Veselam
Bērni

Bērni, ejam ēst pienenes! Ar bērniem apēst pavasari jeb zaļie našķi dabā 16

Foto – Fotolia/redpepper82

Jāiemāca bērnam dažādība

 

Autore: Līga Rozentāle

“Mammu, panašķēsimies ar pienenēm?!” – pērn pavasarī diezgan bieži šādu aicinājumu dzirdēju no savas meitas Elzas. Saka – ābols no ābeles tālu nekrīt. Savvaļas augus jeb nezāles, kā tās mēdz dēvēt, jau teju desmit gadus esmu iekļāvusi savā uzturā. Tādēļ tikai pašsaprotami šķiet tos parādīt un iedot nogaršot arī saviem bērniem.

“Es esmu kā bite, ēdu medutiņu,” saka Elza, plūkājot dzeltenās ziedlapiņas un liekot mutē. Ir bijuši gadījumi, kad līdzcilvēki satraukti pie manis atskrien un aizrāda – tava meita ēd pienenes! Jā, zinu, es atbildu, viņai tās garšo. Tāpat kā citi mazie, zaļie našķi, ar ko pavasarī dāsni dalās daba – mazās gārsiņas, zaķkāposti, pļavas skābenes, pumpuri, dzinumiņi un lapiņas. Vērot, meklēt, atrast, noplūkt un pagaršot. Priecāties un spēcināties. Savvaļas zaļumu ēšana ir brīnišķīgs process, kuru vērts ierādīt saviem bērniem.

Iespējams, jautāsi – vai tad no tiem pāris pumpuriem, dažām lapiņām, ko iemetīsim mutē, būs kāds labums? Atbilde ir – jā! Savvaļas augu iedarbība ir spēcīgāka kā dārzā augušajiem, tādēļ pietiek ar mazumiņu. Bioloģijas zinātņu doktore, grāmatas “Aizslēposim pēc avotkresēm!” autore Rūta Bērziņa-Bērzīte uzsver – svarīga ir uzturvielu dažādība, nevis daudzums. Jo lielāka dažādība, jo izaugs veselāks cilvēks. Bieža vecāku kļūda ir meklēt tikai to gardāko, ko bērni labprāt ēd, tā ieviešot uztura bagātības sašaurināšanu, kas grauj bērna veselību un imunitāti turpmākai dzīvei. “Vecāku uzdevums ir līdz piecu gadu jubilejai iemācīt ēst pēc iespējas dažādāku uzturu, un te katrs nieciņš ir ļoti svarīgs,” norāda Bērziņa-Bērzīte.

No kāda vecuma var sākt dot zaļumus? Nav ierobežojumu, tos dod bērnam nogaršot tāpat kā jebkuru citu ēdienu. Kamēr bērnam vēl nav zobi, tikmēr dod tikai attiecīgi sagatavotu augu barību – sasmalcinātu, mīkstu. Katru jaunu augu sāk dot ar nelielām devām, tad pamazām vairāk. Bērns pats par daudz neapēdīs. Individuāla nepanesamība mūsdienās var būt pret jebko, tādēļ, ja ir kāds augs, ko bērns nepanes, to vienkārši neēd.

Kā tad tos zaļumus ēst? Pirmkārt, grauzt svaigus. Kā uzskata Bērziņa-Bērzīte, mēs par maz dodam bērniem graužamu barību, bet tā ir svarīga – jo veicina kvalitatīvu siekalu veidošanos un līdz ar to mutes dobuma un visa organisma veselīgumu. Zaļumus var arī vārīt, tvaicēt, šķovēt, cept – jo dažādāk, jo labāk. Savvaļas augus var pievienot salātiem, zupām un sautējumiem. Pēdējā laikā populāri ir gatavot “zaļos kokteiļus”.

Bērziņa-Bērzītei par tiem gan ir noraidošs viedoklis – “zaļie kokteiļi neveicina barības košļāšanu un pareizu gremošanu, tos atstāsim tiem, kam pāri 90 un grūtības ar košļāšanu.”

Ej dabā un ļauj bērnam nogaršot

Augi, kurus var ēst, ir tik daudz. Latvijā esot 300 ēdamu sugu! “Tie nedaudzie Latvijas augi, kas ir indīgi, ir jāpazīst vecākiem un tos tāpat kā dekoratīvos (piemēram, zirņu ziedi ir ēdami, puķuzirņus nedrīkst ēst) bērniem nedod,” norāda Bērziņa-Bērzīte. Pārējos – ļauj bērnam pagaršot.

Fuj! Nebāz mutē! – tas ir vienkāršākais veids, kā mēs bērnus jau mazotnē atradinām no zaļumu ēšanas. Ja viņš nedrīkst pagaršot to pienenes lapiņu, tad kāpēc, lai viņš ēstu dilli, ko mamma viņam nolikusi uz šķīvja?

Un, interesanti, ka laukā, svaigā gaisā tie zaļumi bērniem garšo krietni labāk nekā mājās, smuki salikti salātu bļodās. Pusdienu šķīvī zaļie salāti bieži neizraisa pārāk lielu interesi, bet, tikko noplūktu gārsiņu, viņi mīļuprāt nogaršo un ēd.

Atceros, kā pērn Elza ar baudu grauza liepu pumpurus un mazās lapiņas. Mīkstas, sulīgi zaļā krāsā. Īsts našķis! Vēl pēc Jāņiem viņa veda draudzenes pie liepas, teikdama, šīs lapas var ēst, tās ir ļoti garšīgas. Tad sekoja neliela vilšanās, ka paaugušās tās vairs nav tik gardas. Bet nekas, jo vasarai ir savi vasaras ēdamprieki. Tikmēr gardām mutēm ēdam pavasari!

Pieci top augi, ar kuriem bērnus iepazīstināt pavasarī

Dodoties kopīgās pastaigās vai dzīvojoties lauku mājas pagalmā, zaļumu meklēšanu var izvērst par aizraujošu ekspedīciju. Kā mazajiem patīk, ka tur laukā – mežā, pļavā – var atrast kaut ko ēdamu!

  • Zaķkāposti;
  • Liepu pumpuriņi un lapiņas;
  • Pienenes;
  • Jaunās gārsiņas;
  • Nātres.

Ilzes Kuduliņas “zaļumu ēšanas” stāsts

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Ilze, Kristīnes (8), Kārļa (6) un Reiņa (3) mamma no Jelgavas:

“Mēs dzīvojam pilsētā, bet speciāli braucam uz mežu “medīt” zaļās lapas, kā mēs tās saucam. Mums jau ir savas zināmas vietas un taciņas, kur zinām – te aug nātrītes, tur gārsas. Bērniem patīk viss tas process – meklēšanas un lasīšanas prieks, augu iepazīšana.

Vislabāk maniem bērniem garšo jauno gārsiņu lapiņas un dzinumi, pļavas skābenītes, arī ganu plikstiņu gardās galotnītes, protams, zaķskābenes iet uz urrā. Staigājot pa mežu iemetam mutē arī jaunās liepu lapiņas, bērzu lapiņas, arī egļu jaunos dzinumus.

Mums ir noruna – plūcam tikai to, ko mēs pazīstam. Ja bērni nepazīst kādu augu, tad jautā man. Un vēl viens noteikums – ceļa malās nekas nav ēdams, jo tur ir “indīgie putekļi”, ne zāli, ne lapas, ne ogas ceļmalās un pilsētā mēs mutē neliekam.

Mans novērojums ir tāds, ka “lapas” bērni sāk ēst ap trīs gadu vecumu. Piedāvāti zaļumi viņiem tiek jau ātrāk, pagaršot viņiem patīk un interesē. Bet līdz trīs gadu vecumam viņi neprot ar to lapu tikt galā, nav vēl tiktāl apguvuši savu košļāšanas aparātu.

Es pati lietoju zaļumus, tādēļ arī maniem bērniem tas nav nekas svešs. Visbiežāk salasītos zaļumus blendējam zaļos kokteiļos. Meita ļoti labprāt tos dzer. Mēs runājam, kāds labums no tiem ir, ko tie dod veselībai.

Ja nātres saplūcam lielākos daudzumos, tad uzglabājam ledusskapī. Pārsvarā nātres maļam kokteiļos, lai nejustu asumu un lai nebūtu jāplaucē un tādā veidā jāzaudē daļa uzturvērtības.

Kokteiļu idejas no Ilzes ģimenes: jaunās nātrītes un apelsīnu sula. Nātrītes un saldētas upenes, banāns, karote medus, ūdens.”


Daces Miezītes ģimenes našķošanās mežā

Dace, Jura (17), Elzas (16), Jāņa (10) un mazā Mārtiņa (8 mēnesīši) mamma no Ogres:

“Mēs no tā, ka ēdam savvaļas augus, netaisām “lielu lietu”. Senāk cilvēki ēda to, ko varēja dabūt, un mēs arī ēdam to, kas ir un to, ko var dabūt, jā, nesmādējot arī to, ko piedāvā mūsdienu iespējas – ārzemju augļus un citus labumus. Mēs cenšamies ievērot sezonalitāti, ēst sezonas produktus, bet ar lielu uzticību ķermenim un tā intuīcijai, ka tas pateiks priekšā, ko tam vajag un kārojas.

Mana vecmamma bērnībā vārīja nātru zupu, un arī es to katru pavasari daru. Līdzko parādās pirmās nātrītes, tā vārām zupu.

Mēs dzīvojam pie meža, mums ir lielas iespējas visu ko saplūkt. Katram vecākam vajadzētu zināt tos pārdesmit indīgos augus, kas Latvijā ir, un tad bez bažām pārējo ļaut bērnam pagaršot, jo sliktākajā gadījumā dabūs tikai caureju.

Maniem bērniem vieni no garšīgākajiem šķiet egļu jaunie dzinumi. Tad, kad staigājam pa Salaspils botānisko dārzu, viņi pat taisa savu topu.

Latvijas eglei mežā ir zaļi dzinumiņi, bet botāniskajā dārzā, kur ir daudz šķirņu, katrai eglei tie dzinumi ir savādāki, pat rozā, dzeltenā, zilganā un baltā krāsā. Tad viņi no katra pagaršo un spriež – kurš bija garšīgāks, kurš rūgtenāks.

Es esmu izvēlīga un man patīk, ja ir skaisti. Arī augus es vācu izvēlīgi, neplūcu visu pēc kārtas, kas pagadās. Es izvēlos un noplūcu visskaistākās, vismaigākās lapiņas. Un to darot, pasaku paldies par tavu skaistumu un tavu devumu – re, kāds tu malacītis izaudzis. Pati vākšana jau sanāk kā paklanīšanās, kā pateikšanās augam. Kad mēs vācam, kaut vai piemēram, māllēpes, tad taču mēs pieliecam galvu, tādā veidā pasakoties tai. Bet ir tik jauki to darīt apzināti – izvēlēties, pieskarties, noplūkt un pateikties.

Pēdējos gados mūsu ģimenē ir izveidojusies tradīcija pavasarī vienu mēnesi gandrīz katru dienu dzert zaļos kokteiļus. Un izaicinājums ir tajā, ka katru reizi ir jābūt savādākam kokteilim, vismaz viena sastāvdaļai atšķirīgai. Protams, tāpat tas katru reizi garšos nedaudz citādi, jo zālīšu proporcijas atšķirsies – vai vairāk nātres vai citi augi.

Viseksotiskākais kokteilis man bija, kad devos garā gājienā pakaļ strauspapardes mazajiem dzinumiņiem. Tie ir brīnišķīgi skaisti! Bet ir jāzina, ka tur tiešām aug strauspapardes, lai nesajauc ar otru – ozolpapardi, kas ir indīga. Maija beigās, kad tām ir izaugušas lapas, tad tās jau var atšķirt, bet kamēr ir tikai dzinumiņi, labāk bez pārliecības neaiztikt. Gadu gaitā, staigājot un pētot, esmu savu apkārtni jau iepazinusi un zinu, kur kādi augi atrodami.

Parasti mēs kokteiļos zaļumus maļam kopā ar kādu augli vai ogām, kas tajā brīdī ir pieejams. Maniem bērniem vislabāk iet kopā ar kivi. Bet es ieteiktu katram pašam eksperimentēt un atrast sev patīkamās garšas.”

 

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv