Veselam
Psiholoģija

Ar sapni par latvisku psihoterapiju. Saruna ar pirtnieku, ārstu un psihoterapeitu Juri Batņu0


Juris Batņa
Juris Batņa
Foto – Marta Purmale

Viņš bija pirmais Latvijas Psihoterapeitu asociācijas prezidents, ir lasījis lekcijas studentiem un vadījis seminārus par saskarsmi, par stresa menedžmentu valsts ierēdņiem un firmu darbiniekiem. Tagad ārstu Juri Batņu var sastapt Vecumnieku novada Lielzemenēs, kur viņš ir pirtnieks un pirtsskolas pasniedzējs. Dakteris ir arī grāmatas Mana pirtiņa līdzautors, bet kopā ar sievu Aelitu Vildi-Batņu sarakstījis vēl divas latviešu pirts rituāliem veltītas grāmatas – Tauta, kas aicina pirtī Dievu un nule iznākušo Pirtīžas.

Vai nākat no mediķu ģimenes?

Cik vien tālu es zinu savu dzimtu pa tēva līniju, tas ir, līdz XVIII gadsimta beigām, mums ārstu nav bijis, tā ka savā dzimtā esmu pirmais, bet nezinu, vai būšu vienīgais. Ideja man bija diezgan skaidra jau astoņu gadu vecumā. Otrs ļoti svarīgais cilvēks pēc mātes man bija vecāmāte. Kad kādu dienu viņas pēkšņi vairs nebija, radās jautājums, kur viņa pazudusi. Ir veikti daudzi pētījumi par to, kā bērnos attīstās priekšstati par nāvi. Līdz trīs gadu vecumam tas vispār neeksistē, bērns to nesaprot, jo prāts nav pietiekami nobriedis. No trim līdz pieciem gadiem bērnam nāve ir aiziešana uz kādu laiku, no piecu līdz astoņu gadu vecumam tā galvenokārt saistās ar veciem cilvēkiem, attiecas uz citiem, nevis uz viņu pašu. Tikai pēc astoņu gadu vecuma tiek pieļauts, ka nāve varētu attiekties arī uz viņu. Kad aiziet tuvs cilvēks, tas kaut kādā veidā ietekmē. Nedomāju, ka tieši šajā vecumā pieņēmu apzinātu lēmumu kļūt par ārstu, jo man nebija skaidra priekšstata par šo profesiju. Taču gribēju saprast, kur palika vecāmāte. Tolaik domāju – ja es būtu pieaudzis, zinošs, varbūt ar viņu tas nenotiktu.

Pēc astotās klases beigšanas vēlējos izmēģināt spēkus medicīnā, pārbaudīt, vai es to gribu un varu, kā es tajā jūtos. Vasarā man bija iespēja strādāt par sanitāru ātrajā palīdzībā un Valmieras slimnīcas uzņemšanas nodaļā, kur varēju redzēt tādas lietas, ar kurām 14–15 gadu veci puikas parasti nesaskaras. Pārliecinājos, ka spēju ar to tikt galā, jo no asinīm neģību, tādēļ pēc vidusskolas beigšanas iestājos Rīgas Medicīnas institūtā.


Kādēļ nolēmāt kļūt par psihes, nevis ķermeņa ārstu?

Sākot studijas, bija skaidrs, ka mani interesē cilvēka augstākais punkts – tas, kas notiek viņa galvā, jo arī ķermenis atrodas galvas pārvaldībā. Jau otrajā kursā vadīju psihiatru pulciņu. 1985. gadā beidzu institūtu kā ārsts psihiatrs. Tikai pēc tam parādījās jauna specialitāte psihoterapeits.

Drīz vien sapratu, ka bioloģiskā psihiatrija nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem. Nav tādu medikamentu, kas labotu raksturu vai atdotu mātei mirušo bērnu, iemācītu ar to mierīgi sadzīvot. Protams, lielajā psihiatrijā, kurā ir psihozes un citi smagi stāvokļi, kas rada pacientam milzīgas ciešanas, tā sauktais ķīmiskais trakokrekls reizēm patiešām ir vajadzīgs, lai pacients neizdarītu kaut ko nelabojamu. Ne jau velti saka, ka katrs desmitais psihiatriskais pacients agri vai vēlu dzīvi beidz pašnāvībā. Tomēr medikamenti nav atrisinājums. Tāpēc meklēju veidu, kā vēl varu palīdzēt cilvēkiem. Studiju laikā man bija iespēja apgūt hipnozi pie slavenā onkologa, psihoterapeita un seksologa Jāņa Zālīša. Kad astoņdesmito gadu beigās izmācījos par psihoterapeitu, mana pirmā darbavieta bija sanatorija Jaunķemeri. Atšķirībā no lielākās daļas kolēģu esmu studējis vairākus psihoterapijas virzienus – ģimenes terapiju, psihoanalītisko psihoterapiju, psihoorganisko analīzi.

Kas jūs neapmierina tradicionālajā medicīnā?

Kad Alberts Einšteins 1905. gadā atklāja savu slaveno formulu E = mc², likdams pamatus relativitātes teorijai, pasaule mainījās. Diemžēl medicīna, arī izglītība – ne pārāk. Tradicionālā medicīna lielā mērā turas pie simtgadīga, novecojuša modeļa. Arī lielākā daļa cilvēku dzīvo ar domu, ka ir tikai ārējā materiālā pasaule, kuru mēs tveram ar pieciem maņu orgāniem, un ka nekā cita, augstāka par mūsu galvu nav. Lai gan modernā zinātne pierādījusi, ka tas ir novecojis uzskats, pēc tā joprojām turpina dzīvot.

Neirologs un psihiatrs, psihoanalīzes pamatlicējs Zīgmunds Freids daudz runāja par to, kas ir zemapziņa. Taču tajās medicīnas nozarēs, kuras man bija iespējas mācīties, nekur netika pieminēta virsapziņa, dvēsele. Arī tad, kad strādāju par psihiatru, neviens man nevarēja paskaidrot, kurā brīdī var runāt par psihiskām, bet kurā – par garīgām saslimšanām. Kur slēpjas problēma? Fiziskais ķermenis taču ir pirmais, zemākais līmenis, tad nāk prāts, dvēsele, un vēl augstāk – gars. Manam prātam un ķermenim, kas dzīvo neilgu laiku, ir vienas vajadzības, manai dvēselei – citas. Prātam vajag mieru, pozitīvas emocijas, ķermenim – baudas, bet dvēselei – mācību.

Arī mūsu latviskajā dzīvesziņā vienmēr tiek runāts par to, ka esam trīsdaļīgi. Mums ir augums, velis un dvēsele. Trešajā dienā dvēsele atstāj ķermeni, devītajā ir velis, un četrdesmitajā, ja viss kārtībā, dvēsele aiziet pie Dieva. Nevar dvēseles ciešanas ārstēt ar zemāka līmeņa jeb ķermeniskiem līdzekļiem. Tas ir pārāk rupjš veids, kā mēģināt ietekmēt netveramās lietas jeb smalkās matērijas.

Mācoties par ārstu, sākumā centos saprast ķermeni, pēc tam – prātu, bet tagad mani arvien vairāk interesē dvēsele, par ko nerunā tradicionālā, uz pierādījumiem balstītā medicīna, kurā arī prātam tiek piešķirta pavisam neliela loma.

Kā zināms, apzinātais prāts nosaka tikai 5%, bet neapzinātais – 95% no mūsu uzvedības, arī 90% atmiņu ir neapzinātas, un tas nozīmē, ka tiešā veidā tām piekļūt nevar. Turklāt mēs tās ik pa brīdim pārrakstām, pielabojot atbilstīgi šābrīža pasaules redzējumam, tāpēc daudzas lietas mēs vairs neatceramies vai atceramies savādāk. Mūsdienās ir attīstījies virziens, ko sauc par transpersonālo psiholoģiju, arvien vairāk tiek pētīti transpersonālie jeb mainītas apziņas stāvokļi. Bez tiem grūti piekļūt savām iekšējām rezervēm.

Kas tie ir par stāvokļiem?

Smadzeņu šūnas ģenerē noteiktas frekvences viļņus. Kad cilvēks ir nomodā, šo viļņu biežums ir 14–21 reize sekundē. To sauc par bēta līmeni. Kad gatavojamies aizmigt, smadzeņu viļņu biežums samazinās līdz 7–14 reizēm sekundē, un tas ir alfa līmenis.

Mainītas apziņas stāvokļi ir jebkuri prāta stāvokļi, kas atšķiras no nomoda bēta viļņu stāvokļa. Tie var būt patoloģiski, rasties pēc traumām un slimībām, bet var tikt ierosināti arī tīši, piemēram, ar meditāciju vai lūgšanām.

Daži cilvēki, kas nodarbojas ar ļoti nopietnām ilgtermiņa garīgajām praksēm, spēj panākt, ka smadzenes darbojas gamma režīmā (viļņu biežums ir no 80 līdz 100 reizēm sekundē), kas ļauj apziņai pieslēgties kopīgam informatīvajam laukam.

Vai ar pirts rituāliem arī var nonākt tādā stāvoklī?

Mūsdienās lielākā daļa cilvēku nāk uz pirti, lai atslēgtu prātu. Ikdienā tas strādā bēta, tas ir, problēmu risināšanas, līmenī. Ar pirts procedūrām to varam pārslēgt uz alfa līmeni. Tad cilvēks var teikt: “Beidzot man ir labi, galva ir tukša, un ne par ko vairs nedomāju!” Protams, galva nav tukša, bet prāts strādā lēnāk, un cilvēkam rodas sajūta, ka viņš ir atslēdzies no ikdienas problēmām.

Ja prāts nemitīgi aizņemts ar sarežģījumu risināšanu, cilvēkam nav ne laika, ne motivācijas aizdomāties, kas notiek iekšējā, garīgajā un smalkajā pasaulē. Rupjās, materiālās pasaules spiediens ir pārāk smags. Manuprāt, septiņi no katriem desmit cilvēkiem Latvijā ir šajā līmenī. Neliels vidusslānis domā arī par savu iekšējo pasauli, bet pavisam nedaudzi sasnieguši tādu līmeni, kad var sākt domāt par dvēseli, nonākt ar to kontaktā un gūt savu piedzīvojumu, tikties ar Dievu.

Vienai no jūsu grāmatām ir zīmīgs nosaukums – Tauta, kas aicina pirtī Dievu.

Kāpēc pirtī? Tikai tad, kad ķermenis ir atslābis un prāts nomierinājies, var pa īstam nodoties apcerei. Ideāli būtu nomoda laiku sadalīt trīs daļās. Vienu trešdaļu aizņemtu darbs, otru – attiecības ar citiem cilvēkiem, bet trešo – attiecības pašam ar sevi. Cik daudziem no mums ikdienā atliek tik daudz laika pašiem sev? Atceros kādas sievietes vārdus: “Visu dzīvi es muku no sevis. Nu es vairs nevaru aizbēgt.”

Ļoti vērtīgi ir iekurināt pirti pašam sev. Daudzi, it īpaši tie, kuri pēc savas psiholoģiskās struktūras ir ekstraverti, nesaprot, kā vienatnē var iet pirtī. Atceros, mūsu pirmajā Lielzemeņu pirtiņā nebija ne stiklotu durvju, pat ne loga. Viss bija iekārtots tā, lai skatiens būtu vērsts nevis uz āru, bet iekšpusi, lai cilvēks beidzot varētu ieraudzīt pats sevi. Tur jau nav tikai mūsu kompleksi, ciešanas, traumas, ir arī mūsu iekšējais dziednieks, mūsu baltā ēna – nerealizētais potenciāls.

Vai arī jūsu dzimtā ir stipra pirtī iešanas tradīcija?

Manas saknes ir Latgalē, kur visi vienmēr gājuši pirtī. Tēvs nāk no Dagdas, māte – no Vārkavas novada. Krietni patālāk dzimtā bijuši arī zintnieki.

Kāds ir jūsu spilgtākais pārdzīvojums pirtī?

Pirms pieciem gadiem biju uz pirts rituālu pie Valdas Vītolas Galgauskas pagasta Lazdukalnos. Pēriens? Nu, nekas īpašs, tāds pavecākas kundzītes pēriens. Labs, bet ne izcils. Taču to, ko piedzīvoju viņas pirtiņā, neesmu stāstījis pat viņai. Pirtniece skaitīja dainas, bet es acu priekšā redzēju it kā bildes. Pēkšņi apjautu, ka viņa stāsta to, ko es redzu. Nezinu, kas tur notika, pie kā biju pieslēdzies. Viņai izdevās manī atvērt to, kas man pašam, neraugoties uz divdesmit gadus ilgo psihoterapeita pieredzi, nebija izdevies.

Sākot nodarboties ar garīgajām praksēm, arī meditāciju, man vienmēr gājis grūti. Man ir stiprs kinestētiskais jeb sajūtu kanāls, taču ļoti grūti redzēt. Turpretī mana sieva Aelita redz visu, viņai ir spēcīgs vizuālais kanāls.

Jūsu sieva arī ir pirtniece, aromterapijas speciāliste. Kā iepazināties?

Es biju pirmais, no kā viņa saņēma lielo enerģētisko pērienu. Viss sākās ar pieredzi, ko Aelita caur to guva. Tikai daži no tūkstošiem cilvēku, ar kuriem esmu pirtī darbojies, ir tik tālu tikuši. Agrāk viņa strādāja par skolotāju, vadīja bērniem Baltās stundas, divpadsmit gadu bija arī skolas direktore, folkloras kopas vadītāja. Caur viņu man atvērās acis uz fantastiski plašo, dziļo un viedo pasauli – mūsu tautas garamantām. Atceros, kā sievai stāstīju par Freidu, bet viņa man par latviskajiem dančiem. Toreiz nesapratu, kā gan abas šīs lietas var likt vienos svaru kausos. Tagad es saku, ka var. Pēdējos piecus, desmit gadus abi esam ļoti nopietni pievērsušies mūsu tautas garīgajam mantojumam. Mācos saprast latvisko dzīvesziņu, īpaši tās augstāko atzaru – latvisko ceļu pie Dieva. Tas piešķir manai dzīvei jēgu.

Man ir divi, un arī sievai ir divi bērni, tātad kopā četri. Meita pabeigusi pirts skolu, un viens no puikām, nu jau nobriedis vīrs, strādā ar mani kopā pirtī.

Vai Lielzemeņu pirts ir jūsu kopīgais projekts?

Sākumā tā bija domāta tikai kā brīvdienu māja. Vienu brīdi strādāju sešās augstskolās, vadīju trīs biedrības, braukāju apkārt pa pasauli, piedaloties dažādos kongresos, bet sieva bija iesaistījusies apdrošināšanas biznesā, vadīja filiāli. Slodze milzīga, un bija vieta, kur atgūties.

Mūsu kopīgais projekts ir pirtsskola Lielzemenes, kas darbojas piecus gadus, bet skolēnu skaits mērāms jau vairākos simtos. Mums ir arī masāžas skola un latviskās dzīvesziņas skola. Vārdu sakot, trīs vienā. Kāda vieda dziedniece sievai teica, ka reiz viņa atkal būšot skolas direktore. Tajā brīdī sieva nosprieda, ka dziedniece neko nesaprot. Bet dziedniece taču neteica, ka tā būs parasta skola… Un patiesi, Aelita atkal ir skolas direktore. Uz viņas pleciem gulst visa organizatoriskā slodze, es esmu lektors. Kā mēdzu jokot, viņa ir mīļā Māra, bet es tas Debesu tēvs.

Kas latviešu pirtī ir tik īpašs?

Beidzamajā pasaules pirtnieku kongresā piedalījās kāds docents no Baumana Maskavas Valsts tehniskās universitātes, kurš bija radījis ideālo pirti, kurā viscaur, gan pie grīdas, gan griestiem, bija vienāda 60 grādu temperatūra. Uz lāvas pat bija uzparikte, kas pievadīja papildu skābekli. No fizioloģiskā viedokļa viss bija kārtībā, bet no enerģētiskā…

Mēs pirtī strādājam ar enerģijām – ar koku, augu, cilvēku mijiedarbības enerģijām. Šīs smalkās lietas ir jāmācās. Nepietiek zināt tikai augu fizioloģisko iedarbību. Jāsaprot auga dvēselīte.

Kādam jābūt labam pirtniekam?

Uzskatu, ka prasībām pret profesionālu pirtnieku jābūt augstākām nekā pret profesionālu psihoterapeitu. Būdams psihoanalītiskais psihoterapeits, es klientiem nekad nepieskāros, viņi nekad nebrauca pie manis uz mājām, neko nezināja par manu privāto dzīvi. Kad klients atbrauc uz pirti, es viņam pieskaros, līdz ar to man vairāk jāstrādā pašam ar sevi, jābūt ar augstiem ētiskiem standartiem. Par ko ir vērts maksāt psihoterapeitam vai pirtniekam? Par to, ka viņš ir tīrs gan no ārpuses, gan iekšpuses, savās domās, emocijās, nolūkos. Viņš ir tīrs arī enerģētiski.

Reizēm pamostos ar sajūtu, ka šodien negribu iet pirtī, ka man ir par daudz. Bet tad es izstaigājos pa āru, kurinu pirtiņu, sevi noskaņoju, domāju par cilvēku, kurš brauks pie manis pērties, un divās trīs stundās mans prāts pārslēdzas, atkal esmu gatavs strādāt.

Gadās, ka cilvēks ir pieteicies uz pirti, bet viņam uznāk kaut kāda ķibele, taču laiks ir rezervēts, pirtsslotas gatavas. Tad ir tās jaukās reizes, kas ejam pirtī vai nu divatā ar sievu, vai kādu no bērniem. Man ir liels prieks, ka bērni, kas jau ir pieauguši, nemūk no mums prom, bet, gluži otrādi, meklē iespēju atbraukt biežāk.

Vai esat aizgājis no psihoterapijas?

Nekur no tās neesmu aizgājis. Vienkārši mēģinu veidot savā izpratnē to, ko es saucu par latvisko psihoterapiju. Tāpat kā cilvēks stāv uz divām kājām, arī tā balstās uz mūsu senču garamantām un zinātnes atziņām.

Domājot par nākotnes medicīnu, kura, kā liecina diskusijas, nepārprotami būs saistīta ar enerģiju pārvaldīšanu, patlaban nodarbojos ar tautas medicīnu, kurā šī enerģētiskā iedarbība nekad nav noliegta. Cenšos organizēt pirts rituālu tā, lai mēs jau strādātu ar enerģiju. Kad kāds no kolēģiem jautā, kāpēc nodarbojos ar pirtniecību, saku, ka esmu pievērsies etnomedicīnai. Tas skan smalkāk. Mani arvien vairāk interesē arī ezoteriskā jeb transpersonālā psiholoģija.

Saistītie raksti

Patlaban ļoti maz komunicēju ar ārstu sabiedrību. Ja arī kādu daļu no manām idejām viņi varētu pieņemt, tās būtu ļoti grūti īstenot esošajā, uz pierādījumiem balstītajā medicīnas modelī. Vienam no kolēģiem ir tīmekļa vietne, kurā viņš runā par sapņu pārdevējiem. Droši vien pie tiem viņš pieskaita arī mani.

 

LA.lv
AN
Annika Niedrīte
Veselam
7 veidu sievasmātes, par kādām sapņo jebkurš znots
14 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Valts Ābols: Ārstniecībā reizēm nākas izdarīt, ko sāpīgu, lai veselība tiktu atjaunota 1
1 diena
VE
Veselam.lv
Veselam
Franču rakstnieka atziņa, kas sadusmojusi dāmas visā pasaulē
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

Raivis Šveicars
Ekonomika
Ar burkāniem elektroauto nebaros. Ko iesākt, lai Latvijā autovadītāji pārietu uz elektromobiļiem? 1
54 minūtes
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
“Tas nav saprātīgs virziens.” Kariņš neatbalsta “AP” rosināto ideju palielināt budžeta deficītu
3 stundas
LA
LA.LV
Sports
VIDEO: “Dinamo” izbraukumu sāk ar bezierunu zaudējumu
46 minūtes
LE
LETA
Dabā
Saglabāsies neliels sals: laika prognoze sestdienai
7 stundas
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
“Rīgas Centrāltirgus” vadība nezina, vai policija aizturējusi kādu no uzņēmuma darbiniekiem
4 stundas