Veselam
Dzīvesveids

Lai skola nav izdzīvošanas pieredze. Saruna ar Cēsu Jaunās pamatskolas izveidotāju 0


Dana Narvaiša
Dana Narvaiša
Foto: Matīss Markovskis

Lai skola nav izdzīvošanas, bet gan kvalitatīvas dzīvošanas pieredze – tā ir viena no Danas Narvaišas idejām un mērķiem, kopā ar skolēnu ģimenēm veidojot Cēsu Jauno pamatskolu. Šoruden skola kopā ar skolotājiem, bērniem un viņu vecākiem izaugusi jau līdz septītajai klasei, tāpēc ievākusies plašākās telpās. Izskatās, ka ar laiku vietas vajadzēs vēl vairāk, jo interese par šo izglītības iestādi aug – cilvēki pat speciāli pārceļas tuvāk Cēsīm vai apmetas pilsētā, lai varētu savus bērnus sūtīt tieši šajā skolā.

 

Tas, ko centies ieviest Cēsu Jaunajā pamatskolā, ir pieredzes izglītība. Uz to virzījās arī izglītības reforma, kas pašlaik iestrēgusi. Kā tu pati nonāci līdz tam, ka tas ir pareizais virziens? Vai esi droša?

(Smejas.) Droša es neesmu! Dažkārt smejamies ar kolēģiem starptautiskā līmenī, ka tie, kas cenšas ieviest reformas izglītībā, nebūt nav tie veiksmīgākie cilvēki paši savā izglītības pieredzē. Ja atceros, kā man gāja skolā, – biju teicamniece, piedalījos olimpiādēs. Nevar teikt, ka biju neveiksmīgs gadījums. Vienlaikus nevarēju atrast atbildes uz saviem jautājumiem, mana uzvedība bieži vien bija traucējoša vai kaitinoša. Piemēram, visu vidusskolas laiku es ceļoju pa Eiropu, izmantojot jaunatnes projektu iespējas. Katru mēnesi biju kādā projektā, un tas nebija patīkami maniem skolotājiem, jo ar mani bija papildus jāstrādā.

Pagrieziena punkts bija mana pievienošanās grupai, kas Valmierā veidoja jauniešu domi. Mēs ar draudzeni jau bijām izmestas no mūsu skolas domes, jo bijām pārāk aktīvas, vienmēr meklējām iespējas darboties kādos jaunos virzienos. Tad mūs veiksmīgi novirzīja: skat, tur kaut kas top, ejiet uz turieni!

Jauniešu dome bija tā vieta, kur mācījos lietas darot: kļūdies – dari no jauna, kļūdies – dari no jauna, līdz saproti, kā ir labāk.

Pēc tam gribēju studēt Amerikā. Uzrunāju Amerikas vēstniecību, noorganizēju, ka mūsu skolā organizē konkursu uz stipendijām. Tā pieredze un pārliecība, ka es tā varu, uzdrošināšanās, gatavība riskēt, virzība uz priekšu nāca no Jauniešu domes. Vēlāk saskāros ar jēdzienu “neformālā izglītība”, principu “mācīties darot” – arī pieaugušo izglītībā, komandu treniņos. Tas viss ir saslēdzies kopā ar manu dzīves pieredzi, kas veidojusies ārpus klasiskās izglītības sistēmas vai cīnoties ar to.

Savā dzīvē satiekot dažādus cilvēkus, ļoti novērtēju, ja ir ne vien akadēmiķi, kuri zina, kā būtu pareizi, bet arī darītāji, kuri izmēģina. Tiem otrajiem bieži vien ir daudz dziļāka izpratne par dažādiem procesiem. Protams, tie, kuriem ir teorētiskās zināšanas, nav jānostāda pretī darītājiem, abas puses ir vajadzīgas.

Ja atskatās atpakaļ uz visiem punktiem, caur kuriem izgāju un kuri mani atveda līdz šejienei, līdz tam, ka es izveidošu skolu un strādāšu izglītības jomā, nevarētu teikt, ka mans ceļš būtu bijis mērķtiecīgs. No otras puses, ko mērķtiecīgāku pat grūti iedomāties! Augstskolas laikā veidoju savu hiphopa grupu, jo gribēju dejot, tad ar draudzenēm izveidojām privātskolotāju uzņēmumu, pēc tam apmācīju pieaugušos… Visu laiku dzīvoju pa izglītības jomu. Vēlāk studēju Francijā, mācījos arī Islandē, Norvēģijā – ar izglītības projektiem. Kad cilāju vecus papīrus, ko tik es tur neatrodu! Man ir vides trenera sertifikāts un kas tik vēl ne.

Visa pieredze veidojusies no šāda kopuma: dzīves starptautiskā vidē, reālas darbošanās, daudz problēmu, smieklīgu un ne tik smieklīgu izaicinājumu. Arī, piemēram, no franču valodas: sāku to mācīties vidusskolā, studējot aizbraucu uz Franciju… Tas bija drausmīgi, parunāt nevarēju. Sāku to apgūt reālajā vidē, pamazām iemācījos.

Taču darīšana nenozīmē to, ka ir jāatsakās no zināšanām. Cilvēki, kas ir satikti, dod pārliecību par to, ka vajadzīgs līdzsvars: gan mācīties caur darīšanu, gan zināšanas, kas ļauj kaut ko izdarīt veiksmīgāk.

Pašlaik Latvijā izglītības jomā, šķiet, veidojas divi virzieni: akadēmiskā, klasiskā izglītība, un alternatīvais, ko meklē un atrod tie ļaudis, kuriem ar akadēmisko nepietiek vai tas neapmierina. Cēsu Jaunajā pamatskolā centies abus virzienus apvienot?

Es meklēju līdzsvaru. Tas ir procesā, jo līdzsvaru ir grūti atrast. Drīzāk vēlos, lai bērns, kurš šeit kādu laiku ir mācījies vai kurš absolvē šo skolu, to atstāj ar izjūtu, ka to, ko dara, vēlas paveikt pēc iespējas labāk, augot savā darbā. Neatkarīgi no tā, kur viņš strādā – galdniecībā, advokātu birojā vai restorānā par viesmīli. Jebkurā jomā, kur viņš strādās, viņam būs vēlme uzlabot savas prasmes un attīstīties. Un tam pamatā būtu gan zināšanas, gan prieks darīt, izmēģināt ko jaunu, meklēt jaunu pieredzi.

Kā tu meklē līdzsvaru?

Piemērs no skolas dzīves – reizrēķins. Mums neviens īsti neskaidro, kāpēc ir vērts to zināt no galvas: jo tas ļauj daudz ko izdarīt ātrāk. Neviens nemēģina piecas reizes saskaitīt sešniekus, jo zina, ka pieci reiz seši ir trīsdesmit. Taču der zināt, kā var nonākt līdz rezultātam. Un ir bērni, kuri nevar iemācīties reizrēķinu no galvas. Kā izskaidrot viņam un vecākiem, ka šim bērnam šīs spējas nav un ka tā vietā, lai mocītu un piespiestu, ir jāiemāca citas metodes, kā var ātri nonākt līdz rezultātam.

Tie, kuri var, mācās no galvas reizrēķinu, alfabētu, formulas, jo tas paātrina tempu daudzos turpmākajos soļos. Tātad patiesībā mums būtu jāiepazīst katrs bērns: klau, tev šis izdodas labāk, mācies to, bet tev izdodas kas cits, apgūsti to!

Mēģinu saprast, kā pamanīt konkrēto cilvēku un to, kāds ir viņa resursu klāsts, kas tieši viņam var palīdzēt labāk augt un attīstīties: ar skolu, bez skolas, mūžizglītībā vai vēl kā citādi.

Tas nav vienkārši, ja pedagogi un vecāki ir pieraduši pie citādas izglītības sistēmas. Piemēram, es tev teiktu – tavs bērns nevar iemācīties reizrēķinu no galvas. Tad, kad runā par citiem bērniem, to nav grūti pieņemt, bet, tiklīdz runa ir par tavējo, uzreiz šķiet – kā!? Viņam kaut kas nav labi? Viņš izkrīt, atšķiras? Un tad parasti iejaucas tēvi – nē, manējais var, viņam ir jāmācās! Un mājās sāk viņu dresēt. Bērns ir pa vidu. Viņš saprot: es nevaru iemācīties reizrēķinu, man tas riebjas, nekā sliktāka par to nav. Kā tur atrast līdzsvaru…

Dzirdēts, ka vecāki pārceļas uz Cēsīm, lai bērni varētu mācīties šajā skolā. Bet vai tev ir arī tāda pieredze, ka atnāk un pēc iepazīšanās ar skolas darba metodēm pasaka – nē, tas mums neder?

Pēc izstāstīšanas tā nav noticis, bet pēc tam, kad bērns jau kādu laiku pamācījies, ir gadījies, ka pāriet uz citu skolu. Tas notiek gadījumos, kad vecākiem pašiem ir citāda mācīšanās pieredze un viss cits šķiet kā novirze no standarta. Ir bijuši vecāki, kuri saka – mēs esam parasti cilvēki, mums nevajag nekādu īpašo pieeju. Dažreiz šķiet par daudz, ja bieži jātiekas un kaut kas jāpārrunā, kā bērnam labāk apgūt to vai citu. Labāk, lai nav tik daudz uzmanības, lai ir liela klase, kur bērns var sēdēt pēdējā rindā. Viņš tur jutīsies labāk, jo viņu neredz, nedzird, nepamana, viņš var būt tāds, kāds ir, un gulēt uz galda.

Mēs nesakām, ka tas nav normāli. Esam par to diskutējuši – varbūt mūsu mazajās klasēs patiešām ir par traku, ka visu laiku viņus visus redzam. Varbūt tiešām kādreiz ir jāļauj gulēt uz galda? Mums nav nešaubīgas atbildes.

Ja saki, ka tu un skola ir pastāvīgā meklējumu procesā, izmēģina un kļūdās, tad jau arī nesagaidi, ka te nāks perfekti vecāki ar perfektiem bērniem!

Jā, jo patiesībā te nekas nav perfekts un mēs ļoti daudz ko nezinām. Piemēram, nezinām, ko darīt ar uzslavām. Piemēram, ja bērns ir kaut ko labu paveicis, vecāki nezina, kā šo informāciju lietot. Vienreiz paslavēt? Un tālāk? Kā runāt ar bērniem par vērtējumiem? Joprojām vecāki pieķeras zemākajiem vērtējumiem vai krasam vērtējumu kritumam. Bet, lūdzu, pamanām to, kur bērns ir audzis!

Skolā gaidām īstus, dzīvus vecākus un arī tādus bērnus. Kuri mēdz kļūdīties, bet ir gatavi kopā ar mums meklēt dažādus risinājumus.

Tā ir liela priekšrocība, ka var uzreiz atnākt un runāt, ja ir kāda problēma. Taču, no otras puses, šajā skolā vecākiem ir ļoti aktīvi jāiesaistās, jāvelta daudz sava laika. Nevar tikai atvest bērnu un atstāt uz laiku, kamēr paši strādā. Kā nonāci līdz idejai, ka jāstrādā kopā ar ģimenēm?

Skola var būt nezin cik ideāla, mācīt veselīgi dzīvot un veselīgi ēst, bet bērna reālā dzīve notiek ģimenē. Varbūt tur dzer, kaujas vai vakaros tikai sēž pie televizora un nesarunājas. Neatkarīgi no tā, ko mēs skolā piedāvāsim, ģimene vienmēr gūs virsroku, jo tā ir īstā dzīve. Tas ir redzams gadījumos, kad bērnus izņem no ģimenēm, bet viņi raujas atpakaļ, lai vai kāds arī tētis vai mamma būtu.

Tāpēc, lai gan tas ir sarežģīti, jāmēģina atrast kopīgu ceļu.

Pirmajos gados pieredzējām, cik ļoti bērni ir priecīgi un lepni, ja mana, ka vecāki ir nevis pret skolu, bet nāk un iesaistās.

Mēs te gan strādājam, gan risinām grūtus jautājumus, gan svinam kopā svētkus. Tad bērns notic, ka īstā dzīve notiek šeit un tagad. Tas ir kas pretējs tam, ko savulaik pieredzēju, strādājot vidusskolā: tur skolēni gaidīja izlaidumu un nemitīgi atkārtoja vienu un to pašu – tad beidzot sāksies īstā dzīve. Man tas šķita šausmīgi – divpadsmit gadus pavadīt kaut kādā neīstā dzīvē, gaidot, kad sāksies īstā!

Kā panāc, lai vecāki piedalās skolas dzīvē?

Daudzi saka – pie jums jau ir inteliģentas ģimenes ar lieliem ienākumiem, tāpēc droši vien arī bērni ir brīnišķīgi. Es parasti atbildu, ka lieli ienākumi noteikti nav viņu galvenā pazīme. Mūsu ģimenes patiešām ir privileģētas, jo pašas būvē skolu, par to maksā un nemaz nedrīkst neiesaistīties. Ir jāseko bērna sekmēm, jāizrunā problēmjautājumi. Līdz tam esam izauguši pamazām. Pašā sākumā bija momenti, kad šķita – kaut vecāki tik daudz nepiedalītos. Katram bija viedoklis, savs redzējums. Viens gribēja vairāk akadēmisku skolu, cits – vairāk patriotiskās audzināšanas, vēl kādam šķita, ka par maz skolojam latviskumā.

Šajā skolā iemācījos – kamēr nebūsim izrunājuši visus viedokļus, nevarēsim nonākt pie kopsaucēja.

Problēma parasti ir tajā, ka vecāki redz savus bērnus tādus, kādi viņi atnāk mājās, bet es kā pedagogs redzu bērnu skolā. Kamēr abus šos skatījumus nebūsim salikuši kopā, rezultāta nebūs. Tas aizņem daudz laika, bet tas strādā! Tagad esam atraduši lielisku balansu – katrs iesaistās, kur var un cik var. Šāda skola iespējama, tikai pateicoties ģimenēm.

Pieminēji vidusskolēnus, kuri gaida izlaidumu un īsto dzīvi. Bērnudārznieki parasti tā nesaka, bet arī viņi ierodas pirmajā klasē ar jau diezgan pamatīgu bagāžu – ar to, ko apguvuši gan ģimenē, gan pirmsskolā. Ko iesākt ar to?

Katram no mums ir kāda pieredze, mēs augam lēnām. Ja uz mūsu skolu atbrauc skolotāji no citām vietām, parasti viņiem iesaku vienu: apstāties un vērot bērnus. Pati to mācos darīt savā dzīvē un cenšos saprast, kā to izmantot skolā.

Jau kopš dzimšanas mums tiek uzlikti dažādi filtri, caur kuriem domāt, tāpēc, jau pieaugušiem esot, dažreiz ir grūti saprast, kas mēs patiešām esam un kas mums patīk. Piemēram, kas tev patiešām garšo? Tu zini visādas teorijas par olbaltumvielām, ogļhidrātiem un pareizu uzturu, tev ir tik daudz informācijas, bet, kad aizej uz kafejnīcu vai veikalu un jāatbild uz jautājumu, ko tu patiešām vēlies, tev nav atbildes. Filtri traucē sev piekļūt.

Pirmsskolā šo filtru cilvēkā vēl ir mazāk, tāpēc vērojam bērnus un cenšamies saprast, ko viņi grib mums pavēstīt. Mums ir zināšanas par to, kas noteiktā vecumā jāapgūst, un liekam to kopā ar bērna spontāno darbošanos. Bērni daudz mums pasaka priekšā. Arī pie sava bērna to esmu novērojusi: viņš man skaidri pasaka – es tagad pabraukāšu pa trasīti, bet tu uz mani skaties! Bez visādām teorijas zināšanām viņš man pasaka – vēro mani, velti man savu laiku, tajā brīdī dari tikai to.

Jo mazāks bērns, jo skaidrāk mums dara zināmu savu vēstījumu. Ja vērosim un ņemsim par pamatu apmācībā, jo harmoniskāks viņš augs. Un būs vieglāk. Piemēram, piecu gadu vecumā bērniem patīk pliki dibeni. Tātad šajā vecuma posmā ķermenis ir temats, caur ko apgūt visu ko. Viņi būs laimīgi, jo varēs runāt par savu iemīļotāko tēmu, labprāt iesaistīsies, darbosies. Līdzīgi ir ar sniegu – uzsnieg sniedziņš, un bērniem par to uzreiz ir liela interese. Runājam, darām, izmantojam šo interesi!

Grūtāk kļūst, kad puikām sāk interesēt automašīnas, bet meitenēm lelles. Tas ir pedagogu sarežģītais uzdevums – atrast kopsaucēju.

Kad šo lietu aktualizējām mūsu pirmskolā (Cēsu Jaunajai pamatskolai ir arī pirmskola – red.), pedagogi bija neizpratnē. Kā – mums jārealizē viss standarts par to, kas bērnam jāapgūst pirmskolā, un vēl jāvēro bērns?! It kā tur būtu kāda pretruna. Bet vērošana ir svarīgāka par standartu! Ja to dari, tad varbūt pamani, ka daudz ko bērns jau prot. Kāda jēga turpināt mācīties ciparus no 1 līdz 5, ja viņš tos pazīst jau līdz 20? Bērns pasaka priekšā: viens runā par skaitļiem, otrs par lasīšanu, rakstīšanu. Ja mēs, pieaugušie, šajā brīdī vienkārši aizveram muti un visu savu pieredzi un zināšanas par to, kā jābūt, noliekam malā, tad ieraugām, ko bērniem patiešām vajag.

Tā varētu būt problēma trīsdesmit bērnu grupās.

Tā savā ziņā ir atbilde uz jautājumu, par ko tad maksā mūsu vecāki. Tas iznāk dārgāk, ja klasē ir desmit bērnu, bet citādi fiziski šis process nav paveicams. Nepārmetu neko pašvaldību bērnudārziem un skolām, bet, ja iztēlojas, ka 30 bērni ir jāsaģērbj, jāizved ārā, tad jāieved iekšā, visiem jāiztīra zobi un jānoliek gulēt… Tad nav citas izejas kā ieviest sistēmu, kas nepieciešama, jo vienmēr būs bērni, kas ierobežojumus centīsies pārkāpt. Tāpēc arī valstī eksistē likumi – lai tiktu galā ar masu. Nav citas izejas.

Mēs varam atļauties ieklausīties bērnos arī pēc pirmskolas un viņu ieteikumus ņemam vērā, attiecīgi pārveidojot mācību procesu. Piemēram, pašlaik strādāju pie septītās klases, pie pamatskolas attīstības. Viņiem ir tiesības pateikt daudz ko, piemēram, septītie gribētu starp sevi un mazākajiem bērniem dzeloņdrāšu žogu. Viņiem nāk tīņu vecums, viņi grib skaidri iezīmēt robežas, un tas ir veids, kā viņi to komunicē. Tas nenozīmē, ka liksim dzeloņdrātis, bet mums šī iezīme tomēr jāvērtē. Vēl. Viņi saka, ka vairs neredz jēgu grupu darbam tā, kā tas organizēts līdz šim.

Kāpēc jāmokās un jāstrādā kopā ar bērniem, ar kuriem grūti sastrādāties? Mēs, labu gribēdami, esam to piedāvājuši kā iespēju apgūt prasmi sastrādāties, kas noderēs arī pieaugušo vecumā. Viņi iebilst – ja man būs tik grūti kā tagad grupu darbā, es tādu darbu vienkārši neizvēlēšos. Un taisnība viņiem ir! Vai mēs ilgi strādājam kopā ar cilvēkiem, ar kuriem kopā ir grūti, vai tomēr mēģinām mainīt darba vidi? Tā nu esam sapratuši, ka grupu darbs jāpārvērtē, jābalansē, cik bieži bērnam jāstrādā sev neērtā darba vidē.

Bērni mums šādi pasaka daudz vērtīgu lietu. Jautājums – vai mēs tās sadzirdam? Ko mēs darām, ja bērns stundā dīdās? Liekam sēdēt mierā vai atļaujam iziet no klases uz desmit minūtēm, lai izdīdās un tad atkal atgriežas klasē, lai pilnvērtīgi pieslēgtos?

Ar šo teikumu to apstiprini visu to cēsnieku aizdomas, kuriem šķiet, ka Cēsu Jaunā pamatskola ir hipiju skola, kur bērni stundās dara, ko grib!

Šis viedoklis pastāv jau kopš skolas pirmsākumiem, bet tas mūs neatbrīvo no atbildības. Jautājums ir par to, kā tiek sasniegts mērķis, par to, vai tu pats sevi iepazīsti. Vai tu nevis izej no klases, lai atslābinātos, bet saspringsti un padari savu darbu kaut kā nebūt, tāds pusslims absolvē vidusskolu, īsti nezini, ko gribi, kas tev patīk, ko vari. Vispār nedomā, jo visu laiku pakļaujies normām.

Saistītie raksti

Tas, ka mēs atbalstām bērnu, nenozīmē, ka mēs viņu atbrīvojam no pienākumiem vai no eksāmeniem. Mēs cenšamies motivēt, lai izdara, nevis ieslodzīt, lai izdara ar lielu vēlēšanos nedarīt. To grūti izstāstīt, jo īpaši tiem, kuri saka – re, kāds es normāls esmu uzaudzis esošajā sistēmā!

Ir liela atšķirība starp visatļautību un sevis pazīšanu, lai izdarītu sev pieņemamākajā un efektīvākajā veidā.

 

Vizītkarte

Dana Narvaiša

Cēsu Jaunās pamatskolas izveidotāja, skolotāja

Profesionālā bakalaura grāds tūrisma vadībā Vidzemes augstskolā (2009), otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības grāds – Sociālo zinību skolotājs – Latvijas Universitātē (2013), profesionālais maģistrs sociālajās zinātnēs – Pārvaldība un komunikācija Vidzemes augstskolā (2013)

Iespējamās misijas skolotāja Dobeles Valsts ģimnāzijā (2010–2012)

2016. gadā nominēta Starptautiskajai skolotāju balvai, iekļūdama 50 finālistu – pasaules labāko skolotāju – vidū.

 

LA.lv
36,6 °C
Veselam
Kā sagatavoties medicīniskajām analīzēm
21 stundas
VE
Veselam.lv
Veselam
Kuri ir pieprasītākie bērnu ārsti reģionos. Aicina atbalstīt bezmaksas vizītes
1 diena
DE
DELFI
Veselam
Pazīmes, kas liecina – tevi uzaudzināja īstens narciss
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA/LA.lv
Latvijā
Ulme ticis pie kārotās 8247 eiro kompensācijas pēc divu mēnešu darba Saeimā 3
9 stundas
LE
LETA/LA.lv
Latvijā
FOTO, VIDEO. Iemirdzas tradicionālais gaismas festivāls “Staro Rīga”!
10 stundas
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Juris Lorencs: Latvijas neatkarības garants esam tikai mēs paši 2
12 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO. Inčukalnā pieķer šoferi bez tiesībām: braukā riņķī ar cita auto numurzīmēm
8 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Par Stambulas lidostas teroraktu sešiem apsūdzētajiem piespriež mūža ieslodzījumu
7 stundas