Veselam
Bērni

Atrodi augu intuitīvi. 21. jūnijs – diena, kad lasīt zālītes bērna pirmajai vanniņai un pirtīžām 16

Lindas Rozenbahas foto

Atrast augus intuitīvi

Kā intuitīvi atrast sev piemērotākās Jāņu zāles? Un kā to īpaši var pielietot māmiņai un bērnam?

Latviešu ticējumos un Dainās ir daudz gan tiešas, gan apslēptas viedas norādes, kā dzīvot saskaņā ar Dabu – būt veseliem un gūt Dieva svētību. Vecmāte Dina Ceple ne tikai mācās izprast folkloras gudrības, bet atskārsto izmanto arī grūtnieču izglītošanā ģimenes veselības centrā „Stārķa ligzda”, dzemdību pieņemšanā, kā arī mazo bērniņu un jaunās māmiņas kopšanā.

Dina svin jeb godā atbilstoši tradīcijām astronomiskos Jāņus – tie ir nevis 24. jūnijā (lai gan arī šos Jāņus Dina svin), bet, atkarībā no saulītes griešanās laika – 21. vai 22. jūnijā. Vakarā pirms Saulgriežiem jeb saulītes griešanās laika vecmāte vāc ārstniecības augus, jo tad zeme atdod tiem visu savu spēku, savukārt Dievs jeb Daba sniedz cilvēkiem augus. Otrā dienā ir pati svinēšana un tad zālītē vairs nav tik daudz enerģijas:

„Visa laba Jāņu zāle,

Ko plūc Jāņu vakarā,

Ko plūc rīta saulītē,

Tā vairs lieti nederēja”.

Īstajā vakarā jāsaplūc visi ārstniecības augi nākamajam gadam. Kā gan to iespējams paveikt kaislīgam augu vācējām? Agrāk Dina šo padomu uztvēra burtiski, tādēļ pirmsjāņu diena viņai pārvērtās par drudžainu pastaigu pa pļavu, vācot augus kaudzēm. Vēlāk viņa saprata, ka šajā īpašajā vakarā jāvalda pilnīgi citai sajūtai. „Tagad tas man ir rituāls: es eju pa pļavu, skatos, kādas zālītes nāk man pretī – kuras man pasmaida. Interesanti, ka es pat sajūtu, kurš augs vēlas pie manis nākt.Un tad es pieliecos, dodot godu zālītei un paceļu to,” Dina saka tādā kā ēteriskā balsī. Pēc šādas kādu divu stundu pastaigas viņai ir viens īpašais augu saišķītis un vēl zālītes vainagam, ko izmantot ārstniecībā. Ar tiem ir pietiekami nākamajam gadam, jo, līdzīgi kā homeopātijā, lielāks atšķaidījums sniedz spēcīgāku efektu, pietiek ar vienu veltes zariņu, lai tēja jau ārstētu.

“Tagad tas man ir rituāls: es eju pa pļavu, skatos, kādas zālītes nāk man pretī – kuras man pasmaida. Interesanti, ka es pat sajūtu, kurš augs vēlas pie manis nākt.”

Dinai atziņas par folklorā teiktā dziļākiem skaidrojumiem atnākušas pašas, cenšoties saprast, izjust tautasdziesmās aprakstīto, apjaust, vai tas tiešām eksistē. „Eksistē!” viņa ir pārliecinājusies: „Piemēram, pat tas, ka Jāņu rītā saulīte rotājās, ir patiesība! Gadus piecus atpakaļ, kad saulītei priekšā nebija mākoņu un manam skatam — mežu, ievēroju, ka, saulītei lecot, tā mazliet kustas – viņa līgo! „Līgo saule, līgo zeme” – tas noris Jāņos. Nodomāju, ka man rādās, taču vēl četri cilvēki līdzās paskatījās uz sauli, mēs saskatījāmies un bez vārdiem sapratām, ka beidzot redzam, kā saulīte rotājās,” — Dina atceras ar prieku. Savukārt mēģinot izprast, kas īsti ir papardes zieds, viņā radusies pārliecība, ka tas ir kas vairāk par mīlēšanos Jāņu naktī. „Es vēl neņemos spriest, kas īsti tas ir, taču skaidri sajūtu, ka, meklējot papardes ziedu, es uzlādējos visam gadam, dažkārt nāk arī kādi redzējumi, vīzijas vai sajūta, ka esmu sakārtota. Godājot latviešu godus — Jāņus, Ziemassvētkus, Lieldienas, Mārtiņus, Meteņus u. c. svētkus — , cilvēks izlīdzina savu bioritmu ar zemes bioritmu: šajā laikā tie sastopas, bet citkārt pastāv atsevišķi. Pieskaņojoties zemes ritmam, tā dod savu prieku dzīvei, veselību, sargā un man ir sajūta, ka izjūtu laiku, telpu, dabu – matēriju sev apkārt,” Dina apraksta savas sajūtas.

Dziedē pat siena gruži

Tā kā Dina ir vecmāte, viņa īpaši interesējusies, kuri augi palīdz maziem bērniem un māmiņai. Ir sievu zāles un vīru zāles, puišu un meitu zāles, tās palīdz būt stipriem, pildīt savas vairošanās funkcijas un būt sievišķīgiem vai vīrišķīgiem. Pie meitu zālēm pieder praktiski visi augi ar ziediņiem, bet jo īpaši pīpenes, vībotnes, raspodiņi.

Raspodiņi ir sievu zāle. Šo augu tēja regulē menstruālo ciklu, savukārt grūtniecības beigās palīdz dzemdītei satrenēties dzemdībām, bet pēc radībām sniedz spēku tai sarauties un iztīrīties līdz galam, lai beigtos pēcdzemdību asiņošana. Praksē Dina pārliecinājusies, ka raspodiņu tēja arī mazina pēcdzemdību atsāpes — pēcsāpes, kas rodas, dzemdei saraujoties, tās īpaši jūtamas laikā, kad bērniņu baro ar krūti.

Vībotnes stabilizē nervu sistēmu un padara stiprākas dzemdes kontrakcijas. Tās jālieto ļoti mazā koncentrācijā – pa lapiņai. Ja priekšlaicīgi nogājuši augļu ūdeņi, mazlietiņ vībotņu palīdz sākties kontrakcijām – parasti ilgi nav jāgaida, stundas astoņas desmit. Pēc kontrakciju sākšanās, šī zālīte vairāk nav jālieto.

Jasmīnu ziedu tēja dzemdībās liek kontrakcijām kļūt ilgākām, garākām. Rudzupuķes ir pret urīna nesaturēšanu (tā ir raksturīga problēma grūtniecēm un māmiņām pēc dzemdībām) – tās padara stiprākus sfinkterus — slēdzējmuskuļus, kurus ar prātu nevar kontrolēt.

Līdzīga iedarbība ir arī pīpenēm jeb margrietiņām. Šo augu tēju ir labi padzert pa dienu trīs četrus gadus veciem bērniem, kuriem joprojām naktīs ir urīna nesaturēšana.

Trejdaivu sunītis — tas ir ķerainais augs, kurš, pārejot pār pļavu, ieķeras biksēs. Tas palīdz pret dažādiem ārējiem izsitumiem un izsutumiem gan māmiņai, gan bērniņam.

“Auga esence ir ziediņā, tātad siena gružos šis koncentrētais spēks savācas vienkopus.”

Ļoti ārstnieciski ir tā saucamie „siena gruži” — tie ir mazie zāles un ziedu galiņi, kas sakrājas zem siena. „Sākumā domāju: kā gan tāds vispār var ārstēt? Bet iedziļinoties, sapratu, ka auga esence ir ziediņā, tātad siena gružos šis koncentrētais spēks savācas vienkopus. Ne velti senie latvieši žāvēja zāles ar vārpiņu vai ziedu uz leju, lai galā sakrātos visa sula un spēks. Siena gružus izmanto gan dzemdībās, gan pēc radībām, gan ginekoloģisko vainu ārstēšanai sēdvannās. Piemēram, pāris saujas siena gružu aplej ar verdošu ūdeni, atstāj, lai nostāvas un tad tajā pasēž — tā ļoti labi dzīst pēcdzemdību šuves, tas darbojas arī kā maksts skalošana, ārstē piena sēni jeb bakteriālo vaginozi. Tā kā zālītei virsū lej verdošu ūdeni, sēdvanna ir higiēniska. Protams, šķūnim, no kura siena gruži ņemti, jābūt tīram, taču tos var iegūt arī, pakratot izšuvušus zāles stiebriņus. Dina arī dzemdību pieņemšanā izmanto sentēvu metodi ar siena gružiem, lai mīkstinātu starpeni: siena gružus aplej ar verdošu ūdeni, ietin drāniņā un liek pie dupša brīdī, kad mazuļa galviņa vēl nav parādījusies. Siltums uzlabo asins cirkulāciju ārējos dzimumorgānos un starpenē, tādēļ mazuļa galviņa spraucas caur mīkstākiem audiem un māmiņai ir mazāk plīsumu.

Pirtīžas — īpašai rituāls

Jāņu vainags ir īpašs. Jaunas meitas ar to zīlēja, bet precētās izmantoja savai un bērnu veselībai. Šo seno latviešu sevišķo zāļu velšu vītni viņi lietoja bērniņa un jaunās māmiņas pirmajai vanniņai, lai tajā būtu daudz spēka veselībai. To var darīt arī tagad!

Vainagu glabāja no Jāņiem līdz Ziemassvētkiem, tad to sadedzināja.Ja bērniņš dzims laikā no Jāņiem līdz Ziemassvētkiem, tad vainagu varēs izmantot pirmajai vanniņai. Pēc tam vainagā spēka ir ļoti maz, taču tūlīt jau klāt ir aprīlis ar sulām. No Ziemassvētkiem līdz Lieldienām vanniņai pievienoja saknes un mizas, kas ilgāk saglabā savu bioloģisko aktivitāti. Pēc Lieldienām pirmo vanniņas ūdeni bagātināja ar jauno dzinumu un pavasara ziedu spēku.

“Ja bērniņš dzims laikā no Jāņiem līdz Ziemassvētkiem, tad vainagu varēs izmantot pirmajai vanniņai.”

Kas var būt vainagā? Jebkura zālīte, kura, lasot augus Saulgriežu vakarā, nākusi pretī. Pat ja sevi pacelt piedāvā indīgs augs, to jāņem ciet! „Homeopātijā ir zināms, ka jebkurš augs ir zāles, tikai tās gudri jāizmanto. Ja Jāņu vainagu arī ar kādu indīgu zāli ieliks vanniņā, kuru aplies ar verdošu ūdeni, nekas slikts nenotiks (tas iedarbosies ārstnieciski). Pirmajai mazuļa vanniņai var izmantot aplietu stiprumu no visa Saulgriežu vainaga, taču pilnīgi pietiek, ja vannas uzlējumu (to pagatavo tāpat kā tēju) pagatavo tikai no auga galiņiem. Tas piešķirs gan aromātu, gan spēku. Ja liek tikai mazliet no katra auga, tā iedarbība ir lielāka (jo lielāks atšķaidījums – jo lielāks efekts),” skaidro Dina.

Saistītie raksti

Pirmajā vanniņā bērniņš un jaunā māmiņa gāja īpaša rituāla laikā – pirtīžās. Nedēļu pēc dzemdībām jeb septiņas dienas mamma skaitījās nedēļniece, tādēļ bija gultā un ap gultu, tas nozīmē, ka viņas darbs bija auklēt un mīļot mazuli, apkopt sevi, taču viņai šajā laikā nebija jādara citi darbi — viņa nemazgāja grīdas, negāja lauku darbos un netaisīja saimei ēst. Astotajā dienā tika kurināta pirts un taisītas pirtīžas – pirts, kur piedalījās vecmāte, kas bērnu ķērusi, mamma, dažkārt šīs sievietes māte un mazais bērns. Tā bija tikai sievu pirts un tad tika vannoti abi divi – māte un bēbītis. Pirms tam mazuli nemazgāja, arī mammai tā bija pirmā vanna pēc dzemdībām. Pirmo vannoja mazuli – viņam taisīja īpašo Jāņu vainaga ūdeni, sakņu, pavasara ziedu vai arī siena gružu ūdeni. Ir dažādi ticējumi, kas māca, ko vēl pievienot ūdenim: naudu lika, lai bērniņam būtu bagātība, sarkanu dzīpariņu (pavediena galiņu) meitenēm, lai vieglas mēnešreizes, zaļu dzīpariņu — lai zobi viegli aug, oglīti, lai neviens nevar nobrīnēt jeb noskaust. Bērnu mazgāja īpašā veidā: katrs no klātesošajiem – māte, vecmāte un trešā sieva, kas piedalījās pirtīžā, — teica bērniņam vēlējumu: lēnām lēja ar sauju bērnam ūdeni un pie katras saujas teica vēlējumu. Tā turpināja, līdz vēlējumi bija beigušies. Uzskatīja, ka mazgājoties šajā ūdenī, bērniņš saņem svētību turpmākajai dzīvei. Ūdens arī bija pirmais, kas atdalīja mammu no bērniņa, jo pirmās septiņas dienas pēc dzemdībām, lai arī fiziski atdalījušies, jaundzimušais un māmiņa vēl skaitījās viens vesels, kuru kopībā nedrīkst iejaukties.

Kad bērniņš bija nomazgāts, vannā jeb lielajā kublā gāja arī mamma. Viņu mazgāja vai nu atsevišķi vai kopā ar mazuli – atkarībā no tā, vai bērniņš vēlējās uzēst krūts pienu. Māmiņa kārtīgi izvannojās ūdenī un tad notika viņas kā no bērna atsevišķas personas iesvētīšana. Tādēļ viņu uzlika uz lāvas un kārtīgi izbraucīja – vecmāte ar rokām ļoti lēni un mierīgi veica speciālus masāžas paņēmienus (līdzīgus mūsdienu limfodrenāžai) no papēdīšiem uz centru un no roku pirkstiem uz centru, visu miesu lēnām izmīļoja, izvibrināja. Pirtīžu laikā māmiņu nepēra, jo viņas augumiņš vēl bija pārāk maigs un jūtīgs, viņu drīkstēja tikai braucīt un arī ieeļļot ar dažādām smaržīgām eļļām, parasti ar E vitamīnu bagātajām kviešu asnu vai lineļļām. Izmīļota, mammas āda ieguva samtainību, bet punča masāža palīdzēja tam sarauties, muskuļiem tonizēties un šlakvielām – izvadīties. Masāžas mērķis bija, lai viss, kas kā attīrīšanās sistēmā ir sakrājies mammā bērniņa gaidīšanas laikā, izvadītos laukā. Pirtīžu laikā daudz dzēra ūdeni un zāļu tējas.

Mūsdienās pirtīžas veic dūlas, dažas vecmātes un pirtnieki, taču to var veikt arī zinoša ģimenes sieviete.

Raksts publicēts žurnālā “36,6°C” 2004.gada jūnija-jūlija nr.

LA.lv