Veselam
Psiholoģija

Brīnumainā atlabšana pēc vēža. Spēka stāsts!2

Foto – Marta Purmale

Maija Vilmane ir skolotāja logopēde – jau 45 gadus strādā Dzelzavas internātskolā, mācot bērnus ar īpašām vajadzībām. Brīvajā laikā viņa ved svētceļnieku grupas uz Medžugorji, nomaļu ciematiņu Bosnijā–Hercegovinā, kur sešiem neliela Balkānu ciematiņa bērniem 1981. gada 24. jūnijā parādījusies Dievmāte; šie vēstījumi nu jau pieaugušajiem vizionāriem turpinoties joprojām. Šā gada martā Maija turp dosies jau 85. reizi, bet pirmais svētceļojums bija dažus gadus pēc viņas izveseļošanās no vēža.

Stāsti par brīnumainu atlabšanu no ļaundabīgiem audzējiem allaž piederējuši sērijai “Gribi – tici, gribi – netici”. Kad iepazīta Maija Vilmane, tam jātic. Man šāda izdevība radās pirms vairākiem gadiem, kad laimējās iekļūt svētceļnieku grupā, kas dodas uz Medžugorji. Ārsti, skolotāji, studenti, baznīcas cilvēki – reti kuram tas bija tikai pirmais brauciens Maijas vadībā. Ja ar viņu reiz būts kopā, gribas vēl. Harismātiska personība, sieviete, kurā ticīga cilvēka pazemība un lēnprātība vienkopus ar mākslinieka talantu un ģenerāļa asredzīgumu. Pēc ceļā nonīktās nakts, ko viņa pavadīja tāpat kā visi – kamolītī saritinājusies uz autobusa sēdekļa, Maija izskatījās spirgta. Dažos mirkļos no bagāžas nodalījumā saliktiem sainīšiem un kastēm uzbūra sviestmaižu kalnus, putras katlu. Gandrīz pussimta ēdāju, bet visiem pietika. Stingrais nosacījums – kas šķīvī, tas notiesājams līdz pēdējam kriksītim – nevienam nebija jāatgādina. Pat meitenes ar modeļu augumiem zināja, ka ņergāšanās ar ēdienu ir grēks. Svētceļojuma vadītāja bija atsaucīga visdažādākajiem lūgumiem, vienīgi aicinājumam pastāstīt par sevi piekrita nelabprāt, sakot, ka nevēlas sevi paaugstināt, jo viss, kas ar viņu bijis, noticis Dieva spēkā.

Šīs piezīmes tapa pirms vairākiem gadiem – no sarunu fragmentiem svētceļojuma laikā.

Kas pirmais uzrunās, tam atsaukšos



“Esmu dzimusi un augusi desmit bērnu ģimenē. Agri nomira tētis. Ar audzēju.

Man mācības padevās viegli, sevišķi fizika un matemātika, tomēr dažu skolotāju attieksme bieži skumdināja: no bērna, kurš nāk no tik kuplas ģimenes, nekas labs nav gaidāms. Jau toreiz nolēmu, ka mācīšos vai nu par skolotāju, vai dakteri – rūpēšos, lai manā klātbūtnē nevienam nav jāiepazīst pāridarījums un netaisnība. Par ārsti neklātienē studēt nevar, tāpēc sapnis par medicīnu bija jāatmet. Atlika pedagoģija.

Pēc skolas beigšanas apprecējos un uzsāku darba gaitas Dzelzavas speciālajā internātskolā. Man laba balss un muzikālā dzirde – saņēmu piedāvājumu mācīt mūziku, taču biju nolēmusi neklātienē studēt par fizikas un matemātikas skolotāju. Pieteicās bērniņš, tāpēc studijas uz laiku nācās atlikt. Augstskolā iestājos tikai 1970. gadā, kad Liepājas Pedagoģiskajā institūtā atvēra Defektoloģijas fakultāti. Visvairāk tāpēc, ka dēliņš, veidodams pirmos vārdus, runāja neskaidri un man gribējās viņam palīdzēt. Tā kļuvu par logopēdi. Dzelzavas palīgskola ir mana pirmā un vienīgā darba vieta.

Dzīve šķita esam pati pilnība: ideāla saskaņa laulībā, mīļi bērni, labs darbs, brīnišķīgi kolēģi un draugi. Biju lepna un iedomīga. Līdz brīdim, kad mūžībā aizgāja mans dvīņubrālis. No audzēja tāpat kā mūsu tēvs. Kā tas var būt – mēs taču reizē nākuši pasaulē?! Varbūt tā ir zīme arī man? Mājās ienāca ezoteriskā literatūra, bet sirds juta, ka meklēto atbilžu tur nav. Kopš tā laika pat savu dzimšanas dienu vairs nesvinēju. Mani ideālās dzīves pamati sāka ļodzīties vēl vairāk, kad vīram nācās aiziet no darba. Viņš negaidīti bija kļuvis par padomju valsts ienaidnieku tikai tāpēc, ka saņēma mantojumu no Anglijā mirušā tēva.

Laiki sagriezās virpulī – nāca Atmoda, sākās barikāžu laiks. Vedu savas puses ļaudis aizstāvēt Latviju. Šajās naktīs pirmo reizi izjutu, kāds miers pārņem baznīcā. Bet galvenais – šīs dienas līdz pamatiem mainīja manus uzskatus, jo ļāva atrast Dievu.

Reiz mums paziņoja, ka tūlīt gaidāms omoniešu uzbrukums. Domās atvadījusies no vīra un bērniem, rokas saņēmusi, lūdzos: mīļais Dievs, ja tu esi, glāb mūs mūsu tīro un skaidro mērķu dēļ. No kādas mājas vienā apakšveļā izklunkurēja sirms večuks un nometās ceļos man līdzās: Pestītāj, glāb, palīdzi! Saņemot ziņu, ka asinsizliešana gājusi secen, galvā uzplaiksnīja doma – bez Dieva žēlastības tas nebūtu noticis.

Pateicībā nolēmu organizēt sava pagasta Bučauskas pareizticīgo baznīcas atjaunošanu. Vācām ziedojumus, organizējām talkas, cēlām un remontējām, un jau 1992. gada Ziemassvētkus varējām svinēt dievnamā. Kopā kristīti un nekristīti, bet visi – pārmaiņas alkstoši. Arī es nebiju kristīta. Nolēmu – kuras konfesijas mācītājs mani aicinās, tajā arī nokristīšos. Tas izrādījās katoļu priesteris: “Kā tas ir, ka tu, būdama pagāns, ved citus pie Dieva? Vai vēlies kristīties?”

Uzaicinājumu pieņēmu. Nācu no luterāņu ģimenes, atjaunoju pareizticīgo dievnamu, kristījos katoļos, bet patiesībā dzīvoju iepriekšējā ikdienā, ko noteica neticīgā vide mājās un darbā.

Tūlīt pacelšos un aizlidošu



1995. gadā smagi saslimu. Audzējs trijās vietās – krūtī, dzemdē, galvā. 25. oktobrī Gaiļezera slimnīcā jāierodas uz operāciju. Kad lūdzu dakteri to atlikt pēc Ziemassvētkiem, ārsti skaidri pateica: “Ziemassvētkus nemaz nesagaidīsiet.”

Jutos ļoti slikti. Zuda redze, bija traucēta kustību koordinācija, vēderu strauji pārņēma tūska. Sapratu, ka var nogriezt krūti, izņemt dzemdi, bet kā dzīvošu bez galvas? Mūžībā jau tētis, brālis, divas māsas – visi miruši no audzējiem. Tagad mana kārta…

Aizgāju pie skolas direktores: ja rīt darbā neieradīšos, nebūšu ilgi.

Neviena no piederīgajiem mājās nebija – abi bērni izklīduši pa skolām, vīram jāpiedalās kādā pagasta pasākumā. Atmiņā atsaucu jaunāko māsiņu, kura pirms aiziešanas bija uzrakstījusi, kā viņu pavadīt mūžībā. Mēs, palicēji, šos norādījumus varējām vienkārši izpildīt. Tagad nolēmu tos atstāt pati. Raudāju un rakstīju. Lūdzu par saviem mirušajiem vecākiem, brālīšiem un māsiņām. Saviem vārdiem, kā pratu, lūdzu piedošanu visiem, kam domās vai darbos biju nodarījusi pāri, un piedevu arī pati. Dievs, ja redzi, ka varu tev kalpot, būt noderīga, tad dziedini mani – ar šādu domu nemanot iemigu.

Sapnī redzu – esmu savā baznīcā un pošu to Ziemassvētkiem. Tur ir arī citi cilvēki. Pēkšņi ieraugu žēlsirdīgo Jēzu, tādas pārpasaulīgi brīnumainas gaismas ieskautu, kādas laicīgajā pasaulē nav. Saucu: nāciet, ļaudis, skatieties! Bet neviens nereaģē. Acis neatrāvusi, lūkojos uz parādību, iekšēji pildoties ar tādu mīlestību, ka šķiet: tūlīt pacelšos un aizlidošu. Tiklīdz aiztaisu acis un neredzu Jēzu, atkal ilgojos pēc viņa. Atveru un no jauna pielīstu ar svētlaimi. Atverot acis trešoreiz, pamostos un reāli redzu žēlsirdīgo Jēzu, kurš lūkojas uz mani. Nesaka neviena vārda, bet mīlestībā runā tikai viņa acis. Maigi manī lūkojoties, viņš pamazām attālinās… Piesteigusies pie loga, kur pretim raugās tikai zvaigžņotā debess, saprotu, ka esmu dziedināta. Piedzimusi no jauna. Atzīta par derīga kalpošanai.

Kāda būs šī kalpošana – tobrīd vēl nezināju.

Cik tev tagad pilna māja!



Aizvien biežāk naktīs, sevišķi žēlsirdības stundās – no trijiem līdz četriem – jutu, ka mani kāds pamodina. Vienreiz tādā brīdī piegāju pie loga un ieraudzīju debesīs pasakainu mākoņu vainagu, ap kuru vizuļodamas dejoja zvaigznes. Iedomājos – mīļais Dievs, kā man gribētos pabūt šajā skaistumā! Pēkšņi saņēmu atbildi: tas ir iespējams, taču tad jāatsakās no mantām, kurām esi pārāk pieķērusies.

Pirmais, no kā atteicos, – grāmatas. Māksla, mūzika, daiļliteratūra, psiholoģija, speciālā literatūra – plaukti vairākās kārtās pieblīvēti. Māla trauki, kas man tik ļoti patika. Klavieres. Zvanīju tuviniekiem: “Brauciet šurp un savāciet, ja kas noder.” Pārējo nesu uz bibliotēku, atdāvināju.

Tomēr arī pēc šīs revīzijas nepameta sajūta, ka Dievs nav īsti apmierināts. Pie kā vēl turos pārāk cieši? Mans četrdurvju drēbju skapis! Nolēmu: viena apģērba kārta lai paliek ikdienas vajadzībām, otra – maiņai, trešais komplekts – iziešanai. Visu pārējo izdalīt!

Bērni to pieņēma bez liekām ierunām – labāk vesela mamma ar īpatnībām, nevis tā nevarīgā un slimā. Ar vīru bija sarežģītāk. Par grāmatām viņš neiebilda, bet par skapi iecirtās, ka nejaukšot ārā! Dabūju saukt palīgos skolas puišus. Vēl sāpīgāk vīrs pārdzīvoja nākamo atteikšanos: turpmāk es gulēšu uz grīdas, bet tu otrā istabā uz dīvāna.

Mazbērni mani sauc par Epiņu. Vienreiz Pauliņa nostājās blakus un domīgi sprieda: “Epiņ, ja tā turpināsi, tev drīz māja būs pavisam tukša.” – “Jā, Pauliņ, tā varētu sanākt,” apstiprināju.

Uz tukšajām sienām sāku līmēt svētbildes. Tās mani stiprināja ticībā, dedzībā un lūgšanā. Kad uz Ziemassvētkiem ciemos ieradās mazbērni, Pauliņa iesaucās: “Cik tev tagad pilna māja!” – un rādīja uz svētbildēm.

Agrākajā dzīvē noteikti biju cilvēks, kuram gribas baudīt. Patika būt skaistai, elegantai, moderni ģērbtai; lai nebūtu tērpusies kā visi, pat šūšanas kursus beidzu. Labprāt mēdzu staigāt garajās biksēs. Te vēstījums: mīļo bērniņ, es tevi radīju par meitiņu, lūdzu, nēsā kleitiņu. Kopš tā laika manā garderobē garo bikšu vairs nav.

Nākamais aicinājums: visur, kur vien iesi, dodies basām kājām. Labi, Dievs! Tas turpinājās četrus gadus. No agra pavasara līdz vēlam rudenim – ziemā kailās kājas kurpēs, tikai dziļā sniegā atļāvos uzvilkt zābakus. Pateicos Dievam par šo pazemības skolu, jo man bija viegli izpildīt jebkuru viņa norādījumu. Apkārtējie gan domāja citādi. No skolas vadības saņēmu ultimātu: pa ielu vari staigāt, kā vēlies, bet skolā jāvalkā apavi. Vecāki raizējoties. Neiebildu – pie ārdurvīm uzvilku kurpes.

Kailās kājas ievilku apavos arī tad, kad tiku uzaicināta Gaiļezera slimnīcas zālē nolasīt logopēdiem lekciju. Daudzi zināja, ka pirms dažiem gadiem esmu dziedināta, tāpēc nesaderību ar novembra ģērbšanās tradīciju centās neievērot, tomēr sačukstēšanos jutu. Lai nepievērstu lieku uzmanību, atstāju kājās kurpes, arī ejot uz pieturu, taču pirms kāpšanas trolejbusā apavam pēkšņi nokrita zole – nācās turpināt ceļu basai.

Sākoties runām, ka esmu sajukusi prātā, aizvien iespējamāka kļuva darba zaudēšana. Tādā situācijā jauns vēstījums: iestājies maģistrantūrā. Meita tolaik mācījās Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, un pa otram lāgam studente kļuvu arī es. Kārtoju pa diviem trim eksāmeniem vienā reizē, maģistrantūru pabeidzu bez jebkādiem sarežģījumiem. Uz visiem pārbaudījumiem ierados basām kājām.

Šajā laikā man bija jāiziet vairāki pārbaudījumi. Pirmais – ar varu un popularitāti, jo pēc maģistra grāda iegūšanas saņēmu vairākus ļoti vilinošus darba piedāvājumus. Atteicu, jo skaidri zināju, ka tie novirzīs iet ceļu, kas ved pie Dieva. Bija arī pārbaudījumi ar mantu un naudu.

Tomēr četri gadi pagāja neziņā, kādu īsti Dievs vēlas redzēt manu kalpošanu.



Ar katru nākamo reizi – grūtāk


Tikai 1999. gada pavasarī, kad tēvs Andrejs uzaicināja svētceļojumā uz Medžugorji, lai lūgtos par mieru kara plosītajā Bosnijā–Hercegovinā, pēkšņi sapratu, ka mana kalpošana būs tieši šāda – pavadīt cilvēkus uz vietām, kur ļaudīm parādījusies Dievmāte. Darīt viņiem zināmus vēstījumus, kas ļautu ļaudīm izdzīvot cauri tiem skaudrajiem laikiem, kas nenovēršami tuvojas.

Parasti ierosinājumu doties svētceļojumā saņemu nakts lūgšanu laikā. Līdz ar aicinājumu man tiek parādīts, kā pārbraukt robežas, kā pārvarēt šķēršļus, ar kuriem noteikti nāksies sastapties. Tieši šo precīzo norāžu dēļ pirmos piecdesmit svētceļojumus vadīt bija vieglāk, jo viss notika jau pēc iepriekš zināma scenārija, kaut gan sākumā braucieni vēl notika kara laikā.

Ar katru nākamo svētceļojumu kļūst sarežģītāk. Es tikai saņemu aicinājumu, kad svētceļojumā doties, redzu maršrutu un uzdevumu, par ko šajā reizē viskvēlāk lūgties, bet pārējais jāizkārto pašai, vadoties pēc pārliecības: rīkojies tā, kā darītu Jēzus.

Dažkārt tieku iemesta ļoti sarežģītās situācijās, arī reāli sastopoties ar sātanu – Dievam pretējās pasaules spēku. Tāds eksistē, katru brīdi atrodas cīņas pozīcijā par mūsu dvēselēm.”

Ja dvēsele vesela, cilvēks neslimo



Maiju neesmu sastapusi jau trīs gadus. Pietiekami ilgs laiks, lai pārmaiņu vēji aizpūstu visu, kam tikai pelavu svars. Zvanu uz Dzelzavu ar lūgumu vēlreiz satikties. Gribas pārliecināties, vai skaistais stāsts nav bijis tikai iedvesmas mirkļa atspulgs.

Maijas balss telefonā skan tikpat mundra un uzticību raisoša kā toreiz, kad tiku uzaicināta pievienoties svētceļniekiem: brauciet, gaidīšu! Labi, ka paspējāt līdz brīvlaika sākumam, jo tūlīt atkal dodamies uz Medžugorji.

Smaidoša un pavasara vējā izjauktiem matiem, ar lielu krustu uz krūtīm – tāda viņa stāv uz savas skolas sliekšņa, tikpat enerģiska un pārliecības dedzībā mirdzošām acīm kā uz akmeņainajām Medžugorjes kalnu takām.

Gan kabineta iekārtojuma ziņā, gan prasmju un iemaņu testos skolotāja Vilmane atkal atzīta par augstākajam novērtējumam atbilstīgu speciālisti. “Pazemībā un pateicībā pieņemu apstākļus, kādi ir tieši šeit – darbā ar bērniem, kuriem ir garīgi traucējumi. Tā ir viena manas kalpošanas daļa. Otra joprojām ir liecināšana par Dieva neizmērojamo žēlastību ikkatram mirklim, kas mums visiem šajā dzīvē dots. Man bijuši jau divi infarkti, taču abas reizes esmu devusies ceļā un atgriezusies dziedināta.

Līdz šim man bija viegli saprast cilvēkus, kuriem ir onkoloģiskas kaites, tagad dziļi izjūtu arī tādus, kam ir citas slimības. Zinu, kā lūgties, lai viņiem varētu labāk palīdzēt.

Kopš esmu dziedināta, saslimšanas reizēs medikamentus nelietoju, jo manas zāles ir lūgšana, gavēnis, grēksūdze un svētceļojumi. Esmu sapratusi, ka ir ligas, ko cilvēki paši piesauc ar savu dzīvesveidu. Ir dzimtas nopelnītās kaites, un ir slimības, ko ļaudis nes kā upuri par citiem. Daudzi dodas svētceļojumos, izpratnē tos pielīdzinot ekskursijai, bet mūsu Medžugorjes braucieni ir kā gandarījums Dieva žēlastībai.

Man tika dota arī iespēja dziļāk just savus vistuvākos. Ja ar bērniem un mazbērniem viss būtu ideāli, varbūt piepūstos lepnībā: tikai lūdzieties – un būsiet tikpat laimīgi kā es. Bet man jārēķinās, ka viņiem pašiem ir brīvā griba un tiesības uz izvēli. Bērniem, vīram.

Vīrs patlaban ir smagi saslimis – insults. Pieņēma un atzina manu ceļu, bet pats ticīgs tā arī nekļuva. Redzējis tik daudz žēlastības, pats tomēr palika maliņā… Nevaru viņam vairāk palīdzēt, kā vien lūgties. Zinot, ka visskaudrākās uz Zemes izjustās sāpes ir maigākas par tām, kuras par neizsūdzētiem un neatlaistiem grēkiem nāksies izjust tajā saulē. Un pieņemt: kamēr viss ir labi un brīnišķīgi, neviens ceļu pie Dieva nemeklē. Tikai caur ciešanām notiek šī atgriešanās.

Cilvēks, kuram ir vesela dvēsele, neslimo. Mēs aizmirstam, ka dvēsele jābaro tāpat kā miesa, bet vienīgā dvēseles barība ir lūgšanas un garīgā dzīve.”

Patiesības, kuras aizvien no jauna tiek atgādinātas Maijai dotajos vēstījumos


* Ja naktī pamostas, nevajag nervozēt vai meklēt nomierinošas tabletes, bet uztvert šīs minūtes kā lūgšanām dāvātu laiku – lūgties gan par sev svarīgajām problēmām, gan par aizgājušo dvēselēm.

* Pat lāsīte alkohola uz vieglām smiltīm bērēs ir liels pāridarījums aizgājēja dvēselei – to nevajag pieļaut!

* Pat šķietami nenozīmīgākais darbiņš, kam ķeras klāt, jādara ar mīlestību, tikai tad tas ir Dieva godam un paša labumam.

* Dievs ir žēlastība, bet, lai to iepazītu, visiem spēkiem jācenšas atrast ceļu līdz grēksūdzei; par maz izkratīt sirdi tikai ūdenim, akmenim vai uzticamam cilvēkam.

Saistītie raksti

* Naids nāk no sātana, tas izplatās kā vīruss – aug un vairojas, līdz aprij dvēseli. Tāpēc neuzdrīkstieties deklarēt sevi kā Dieva bērnu no vienas puses, bet no otras puses – cirst otru uz pusēm.

* Nekad nesakiet, ka pats esat piepildīts ar svēto garu, bet otra dvēsele ir sātana kalpībā – netiesājiet citu par to, ko uzskatāt par grēku, jo varbūt pats esat ļāvis sakropļot Dieva attēlu sevī.

* Piedošana – spēcīgākā no straumēm, kas atbrīvo dvēselei ceļu pie Dieva.

LA.lv
AN
Annika Niedrīte
Veselam
TESTS: Ko sēņu lasīšanas maniere pastāsta par tavu raksturu?
23 stundas
VE
Veselam.lv
Veselam
Rudenīgā spēkstacija – ābols! Mazina vēža risku, cīnās ar sirds slimībām un uzlabo ādu 1
23 stundas
VE
Veselam.lv
Veselam
Sākusies apkures sezona – kā izvairīties no alerģijām, ādas problēmām un elpceļu saslimšanām?
23 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Agrāk zaga spoguļus un magnetolas, tagad – “torpēdas”. Saruna ar VP pārstāvi Māri Priednieku
8 stundas
LE
LETA
Latvijā
Neskaidras kodīgas vielas dēļ Juglā no daudzstāvu nama evakuē iedzīvotājus 1
8 stundas
LE
LETA
Latvijā
ECT pret Latviju vērsies vīrietis, kuru tiesā 25 gadus pēc zādzības izdarīšanas
8 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Breksita vienošanās: deputāti noraida Džonsona grafiku
8 stundas
ZE
Zane Eniņa
Latvijā
“Latvijas lepnuma” laureāti izraudzīti!
9 stundas