Veselam
Ārstēšana

Valdis Keris: “Ar papildu naudu medicīnai Igauniju vēl nenoķersim” 16


Valdis Keris, Dr. habil. med., Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) priekšsēdētājs
Valdis Keris, Dr. habil. med., Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) priekšsēdētājs
Foto – Karīna Miezāja

Veselības aprūpes finansēšanas likumprojekta pamats ar obligātās veselības apdrošināšanas principiem un medicīnas budžeta pieaugumu ir uzbūvēts, un tas drīzumā nonāks uz valdības galda. Ar šā likuma palīdzību tikšot risinātas ieilgušās veselības aprūpes problēmas. Iztaujāju vienu no likumprojekta autoriem Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju Dr. habil. med. Valdi Keri.

 

Vai līdz ar likuma pieņemšanu Latvija no Eiropas Savienības sliktāk finansēto valstu lejasgala pacelsies augstāk? Vai samazināsies to iedzīvotāju īpatsvars, kuri neapmeklē ārstus, jo vizītes ir pārāk dārgas un tās jāgaida garās rindās?

V. Keris: Noteikti. Šā likuma mērķis ir nepārprotami noteikt, ka trīs gadu laikā veselības aprūpes finansējums sasniegs vismaz 4% no iekšzemes kopprodukta un ka medicīnas nozarei piešķirtā papildu nauda tiks mērķtiecīgi novirzīta pacientu vajadzībām, galvenokārt rindu saīsināšanai. Taču tas nenotiks rīt uz brokastlaiku. To, ka tuvojamies Eiropas līmenim, varēs just nākamajā piegājienā, kad sāksies veselības aprūpes finansējuma virzība no 4% uz 5% no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Papildu nauda būs arī mediķu vajadzībām – darba samaksas paaugstināšanai, ieliekot likumā konkrētus skaitļus. Tiesa, ar papildus piešķirto naudu mēs vēl nenoķersim Igauniju (4,9% no IKP) un Lietuvu (4,3% no IKP), bet Latvija vismaz pietuvosies savām kaimiņvalstīm. Arī tas ir daudz.

Ja runājam par Eiropas līmeni gan pieejamības, gan ārstniecības kvalitātes ziņā, tad jāteic, ka tas nenoliedzami ir saistīts ar finansējuma līmeni. Šeit vēl ir krietns ceļš ejams, jo jaunās Eiropas Savienības (ES) dalībval-stis veselības aprūpei piešķir vidēji 5% no IKP, bet kopumā ES – vidēji nedaudz virs 7% no IKP. Latvija patlaban tiecas uz 4%. Protams, ka ar šādu finansējumu nav iespējams uzreiz nodrošināt visus labumus, taču iezīmēsies pozitīva virzība.

 

Nauda, ko plānots iegūt, ieviešot obligāto veselības apdrošināšanu no 2019. gada, veido apmēram 5% no kopējā veselības aprūpes finansējuma. Vai ar tik nelielu finansējuma daļu izdosies būtiski uzlabojumi?

Tāpēc Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēdē 29. jūnijā tika panākta vienošanās par veselības aprūpes finansēšanas likumprojektu. Politiķi no sava solījuma atrast finansējuma avotus veselības aprūpei, lai trīs gadu laikā papildus piešķirtu miljardu eiro, bija spējuši izpildīt tikai vienu ceturto daļu jeb apmēram 250 miljonus eiro, ko plānots iegūt ar šo vienu papildu procentu no sociālās apdrošināšanas iemaksām. Arodbiedrība paziņoja – ja nebūs pārējās finansējuma daļas, tad netiks dots atbalsts nodokļu reformai. Sākās kompromisa meklējumi. Politiķi sacīja: labi, mēs šobrīd neredzam, no kurienes iedosim trūkstošā finansējuma trīs ceturtdaļas, un mēs piekrītam ar likumu dot garantijas, ka nauda tiks atrasta trīs gadu laikā. Ja politiķi savu solījumu nostiprina ar likumā dotām garantijām, tad tur vairs nav ko iebilst, un tā tika panākta vienošanās.

 

Likumprojektā mediķiem iezīmētā darba samaksa papildinās ārstu ienākumus aptuveni par 380 eiro pirms nodokļu nomaksas, bet medicīnas māsām – par 200 eiro, tā informē Veselības ministrija. Vai šīs naudas summas nobremzēs ārstu un medicīnas māsu aizceļošanu no valsts?

Man par to ir grūti runāt, kamēr likums vēl ir tikai projekta stadijā un kamēr ministrija šīs summas nav apspriedusi ar sociālajiem partneriem. Bet nesen NTSP veselības nozares apakšpadomes sēdē tika panākta vienošanās atjaunot darba samaksas darba grupu, kura tuvākajā laikā izskatīs šo jautājumu. Taču nav tā, ka man par to nebūtu savs viedoklis.

Arodbiedrībai 2015. gada beigās bija pirmsstreika sarunas ar Veselības ministriju. Toreiz parakstījām vienošanos, ka tieši mediķu darba samaksai tiks atrasti papildu desmit miljoni eiro. Pateicoties tam, 2016. gadā zemākās darba samaksas likmes profesionālo kategoriju grupā pieauga par 5 – 7%. Ja, paaugstinot sociālās apdrošināšanas iemaksas par 1%, šī summa būs astoņreiz lielāka jeb 80 miljoni eiro, tad var sacīt, ka darba samaksas pieaugums būs reāls un jūtams. Tiesa, pastāv jautājums par to, kā šo pieaugumu tehniski novirzīt līdz katrai ārstniecības iestādei.

Ja par darba slodzi ārsts saņems vairāk nekā 1000 eiro, ceru, ka tas nav tik maz, lai brauktu projām no Latvijas. Droši vien būs tādi ārsti, kas uzskatīs, ka tā viņiem nav pietiekama naudas summa, bet tādas personas būs vienmēr. Arī Zviedrijas ārsti dodas uz Amerikas Savienotajām Valstīm, turp brauc strādāt arī vācieši un briti. Tomēr uzskatu, ka 30% darba samaksas pieaugums veselības aprūpes nozarē Latvijā būtiski samazinās darbaspēka emigrāciju.

Tomēr mediķi ir samērā skeptiski par solīto darba samaksas pieaugumu, viņi tam netic… Jau 7. Saeima pieņēma likumu, ka valsts aizsardzībai trīs gadu laikā ir jāpiešķir 2% no IKP, taču likumu sāka pildīt tikai pēc tam, kad Krievija anektēja Krimu. Nav jau nekādas garantijas, ka tagad ar tiem četriem procentiem no iekšzemes kopprodukta nerodas līdzīga situācija…

Tas ir ļoti slikti, un tas rada augsni tiesiskajam nihilismam. Likums ir valstī augstākā juridiskā garantija. Ja likumā ierakstītais netiks pildīts, tad ir laiks nopietnām politiskām pārbūvēm valstī. Tomēr es gribētu būt optimists un sagaidīt, ka likumprojekta pozitīvā virzība, kas šobrīd ir iezīmēta NTSP un valdības līmenī, turpināsies arī Saeimas līmenī un netiks sakropļota. Paturēsim prātā, ka Latvijā neviens neiet bojā no kara, bet nepienācīgas veselības aprūpes finansēšanas dēļ, pēc “Eurostat” datiem, mirst 17 cilvēki dienā.

Kāds ir vienkāršākais un godīgākais ceļš, lai darba samaksai paredzētā nauda netiktu iztērēta apkures un degvielas tarifos, kuri aug? Vai arodbiedrība sekos līdzi, lai tas nenotiktu?

Lai tie desmit miljoni eiro, ko izcīnījām 2015. gada nogalē, tiešām tiek novirzīti algu pieaugumam, MK noteikumos izstrādāja speciālu pielikumu, kur norādīja katras ārstniecības iestādes štatu sarakstu un pretī attiecīgo naudas summu darba samaksas pieaugumam. Tas varētu būt viens no risinājumiem, kad algu pieauguma jautājums vairs netiek kārtots ar tarifu palīdzību.

Jāņem vērā arī tas, ka jau patlaban ir MK noteikumi par zemāko darba samaksu profesionālajās kategorijās, kas ārstniecības iestādei ir obligāti jānodrošina. Vidējo darba samaksu gan varētu noteikt ne vairs ar MK noteikumiem, kā tas ir patlaban, bet ar līgumu starp Nacionālo veselības dienestu un valsts un pašvaldības ārstniecības iestādēm.

Daudziem ārstiem jau patlaban vidējā darba samaksa ir virs valstī noteiktajiem 859 eiro. Kāda tad būs tā mēraukla – vai visiem, arī tiem, kuri nopelna tūkstošus, paaugstinās darba samaksu?

Saskaņā ar 2005. gada MK rīkojumu vidējā ārsta darba samaksa ir jāpielīdzina vidējai darba samaksai valstī, piemērojot koeficientu divi, bet medicīnas māsām – 60% no ārsta darba samaksas par slodzi. Šāds koeficients radies, pētot attīstīto Eiropas valstu pieredzi. Tas ir minimālais koeficients, kas nodrošina attiecīgās profesijas konkurētspēju tautsaimniecībā. Igaunijā šis koeficients jau ir sasniegts, savukārt Lietuvā tas ir 1,75. Saskaņā ar NVD datiem Latvijā ārsta vidējā darba samaksa pie viena darba devēja patlaban ir aptuveni 1300 eiro uz papīra. Taču tas, visdrīzāk, nav par vienu darba slodzi, bet gan ieskaitot virsstundas. Savukārt medicīnas māsai – aptuveni 760 eiro.

Ir jāveido formula par darba samaksas pieaugumu nevis ugunsdzēsības, bet pastāvīgā režīmā. Mēs nevaram uzreiz pateikt, kāds ir labākais risinājums, jo jāņem vērā inflācijas tempi valstī. Šobrīd ir vērojama inflācijas pieauguma tendence, kas, no vienas puses, ir labi, jo liecina par augošu ekonomiku. Bet, no otras puses, rada bažas, vai algas tai tiks līdzi. Bet, ja mēs pavērtējam periodu no 2012. līdz 2016. gadam, tad redzam ne tik sliktas lietas. Vidējā darba samaksa valstī ir pieaugusi par 25%, tostarp ārstiem – par 35%, tehniskajam atbalsta personālam – par 24%, māsas un māsu palīgi ir pa vidu starp šiem skaitļiem. Patēriņa preču cenas ir augušas par vienu procentu, kas nozīmē, ka pirktspēja ir pieaugusi.

Salīdzinot ar 2015. gadu, straujākais darba samaksas pieaugums nozarē bija tieši 2016. gadā, kad lēciens bija no 5 līdz 10%, pateicoties tam, ka pirms streika arodbiedrība panāca vienošanos ar Veselības ministriju.

Valsts reģionos ārpus Rīgas ir pavisam cita situācija – tur ar tādu koeficientu speciālistus nepievilināsi. Vai arodbiedrība rosinās, kā situāciju uzlabot?

Pirmskara Latvijā bija prakse lauku reģionu mediķu darba samaksai piemērot augstāku koeficientu, un arī patlaban ģimenes ārstu finansējumam tiek piemērots paaugstināts koeficients. Tas ir risināms jautājums, un mēs tam esam gatavi, kaut gan arodbiedrības uzdevums nav veselības aprūpes nozares vadīšana un plānošana.

Bet arodbiedrība taču varētu solidarizēties ar reģionu ārstiem, lai viņus noturētu darba vietās ārpus Rīgas un piesaistītu tur jaunos mediķus…

Ņemot vērā arodbiedrības statūtus, reģionu ārstiem šajā jautājumā ir tiesības izrādīt iniciatīvu. Mēs jau to nevaram izdomāt mākslīgi.

Ne tik sen nāca iniciatīva, piemēram, no medicīnas māsām un vecmātēm, ka ir jāvēršas pret resertifikācijas netaisnīgajiem un smagajiem tālākizglītības nosacījumiem. Kāpēc Latvijas medicīnas māsai ir jāsavāc daudzreiz vairāk kvalifikācijas punktu, turklāt pašai par to maksājot, nekā māsai, piemēram, Austrālijā un Jaunzēlandē? Igaunijā vispār nav resertifikācijas, tur darbinieku kvalifikācijas pilnveidošana ir darba devēja rokās.

Tad kāpēc mūsu valstī ir noteiktas tik dārgas un stingras prasības?

Pastāv dažādas versijas. Maigi sakot, varētu teikt, ka tas ir izveidojies vēsturiski, bet ir arī tādi kolēģi, kuri secina, ka tā ir patīkama barotava, kas izveidota apmācības institūcijām, zināmām sabiedriskajām organizācijām, kas šajā procesā ir iesaistītas. Vai tas tā ir vai nav, jāvērtē pašai ārstu kopienai.

Bet, runājot par māsām un vecmātēm, mums bija laba sadarbība ar abu šo specialitāšu asociācijām un kopā izdevās panākt, iesaistot arī Veselības ministriju, ka tālākizglītības nosacījumi tiek būtiski mīkstināti. Ja arī ārsti izrādīs iniciatīvu, tad arodbiedrība ir gatava palīdzēt šo jautājumu risināt. Privātās sarunās ārsti to ir atbalstījuši, bet viena lieta ir parunāt virtuvē, bet pavisam cita – uzstāties tribīnē.

Vai tas ir solidāri, ka daļai iedzīvotāju sociālās apdrošināšanas iemaksas 1% apmērā veselības aprūpei būs jāveic no minimālās algas, kamēr citiem – no reālajiem ienākumiem? Vai tas nemudinās tos, kas maksā daudz, sākt to darīt no minimālās algas? Viss taču būs pieejams tik un tā.

Pamatā šeit nav pretrunu, jo valsts obligātā veselības aprūpes apdrošināšana ir balstīta uz solidaritātes principu, proti, katrs maksā proporcionāli saviem ienākumiem. Tie cilvēki, kuri saņem mazāk par minimālo darba samaksu vai arī nesaņem algu vispār, samaksājot šo vienu procentu, pēc solidaritātes principa kvalificējas valsts nodrošinātajai veselības aprūpei.

Šaubos, ka tie, kuri maksās medicīnai no reālajiem ienākumiem, pēkšņi sāks izmantot iespēju to darīt no minimālās algas, jo viņi taču nevēlēsies upurēt savu nākotnes pensiju.

Cilvēkus nedrīkst motivēt maksāt nodokļus tikai ar pātagu, tas jādara arī ar burkānu. Viņiem jāredz, ka tā nauda, kas nomaksāta nodokļos, tiek iztērēta atbilstoši labai starptautiskajai praksei. Kad cilvēkam vajag veselības aprūpes pakalpojumus, tad viņš tos arī saņem, un valsts šim nodrošinājumam dod nevis nedaudz virs 3% no IKP, kā tas ir šobrīd, bet vismaz 4% no IKP. Tad arī Latvijas iedzīvotājiem nebūs baiļu par to, ka viņi veselības problēmu gadījumā nevarēs pienācīgi samaksāt par ārstēšanu. Saskaņā ar šā gada sākuma SKSD datiem 75% Latvijas iedzīvotāju tieši par to noraizējušies. Tas nav normāli Eiropas valstij.

Cilvēki ir pikti, kad viņi redz, ka veselības aprūpes nauda tiek tērēta lielo slimnīcu uzpūsto administrāciju uzturēšanai, infrastruktūras objektiem… Vai arodbiedrībai ir kāda teikšana šajā jautājumā?

Runājot par slimnīcu administrācijām, jāteic, ka deficīts, kurš skaitāms vairākos simtos miljonu eiro, kas Latviju šķir no Eiropas līmeņa veselības aprūpes finansējuma, ir tik liels, ka pat tad, ja tiktu atlaistas visu Latvijas slimnīcu administrācijas, netiktu nosegta būtiska daļa no šī deficīta.

Pie tik niecīga finansējuma, kāds atvēlēts valsts medicīnai, tie līdzmaksājumi, kas valstij ir jāmaksā, apgūstot infrastruktūrai piešķirto ES fondu naudu būvniecības projektiem, diemžēl būtiski samazina to naudas daļu, ko varētu novirzīt rindu samazināšanai un darba samaksai. Tāpēc ir ļoti rūpīgi jāvērtē, kāda celtniecība ir vajadzīga un no kādas varētu atturēties.

Pašreizējos celtniecības vai renovācijas projektos kliedzošu nesaimnieciskumu ir grūti atrast. Runājot ar kolēģiem Stradiņa slimnīcā par jauno šīs ārstniecības iestādes korpusu, atklājās, ka, no vienas puses, viņi nav apmierināti, ka pietrūkst naudas algām. Bet, no otras puses, kad viņiem vaicā, vai jūs būtu gatavi atteikties no jaunā korpusa, viņi to nevēlas, jo ir priecīgi par jaunajām telpām. Kad vaicāju politiķiem, vai viņi būtu ar mieru gulēt gaitenī un apmeklēt kopīgo tualeti nodaļas galā vai tomēr labāk ārstēties jaunās palātās, kur ir viss nepieciešamais, neviens nav teicis, ka labāks tomēr ir vecais variants. Videi, kur tiek sniegts veselības aprūpes pakalpojums, ir jābūt maksimāli draudzīgai gan pacientiem, gan darbiniekiem. To nevar panākt bez investīcijām.

Veselības ministrijā briest diezgan radikāla reforma, kuras ietvarā tiks samazinātas slimnīcu gultas. Latgales reģionā – pat uz pusi. Vai tajos papildu naudas meklējumos neiznāks tā, ka iedzīvotāji gūs nevis labumu, bet viņiem tiks kaitēts?

Ministrija šo reformas daļu ar arodbiedrību nav saskaņojusi, bet no Latvijas Slimnīcu biedrības vairs nav dzirdēti būtiski iebildumi. Pasaules banka ir ieteikusi, ka ir ļoti uzmanīgi jāizturas pret reorganizāciju tieši attiecībā uz riskiem, samazinot veselības aprūpes pieejamību, kas jau patlaban ir ļoti trausla. Tāpēc te varētu būt pamats bažām.

LA.lv