Veselam
Dzīvesveids

Emīls Hlevickis: Agrāk glābos “tusiņos”, bēgu no mājām, tad atradu neierastu ceļu 16


Emīls Hlevickis
Emīls Hlevickis
Foto – Matīss Markovskis

Lācis sveicina Zemi

Daudzi uzskata, ka Emīls ir neparasts puisis. Iespējams, tikpat daudziem viņš šķiet lecīgs, mūždien staigā dīvainā cepurē ar zaķa ausīm. Emīls Hlevickis, kuru Facebook vidē un citur pazīst kā Kaimiņu Zaķi Emīlu vai Zaķmenu, nebaidās būt nepareizs, dzīvo pilnasinīgi un aizrautīgi. Viņš apgūst koka izstrādājumu dizainu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, rūpējas par tīru vidi un būvē ekoloģisku koka māju uz riteņiem.

“Mazliet kavēšu. Braucu ar skrituļslidām.” Šādu īsziņu saņemu no Emīla pirms sarunātās tikšanās. Pēc laiciņa viņš sparīgi ieripo kafejnīcā, ka ausis vien plīvo (tiešā nozīmē, jo galvā ir cepure ar melnām zaķa ausīm). Garie mati savaldīti, stingri sapīti bizītēs. Sirsnībā apskaujamies. Tā esam ieraduši biodejas nodarbībās. Tieši tur iepazināmies. Biodejā uzzināju, cik viņš ir sirsnīgs un atklāts, cik dziļi analizē sevi. Šoreiz sarunājamies par Emīla dzīves zaļo pozīciju.

“Manu būtību visvairāk harmonizē daba,” uzsver Emīls. Pagaidām viņš negrasās pārcelties tuvāk dabai, dzīvot laukos. Negrib bēgt no pilsētas, bet cenšas to padarīt zaļāku.

Jau vairākus gadus Emīls darbojas Lucavsalas eko-kopienā, ir viens no daudzajiem aktīvistiem, kuri kaismīgi aizstāv zaļo Rīgas salu, sargā no pašvaldības centieniem to industrializēt. Kad notika skaļa akcija Lucavsalas aizstāvībai, daudzi klusībā vīpsnāja, sak, ko viņi tur trako. Bet viņiem izdevās. Pieklusa projekts par koku izciršanu un daudzstāvu apbūvi zaļajā oāzē. Pagaidām mazdārziņu paradīze var dzīvot mierīgi.

“Arī pilsētvidē iespējams dzīvot zaļāk. Meklējot īrējamu dzīvokli Rīgas centrā, lūkoju, lai ir pagalms, lai pa logu varu redzēt kokus un apstādījumus. Jau daudzus gadus šķiroju atkritumus. Organiskās atliekas krāju 20 litru spainī. Kad dzīvoju Purvciemā, sēdos uz velosipēda un ar milzīgo spaini minos uz Lucavsalu, kur biju izveidojis komposta kaudzi. Tagad palīdz draugi, aizved ar mašīnu.

Dvēselē esmu mākslinieks. Agrāk es tikai sapņoju un zīmēju, bet piepeši kļuvu par aktīvistu, vides aizstāvi. Iespējams, mani ietekmēja lāča tēls: Horvātijā mācījos Erasmus apmaiņas programmā, un tur mani iniciēja, uzkāra kaklā lāča figūriņu, kas mani savienoja ar Māti Zemi. Saņēmu rosinājumu darīt Zemei labu. Jā, es to darīšu! Un tā arī notika.”

 

Galerijas nosaukums

Sāk no meža

“Man ir savi punkti, savienošanās vietas ar dabu, vidi. Tās ir mūsu lauku mājas Dzērbenē un manas garīgās ģimenes mājas Druvienā,” atklāj Emīls.

Viņam dvēseliski tuva kļuvusi Druvienas draugu grupa, kas Vidzemē veido mūsdienīgu latviskās dzīvesziņas centru. Tieši tur top Emīla sapņu projekts – tiny house, namiņš uz riteņiem. Kādreiz Amerikā sākās kustība Tiny house movement, daudzi sāka būvēt sīkmājas. Izvēlējās dzīvot tikai aptuveni 20 kvadrātmetru lielā būvē, jo izmaksas ir krietni mazākas, turklāt namiņu var novietot skaistā, zaļā vietā ārpus pilsētas. Ja vēlas mainīt dzīvesvietu, māju pieāķē pie mašīnas un pārved.

“Būvniecības nianses noskatījos no Linarda Liberta, uzņēmēja, kurš darbojas ar bērzu sulām. Linards šādu māju uzbūvēja savā saimniecībā Ikšķilē. Manējā top Druvienā.

Negribu iet ierasto ceļu – ikdienas darbā nopelnīt naudu un to ieguldīt celtniecībā. Izvēlos iet pie draugiem un jēgpilnā veidā viņiem palīdzēt, par to saņemot praktisku atbalstu. Šoziem divas nedēļas gājām mežā, daļu no iegūtajiem kokmateriāliem izmantošu mājas būvēšanā. Tātad sāku no paša sākuma – meža.

Kad tiny house būs gatava, vedīšu to uz Lucavsalu. Citi brīnās, kāpēc neiegādājos parasto konteineru, bet es gribu, lai mana māja ir dabiska, elpo, tāpēc izmantoju koku. Dzīvošu tajā visu gadu. Esmu jau izgatavojis galdu un plauktus, ko ievietot namiņā. Blakus esmu iecerējis uzbūvēt pirtiņu, biokompostējamo tualeti, ierīkot autonomo dušu, kur ūdens sildīšanai izmantotu saules enerģiju vai kādu citu atjaunojamo dabas resursu. Mājai būs liels logs kā platekrāna televizors, pa to lūkošos dārzā. No rīta iziešu laukā basām kājām, apliešos ar aukstu ūdeni, veikšu prānajāmas elpošanas vingrojumus, meditēšu, pēc tam došos uz darbu.”

 

Domu kartes

Emīls rāda kladi, kur katrā lapā kāds zīmējums vai savdabīga shēma. Tās ir domu kartes jeb Mind Map. Par šo metodi viņš izlasījis Tonija Bazena Efektīvas mācīšanās rokasgrāmatā. Tas ir vairākdimensiju atmiņas darbarīks, kas var palīdzēt, piemēram, uzlabot eksāmenu rezultātus. Mājās pie sienas viņam ir vislielākā domu karte, plašākie mērķi. Idejas nosaukums Atgriešanās pie saknēm.

Jau pusaudža gados Emīlam bija papilnam ideju. Tās glabājas lielā melnā koferī, kur pilns ar dienasgrāmatām. “Tur ir pirmie literārie mēģinājumi un viss, ko tolaik pārdzīvoju. Nesen ielūkojos rakstītajā un sapratu, ka manai dzīvei ir it kā divas daļas. Vispirms bija sāpīga pieredze, traumas, pēc tam – atveseļošanās, sāku sakārtot dzīvi, meklēt sevi, Dievu, patiesību.

Sāpīgā pieredze sākās ar saspīlētām attiecībām ģimenē, ar patēvu, es to vairs nevarēju izturēt. Bēgu. Glābos ielās, tusiņos, alkoholā, narkotikās. Vandījos pa Bolderājas nomalēm un centrā pie Origo.

Man palaimējās, ka nekritu vēl zemāk. Satiku savu garīgo ģimeni, kā es dēvēju brīnišķīgo Vītolu saimi. Viņi teica: dzīve nav tikai tas postošais veids, ko esi atradis, tā ir daudz kas vairāk, paskaties no cita skatpunkta.”

Partizāns ar saulespuķi

Emīla mamma Aiga atceras, cik kaismīgi dēls meties Lucavsalas aizstāvēšanas akcijā. “Man nav laika mācīties, jāglābj Lucavsala!”

Viss sākās ar saulespuķēm. Emīla draugs, vides aktīvists un folklorists Jānis Puntulis aizvilka viņu uz Torņakalna dārziņiem, ko tolaik šķūrēja nost, jo bija iecerēts būvēt jauno Latvijas Universitātes pilsētiņu.

“Satikām tanti, kura asarām acīs stāstīja, ka saimniekojusi te pusmūžu, bet vienu dienu vairs nav ne būdiņas, ne krūmiņu. Viss izpostīts, pat nebrīdinot, apkārtne kā kara lauks. Jānis teica: mums kaut kas jādara! Bija pavasaris, spīdēja saule, un mēs sākām sēt saulespuķes. Īsts guerrilla gardening!

Šāda kustība – partizānu dārzkopība – sākās pagājušā gadsimta 70. gados Ņujorkā, kad aktīvistu grupa apstādīja kādu pamestu zemesgabalu, tādējādi demonstrējot savu nostāju vides jautājumos.

Vēl pinām zedeņu žogus no kārkliem un gribējām uzlikt lielu zīmi, lai garāmbraucošie redzētu, ka te notiek netaisnība, cilvēkiem atņem dārziņus.

Pēc tam Jānis sarīkoja ģimenes mazdārziņu forumu. Atnāca arī Jumpravsalas biedrības vadītāja Rasma Griņa, kam ir senākais dārzs Lucavsalā. Nāciet, jaunieši, viņa sauca, Lucavsalā ir brīvi dārzi, ļoti lēti. Mēs iedegāmies. Sākām apsaimniekot kopīgu teritoriju, vairākus mazdārziņus. Nezināju, kādi ir zemes darbi, bet sparīgi ķēros klāt. Pagājušajā vasarā izaudzēju tik daudz ķirbju, ka pietika līdz Ziemassvētkiem.”

Drīz vien Emīls kļuva par Lucavsalas ekokopienas koordinatoru. Viņš skaidro, ka ekokopiena ir ideja, nevis konkrēts dārzs vai cilvēki. Viņi vēlas atdzīvināt salas teritoriju, dot tai dziļāku jēgu. Ideju pārstāv visi iesaistītie – gan Arheoparks, kura dalībnieki praktizē eksperimentālo arheoloģiju, gan Maģiskais dārzs, ko veido garīgā festivāla Gara Vasara organizatori, gan brīvdabas meistarklašu festivāla Give & Get radošā ģimenīte, kā arī vides organizācija homo ecos:, kas Lucavsalā ceļ ekobūvi, izmantojot otrreizējās pārstrādes materiālus – riepas, paletes, lietotus dēļus, vecus logus.

 

Spēks zaķa ausīs

Emīla un viņa draugu lielajā projektā Atgriešanās pie saknēm ietilpst arī zīmols Ausainie. Tā ir ideja par cepurēm ar zvēra ausīm.

Puisis jau daudzus gadus nešķiras no galvassegas ar ausīm. Ideja piešķīlās Druvienā. Kopā ar Vītolu ģimeni viņš devās dziedāt uz Druvienas skolu, gāja budēļos. Pagatavoja pirmo papjēmašē masku, dīvainu veidojumu ar garām ausīm. Kad Emīls atgriezās Rīgā, draugs smējās, lai taču nēsā tās ausis ikdienā, ja jau tik ļoti patīk.

“Tā arī darīju. Uzšuvu no auduma tādu kā galvā velkamu zeķi ar ausīm. Radās ideja par Zaķmenu, supervaroni – uzšuvu arī apmetni. Braucot ar velosipēdu, apmetnis braši plīvoja vējā.

Man galvā radās stāsts par puisi Zaķi, kurš dzīvo pilsētā, bet mēdz meditēt dabā, savienoties ar Māti Zemi un Tēvu Kosmosu, līdz saprot, ka šādi var būt bagāts vīrs. Nekautrējos šādā izskatā rādīties sabiedrībā, ieiet klasē. Visi nēsā sociālas maskas, bet man, lūk, ir zaķa ausis. Esmu patiesības nesējs. Ausis atbruņo un palīdz uzturēt pozitīvisma garu, daudzi pasmaida. Ar Zaķa stāstu es pavēstu savējo, un tā galvenā būtība – atgriešanās pie saknēm. Tas notiek, pārvarot savas bailes un robežas, izejot ārpus komforta aploka. Būt ar zaķa ausīm ir tāpat, kā uzdrošināties piepildīt savu sapni.”

Kā kļūt laimīgam

Emīls īstenojis vēl vienu sapni – pie Ģirta Laubes apguvis kokles gatavošanas noslēpumus. Pats brīnās, kā idejas pārtop realitātē.

Savulaik iedomājies, ka gribētu kā Zaķmens braukāt pa skolām un stāstīt jauniešiem iedvesmas stāstus. “Pagāja tikai gads, un es jau to darīju! Izbraukāju visu Gulbenes novadu, stāstīju par atgriešanos pie saknēm, tuvāk zemei, lai arī jaunieši laukos novērtētu savu apkārtni. Vēl vandījos apkārt pa Rīgu un dalīju burkānus, lai mudinātu jauniešus atmest smēķēšanu.

Kopā ar draugu Arvi mums top vairāki projekti. Esam izveidojuši bītboksa grupu, muzicējam. Arī tā ir atgriešanās pie saknēm, dziedināšanās ar skaņu un vibrāciju. Ar draugiem rīkojam visai ekstrēmus pārgājienus.

Mani ļoti ietekmējusi, pārveidojusi biodeja, ko apmeklēju jau vairākus gadus. Apskāviens, kas ir šīs metodes neatņemama sastāvdaļa, ir dziedinošs, ļauj sajust otra cilvēka sirdi. Vēlētos apgūt biodeju arī kā skolotājs, jo tā varētu palīdzēt citiem jauniešiem. Tādiem, kāds savulaik biju es, – sevī ierāvies, bez mīlestības starojuma.

Mana garīgā maize ir meditācija, un to rodu rīta klusumā, biodejā vai bītboksa skaņās. Man svarīgi būt dabā. Sēžu mežā vai pļavā un saprotu – visapkārt ir enerģija, esmu iemiesojies šajā materiālajā ķermenī, un tas ir brīnišķīgi. Sajūtu dabas spēku, arī to, ka neesmu atkarīgs no citu viedokļa. Esmu pats, un manī ir spēks. Varu darīt to, kas man patīk, un būt laimīgs.”

LA.lv