkā uzskates līdzekli, kurā redzams, kāda izskatās ateroskleroze un kāda ir medikamenta būtība, to mazinot.

Nereti gadās arī pacientu uzrunāt radikālāk, piemēram, pabiedējot, pastāstot iespējamos negatīvos scenārijus, teiksim, neārstējot hipertensiju.

Bet vispār strādāju tā, lai ar sava redzējuma sniegšanu palīdzētu pacientam izdarīt izvēli.” Veselīgs dzīvesveids, pareizs uzturs, cukura līmeņa vai asinsspiediena kontrole mājās – tā arī ir sava veida līdzestība, un ar to ģimenes ārsta praksē mēdz rasties problēmas. Tāpat, ja akūtā saslimšana ieilgst, reizēm pacients atkal un atkal jāpārliecina, kas viņam vajadzīgs.

Ilustratīvs attēls
Foto – Shutterstock

Tomēr mūsdienu lielā informācijas apjoma laikā būtu diezgan naivi cerēt, ka ar vienu ārsta apmeklējumu, kurā pateiksim, ka ir jādzer medikaments noteiktā devā vai jāievēro ārsta ieteiktais režīms, tā arī notiks. Ģimenes ārsts arī piebilst, ka pacienta līdzestība ir tieši proporcionāla paša sūdzībām. Ja kaut kas sāp, uztrauc, arī līdzestība pieaug, taču attiecībā uz profilaktisko darbu, piemēram, vēža skrīninga pro­grammām, atsaucība ir zemāka.

Kāpēc ar operāciju vēl nekas nebeidzas

“Mūsu profesijā pacienta līdzestība ir ļoti vajadzīga. Piemēram, ja cilvēkam rokas traumas dēļ ir plīsusi cīpsla, mēs, ķirurgi, varam to sašūt, un cīpsla būs tāda pati kā iepriekš. Taču, lai tā līdz galam sadzītu un lai operētajā vietā netraucētu rētas, roka ir jāvingrina. Pacientam jāiet pie ergoterapeita, kurš viņu apmācīs.

Taču daudzi uzskata: pietiek, ka ķirurgs ir veicis operāciju, pašam nekas vairs nav jādara,”

stāsta Mikroķirurģijas centra ārsts ķirurgs Aivars Tihonovs. Viņš piebilst, ka bieži vien lielu daļu savas konsultācijas velta tieši jautājumu skaidrošanai.

Praksē ir tā, ka roku vai pirkstu vingrināšana sniedz labu rezultātu, slinkošana – ne. “Piemēram, agrāk uzskatīja, ka pirksts pēc saliecējcīpslas sašūšanas būs nekustīgs, bet tagad ir pierādīts, ka ar pareizām šuvēm un vingrināšanu var sasniegt gandrīz simtprocentīgu kustīgumu. Roka/pirksts ir jāizstrādā, un tas ir pats svarīgākais pacienta līdzestībā.

Foto: Valters Pelns

Bet gadījies, ka operācijā izdarīts viss iespējamais attiecībā uz kustīgumu, taču cilvēks pēc pusgada atnāk ar pilnīgi stīvu roku, jo viņš vienkārši nav veicis rehabilitāciju. Cits cilvēks, kam tādā pašā tehnikā piešūta nozāģēta plauksta un ir bijis tāds pats traumas mehānisms, pēc gada diviem ir atpakaļ savā darbā, jo plauksta darbojas. Reiz kāds cilvēks, kuram bija nozāģēti četri pirksti, kategoriski atteicās no to piešūšanas. Pacienta vēlme ir jārespektē, turklāt, pat ja tos piešūtu, tur būtu nekustīgi kluči, jo viņš neko nedarītu, lai pirkstus vingrinātu.” Daudz ko nosaka arī tā sauktais pacienta faktors.

“Piemēram, sievietei no smaga darba gaterī sāp rokas, un viņa lūdz tās izārstēt. Varu to izdarīt, taču, ja viņa turpinās turpat strādāt, problēmas atgriezīsies.

Pārāk liela fiziskā slodze jebkuram radīs veselības problēmas. Taču, ja šāds darbs ir vienīgais iztikas avots, tā jau ir bezizeja, un pacienta nelīdzestība rodas viņa dzīves apstākļu dēļ. Bet tad ir jāsaprot – lai ko ārsts darītu, vēlamā rezultāta nebūs,” uzsver mikroķirurgs.

“Tāpat nelīdzestība ir ārsta rekomendāciju neievērošana. Piemēram, karpālā kanāla sindroma agrīnā stadijā labi palīdz uz nakti rokai uzlikta ortoze. Taču pacients saka: “Man nekas nepalīdz, viss ir slikti.” Kad jautāju, kāda izskatās ortoze, viņš sastomās: “Es to nenēsāju, nenopirku.” Vēl cita situācija – dažreiz ļoti nepieciešami stiepšanās vingrinājumi, jo ir skaidri pierādīts, ka tie dod labumu, taču – vingrinājumi jāveic mēnešiem ilgi.

Kad pacientam, kuram joprojām saglabājušās sūdzības, lūdzu parādīt, kā viņš vingro, viņš to nespēj izdarīt, jo nav pat YouTube paskatījies vingrojumus. Šāds cilvēks meklē to laimīgo tabletīti, to laimīgo špricīti, kas viņu izārstēs, ko ārsts iedos, bet nav gatavs ieguldīt savu laiku un darbu ārstēšanas procesā.”

Kāpēc jābūt emocionālajam kontaktam

“Līdzestības būtība ir emocionālā kontakta izveidošana, un tas ārstiem labi sanāk ar norunu, ja pacients ir motivēts ārstēties. Ja motivācijas nav vai arī pacients ieradies kā pakalpojuma pieprasītājs, ārstam jāiegulda diezgan liels darbs, lai pacientu ieliktu cieņpilnajā attiecību rāmī. Tas, ko ārsti mēdz aplami izdarīt, – viņi nepieliek vajadzīgās pūles emocionālā kontakta izveidošanai, jo diemžēl bieži vien tam nav pietiekami laika,” skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītāja, psihoterapeite Gunta Ancāne.

“Vēl ārsti mēdz līdzestību iznīcināt, baidot pacientus.

Baidīt var dažādi, bet reizēm tas notiek par tiešu, piemēram, ārstam izvirzot pacientam neizpildāmas prasības. Ja cilvēks ir smēķējis pēdējos 50 gadus, labs ārsts teiktu: “Es būtu varējis jums nozīmēt mazāku zāļu devu, bet, tā kā jūs smēķējat, es jums nozīmēju lielāku.” Tas ir jautājums par cieņu un to, vai ārsts grib izveidot līdzestību.”

Kāpēc daudzi pacienti nemaz negrib būt veseli?

Saistītie raksti

Psihoterapeite Gunta Ancāne skaidro: “Mēs to saucam par primāro un sekundāro slimības vinnestu jeb ieguvumu. Primārā ieguvuma gadījumā cilvēka rīcība ir neapzināta. Piemēram, viņš piezvana un atprasās no darba, aizbildinoties, ka ir nopietni saslimis, bet nevar pateikt, ka patiesībā jūtas ļoti noguris un ar vienu dienu pietiktu, lai atgūtos.

Sekundārais slimības vinnests parasti izpaužas vai nu finansiālajā, vai attiecību ieguvumā. Piemēram, cilvēks labāk izvēlas ieguvumu no piešķirtas invaliditātes grupas nekā iegulda pūles sevis atveseļošanas procesā. Citi savukārt ar stāstiem par savu slimošanu zvana bērniem un gaida, lai tie metas par viņiem rūpēties, kaut paši nebūt nav bijuši labi vecāki. Cilvēka rīcība ļoti bieži atkarīga no viņa psihiskās veselības stāvokļa.”

LA.lv