Veselam
Psiholoģija

Arī vecāki raud: kāpēc bērniem ir noderīgi redzēt mūsu asaras0

Foto: Pixabay

Daudzi vecāki cenšas neraudāt bērnu klātbūtnē, jo nevēlas parādīt, cik sarūgtināti viņi ir. Vēlme aizsargāt bērnu no nepatīkamajiem dzīves aspektiem ir diezgan saprotama.

Bet patiesībā bērniem var būt pat noderīgi redzēt, ka mēs piedzīvojam dažādas emocijas.

Pirms kāda laiciņa internetā tika aktīvi apspriests Austrālijas blogeres Konstances Hollas (Constance Hall) rakstītais. Lūk, ko viņa savā blogā vēstīja: „Nedēļas nogalē mēs ar bērniem noskatījāmies vienu ļoti skumju dokumentālo filmu.

Meita un es nevarējām atturēties no asarām, bet dēls, to pamanot, apkampa mūs un draudzīgi papliķēja pa muguru, tā cenšoties palīdzēt. Es sapratu, ka mani bērni pilnīgi normāli reaģē uz cilvēka dabisko emociju izpausmēm. Viņus netraumē raudošās mātes izskats, viņi ir gatavi atbalstīt, saprotot, ka tas viss ir dzīves daļa.

Bērns apzinās, ka ir drošībā, neskatoties uz to, ka vecāki dažkārt var izrādīt savu vājumu, un tas viņam ir ļoti svarīgi.

Ja mēs nespējam atbalstīt viens otru grūtā brīdī, kāds tad vispār no mums labums?” Portāls psychologies.ru apkopojis vairāku ekspertu sacīto, kāpēc bērniem ir noderīgi redzēt, kā viņu vecāki raud, un padomus, kā labāk rīkoties šādās situācijās.

Parādiet bērniem, ka emocijas nav tabu

„Ja bērns redz, kā vecāki vai citi tuvi pieaugušie noteiktās situācijās raud, tas viņam demonstrē, ka izpaust savas jūtas ir normāli un dabiski,” saka psiholoģe Tamija Vilborna (Tammy Lewis Wilborn).

Foto: Shutterstock

Savu jūtu pieņemšana – nozīmīga bērna audzināšanas un emocionālās attīstības sastāvdaļa. Lai izaudzinātu bērnu ar augstu emocionālo inteliģenci, svarīgi viņam iemācīt, ka izrādīt savas jūtas ir normāli. Ja vecāku asaras izraisījusi situācija, kas ietekmē arī bērnu (piemēram, vectēva vai vecmāmiņas nāve), tad, dodot iespēju redzēt savas skumjas, vecāki palīdz bērnam saprast, ka viņš savās skumjās nav vientuļš.

Bērniem vēl ir neliela dzīves pieredze, tāpēc bieži vien dažas domas vai jūtas dara bažīgu: “Vai tas ir normāli? Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā? Kāpēc man ir tik skumji? Kāpēc es tā jūtos?” Kopā ar vecākiem pārdzīvojot bēdas, bērni saprot, ka viņu skumjas ir pilnīgi normālas, mācās tikt galā ar sarežģītiem pārdzīvojumiem, pamazām iegūst psiholoģisku stabilitāti.

Turklāt kad bērni redz vecākus raudam, tas palīdz saprast, ka mamma un tētis ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie, arī pieaugušie var skumt, un tas ir normāli.

Paskaidrojiet viņiem, ka ar jums viss būs kārtībā

„Redzot, ka vecāki ir ļoti apbēdināti, bērni var nobīties un nesaprast, kas notiek. Tāpēc ir svarīgi viņiem izskaidrot (ņemot vērā viņu vecumu), ka esi piedzīvojis emocionālu brīdi, bet ar tevi viss ir kārtībā un viss būs labi arī nākotnē,” saka bērnu psiholoģe Džiliana Robertsa (Gillian Roberts).

Vecāku uzdevums – izskaidrot bērniem situāciju, lai viņi saprastu, ka viņiem nav no kā baidīties un ka nepatīkamus pārdzīvojumus var brīvi apspriest.

“Pastāstot bērniem par mūsu pašu pārdzīvojumiem un to, kā iemācījāmies tos kontrolēt, mēs vienlaikus mācām viņiem svarīgu dzīves prasmi un parādām, ka arī viņi var runāt par savu pieredzi. Šādas sarunas stiprina saikni starp vecāku un bērnu,” skaidro Džiliana Robertsa.

Pēc tam, kad vecāki paskaidrojuši asaru iemeslu un pārliecinājuši, ka viss būs labi, jāpajautā, kā jūtas bērns.

„Pajautājiet bērnam: “Kad redzi, ka mamma (vai tētis) raud, kā tu jūties?„ Tas dos bērnam papildu iespēju pastāstīt par saviem pārdzīvojumiem,” iesaka Tamija Vilborna.

Ņemiet vērā bērna vecumu

Paskaidrojot bērnam jūsu asaru iemeslu, ņemiet vērā viņa vecumu un emocionālās attīstības pakāpi, neapgrūtiniet viņu ar lieku informāciju, kas var nobiedēt un atņemt stabilitātes un drošības sajūtu.

Foto: pexels.com

„Reizēm situācija, kas pieaugušajiem izraisa asaras, ir tāda, ka nav iespējams to izskaidrot bērnam vienkārši vecuma dēļ – vai nu tas ir pārāk sarežģīti vai pārāk grūti. Tomēr ir svarīgi vismaz vispārējos vilcienos izskaidrot kontekstu, ļaujot mazulim saprast, ka viņš ne pie kā nav vainīgs,” saka Tamija Vilborna.

„Bieži vien vecāki dažas tēmas ar bērniem nevēlas apspriest vislabāko nodomu vadīti – viņi nevēlas parādīt drūmos un biedējošos dzīves aspektus. Problēma slēpjas tajā, ka bērni šos informācijas “tukšumus” aizpilda ar iztēles augļiem. Bērniem trūkst informācijas, lai saprastu, ko redz, viņi baidās un izjūt tādu pašu stresu, no kāda vecāki mēģināja viņus pasargāt,” skaidro Vilborna.

Jā, nav vajadzības teikt bērnam: „Drīzumā par parādiem mums atņems māju”, bet var, piemēram, teikt: „Es zinu, tu bieži redzi, kā tētis raud. Tagad vienkārši ir grūts periods, bet pēc laiciņa viss noteikti būs labi.”

Jūtu apspriešana ir noderīga ne tikai meitenēm, bet arī zēniem

„Nevienam nav jāprasa atļauja, lai izjustu emocijas un pārdzīvotu,” saka Džiliana Robertsa. Pēc viņas domām, daudzās ģimenēs un kultūrās pieņemts uzskatīt, ka izpaust emocijas ir apkaunojoši. Šie negatīvie uzstādījumi īpaši ietekmē zēnus un jauniešus.

„Mēs nodarām lielu kaitējumu zēniem, iedvešot viņiem, ka vienīgās jūtas, kuras viņiem ir atļauts pārdzīvot un izpaust, ir dusmas.

Zēnu vecākiem ir svarīgi visu laiku pievērst uzmanību bērnu emocionālajiem pārdzīvojumiem un izskaidrot, ka viņiem ir visas tiesības piedzīvot jebkādas jūtas,” turpina Robertsa.

Mēģiniet neraudāt bērnu klātbūtnē pārāk bieži

Jā, dažreiz bērniem ir noderīgi redzēt vecākus raudam, bet nav vēlams, ka tas notiek pārāk bieži. Ja bērni nepārtraukti pamanīs pieaugušo asaras, viņi var domāt, ka atgadījies kaut kas ļoti nopietns.

Redzot vecāku asaras, bērns var justies vainīgs, jo viņš vēlas palīdzēt, bet nezina, kā to izdarīt. Viņš var justies bezpalīdzīgs, domājot: „Ko man darīt? Kā to apturēt?„ Turklāt viņš baidās: „ Ko tas viss nozīmē? Kas notiks ar mammu (vai tēti)? Kas notiks ar mani?”

Nedemonstrē pārāk vētrainas emocijas

Vai atļauties raudāt bērna klātbūtnē? Džiliana Roberta uzskata, ka svarīgāk nav tas, cik bieži tas notiek, bet cik intensīvas ir emocijas, kuras vēro bērns. “Ja katru dienu tev acīs sariešas asaras, redzot filmu ar skumju sižetu, nav par ko uztraukties. To redzot, bērns saprot, ka patiesi parādi savas emocijas, vienlaikus sevi kontrolējot.

Saistītie raksti

Bet, ja tevi piemeklējusi nevaldāma raudāšanas lēkme vai citas stipra emocionālā stresa pazīmes, labāk atvainoties un iziet no istabas. Redzot vecāku, kurš zaudējis kontroli pār sevi, bērns var ļoti nobīties.”

Protams, ne vienmēr ir iespējams aizsargāt bērnus no nepatīkamā skata. Dažreiz viņi negribot kļūst par vētrainu, nekontrolētu vecāku emociju izpausmju (piemēram, ja pēkšņi notikusi kāda nelaime) lieciniekiem. Tomēr Džiliana Robertsa iesaka darīt visu iespējamo, lai no tā izvairītos.

LA.lv