Veselam
Psiholoģija

“Neskaiti pulsu, skaiti valdziņus – adi!” Kas izglāba Ilzi Haku no slimībām pēc vīra nāves0


Ilze Haka
Ilze Haka
Foto: Matīss Markovskis

“Mēs azartiski gaidījām, kad būs aukstāks laiks un kad atkal kļūs siltāks, jo gribējās, lai sega būtu iespējami krāsaināka,” teic smilteniete Ilze Haka. Katru dienu sekot gaisa temperatūras izmaiņām – izrādās, to dara ne tikai laika vērotāji, bet arī rokdarbnieki. “Mēs esam laika tamborētāji”, smaidot saka Ilze. Tieši viņa šo ideju palaidusi gaisā, aizraujot līdzi citus. Tikpat aizrautīgi Ilze darbojas arī labdarībā, uzskata to par dzīvesveidu, ne akciju kādos svētkos.

Kopš izstādē Rīgā ieraudzīju košos laika apstākļu deķus, ļoti gribējās satikt šīs idejas autori. Tad uzzināju, ka Ilze Haka ir arī viena no Sirds siltuma darbnīcas – tā ir labdarības organizācija, kas palīdz priekšlaikus dzimušiem bērniņiem, darina zeķītes, jaciņas un citus mazuļiem vajadzīgus priekšmetus. Devos uz Smilteni, lai iepazītos ar Ilzi.

Satiekamies pilsētas tehnikuma telpās. Te mājvietu radusi biedrība Smiltenes pūra lāde, ko izveidojusi Ilze Haka kopā ar domubiedrēm Ingu Gailumu un Eviju Šubi.

Omulīgā telpa pārpilna krāsainiem rokdarbiem. Uz dīvāna malas sarindoti spilveni ar ausīm un astēm.

Tos darina rokdarbnieces no visas Latvijas, atsaucoties biedrības idejai mīlīgos spilvenus dāvināt bērniem, kuri ārstējas onkoloģijas nodaļā.

 

Kā daba iekrāso segu

“Daudzus gadus dzīvoju ārzemēs, brīvi pārvaldu angļu un holandiešu valodu, vienmēr lūkojos, ko dara citur pasaulē. Ir vērts pārņemt labāko, pasmelties idejas. Laika apstākļu segas ir populāras Amerikā, viņi tādas tamborē un dāvina cits citam. Sekoju līdzi feisbuka grupai Temperature/ Weather Blanket un piepeši iedomājos, ka arī mēs varētu darināt šādas segas. Kolēģēm ideja iepatikās, pavēstījām to citām rokdarbniecēm,” stāsta Ilze.

Visu pagājušo gadu ap simt cilvēku Latvijā un citur Eiropā veidoja laika apstākļu segas. Tas nozīmē katru dienu pierakstīt gaisa temperatūru, tad notamborēt vai noadīt vienu rindiņu grādiem atbilstīgā krāsā. Ilze izvēlējās krāsas, kas atbilst oficiālajiem meteoroloģijas standartiem, starptautiskajiem krāsu kodiem, kas piesaistīti konkrētai gaisa temperatūrai. Šīs krāsas varam redzēt, piemēram, lielajās laika ziņu kartēs, ko rāda televīzijā. Krāsa mainās ik pēc četriem grādiem.

“Ja zina šos kodus, segu var lasīt kā grāmatu. Te zilie toņi – sala krāsas, pēc tam jau nāk pavasaris, zālīte dīgst, ņemu zaļās dzijas. Tad kļūst siltāks, pienenes sāk ziedēt, ienāk dzeltenā krāsa… Sarkano toņu dzijas gan vajadzēja piepirkt, jo pagājusī vasara bija trakoti karsta.

Man šķiet interesanti skatīt, kā daba iekrāso visa gada segu. Nu izdomāju taisīt piecgades deķi.

Katru dienu, atbilstoši gaisa temperatūrai, notamborēju rindiņu 50 centimetru platumā. Tā taps 365 rindiņas. Šādi turpināšu vēl četrus gadus. Visus piecus posmus likšu blakus un sašūšu. Tas dos ieskatu, kā mainās laika apstākļi.”

 

Sāpīgais pagrieziens

Desmit gadus Ilze dzīvojusi Holandē. Vispirms aizbrauca uz Angliju, gribēja apskatīt pasauli un iemācīties angļu valodu. Internetā Ilze iepazinās ar puisi no Holandes, pārcēlās pie viņa, apprecējās. Abi kopā audzināja dēlu. Ģimene dzīvoja mazā lauku miestiņā ar 800 iedzīvotājiem.

“Viņi ir diezgan noslēgti, īpaši pret iebraucējiem. Es tur biju tāda vienīgā. Cilvēki sāka atvērties tikai tad, kad iemācījos runāt holandiski. Attieksme uzreiz mainījās. Mēs, latvieši, jau arī sajūtam siltumu sirdī, ja kāds ķīnietis sāk runāt latviski. Holandiešu valoda ir grūta, taču es iemācījos.

Es dzīvoju mājās, audzināju puiku, biju mājasmāte. Nodarbojos ar saviem hobijiem, tolaik man patika izšūt gleznas krustdūrienā. Viss krasi izmainījās pēc vīra nāves,” Ilze uz mirkli apklust savā stāstā.

Tas notika pēkšņi. Ilzes vīrs nomira viņas acu priekšā pāris sekundēs.

Cēlonis – trombs sirdī, nekas vairs nebija glābjams. Dēlam bija tikai desmit mēneši. Tomēr Ilze nemuka atpakaļ uz dzimteni. Viņa gribēja, lai dēls, kuram ir tēva tautība un uzvārds, vispirms iemācītos holandiešu valodu. Abi atgriezās Latvijā, kad puikam bija jau trīs gadi. Matīss sāka apmeklēt latviešu bērnudārzu un ātri vien sāka runāt latviski.

“Pēc vīra nāves man sākās dažādas veselības problēmas. Aritmija, panikas lēkmes, veģetatīvās distonijas uzliesmojumi.

Man diagnosticēja posttraumatiskā stresa sindromu. Ilgstoši gāju psihoterapijā.

Holandē pastāv obligātā veselības apdrošināšana, kas izmaksā ne mazums arī pašam, taču tā iekļauj psihoterapijas seansus. Psihoterapeite man sacīja: neskaiti pulsu, skaiti valdziņus – adi! Iebildu, ka latviešu ārsti saka pretēji: adīšana krīt uz sirdi. Taču viņa iedrošināja pievērsties rokdarbiem. Vēl viņa teica: ja rokas aizņemtas ar darbu, galvā nenāk dumjas domas. Vienmēr atceros psihoterapeites teikto un ķeros pie adīkļa. Tā joprojām ir mana profilakse pret panikas lēkmēm un depresiju, kas arī mani mēdz piemeklēt.

Dziļās sāpēs vieni cilvēki mēdz nocietināties un aizvērt savu sirdi, bet citi tieši pretēji – kļūst līdzjūtīgāki.

Es izvēlējos atvērt savu sirdi, apzināti un mērķtiecīgi.

Esmu sapratusi – palīdzot citiem, palīdzu arī sev. Gūstu emocijas, kas palīdz dzīvot.”

 

Palīdzēt kosmosam

Tolaik Ilze vēl dzīvoja Holandē. Reiz interneta portālā musturs.lv izlasīja, ka meitenes ada drēbītes priekšlaikus dzimušiem bērniem.

“Mani uzrunāja šis vēstījums. Jā, man ir slikti, bet ir simtiem un tūkstošiem cilvēku, kam klājas vēl sliktāk. Un es varu viņiem palīdzēt! Uzadīju 40 komplektiņus. Tos vajadzēja nogādāt Latvijā. Tā iepazinos ar Lindu Vītoliņu, kura ir šīs labdarības kustības iniciatore. Ar mums vēl bija Rūta Ķirse-Ķirša, visas kopā nolēmām dibināt īpašu organizāciju. Nosaucām to par Sirds siltuma darbnīcu. Tas notika pirms sešiem gadiem.

Tagad esam ļoti daudzas dažādu vecumu adītājas no Latvijas, Lielbritānijas, Skotijas, Nīderlandes, Vācijas un citām zemēm, pat Austrālijas.

Ir cilvēki, kuri neada, bet palīdz ar dziju vai citādi.

Nereti man atraksta kāda sieviete un bilst, ka viņai ir maz laika, tāpēc var noadīt tikai vienu komplektu. Atbildu: arī viens ir ļoti daudz. Tava mīlestība sasildīs vienu bērniņu! Viņa vecākiem tajā brīdī šis mazulis ir visa pasaule, vesels kosmoss! Ir labi, ja vari vecākus kaut vai mazliet atbalstīt, jo rit cīņa par katru bērna dzīvības dienu.”

 

Kā glābj astoņkājis

Tamborēto astoņkāji novieto līdzās priekšlaikus dzimušajam bērniņam. Mazulis satver astoņkājīša spirālveida taustekli, kas pēc formas līdzinās nabassaitei, un jūtas kā mammas vēderā.
Foto: Matīss Markovskis

Sirds siltuma darbnīcas mājaslapā internetā ievietotas pamācības, kā adīt jaundzimušā zeķītes, cepurīti, jaciņu, sedziņu vai kokonu jeb īpašo guļammaisu. Noderīgās lietas tiek dāvātas visām neonatoloģijas un jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļām.

Dažreiz sievietes vaicājot, vai tiešām jāuzmet tikai seši valdziņi, vai tik sīkas zeķītes nebūs par mazu?! Ilze apstiprina, lai ada droši.

Viņai ne reizi vien nācies redzēt priekšlaikus dzimušos mazuļus, un šie zīdaiņi tiešām ir ļoti, ļoti maziņi.

Adītājām iesaka izmantot dziju ar vismaz 50 procentiem vilnas. Pret to nereti protestējot ārzemju latvietes. Viņu valstīs ir prasība zīdaiņiem adīt tikai no akrila, jo daudziem mazuļiem ir alerģija vilnas. Novērots, ka Latvijā šī alerģija nav tik izteikta.

“Labdarības organizācijas, kas atbalsta priekšlaikus dzimušos bērniņus, ir gandrīz visās pasaules valstīs. Pētām, ko viņi dara. Atradu ideju par tamborētu astoņkājīti, kam ir spirāles formas kājiņas, taustekļi. Mazulītis satver šo taustekli rociņās, tur kā nabassaiti. Ir droši, jo var, kā ierasts, pieķerties nabassaitei, bērns joprojām jūtas kā mammas puncī. Skandināvijas pētnieki zinātniski pierādījuši, ka šādi bērnam ātrāk stabilizējas dzīvībai svarīgās funkcijas, piemēram, elpošanas ritms un temperatūra,” stāsta Ilze.

Pirms pieciem gadiem kādai sievietei Dānijā priekšlaikus piedzima meitiņa. Bērnu ievietoja speciālajā inkubatorā.

Mamma novēroja, ka zīdainis ar rociņām cenšas saķert tur esošās caurulītes un zondes. Mamma atnesa tamborētu astoņkājīti.

Meitiņa cieši satvēra taustekli un jutās mierīgāka. Šādu rotaļlietu izmanto daudzviet zīdaiņu klīnikās Nīderlandē, Beļģijā, Zviedrijā un citur. Tagad arī Latvijā. Čaklās rokdarbnieces, Sirds siltuma darbnīcas rosinātas, tamborē astoņkājīšus, kas ir tik svarīgi priekšlaikus dzimušo zīdaiņu veselībai.

 

Līdzjūtības stundas

“Esam sākušas jaunu darbu – adām mīļspilventiņus. Tie nonāks Bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļā. Katru spilvenu veidojam kā jauku dzīvnieciņu. Uz tā var gulēt, var savus kreņķus izstāstīt spilventiņa zvēram, var klusītēm paraudāt. Projektā iesaistījušās jau daudzas adītājas. Šādu spilvenu vajag daudz, jo dāvana būs katram mazajam pacientam. Bērns varēs spilventiņu ņemt līdzi uz mājām.

Idejas man šad tad atnāk naktīs. Uzreiz izsaku labo domu, dalos ar citiem, lai tas aiziet tautās.

Man nešķiet pareizi, ka ar dāvanām un palīdzību skrien tikai Ziemassvētkos, esmu pret akcijām.

Esmu par to, lai labdarība kļūst par dzīvesveidu. Katru dienu vari izdarīt vienu labu darbu. Ja spēj to paveikt šodien, tad dari! Jo rīt jau varēsi ķerties klāt nākamajam labajam darbam.

To cenšos iemācīt arī savam dēlam. Matīss jau kopš gada vecuma strādā Sirds siltuma darbnīcā, palīdz pakot drēbītes, šķiro, liek, kārto. Puika piedalās ar lielu lepnumu. Tas, ko šobrīd bērns iemācās it kā nemanot, paliek uz visu dzīvi. Līdzjūtību vai cieņu pret citiem nav iespējams iemācīt skolā, to dara vecāki ar savu piemēru.

Matīss arī mēdz nākt līdzi uz slimnīcu, kad vedam dāvinājumus. Reiz neo-natoloģijas nodaļas daktere viņam parādīja vienu kilogramu svarīgu cilvēku – priekšlaikus dzimušu zīdaini, pavisam sīciņu mazulīti. Dēls uzreiz teica, ka būs neonatologs, jo grib palīdzēt bērniņiem. Tā viņš apgalvoja diezgan ilgi. Nu jau tas mainījies, puika sapņo kļūt par lidmašīnu inženieri,” pasmaida Ilze.

 

Ideja, ko vērts aizņemties

Nu jau labu laiku Ilze kopā ar dēlu Matīsu (8 gadi) veic lasīšanas rituālu. “Dēlam īsti nepatika lasīt. Prātoju, kā izdarīt tā, lai viņš pats to gribētu. Variantu, ka lasīsim kopā, piedāvāja Matīss. Es ierosināju izslēgt visas ekrānierīces un tad lasīt katram savu grāmatu. Katru vakaru tā arī notiek. Pēc tam pārrunājam, ko katrs izlasījis. Nu jau arvien biežāk puika saka: mammīt, ejam lasīt!

Saistītie raksti

Svarīgi darīt to kopā. Nevar gribēt, lai bērns lasītu grāmatu, kamēr mamma sēž internetā. Tas ir līdzīgi kā ar ārā iešanu. Ar lielu smaidu lasu feisbukā vecāku skumjās gaudas: mūsu laikā gan bērni gāja ārā… Beidz taču bakstīt savu telefonu, aizej prom no datora un ejiet visi kopā ārā!”

 

LA.lv