Veselam
Ārstēšana

Cilvēki atsaucīgi brīvprātīgi emocionāli atbalstīt vēža slimniekus; sektanti un “brīnumlīdzekļu” sludinātāji atsijāti 16

Foto – Shutterstock

Projektam vēža slimnieku psiholoģiskajam atbalstam, ko īsteno biedrība “Svētās ģimenes māja” sadarbībā ar Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu, pieteikušies ap 60 cilvēku, kuri jūt aicinājumu palīdzēt līdzcilvēkiem. Jau septembrī brīvprātīgie dosies uz slimnīcas nodaļām, lai reizi nedēļā sniegtu psiholoģisko atbalstu onkoloģiskajiem pacientiem.

 

Vispirms apmācība, tad līgums

Lai gan brīvprātīgo kustībā īpaši aicināja iesaistīties tos, kas paši savulaik uzveikuši vēzi, kā arī tos, kuri studē vai strādā tādās jomās kā psiholoģija, medicīna, pedagoģija, vēlme atbalstīt vēža pacientus bija visdažādāko profesiju pārstāvjiem. Kā liecina aizpildītās anketas, brīvprātīgo vidū ir gan pensionāri, gan auklītes, gan ministriju ierēdņi, tādēļ, lai viņus sagatavotu komunikācijai ar onkoloģiskajiem pacientiem, tika rīkotas apmācības, ko vadīja Rīgas Austrumu slimnīcas ārsti.

“Pēc apmācībām ar katru no brīvprātīgajiem notiks individuālas pārrunas, kurās piedalīsies arī Latvijas Onkoloģijas centra pārstāvji, psihologs, kapelāns. Līdz šim daļu pretendentu, piemēram, tos, kuri piedāvāja “brīnumlīdzekļus” pret vēzi vai uzstājīgi pauda kādas draudzes uzskatus, atsijājām jau pēc sarunas pa tālruni. Nācās atteikt arī cilvēkiem, kuri nesen bija piedzīvojuši tuvinieka zaudējumu un nebija beiguši par to sērot,” atklāj projekta vadītāja Saiva Luste. Viņa domā, ka pēc apmācības un individuālām pārrunām paliks tikai tie, kuri psiholoģiski ir gatavi atbalstīt smagi slimos. Plānots, ka reizi mēnesī brīvprātīgajiem būs arī tādas kā supervīzijas, kurās varēs pārrunāt notikušo, nesaprotamo, mulsinošo vai sāpinošo.

Šomēnes brīvprātīgie ārstu uzraudzībā izstaigāja ķirurģijas, staru, ķīmijterapjias un paliatīvās aprūpes nodaļas, kuras pēc tam regulāri apmeklēs, kā arī noklausījās lekciju kursu, lai būtu gatavi atbildēt uz pacientu jautājumiem, bet vajadzības brīdī – arī paklusēt. Piemēram, Latvijas onkoloģijas centra kapelāns Juris Meiers stāstīja par brīvprātīgo darbu, māku klausīties, būt blakus un runāt ar pacientiem, galvenā māsa Inta Laže – par onkoloģisko slimnieku aprūpi, krīzēm un jautājumiem, ko pacienti visbiežāk uzdod slimnīcas personālam, bet ķīmijterapijas nodaļas vadītāja Signe Plāte informēja par onkoloģiskajām slimībām un to ārstēšanu.

Visgrūtāk klājas tiem pacientiem, kuri nesaņem tuvinieku atbalstu, – gan vientuļniekiem, gan attālu Latvijas reģionu iedzīvotājiem, kurus ģimenes locekļi apciemo vien retumis. Brīvprātīgie katru nedēļu dosies pie šiem pacientiem, taču tikai tad, ja viņi paši to vēlēsies. Katrā nodaļā būs speciāls žurnāls, kurā medicīnas darbinieki atzīmēs, kuriem pacientiem nepieciešams psiholoģiskais atbalsts un kas jāņem vērā, ar viņiem komunicējot. Brīvprātīgo galvenais uzdevums būs uzklausīt pacientus un pakavēt laiku, novirzot domas uz ko patīkamu. Tie, kuri vēlēsies, varēs izvest pacientus pastaigā vai lasīt priekšā grāmatas, taču tiešā pacientu aprūpē iesaistīties nebūs ļauts.

Biedrība “Svētās ģimenes māja” ar katru brīvprātīgo slēgs sadarbības līgumu, bet projekta atbalstītājs Rīgas domes Labklājības departaments parūpēsies, lai braukšana sabiedriskajā transportā brīvprātīgajiem būtu bez maksas.

 

Onkologi priecājas par palīgiem

“Liels prieks par šo iniciatīvu un lielo atsaucību, jo šāda kustība smagi slimu pacientu atbalstam Latvijā bija nepieciešama jau sen. Gandrīz visās Eiropas Savienības valstīs tā ir ļoti attīstīta. Vēlētos, lai šis projekts neizvērstos par īslaicīgu kampaņu, bet ilgstošu un spēcīgu brīvprātīgo kustību. Tas būtu milzīgs ieguldījums Latvijas valsts attīstībā,” saka viena no projekta iniciatorēm ārste Signe Plāte.

Viņa stāsta, ka daudzviet pasaulē slimnīcās, kurās ārstējas smagi slimi pacienti, ir māsas, kuru vienīgais uzdevums ir runāt ar šiem cilvēkiem. Lai gan Latvijā kādu onkoloģisku slimību katru gadu atklāj aptuveni 11 000 pacientu, no kuriem 80% ārstējas Latvijas Onkoloģijas centrā, uz visiem slimniekiem ir tikai viens psihoterapeits, kapelāns un sociālais darbinieks.

Stacionāra paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs stāsta, ka pirms gadiem 20 šeit jau reiz veiksmīgi darbojusies brīvprātīgo kustība vēža pacientu atbalstam. Brīvprātīgie tolaik devušies tikai uz paliatīvās aprūpes nodaļu pie nedziedināmi slimiem. Tas bijis Sorosa fonda atbalstīts projekts, kas sākās 1998. gadā un paredzēja brīvprātīgajiem apmaksāt arī ceļa izdevumus līdz Latvijas Onkoloģijas centram. No vairākiem desmitiem brīvprātīgo atsijāti desmit piemērotākie pretendenti, kuri bija psiholoģiski pietiekami noturīgi, lai spētu būt balsts tiem, kuriem atgūt veselību vairs nav cerību. Brīvprātīgie pacientus apciemojuši ilgāk par gadu. Pēc tam projekta finansēšana beigusies, daži brīvprātīgie vēl kādu laiku turpinājuši apmeklēt slimniekus, bet ceļa izdevumi izrādījušies pārāk liels šķērslis, lai to turpinātu. Taču viena brīvprātīgā visus šos gadus joprojām turpina nākt uz paliatīvās aprūpes nodaļu un sniegt nenovērtējamu atbalstu pacientiem.

 

Psiholoģiskā atbalsta trūkst

Onkoloģisko pacientu biedrība “Dzīvības koks” 2015. gadā veica pētījumu par vēža pacientu psiho-emocionālajām vajadzībām ārstēšanās periodā un pēc tam. Kā liecina aptauja, pirmoreiz uzzinot par savu diagnozi, 73% cilvēku izjuta bailes, 69% – izmisumu, bet 33% – izbrīnu.

Apmēram piektā daļa pacientu ģimenei par savu slimību pastāstīja tikai pēc kāda laika, bet draugiem un darba kolēģiem to atklāt vilcinājās (attiecīgi 57 un 43%). Galvenie iemesli – nevēlēšanās satraukt, bailes no aizspriedumiem, zaudēt darbu vai kļūt par apgrūtinājumu, cerība tikt galā paša spēkiem.

Uzskaitot galvenās psiholoģiskās grūtības ārstēšanās laikā un pēc tās, pacienti minēja stresu, trauksmi, bailes, miega traucējumus, depresiju, psiholoģiskā atbalsta un palīdzības trūkumu, problēmas ar sava ķermeņa uztveri (“Jūtos fiziski nepilnīgs.”).

Sociālo grūtību lokā onkoloģiskie pacienti iekļāva informācijas trūkumu, attiecību veidošanas problēmas ar partneri, komunikācijas grūtības un noslēgšanos no apkārtējiem.

Ārstēšanās laikā pacientus māca bažas, ka slimība atgriezīsies un atkal būs jānonāk slimnīcā, ka būs sāpes, ka nevarēs strādāt un nodarboties ar saviem hobijiem, kā arī bailes no apkārtējo attieksmes.

 

Būt par brīvprātīgo vēlējos jau sen

Gunta Tabore, brīvprātīgā: “Darīt kaut ko brīvprātīgi, labestīgi esmu vēlējusies jau sen. Manā ceļā ik pa brīdim ienācis kāds cilvēks, kam varēju palīdzēt. Šis projekts par onkoloģisko pacientu emocionālo atbalstīšanu iekrita kā grauds auglīgā augsnē – gribu tajā piedalīties, būt noderīga! Mani priecē tas, ka notiek apmācības, ka ir dots laiks izpratnei un sajušanai, ko un kā mums vajadzēs darīt. Mums stāsta slimnīcas kapelāni, onkologi, citi mediķi par psiholoģiskajām izmaiņām onkoloģisko pacientu apziņā un dzīves uztverē, par nedalīto uzmanību, kas jāsniedz sasirgušajam, par tā dēvēto aktīvo klausīšanos, kurā iesaistās ne tikai ausis un acis, bet arī sirds. Kļuvis skaidrs arī tas, ka mēs, brīvprātīgie, nejauksimies mediķu darbā, nekritizēsim, neapspriedīsim ar slimnieku terapiju un personālu. Pēdējā nodarbībā tikāmies ar Olitu, kura jau 19 gadus brīvprātīgi apmeklē paliatīvās aprūpes nodaļu, sniedz sirds siltumu, nesavtīgi palīdz. Olitas sacītais mani dziļi saviļņoja, arī ļāva daudz konkrētāk saprast savu misiju slimnīcā.”

LA.lv