Veselam
Dzīvesveids

Kā runāt par sāpēm un tās dziedināt caur Japānā dzimušo buto improvizāciju 0

Foto: Linards Pelsis

Buto (Simona Orinska pati šo vārdu raksta tā, kā izrunā, proti, ar garo ō) ir kaislību, dejas, kā arī improvizācijas teātris, kas dzimis Japānā pēckara laikā. No citām dejām tā atšķiras ar cilvēciskās tumšās puses un tabu tēmu atzīšanu un iekļaušanu performancē. Dusmas, agresija, aizvainojums ir neatņemama veseluma daļa, un to atzīšana pieder atveseļošanas procesam.

 

Vēlme izolēt slikto

Deja ir māksla, kas parasti sevī iemieso spēku, grāciju, lepnumu un visu skaisto. Savukārt buto ir tvērums, kas stāsta par trauslo ievainojamības aspektu. Buto radās kā reakcija uz Hirosimas un Nagasaki bombardēšanu Japānā, kas bija nācijas trauma. Šī kustību māksla bija veids, kā runāt par sāpēm un tās dziedināt.

Cilvēka būtība ietver ne tikai labo un skaisto, bet arī ēnas pusi: bailes, šaubas, agresiju, dusmas. Buto ļauj izpaust šo bieži vien apslēpto un apspiesto zemapziņas daļu.

Cilvēka dabā ir bēgt no iekšējas agresijas, destrukcijas vai haosa. Buto ļauj runāt par tumšo pusi, kas ir tikpat svarīga cilvēciska pieredze kā prieks vai gandarījums.

Buto arī stāsta par sapņiem un to tēliem, kurus var ienest mākslā, paskaidro Simona Orinska. “Dabā ir gan gaisma, gan ēna. Abi šie elementi kopā veido veselumu. Tiklīdz kāda no tiem trūkst, tas ir kā koks bez saknēm. Buto bieži salīdzina ar sakņu sistēmu. Kā tas būtu, ja kokam nebūtu sakņu?

Glezniecībā mēdz atainot gaišo tēlu, kas ir Kristus vai Marija, bet kaut kur fonā ir dēmons, tumsas simbols, kas iemieso nezināmo un bailes. Mūsdienās tumšo grib izolēt, izdzēst no fona un atstāt tikai gaišo. To var nosaukt dažādos vārdos: zemapziņa, dēmons, sliktais. Arī latviešiem ir daudz aizvainojuma, ko negribas atzīt un rādīt.”

 

Glezniecība kustībā

Lorem ipsum
FOTO: Leta

“Klasiskajai buto ķermeņa mākslas formai raksturīgs balts grims, kas izpildītāju pārvērš par baltu lapu. Ķermenis tad pārtop instrumentā, ar abstraktām līnijām tas spēj atainot jebkādu tēlu. Senās kultūrās ķermenis tika krāsots un apzīmēts dažādu apsvērumu dēļ – parasti kā aizsardzības vai piederības zīme. Arī buto tas sniedz aizsardzību. Uz skatuves dažkārt ir kails ķermenis, bet, to nokrāsojot, ikdienišķais sociālais ķermenis kļūst par arhetipu,” stāsta māksliniece.

“Laikā, kad radās buto, bija mērķis atbrīvoties no visa liekā, aiziet no literārā vēstījuma, stāsta. Viens no buto dibinātājiem Tatsumi Hidzikata prātoja, kāpēc gan glezniecības metodi nevarētu ienest kustībā, ķermenī. Viņš paveica ko revolucionāru.”

Simonas vadītajā performanču mākslu grupā IDEAGNoSIS viena no dalībniecēm bijusi gleznotāja, viņa atzinusi, ka ar buto piedzīvo to pašu, ko gleznojot.

Katrs triepiens ir apzināts, prasa iedziļināšanos darbībā, līdzīgi kā kustības buto dejā.

Simona piebilst, ka interesi par buto sākuma posmā pārsvarā izrādīja vizuālie mākslinieki.

Buto saskaras ar meditācijas, apzinātības praksēm. Kustību laikā izpildītājs klātesoši piedzīvo notiekošo, sajūt katru savu muskulīti. Lēnā kustība ir arī hipnotiska, palēninās skatītāju laika izjūta, kas palīdz ieiet buto pasaulē. Tajā pašā laikā var būt negaidīti straujas, spazmatiskas, krampjainas, groteskas kustības. Skatuves mākslinieks var attēlot, kā jūtas krastā izskalota zivs, kas grib izdzīvot. Mūsdienu sabiedrībā nāve ir tabu tēma, bet buto atzīst gan dzīvi, gan nāvi.

 

Atkārtojums nestrādā

Performances tapšanas process ir atkarīgs no katra dalībnieka izjūtām un pieredzes. “Es parasti veidoju struktūru, pieturpunktus, virsuzdevumus, bet tālāk seko improvizācija. Piemēram, nesenas izrādes Lāčuvīrs atslēgas vārdi bija: dzimšana, ala, gājiens nezināmajā. Tie deva koptēlu un noteica, vai vajadzīga plūstoša, līgana kustība vai saraustīta. No manis nāk ierosmes, bet katrs grupā kaut ko pamana, papildina. Mans uzdevums ir saprast, kas ir tā īstā pērle, pie kā jāpaliek,” teic Simona Orinska.

“Buto performancēs kustības netiek iestudētas, atkārtojums nestrādā, jo tas vairs nav dzīvs. Protams, ir indivīdi, kas spēj būt vienlīdz dzīvi katrā atkārtotā izrādē, bet tā ir liela māksla. Ļoti svarīgi ir būt patiesam pret sevi un skatītāju. Nekas nav jātēlo vai jāatveido, bet jārada saikne ar performanci. Iemācīties būt patiesam uz skatuves ir bezgalīgs ceļš,” sapratusi māksliniece.

Lai gan Simonas pamatnodarbošanās ir deju un kustību terapija, viņa pati aktīvi darbojas kā performatore un režisore. Sadarbojoties ar kolēģiem, top arī pedagoģisks Performances mākslas kurss, kurā varēs apgūt buto metodes.

 

Jāpiedzīvo savs ievainojums

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Buto dejā primāri izvirza mākslinieciskus mērķus, taču tai piemīt arī terapeitisks efekts kā jebkurai dejai.

Simona četrus gadus ir strādājusi bērnu slimnīcas psihiatrijas nodaļā.

“Bija smagi gadījumi ar autiskā spektra traucējumiem – bērni, kas dzīvo savā pasaulē un nespēj atrast veidus, kā komunicēt. Ir daļa cilvēku, kas ir citādi, tādēļ tiek izolēti no sabiedrības. Šajā posmā buto man palīdzēja saprast un pieņemt ļoti atšķirīgus ķermeņus un domāšanu.”

Ir atsevišķa deju un kustību terapija, kur izvirza noteiktus atveseļošanas mērķus. Terapijā mēdz izmantot kādu no buto tehnikām, piemēram, lēnu, meditatīvu staigāšanu, apzinātu kustību. Terapeitiskais efekts rodas brīdī, kad tiek atpazīts un atzīts savs ievainojums. Tad seko iekšējs darbs ar ievainojumu un tā izstrāde. “Sāpe ir jāpiedzīvo, lai tā nevelkas līdzi kā ēna. Citādi es sajūtu, ka man kaut kas ir pielipis, bet nevaru to ieraudzīt, nesaprotu, kas un vai man tas ir. Līdzko paņemu to rokā, ieraugu, kā tas izskatās, cik tas ir liels, kāda tam ir forma, kādas īpašības piemīt, un izvēlos, vai gribu to lipināt atpakaļ,” dziedinošo procesu raksturo deju un kustību terapeite.

Simonas skolnieki bilst, ka buto deja palīdzējusi sajust iekšējo brīvības garšu, izvēles iespējas un spēju būt pašiem. Vairs nebija jāpiepilda citu cerības un jāizjūt bailes par to, ko domās apkārtējie.

 

Meklēja sievieti sevī

Simona pievērsās buto sevis meklējumu laikā. “Tas, ko es vēlos panākt caur buto, ir atklāt savas saknes, identitāti, tajā skaitā latvisko identitāti. Man nav interesanti atkārtot kādu skolu, bet radīt ko savu. Šī metode man ir tuva un saprotama.”

Buto mākslinieci vienmēr saistījusi kustība. Savulaik viņa interesējusies par laikmetīgo deju, tomēr vilinājis kaut kas dziļāks. Gribējies saņemt atbildes uz to, kāpēc cilvēks kustas tieši tā. Kas ir iekšējie impulsi, kas motivē tā kustēties, un kas tos veido.

Pievēršoties buto, turpinājies pašizziņas ceļš. Visas Simonas izrādes ir centieni kaut ko atklāt un saprast sevi.

“Meklēju, kas ir sieviete manī, kā mana vecmāmiņa dzīvo manā ķermenī.”

“Caur dejas pieredzi centos saprast savus senčus, apzinājos, ka ir ļoti daudz dusmu, neizteiktu jūtu, sašķeltības. Man raksturīgs perfekcionisms. Tas nāk no bērnības – vecāki ir skolotāji, un es vienmēr centos visu izdarīt pareizi,” atzīst sieviete.

“Buto palīdzēja pieņemt pašai sevi un to, ka manī ir daudz dusmu, agresijas, nolieguma. Ar gadiem aizvien pietuvojos savam patiesajam es. Iepazīstot savas stiprās un vājās puses, māku sevi labāk pārvaldīt. Tā vietā, lai kristu galējās emocijās, vispirms izprotu, kas ar mani notiek. Dzīve kļūst jēgpilna brīdī, kad sākam to apzināties. Šajā nozarē darbojos gana ilgi, bet vēl aizvien atklāju ko jaunu sevī un citos.”

 

Smalka, intīma dimensija

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

“Buto plašāk pasaulē parādījās tikai ap 80. gadiem. Informāciju par to guvu, darbojoties Anša Rūtentālakustību teātrī. Vadītājs bija kordiriģents ar izteiktu muzikālo vīziju, viņš teātrī prasmīgi ienesa arī performances elementus un horeogrāfiju,” atminas dejotāja.

Anša filma Tabula Rasa tika radīta, iespaidojoties no buto. Vēlāk Alvja Hermaņa izrādē Marķīze de Sada piedalījās aktrise no kustību teātra, kura ienesa buto elementus.

“Darbojoties kustību teātrī, man bija iespēja doties uz buto meistarklasi Vācijā. Lai arī pirmā reakcija bija piesardzīga, pēc meistarklases sapratu, ka buto piemīt augstāki, garīgi mērķi. Tajā var ieraudzīt smalku, intīmu dimensiju, kas ietver izaicinājumu un reizē trauslumu. Tolaik aizrāvos ar dzeju un buto saskatīju poētismu, abstraktas mūzikas skaņdarbu, vizuālus tēlus, glezniecību. Tas mani pārliecināja.”

Simona turpināja piedalīties meistarklasēs, lai izprastu buto būtību un atšķirības dažādās kultūrās. Japānā mācījās arī tradicionālo deju un novēroja, ka tur ētikas un estētikas jēdzieni ir savijušies – ētika ir estētika un otrādi. Šīm dejām ir līdzīga iekšēja cieņpilna attieksme.

2005. gadā Simona sāka darbību starpnozaru projektos, un 2008. gadā notika pirmā lielā buto izrāde Latvijā.

 

Latviskā piesardzība

Latviešiem atkārtoti bija iespēja iepazīt buto, vērojot Jaunā Rīgas teātra izrādi Marķīze de Sada, kurā Simona piedalījās kā aktrise. “Kad veidoju kursu, vairāki dalībnieki nāca tieši tāpēc, ka bija redzējuši izrādi un saskatīja tajā ko vienkāršu un reizē spēcīgu.” Latviešiem ir interese par buto un reizē atturība, bailes no nezināmā.

“Esmu prātojusi, kāpēc Latvijā piesardzīgi izturas pret jaunu estētiku, tajā skaitā buto. Ir daļa, kas ir pozitīva, pieņemoša, un daļa, kas sašutuši vaicā: “Vai jums to nevajag darīt kaut kur savā nodabā? Man jau tā dzīve grūta, kāpēc man tas būtu jāredz?” Jauna ceļa gājējam nekad nav viegli,” saka Simona. Turklāt buto nav paredzēts masām, jo prasa emocionālu inteliģenci, prasmi sajust savu ķermeni un citus.

Arī skatītājiem uz izrādi jāiet just un rezonēt, nevis racionalizēt redzēto.

Buto ir svarīgi kopīgi piedzīvot, atzīt savu vai nācijas traumu. Slēpšanās, bēgšana un noliegums neved uz atveseļošanu. Kad izdzīvo aizvainojumu vai citu traumu un ierauga to, izzūd pretreakcija. Tad nāk citas sajūtas un var teikt: “Jā, tā ir mana pieredze. Es to piedzīvoju, un tas bija grūti.”

 

Saprot bez vārdiem

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

“Lai patiesi novērtētu buto, vajag teorētiski plašu prātu, kas redzēto spēj ielikt pasaules vai Eiropas kontekstā. Latvijā pietrūkst tāda līmeņa plaši un teorētiski zinošu prātu. Piemēram, tepat Lietuvā, Baltkrievijā, Igaunijā pretestība ir mazāka, tur ir režisori, kas redz, kā buto ienest multimediālā izrādē un citur mākslā. Baltkrievijā cilvēki pēc izrādes cēlās kājās. Stāvovācijas Latvijā vēl nav piedzīvotas,” novērojusi buto māksliniece.

Izrāžu cikla Zīme laikā Simona ar komandu bija Malaizijā, Taizemē, Armēnijā, Krievijā. Tur pētīja, kā latviskais rezonē ar buto un citu tautu pieredzi. Izmantoja izteiktas buto tehnikas: balsi, kustību un skaņu. Izrādes videoprojekciju un universālo ķermeņa valodu cittautu skatītāji saprata bez vārdiem.

Izrādē apvienojās kosmiskais un cilvēciskais.

Nonākot citā valstī, tiek uzņemtas konkrētās zemes sajūtas, kas tiek transformētas caur skatuves mākslinieku ķermeņiem. Tomēr galvenā atziņa, kas radusies, uzstājoties citur pasaulē, ir tas, ka pastāv individuālas atšķirības, bet dziļā līmenī visas tautas ir vienotas. Tās vieno dzimšana, nāve un cilvēciskie aspekti.

 

Buto aicina meklētājus

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Simona buto komandai aicina pievienoties meklētājus, ļaudis, kuri ir izvēles situācijā, nespēj izlemt, kādu ceļu iet, bet jūt, ka briest pārmaiņas. Buto var būt kā katalizators. Tas ļauj izdarīt izvēli, būt brīvākam, laimīgākam, pievēršot uzmanību sev, sajūtām, ķermenim, iekšējam stāvoklim. Buto liek pārvērtēt iekšējos stereotipus un saprast, ka var darīt citādi.

Buto, kā arī deju un kustību terapija var būt piemērotāka tieši tiem, kas nespēj atslābināties, nemitīgi mēģina kontrolēt sevi un apkārtnotiekošo, izvairās no fiziska kontakta, neverbālas komunikācijas.

Viena no buto tehnikām māca pazaudēt sasprindzinātu kontroli pār ķermeni.
Saistītie raksti

Prasme pārvaldīt ķermeni ietver spēju atslābināties un vienlaikus vērst uzmanību uz kaut ko konkrētu. Buto palīdzēs attīstīt sava ķermeņa inteliģenci, labāk sajust ķermeņa raidītos signālus, vairos radošumu, prasmi izpaust jūtas un ļaus piedzīvot personīgu transformāciju.

Ar buto var sākt nodarboties jau no pusaudžu gadiem līdz pat sirmam vecumam.

 

Mūsu eksperte

SIMONA ORINSKA, buto māksliniece, sertificēta deju un kustību terapeite, supervizore

 

Plašāku informāciju var gūt mājaslapā: www.maatelpa.com, Facebook lapā MĀ TELPA, bet pieteikties nodarbībās var, rakstot Simonai uz e-pastu. Iepriekšēja dejotprasme nav nepieciešama.

 

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv