Veselam
Bērni

Pieredze: Gaidot trešo bērniņu, paņēmu ģimenē priekšlaikus dzimušu mazuli0

Personiskā arhīva foto

Sanitas Kokenbergas ikdiena paiet, audzinot četrus dēlus un atbalstot gandrīz četrdesmit audžuģimenes, kuras savā apgādībā pieņēmušas bērnu no bērnunama. Viņa atzīst, ka būt par mammu un mentori vienlaicīgi tik daudzām ģimenēm nav vienkāršs uzdevums, taču ar pareizo atbalsta plecu ir iespējams pārvarēt jebkurus likteņa sagādātos pārbaudījumus.

Cik ilgi atbalstāt jaunās ģimenes?

Kopš 2010. gada strādāju Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā par audžuģimeņu konsultantu, bet pagājušā gada maijā pievienojos ģimeņu atbalsta kustības ‘’Plecs’’ mentoru komandai.

Kā nolēmāt kļūt par mentori?

Sākotnēji strādāju Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā par konsultantu. Es ģimenes uzklausīju, atbalstīju, meklēju risinājumus viņu problēmām. Mentora pakalpojumi ir ļoti līdzīgi, taču emocionālā saikne ar ģimenēm izveidojas vēl ciešāka, jo ar mani var sazināties jebkurā diennakts laikā un jebkurā situācijā. Šis noteikti bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pievienojos ‘’Pleca’’ komandai.

Arī man pašai ir audžudēliņš, tāpēc es zinu, cik svarīgi tas, ka ir kāds, kurš jebkurā brīdī spēs uzklausīt un nomierināt tad, kad ir radušies sarežģījumi.

“Mentors” ir gana bieži lietots termins. Ar ko ‘’Pleca’’ mentors atšķiras no citiem mentoriem, kuri darbojas Latvijā?

Daži atbalsta centri piedāvā mentora pakalpojumus, taču viņiem ir noteikts darba laiks, kurā tiek sniegtas konsultācijas, turpretī ‘’Pleca’’ mentori ir pieejami 24/7. Situācijas ir dažādas – bieži vien ģimenei ir nepieciešams kāds, kuram var piezvanīt kaut divpadsmitos naktī. Protams, nav tā, ka es vienmēr uzreiz varēšu telefonu pacelt, bet audžuģimenes zina, ka es esmu šeit, man var zvanīt un rakstīt, un tiklīdz es varēšu – atbildēšu.

Ne mazāk svarīgi ir tas, ka mentori, kas darbojas ‘’Plecā’’, ir ģimenes ar bagātīgu pieredzi, kas gūta, audzinot pieņemtos bērniņus. Tas nozīmē, ka visi ieteikumi ir pārbaudīti uz savas ādas.

Kā aizrit mentora ikdiena?

‘’Pleca’’ mentori jaunās ģimenes uzklausīs, dalīsies pieredzē, sniegs informāciju, ieteiks, kā risināt sarežģījumus. Mans darbs lielākoties notiek, komunicējot ar ģimenēm pa telefonu. Viņas zina, ka man var zvanīt jebkurā diennakts laikā un jebkurā situācijā. Arī es pati mēģinu jaunajām ģimenēm reizi nedēļā piezvanīt, lai uzzinātu, kā viņām klājas.

Man ir liels prieks par tām ģimenēm, kuras pašas tiek ar visu galā, un kurām nav problēmu. Bet ir arī tādas ģimenes, kuras ir pieņēmušas sarežģītākus bērniņus, piemēram, ar diagnozēm. Tādas problēmas ir jārisina pat vairākas reizes nedēļā. Nav tā, ka visu spēju atrisināt, taču es varu ieteikt, kur vērsties pēc palīdzības.

Kad ģimenē kaut kas notiek, ir būtiski, ka ir kāds trešais cilvēks no malas, kurš pasaka, kā rīkoties. Vispirms sniedzam emocionālo atbalstu, tad attiecīgi visu pārējo.

Cik ģimeņu šajā laika posmā esat atbalstījusi?

Ja nemaldos, darbojoties ‘’Plecā’’, tās varētu būt ap 38 ģimenēm. Taču es turpinu palīdzēt arī ģimenēm, kuras konsultēju, kad strādāju Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā. Nespēju viņas pamest.
Man ir liels prieks par tām ģimenēm, kuras tiek galā pašu spēkiem, taču katram ir savas problēmas, kuru risināšanā noder mentora palīdzība.

Kuri ir biežāk uzdotie jautājumi no jaunajām ģimenēm?

Lielākoties tie ir jautājumi par bērnu veselību un par bērniem ar īpašām vajadzībām. Bieži vien nav pieejama pilna informācija par bērna veselības stāvokli, bet, kad bērns jau ir uzņemts ģimenē, tiek konstatētas kādas problēmas. Tad audžuģimene samulst, parādās stress un daudz jautājumi gan par nepieciešamajiem speciālistiem, gan par to, kādā skolā bērns būs jālaiž un citas neskaidrības. Šajos gadījumos iesaistās ‘’Plecs’’ un mēģina risināt problēmu, atbalstīt audžuvecākus.

Pastāstiet kādu sarežģītu situāciju, kura šķita neatrisināma, bet galu galā izdevās tikt ar to galā?

Reiz bija situācija, ka audžuģimene bija pieņēmusi vienlaicīgi divus bērniņus. Vienam atklājās ļoti smagas dažāda veida veselības problēmas – gan garīgās, gan fiziskās. Otram bija sarežģīta situācija ar bioloģiskajiem vecākiem. Tieši šādos gadījumos ir labi, ka pieejams plašāks atbalsts, jo svarīgs ir ne tikai mentora viedoklis, bet jau attiecīgo speciālistu palīdzība. Toreiz sasaucām starpinstitucionālo sanāksmi – “Plecs” pieaicināja atbalsta centru un sociālos darbiniekus, kopā darbojoties, atradām risinājumu.

Šis gadījums spilgti atspoguļo to, kāpēc ‘’Pleca’’ darbība ir tik būtiska. Man ir liels prieks, ka tiek organizētas akcijas arī ‘’Pleca’’ atbalstam, piemēram, šobrīd aktuāla Circle K ziedošanas kampaņa. Jaunai audžuģimenei vienai pašai tikt galā ar tik sarežģītu situāciju būtu ļoti sarežģīti.

Kā spējat distancēties no problēmām un novilkt robežu starp darbu un mājām?

Brīžiem ir grūti, taču ‘’Plecs’’ organizē pasākumus speciāli mentoriem. Tajos izrunājam problēmjautājumus, pārrunājam dažādas situācijas un to, kā būtu bijis labāk tajās rīkoties. Šajās tikšanās reizēs atgūstam spēkus un pārliecību par savu rīcību. Zinu, ka jebkurš “Pleca” darbinieks mūs vienmēr atbalstīs – es varu zvanīt jebkuram kolēģim, un man tiks sniegts atbalsts.

Man noteikti palīdz arī pieredze no laika, kad strādāju Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā.

Jo ģimeņu problēmas jau atkārtojas, situācijas nav nemaz tik dažādas.

Arī jūsu ģimenē ir audžudēliņš. Kā radās vēlme uzņemt vēl vienu ģimenes locekli?

Šis nav mūsu pirmais audžubērns. Kad man pašai bija divi dēli, ģimenē uzņēmu 11 gadīgu meitenīti, taču viņu pēc laika adoptēja ģimene no ārzemēm. Es gan viņai apsolīju, ka viņa varēs pie mums jebkurā laikā atgriezties, tāpēc ticu, ka mēs vēl kādreiz tiksimies.

Savukārt audžudēliņu es pieņēmu laikā, kad pati biju stāvoklī ar trešo dēlu.

Bāriņtiesas uzdevumā biju devusies uz Rīgu tikties ar kāda zīdainīša ārstu, lai saprastu, cik smags ir puisīša veselības stāvoklis, jo viņš bija dzimis 27. grūtniecības nedēļā. Māmiņa no viņa bija atteikusies turpat slimnīcā. Kad es viņu ieraudzīju, tas bija ļoti emocionāls brīdis – tāds mazs vīriņš viens pats gulēja pieslēgts pie aparātiem. Visiem pārējiem bērniņiem klāt sēdēja citi piederīgie, bet viņš bija pavisam viens.

Braucot mājās, es sapratu, ka varu uzņemties rūpes arī par viņu, vismaz tik ilgi, kamēr atrodas adoptētāji. Bet tā nenotika – kopā izcīnījām veselības problēmas un vairs nespēju puisīti atdot, jo viņš bija kļuvis par ģimenes locekli. Tādā lēnā garā mēs kļuvām par ģimeni un tagad man ir 4 dēli.

Personiskā arhīva foto

Kāds būtu jūsu ieteikums topošajām audžuģimenēm?

Saistītie raksti

Es varbūt būšu mazliet skeptiska un sākšu ar to, ka pirmkārt, ir jāizvērtē savi iekšējie resursi – vai es to spēju uzņemties? Otrkārt, ir jāapzina savs paziņu loks – vai ir cilvēki, kas mani atbalstīs? Jo bieži vien jaunās audžuģimenes saskaras ar apkārtējo, pat tuvāko cilvēku neizpratni. Taču svarīgi ir apzināties pašiem un skaidrot citiem to, ka bērni nav vainīgi, ka viņi ir nonākuši šādās situācijās. Vainīgi ir pieaugušie, kas ir nodarījuši bērniem pāri. Bērni esam mēs, tā ir mūsu nākotne, tāpēc mūsu pienākums ir viņiem palīdzēt, kā vien mēs to spējam. Es gribu ikvienam novēlēt atrast spēku, motivāciju un resursus, lai šos bērnus iekļautu savā ģimenē un sabiedrībā.

Ģimeņu atbalsta kustība “Plecs” sadarbībā ar “Circle K” sākusi ziedošanas akciju, kuras laikā cilvēkiem ir iespēja izvēlēties “Labo nodomu krūzi”. Piedaloties akcijā gan klients, gan ‘’Circle K’’ kopā ziedos 20 centus kustības “Plecs” organizētajiem bērnu uzņemošo ģimeņu atbalsta pasākumiem un mentorprogrammas nodrošināšanai.

LA.lv