Veselam
Dzīvesveids

Kā rīkoties, lai neviltos atvaļinājumā, pat ja ir draņķīgs laiks? Skaidro psihoterapeite Diāna Zande0

Foto – Shutterstock

Atvaļinājumi – mazi, 
bet bieži

Konsultante DIĀNA ZANDE, psiholoģe
 (Dr. psych., Mg. art.), kognitīvi biheiviorālā
 psihoterapeite

Nereti piemirstas, ka atvaļinājums ir laiks, kas jāvelta sev. Saskaņā ar kāda pētījuma datiem elementi, kam jāietilpst atvaļinājuma formulā, ir prieks, atslābums un savu aktivitāšu kontrole. Tomēr ne vienmēr brīvdienas izdodas tik lieliskas, kā cerēts, un cilvēks jūtas tikpat noguris, neatpūties un saīdzis kā pirms atvaļinājuma, turklāt jāklausās citu kolēģu lieliskajos piedzīvojumos. Psihoterapeite Diāna Zande vērtē, kāpēc brīvdienas var neizdoties, un iesaka paņēmienus, kā nodrošināt sev atpūtu.

“Cilvēkam ir normāli darboties. Darbība mijas ar miera periodu, kas fizioloģiski ikdienā ir miegs, kā arī ar atjaunojošām darbībām, kas ir atpūta. Cilvēces attīstības kontekstā mēģinājumi atpūsties bijuši vienmēr, pat brīžos, kad atpūta bijusi ārkārtīgi ierobežota. Mūsdienās saprotam, ka atvaļinājums ir normāls process,” stāsta psihoterapeite. “Vajadzība pēc atpūtas mūsos ir ieprogrammēta. Ir pilnīgi skaidrs: ja cilvēks ilgi strādā, izsīkst enerģijas rezerves, pasliktinās veselība un emocionālais stāvoklis. Atvaļinājums vajadzīgs, lai atslēgtos no darba un visa tā, ko dara ikdienā. Tas palīdz samazināt stresu.”

“Neder paņemt vienu atvaļinājumu gadā un pārējo laiku cītīgi strādāt. Pētījumu rezultāti rāda, ka ir bezjēdzīgi visu gadu pārstrādāties un cerēt, ka atvaļinājumā varēs atpūsties. Tādā gadījumā, stresa līmenim strauji krītot, brīvdienu sākumā gadās saslimt,” faktus min psiholoģe. “Tāpēc brīvdienas un mazās nedēļas nogales jāpārvērš miniatvaļinājumos. Ikdienā nepieciešams obligāts pusdienu pārtraukums, pārdomu pauzes.

Daļa ļaužu lielās, ka atvaļinājuma viņiem nav bijis gadiem. Tad rodas jautājums – kurā brīdī šis cilvēks sabruks? To var salīdzināt ar ļoti labu automašīnu, ar ko dragājam pa Latvijas bezceļiem, lejam draņķīgu degvielu, neejam uz tehnisko apskati. Šāda mašīna pilnīgi noteikti sabojāsies ātrāk nekā tā, kas tiek pienācīgi aprūpēta. Cilvēks mēdz strādāt ļoti ilgi bez jebkādām rūpēm par sevi, bet tad izsīkums un saslimšana ir jaudīgāka.”

Jāplāno pusgadu iepriekš

Atvaļinājums parasti tiek gaidīts ar prieku, cerot uz atpūtu un patīkami pavadītu laiku.

“Cilvēks domā – beidzot varēšu nedomāt par darbu, kas man riebjas, vai izdarīšu visus gada laikā sakrājušos darbus. Kāds brīvdienas rūpīgi izplāno kā baudu sev un ģimenei. Cits atvaļinājumā dodas tikai tāpēc, ka tā jādara, un neko īpašu neieplāno,” atšķirības apraksta Diāna Zande.

Lai varētu labi justies un atvaļinājums būtu izdevies, tas tomēr mazliet jāplāno. Jau aptuveni pusgadu iepriekš jādomā, ko šajā laikā vēlas paveikt. Ideāla shēma varētu būt tāda – pusgadu plāno savu atvaļinājumu, pēc tam pusgadu par to priecājas un tad sāk plānot nākamo.

“Mūsu ģimene ir laivotāji – vasarā noteikti paredzam kādu laivu braucienu. Pēc tam līdz janvārim spriežam par to, kā izlijām, kā nakšņojām. Pēc tam sākam plānot, kur brauksim nākamajā vasarā. Protams, bērni neklausa, darbu ir daudz, klimats ir draņķīgs, bet atmiņas un piedzīvotais paliek mūsos,” pieredzē dalās psiholoģe. “Atvaļinājums ir kolosāls resurss, ko vajag izmantot visa gada garumā.”

 

Svarīga spēja vaļoties

“Domājot par savām vēlmēm, var nonākt tuvāk iespējām, rezultātiem, atmetot liekos plānus un nospraužot svarīgos. Pat ja tās ir tikai divas nedēļas, jāizplāno, ko gribas izdarīt nevis darbu, bet atpūtas ziņā. Vai atpūsties kūrortā, padzīvot teltī mežā, braukt uz laukiem vai palikt mājās. Nevajag cerēt, ka atvaļinājums būs jauks pats no sevis,” pārliecināta ir psiholoģe.

“Tomēr jāsaprot, ka atvaļinājumu nevajag plānot tikpat intensīvu kā darbu – tas paredzēts galvenokārt atpūtai, spējai atslābt, nevis plāniem visas dienas garumā. Jāzina, kas spēj dot atpūtu. Ja patīk divas nedēļas pavadīt laukos – lieliski, bet, ja tas ieplānots, jo jāpalīdz vecākiem, jārok dārzs, to darīt nevajadzētu. Taču kādam remonta veikšana sagādās lielāku prieku nekā gulēšana jūras krastā. Aktivitātēm jābūt priekpilnām. Svarīgs aspekts atvaļinājuma plānošanā ir kontrole – es nosaku, vai braukšu vai nebraukšu. Atvaļinājuma būtība ir vaļoties – būt vaļā, nevis piesietam pie striķa. Pirms došanās atvaļinājumā prieks pieaug, savukārt pēc atgriešanās tas zūd samērā ātri. Atvaļinājuma laikā prieka, atpūtas un kontroles iekļaušana palīdz pozitīvajām emocijām saglabāties ilgāk arī pēc atgriešanās darbā.”

Fakts: 2013. gadā Zviedrijā veiktajā pētījumā atklājās, ka pastāv saistība ar laiku, ko cilvēki pavada brīvdienās, un antidepresantu lietošanu, proti, to apjoms samazinās. Skandināvu valstis atbalsta to, lai cilvēki nepārstrādātos, atpūstos.

Adekvātas gaidas

“Nereti gaidas un cerības ir neadekvātas realitātei. Jāatceras, ka atvaļinājums ir daļa no dzīves. Ir lietas, ko nevar ietekmēt, piemēram, laikapstākļus, bērnu slimošanu, grūtniecību, tāpēc jābūt gatavam, ka plāni var tikt koriģēti. Jāspēj ieraudzīt gan labās, gan ne tik labās dienas. Var rasties izgāšanās sajūta, ja darba kolēģe stāsta, cik viņas atvaļinājums bijis lielisks, taču viņa, visticamāk, vairāk koncentrējas uz piedzīvotajiem jaukajiem brīžiem,” prāto speciāliste.

Pēc brīvdienām der izvērtēt, vai gaidas un cerības nav bijušas pārāk lielas, kāpēc ceļojums nav izdevies un ko nākamajās brīvdienās darīt citādi. Svarīgs aspekts plānošanā ir partnerība, jo nereti partneriem izpratne par atpūtu atšķiras. Vienam gribas kāpt kalnos, otram – gulēt kūrortā. Tādā gadījumā jāmeklē kompromiss: vienās brīvdienās darām to, nākamajās – kaut ko citu. Diāna Zande uzskata, ka pārim nevajag obligāti atpūsties kopā. “Kāpēc vīram būtu jāsauļojas, ja viņam tas riebjas? Nav viena obligāta standarta, kā atpūsties. Svarīgi, lai pēc tam rodas labā sajūta – mazliet žēl atgriezties darbā, bet forši, ka ir darbs.”

 

Kā nevajag atpūsties

“Neveselīga atpūta, piemēram, gulēšana pie televizora vai naudas tērēšana nevajadzīgām mantām, iztukšo gan atvaļinājumā, gan ikdienā. Lielbritānijā ģimene atvaļinājuma laikā caurmērā iztērē divu mēnešu algu. Jāizvērtē, kam nauda tiek novirzīta – prieks par materiālām lietām ir ļoti īss, savukārt, ja nauda iztērēta braucienos, aktīvās nodarbēs un pieredzes iegūšanai, gandarījums ir lielāks. Jācenšas doties kaut vai nelielos izbraukumos vai apmeklēt izrādes, koncertus, kas sniedz prieku,” mudina Diāna Zande.

Jāatceras nolikt malā arī darba telefonu. Citi saka, ka tas nav iespējams, bet kā to varējām izdarīt pirms 20 gadiem, kad telefonu nebija?! Vispirms jāpasaka sev – esmu prom no darba, tagad ir laiks atpūtai.

Bieži uztraucamies par to, kurš mūs darbā aizvietos, bet nav neaizvietojamu cilvēku.“Kad braucu konferencēs vai ceļojumos, ņemu līdzi telefonu, jo tam ir ļoti laba kamera, bet pirms tam es telefonu principiāli neņēmu līdzi. Es zinu, ka sliktās vēstis mani sasniegs tāpat, bet labās var pagaidīt,” viņa smej.

“Vienā no braucieniem Singapūrā manas kājas mirkst ūdenī, sarakstos ar vīru, kurš ziņo, ka Rīgā ir putenis, vienam no maniem bērniem ir salauzta roka, otram kaut kas izmežģīts. Pēc laika apjautājos, kā viņiem klājas. Ģipsis ir uzlikts, viss kārtībā. Mana kolēģe prasa: “Bet kā, vai tu tagad nezvanīsi?!” Bet kāpēc zvanīt? Viss taču jau izdarīts. Tāpat neko nevar ietekmēt. Esmu šeit, lai atpūstos un rūpētos par sevi.”

Rakstnieks Rabindranats Tagore ir teicis, ka atpūta pieder pie darba tāpat kā plakstiņi pie acīm. Atvaļinājums nodrošina to, ka pēc tam darbā varēs ilgi un produktīvi strādāt.

 

Vainas izjūta 
par bezdarbību

Katram no mums resursus atjauno un atpūtu sniedz kaut kas cits, bet vienojošais faktors ir daba. Kādam gribas vairāk uzturēties cilvēku kompānijā, bet citam – vienatnē palasīt. Nevajag baidīties ceļot vienam, ja tas sagādā prieku. Tāpat nav piecu vietu, kur pilnīgi noteikti jānokļūst, jo kādam Eifeļa tornis var būt pilnīgi vienaldzīgs.

“Man atvaļinājumā patīk nevienu neredzēt, būt prom, jo ikdienā darbs saistīts ar cilvēkiem. Es varu būt dobē, saskarē ar zemi, kas būtībā ir meditācija. Ir labi, ja ikdienas darbības nomaina ar kaut ko neparastāku. Izmazgāt veļu, nomainīt bērnam autiņus, sakārtot māju – tā ir ikdiena. Jādara kas tāds, lai atpūstos no ikdienas un mājas darbiem,” pārliecināta ir Diāna Zande. “Darbaholiķis var justies vainīgs, ja neko nedara. Bieži vien sievietes mājās rosās kā bitītes. Vīrietis sēž uz dīvāna, bet sieviete skrien kā skudriņa un tad saka – viņš man nemaz nepalīdz. Bet kāpēc gribi, lai tagad divas skudras joņo pa māju tā vietā, lai apsēstos uz dīvāna? Vārds atpūta nereti saistās ar ģimenes pieredzi, ko bija ierasts darīt brīvdienās. Vai pavadīt tās mājās vai kopīgi doties kādā piedzīvojumā. Vai brīvdienas paredzētas atpūtai vai pienākumiem. Ir daudz ģimeņu, kuras no rīta līdz vakaram strādā dārzā vai pļauj mauriņu, bet nemaz nepaskatās uz padarīto. Mēs neesam iemācījušies, ka rūpes par sevi ir tikpat svarīgas kā rūpes par citiem.”

 

Atvaļinājumu 
līdzi nepaņemsi

Nīderlandē kādā pētījumā tika salīdzināti respondenti, kas lieliski pavadījuši atvaļinājumu, un tie, kas tajā vīlušies vai nemaz nav devušies atvaļinājumā. Mērot labsajūtas līmeni, pozitīvās emocijas pāris nedēļu laikā līdzsvarojās visiem darbiniekiem.

“Atvaļinājumu nevar paņemt līdzi uz pieciem gadiem, tāpat kā nevar izgulēties visam gadam. Tomēr jāpadomā tiem, kam savs darbs nepatīk, jo tad atvaļinājums būs kā bēgšana. Ja darbā ir ļoti augstas prasības, paaugstināta spriedze, labsajūta pēc atvaļinājuma zudīs ātrāk un šķitīs, it kā brīvdienu nemaz nebūtu bijis. Taču arī tiem, kuriem darbs patīk, jāmāk atvaļinājumu vilkt sev līdzi visos iespējamajos veidos: uzlikt ceļojuma bildi uz datora ekrāna, dalīties iespaidos ar kolēģiem par redzēto un paveikto – kaut vai iestādīto puķu dobi vai izvārīto melleņu zapti. Daloties un atsaucot atmiņā labās sajūtas, smadzenes tobrīd domā, ka tā ir īstenība,” iesaka psihoterapeite. “Kad stāstu par savu foršo atvaļinājumu 2009. gadā Peru, jūtos tā, it kā būtu tur. Pēc atgriešanās no ceļojuma ļoti mērķtiecīgi saglabāju atmiņas un pēc septiņiem gadiem spēju teju tikpat spilgti atgriezties atmiņās un sajūtās. Tā ir apzināta vēlme baudīt labo dzīvē.”

 

Ieteikumi atvaļinājuma pavadīšanai

Pēc patīkamiem ceļojumiem jācenšas saglabāt garšas, smaržas, kas palīdz atsaukt atmiņā labās emocijas. Gardie ēdieni jāgatavo ne tikai pirmajā nedēļā, bet arī pēc mēnešiem un gadiem. Sajūtas atsvaidzina aromātiska tēja no konkrētās vietas. Psiholoģijas profesore Barbara Fredriksone stāsta, ka no notikumiem atceramies sliktāko brīdi, labāko brīdi un to, kā tas viss beidzās. Tāpēc jācenšas atvaļinājumu pabeigt patīkami, nevis, atgriežoties mājās, saplēsties pie netīrās veļas kaudzes vai par to, kurš pirmais ies vannā. Paspilgtinot notikumu, ko vēlamies paturēt prātā, to iespējams saglabāt.

Dažu pētījumu rezultāti ļauj secināt, ka atvaļinājums jāsāk pakāpeniski. Stresa hormonu līmeņa krišanās var veicināt saslimšanas. Tāpēc ieteicams atvaļinājuma sākumā pakāpeniski samazināt slodzi, dodoties skrējienā vai darot citus darbus. Tas pats attiecas uz atgriešanos darbā. Svētdienā atlidojot no ceļojuma, nevajadzētu uzreiz pirmdien doties uz darbu, it sevišķi, ja lido pāri laika zonām. Vienu dienu nepieciešams veltīt, lai no jauna iejustos ikdienas vidē. Arī darbā nevajag uzreiz ienirt papīru kaudzēs.

 

Jāmāk atvaļinājumu vilkt sev līdzi visos iespējamajos veidos: uzlikt ceļojuma bildi uz datora ekrāna, dalīties iespaidos ar kolēģiem par redzēto un paveikto – kaut vai iestādīto puķu dobi vai izvārīto melleņu
zapti.

 

LA.lv