Veselam
Psiholoģija

Atliktās dzīves sindroms: Pazīmes un kā tikt vaļā no burvju loka 16


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto – Shutterstock

Vai tu proti dzīvot tagadnē vai pastāvīgi kaut ko atliec uz vēlāku laiku? Vai esi kādreiz iedomājies, ka, dzīvojot nākotnē, dzīve “paiet garām”?

Brīnišķīgā nākotne mūs vienmēr piesaista un fascinē ar savām laimes perspektīvām. Tās dēļ mēs strādājam galvu nepacēluši, atsakoties no maziem dzīves priekiem, pārvaram grūtības, piedzīvojam neērtības un vienmēr ceram uz labāko. Jo tas viss nav nopietni, tas ir tikai pagaidām, kamēr pienāks kaut kas liels un gaišs, tiklīdz beigsies grūtības, sāksies īstā dzīve!

Ļoti bieži cilvēki ir tā norūpējušies par savu nākotni, ka tagadne viņiem kļūst tikai par ģenerālmēģinājumu gaidāmajiem svarīgajiem notikumiem, skaidro psiholoģe, rakstniece Jekaterina Gorškova. Īstā dzīve sāksies tad, kad:

• es kļūšu bagāts;
• izveidošu karjeru;
• apprecēšos;
• iepazīšos ar savu otro pusīti;
• došos atvaļinājumā;
• kad bērni izaugs;
• kad kļūšu slaida;
• nomainīšu darbu;
• pārcelšos uz citu dzīvokli;
• šķiršos;
• beigsies krīze utt.

Cenšanās sasniegt mērķus ir apsveicama, bet, kad tagadne pārvēršas nākotnes gaidīšanā, dzīve iet garām. Psiholoģijā šāda uzvedība ir pazīstama kā “atliktās dzīves sindroms”.

Cilvēks atliek vissvarīgāko uz nākotni un piepilda savu esamību vai nu ar pilnīgu koncentrēšanos uz vienu mērķi, vienlaikus noraidot citas dzīves aspektus, vai ar otršķirīgiem notikumiem, citu mērķu īstenošanu, cerot, ka brīnums notiks pats no sevis.

Kas atrodas uzgaidāmajā telpā

Cilvēki, kuri atliek dzīvi uz vēlāku laiku, iedalās trīs kategorijās.

Pirmajā grupā ietilpst tie, kuri skaidri zina, ko tieši nākotnē vēlas sasniegt un fanātiski iet uz savu mērķi, nepamanot to, kas notiek apkārt. Piemēram, darbaholiķis, pilnībā orientēts uz karjeru, neļauj sev ne atpūsties, ne atvēlēt laiku draugiem vai privātajai dzīvei. Viņš domā, ka, tikai sasniedzot mērķi, viņš varēs atslābināties un tad tas viss viņa dzīvē parādīsies. Diemžēl kamēr viņš rūpējas par materiālo labklājību, radiniekus un draugus jau tā ir aizvainojusi viņa vienaldzība, ka tie pakāpeniski atsvešinājušies. Savā dzīvē šis cilvēks redz tikai darbu, bet dzīve ir tik īsa, ka tad, kad viņš sasniedz savu mērķi, viss, ko viņš gribēja, var nebūt vairs pieejams.

Otrs cilvēku veids ir pilnīgi vērsti uz citu cilvēku mērķiem, bet savu sasniegšanu visu laiku atliek. Piemēram, sieviete var domāt, ka sāks rūpēties par savu izskatu, kad bērni paaugsies, vai lolot cerības, ka obligāti veidos karjeru, kad bērni pabeigs koledžu. Vai nelaimīgi precējusies sieviete nevar pamest vīru, jo baidās, ka viņš bez viņas neizdzīvos, un gaida, kad viņš atradīs labi apmaksātu darbu. Aiz tā stāv bailes no neveiksmes, un nevēlēšanās uzņemties atbildību par savu dzīvi. Daudz vieglāk ir dzīvot ar citu mērķiem un sapņiem.

Trešais cilvēku veids visu laiku gaida brīnumu. Viņi strādā darbu, kuru uzskata par atspēriena punktu kam labākam. Lūk, tad, kad būs “tas” darbs, tad gan viņi sāks dzīvot pa īstam! Ja viņu personīgā dzīvē neatbilst iecerētajiem ideāliem, viņi skumst un cieš, gaidot ideālo vīrieti (sievieti), kurš izkrāsos viņu garlaicīgo dzīvi.

Visi šie cilvēki nedzīvo, bet gaida mirkli, kad varēs sākt dzīvot pa īstam.

Simptomi, pēc kuru klātbūtnes var noteikt atliktās dzīves sindromu:
• Orientācija uz nākotni kā savas dzīves galveno daļu, dzīves sadalījumu “gaidīšanas periodā” un “balvas saņemšanas periodā”.
• Tagadnes notikumus uztver kā otršķirīgus, kā “sagatavošanos”.
• Izvairīšanās no filozofiskām domām (par dzīves jēgu, pašrealizāciju u.c.), vai arī gluži pretēji, pārāk dziļa iegremdēšanās pārdomās, maz reālu darbību.
• Nemiers, diskomforts, apmulsums situācijās, kad jādemonstrē savas vēlmes un talanti.
• Nopietnas grūtības, nosakot mērķus, kas saistīti ar pašu sasniegumiem.
• Sevis mierināšana “Jāpaciešas labākas nākotnes vārdā”, “Grūtības tiks kompensētas nākotnē.”
• Tieksme taupīt, uzkrāt.
• Pārmērīga interese par citu dzīvi.
• Tu dzīvo ar “ne to cilvēku”, strādā “ne to darbu”, visu laiku gatavojies to izbeigt, bet vienmēr kaut kas traucē.
• Grūtības izrādīt un/vai izjust emocijas. Vēlme apspiest nozīmīgus pārdzīvojumus.
• Vēlme uzņemties atbildību par notikumiem, ko radīja citi cilvēki.
• Vēlme kontrolēt emocionāli nozīmīgu cilvēku dzīvi.
• Emocionālā dzīves piesātinātīb ar vainas apziņu un kaunu.

Iemesls ir psiholoģiskas priekšrocības, kas rodas sindroma skartajiem cilvēkiem.

Tās ir:
• Izvairīšanās risināt reālas problēmas un konfliktus, aizstājot tos ar “pārvarēt grūtības ceļā uz nākotni.”
• Iespēja izvairīties no atbildības par savu dzīvi, bēdām un grūtībām, kas saistītas ar savu mērķu sasniegšanu – dzīve “bezatbildībā”.
• Iespēja izvairīties no pilnīgas spēku un spēju mobilizācijas, kas vajadzīgi, lai sasniegtu šos mērķus.
• Iespēja izvairīties no emocionālas tuvības – dzīve ir bez pārdzīvojumiem.
• Iespēja neredzēt realitāti – dzīvot ilūzijā.

Kā atgriezties tagadnē?

Kā atgriezties tagadnē un izdzīvot dzīvi tās pilnībā tagad, nevis sapņos?

1. Sapņot par lieliem mērķiem un censties tos sasniegt ir noderīgi. Bet domā par nākotni kā punktu, attiecībā pret kuru tu plāno savu tagadni.
2. Tagadnes plānošana padarīs to notikumiem bagātu. Tikai ietver visas savas dzīves jomas, neieciklējies uz vienu.
3. Atceries, ka dzīve nav ģenerālmēģinājums. Katru reizi, kad vēlies atlikt kaut ko uz vēlāku laiku, uzdod sev divus jautājumus: Kurš tad, ja ne es? Kad, ja ne tagad? Tikai vārdu “tagad” un “darīt” kombinācija palīdzēs sajust dzīves pilnību.
4. Uzlabo savu tagadni, dari to, par ko sapņo tieši tagad, nevis ceri uz laimīgu nākotni. Nākotnē mēs saņemsim to, ko iesēsim tagadnē. Ja neesi apmierināts ar savu darbu, nomaini to, vai veic efektīvus pasākumus – uzņemies iniciatīvu, esi radošs, kļūsti par labāko.
5. Visu, ko vari izdarīt šodien, dari! Dzīvo šo dienu tā, it kā tev jau būtu viss, kas nepieciešams laimīgai dzīvei. Izmanto visas radušās iespējas, neatliec uz vēlāku laiku.
6. Atceries, ka šodiena ir vissvarīgākā un vienīgais reālais mirklis, kas tev pieejams, un visas izmaiņas uz labo pusi var notikt tikai tajā.
7. Veicot jebkuru rīcību padomā, kam tā ir paredzēta. Fakts ir tāds, ka katra darbība – ir izvēle starp sevi un citiem. Pavaicā sev, kuru intereses to diktē. Biežāk ievēro savas intereses. Atgādini sev, ka pat visdārgāko un neaizvietojamo cilvēku dzīve nav vienlīdzīga tavai.
8. Nekad neglāb citu cilvēku. Neļauj viņam būt upurim. Neuzņemies atbildību par viņa rīcību un mērķiem.
9. Atšķir sadarbību un manipulācijas. Pirmajā gadījumā jūs kopā sasniegsiet katrs savu mērķi. Otrajā – viena no pusēm darbojas otras labā.
10. Atbrīvo savas jūtas. Neizkropļo attiecības, izolējot tās no realitātes. Izsaki savas emocijas uzreiz, neatliec.
11. Esi godīgs pret sevi: Atzīsti, kas tev nepatīk savā dzīvē un maini to.
12. Iemācies koncentrēties uz to, ko dari (raugoties no “šeit un tagad”), un nevis uz to, ko darīji vai darīsi. Dari to tik labi, cik vien iespējams.
13. Priecājies un baudi dzīvi šodien, izrādi cilvēkiem mīlestību, rūpes un uzmanību šodien, nevis tad, kad pienāks īstais brīdis.
14. Uzraksti sarakstu ar visu, ko tu gribēji vai ko vēlies darīt. Ko no tā vari izdarīt tieši tagad? Daudzu vēlmju īstenošanai nevajag neko citu kā paša iniciatīvu. Izplāno un īsteno.

Kāpēc uzņemties iniciatīvu un meklēt, ja tas ir “ne tas” darbs? Tā nu iznāk, ka dzīvē nekas nemainās, bet gaidīšana turpinās. Diemžēl gaidīšana netuvina laimīgu nākotni, bet tikai samazina priekšā esošās dzīves ilgumu. Patiesībā nākotnes nav, jo mēs varam būt tikai tagadnē. Nākotne mums ir nepieciešams tikai, lai plānotu tagadni. Nākotni ietekmēs tikai tas, ko mēs darām tagadnē

Autore psiholoģe, rakstniece Jekaterina Gorškova

Avots: psyprof.ru

LA.lv