Veselam
Psiholoģija

Ar skaidru skatienu līdz 100 gadu vecumam! Laba redze pašu spēkiem1


Vija Buša: “Sešdesmit gadu slieksni sasniedzot, vajag savā dzīvē kaut ko būtiski mainīt – tas dod milzīgu uzrāvienu. Pretējā gadījumā tā nemanot sāk ritēt atpakaļ.”
Vija Buša: “Sešdesmit gadu slieksni sasniedzot, vajag savā dzīvē kaut ko būtiski mainīt – tas dod milzīgu uzrāvienu. Pretējā gadījumā tā nemanot sāk ritēt atpakaļ.”
Foto no “Helsus” arhīva

21. un 22. maijā Pasta salā Jelgavā notika jau otrais starptautiskais zināšanu festivāls “Helsus”, kura laikā apmeklētājiem bija iespēja apmeklēt septiņus dažādus pašizglītošanās “dārzus”. Viena no Veselības dārza dalībniecēm būs Vija Buša (65). Viņa zina, kā uzlabot redzi dabiskā veidā.

– Kā uzzinājāt par dabisko redzes atjaunošanu? Vai arī jums pašai tā bija nepieciešama?

– Kāds paziņa, kurš bija jau krietni gados, bet ar ļoti labu redzi, reiz man uzdāvināja Margaretas Korbetas “Rokasgrāmatu ātrai redzes uzlabošanai”. Toreiz es tai īpašu uzmanību nepievērsu, jo man nebija nekādu redzes problēmu. Pēc vairākiem gadiem, kad pēkšņi aizgāja man ļoti tuvs cilvēks, redze pamatīgi sašķobījās – tuvumā neko vairs skaidri nevarēju saskatīt. Nezinu, cik vāja bija mana redze, jo pie acu ārsta negāju, bet, izmantojot grāmatas padomus, man izdevās to atjaunot.

– Vai nemocīja šaubas, vai izdosies iztikt bez brillēm un acu ārsta palīdzības?

– Nešaubījos ne mirkli. Pirmkārt, tādēļ, ka jau bērnībā biju apņēmusies nekad nevalkāt brilles. Biju uzlikusi māsas brilles un zināju, cik šī sajūta ir nepatīkama. Otrkārt, mans tēvs – ļoti spēcīgas gribas cilvēks – vienmēr atgādināja: “Nav tāda vārda – nevar!” Viņam nepatika, ka mēs, bērni, sacījām, ka nevaram kaut ko izdarīt. Augu ar pārliecību, ka visu var, ja patiešām vēlas. Arī tad, kad redze kļuva vājāka, daudz nedomājot, palīdzēju pati sev.

– Esat sertificēta dabiskas redzes skolotāja. Kur apguvāt šo metodi?

– Pirms pieciem gadiem aizgāju no darba valsts pārvaldē, jo sajutu, ka man vairs nepatīk iet uz darbu un ka šajā lauciņā esmu sevi izsmēlusi. Biju saņēmusi no dzīves arī vairākus smagus belzienus, kas nostiprināja manī domu, ka jāsāk nodarboties ar kaut ko citu. Bija vajadzīga diezgan liela dūša, lai pirmspensijas vecumā spertu šādu soli, nezinot, ko darīsi tālāk. Vairākus mēnešus dzīvoju tādās kā brīnuma gaidās. Man bija vīzija, ka braukāju apkārt pa Latviju un stāstu cilvēkiem kaut ko tādu, kas sniedz viņiem reālu labumu, tikai nezināju, kas tas varētu būt. Jogas skolotāja ieteica mācīt citiem to, ko esmu izmēģinājusi pati, – dabisko redzes atjaunošanu. Sāku pētīt, kāda informācija internetā par to ir pieejama latviešu valodā, bet neko neatradu. Atradu ASV atzītu dabiskās redzes skolotāju, pasūtīju un iztulkoju latviski viņa grāmatas un CD. Sapratu, ka man pašai tomēr vēl pietrūkst zināšanu un pieredzes šajā jomā, tādēļ nolēmu doties uz ASV, apmeklēt speciālus kursus un iegūt skolotājas sertifikātu.

Jo dziļāk apgūstu šo metodi, jo skaidrāk saprotu, ka šis ir mans ceļš. Tas, ka varu palīdzēt citiem, uzlādē mani ar enerģiju un sniedz milzīgu gandarījumu.

– Kas ir šīs metodes pamatā? Vai tā der ikvienam?

– Pats svarīgākais – apzināties, ka ikviens var sev palīdzēt. Turklāt ne tikai atjaunot redzi, bet arī novērst citas veselības problēmas. Akūtos brīžos, protams, ir nepieciešama tradicionālā medicīna, bet uzturēt un sakārtot savu veselību varam mēs paši. Nākamais solis ir ticība un pārliecība, ka šī metode strādā. Par to var pārliecināties dažādos informācijas avotos, kas pārsvarā ir angļu valodā. Jāsaprot arī, kādēļ redze kļuvusi vājāka (uzskatu, ka redze, kamēr tā vispār ir, nevar būt slikta). Tam ir dažādi iemesli, piemēram, muskuļu sasprindzinājums, pārdzīvojumi, emocijas.

Metodes pamatā ir regulārs darbs, disciplīna un neatlaidība, jo dabiska redzes atjaunošana prasa ilgu laiku – vienu divus gadus. Zināmi tikai atsevišķi gadījumi, kad cilvēki ātri tikuši no brillēm vaļā. Ik dienas jāveic vingrinājumi, jāsakārto sava emociju pasaule, jāapgūst jauni paradumi – gan skatīšanās, gan stāja, gan sēdēšana, jāmaina attieksme pret sevi un apkārtējo pasauli. Paralēli redzes atjaunošanai notiek arī dzīvesveida maiņa.

Tā dēvētās caurumbrilles, kurām caurspīdīgu lēcu vietā ir melns sīki caurumots materiāls, ir tikai palīglīdzeklis. Ar tām ērti strādāt gan ar datoru, gan lasīt, vienlaikus uzlabojot spēju fokusēt skatienu un ļaujot acs muskuļiem atslābināties. Viens no vingrinājumiem ir palmings (no anģļu val. Palm – plauksta). Tas ir pavisam vienkāršs: uz aizvērtām acīm uzliek un kādu laiku patur saberzētas, karstas plaukstas. Otrs vingrinājums ir aizvērtu acu sauļošana. Šos abus vingrinājumus ikdienā vajadzētu veikt visiem, kam ir kādas redzes problēmas.

Tomēr dabiska redzes atjaunošana nav sporta treniņš, kurā mācās ātri skriet vai cilāt svaru bumbas. Tā ir sevis iepazīšana, paļaušanās uz Visuma spēkiem.

Visiem, kam vajadzīga skaidra redze tuvumā, lai veiktu smalkus darbus, piemēram, lasītu, šūtu vai adītu, ļoti svarīgi ievērot pauzes – ik pēc pusstundas acis ir jāatpūtina, jāpaskatās tālumā, jāizkustas pašam.

– Pieņemts uzskatīt, ka novecojot redze pasliktinās – tur neko nevar darīt, un bez brillēm neiztikt. Vai tā tiešām ir? Kā parūpēties par labas redzes saglabāšanu?

– To mums cenšas iestāstīt jau no mazām dienām. Acu ārsts saka: “Uzliec šīs brillītes! Spiež? Nekas, pieradīsi un būs labi.” Tā cilvēks tiek pieradināts pie arvien stiprākām brillēm. Tas ir virziens, kurā iet klasiskā medicīna. Strādājot pašam ar sevi, regulāri veicot vingrinājumus, var apturēt acu novecošanu un saglabāt skaidru redzi. Dzīves laikā taču neesam neko darījuši, lai parūpētos par savām acīm – ļāvuši stingi blenzt tuvumā, pārāk reti mirkšķinām, neesam centušies attīstīt sānu redzi, pārāk sekli elpojam.

– Vai arī vecumā, kad redze jau ļoti vāja, dabiskās metodes ir iedarbīgas?

– Esmu pārliecināta, ka arī gados vecāki cilvēki var ne tikai apstādināt redzes pavājināšanos, bet arī redzi atjaunot līdz tādai pakāpe, ka var lasīt bez brillēm. Metodes autors – amerikāņu acu ārsts Viljamss Beitss – apraksta gadījumus, kad, veicot palmingu un citus vingrinājumus, redzi atgūst ne tikai vājredzīgi, bet gandrīz pilnīgi akli cilvēki.

Diemžēl daudziem veciem cilvēkiem vairs nav intereses par dzīvi, tad arī redze kļūst vājāka. Tieši tādēļ tik svarīga ir attieksmes maiņa – pret sevi un apkārtējo pasauli. Redzi var saglabāt skaidru līdz pat simts gadu vecumam, ja vien ir tāds mērķis.

– Jau otro gadu piedalīsieties zināšanu festivālā “Helsus” kā Veselības dārza dalībniece. Ko šis pasākums dod jums pašai?

– Festivāls ir brīnišķīgs veids, kā sapulcināt vienuviet alternatīvo zināšanu un prasmju pārstāvjus, kuri var pastāstīt un parādīt, kā viņi var palīdzēt citiem un ko ikviens savā labā spēj darīt pats. Atšķirībā no pagājušā gada festivāla, kas notika Lucavsalā, šogad izvēlēta ļoti piemērota vieta, kurā visi zināšanu dārzi un pasākumi izvietoti daudz kompaktāk, tādēļ ceru, ka man būs iespēja paskatīties un paklausīties, ko dara citi festivāla dalībnieki.

– Ko, jūsuprāt, ikviens seniors pats vēl varētu darīt savas veselības labā? Kā pati saglabājat možu garu un izturību?

Saistītie raksti

– Uzskatu, ka daudz kas atkarīgs no domām, noskaņojuma, emocionālā stāvokļa. Ja raudam un gaužamies par dzīvi, tad tā arī dzīvojam. Jāapzinās, ka jebkurš dzīves mirklis ir fantastisks, to vajag izbaudīt ar prieku un pateicību. Varam priecāties par to mazumiņu, kas mums ir, nevis bēdāties par to, kā nav.

Ļoti svarīgi ir arī katru dienu kustēties. Es nūjoju, braucu ar riteni, slēpoju un katru rītu vingroju. Možumu uzturēt man visvairāk palīdz tas, ka beidzot esmu iemācījusies pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, necenšoties viņus pārveidot, vērtēt vai kritizēt. Tas ļauj enerģiju izlietot citiem, svarīgākiem mērķiem, piemēram, darbam. Neuzskatu, ka, pensijas vecumu sasniedzot, būtu jāsēž rāmi, rokas klēpī salikušai. Pērn biju vispasaules redzes konferencē Madridē, šoruden braukšu papildināt savas zināšanas uz Vāciju.

Man ir lieli nākotnes plāni. Protams, spēkus dod arī ģimene – man ir divi dēli un trīs mazbērniņi.

LA.lv