Veselam
Ārstēšana

Bojāti nervi. Kā palīdzēt?0

Foto-Fotolia/decade3d

Lasītājs jautā: “Lūdzu, pastāstiet par veģetatīvi sensoru polineiropātiju! Kas par iemeslu šai saslimšanai, kā tā ārstējama?”

 

Atbild medicīnas zinātņu doktors, neirologs Ainārs Stepens

 

Droši vien, nosakot šādu diagnozi, ārsts vēlējies akcentēt tāda rakstura daudzu nervu bojājumu – polineiropātiju –, kas pārsvarā skar veģetatīvās un jušanas nervu šķiedras.

Šo slimnieku aprūpi parasti uzņemas neirologs kopā ar ģimenes ārstu, taču nereti nepieciešama endokrinologa un arī arodārsta konsultācija.

Polineiropātija ir daudzu nervu bojājums, kas visbiežāk izpaužas ar kustību un jušanas traucējumiem pēdās un plaukstās – tā dēvēto cimdu un zeķu sindromu. Jutīgums var būt gan pārmērīgs, kad, piemēram, uzvelkot zeķes, rodas sāpes, gan samazināts – ir sajūta, kā staigājot pa vati vai mākoņiem, bieži vien ir grūti pārvietoties tumsā.

Raksturīgi simptomi ir tirpšana un skudriņu skraidīšanas sajūta, var būt krampji kājās.

Ja bojātas par kustībām atbildīgo nervu šķiedras, rodas vājums, visbiežāk pēdu un stilbu muskuļos, kas ar laiku izdilst.

Nervu veģetatīvo šķiedru bojājums izpaužas ar ādas sausumu, tā kļūst plāna, apsārtusi, slikti dzīst brūces. Tā kā šīs šķiedras atrodas ne tikai rokās un kājās, bet arī iekšējos orgānos, veģetatīvās neiropātijas gadījumā var novērot vēl citus simptomus. Tad to visbiežāk dēvē par autonomu neiropātiju.

Ja slimība skar sirds un asinsvadu sistēmu, raksturīgi sirds ritma traucējumi un tā sauktā ortostatiskā hipotensija, kad, ceļoties no gultas, krasi pazeminās asinsspiediens, kas var beigties ar ģīboni. Ja bojāti ar gremošanas traktu saistītie veģetatīvie nervi, var būt zarnu kūtrums, bet reizēm – bieža caureja. Savukārt veģetatīvo nervu bojājums urīnizvadsistēmā mēdz izraisīt urīna nesaturēšanu un seksuālās funkcijas traucējumus.

Polineiropātija ir plaša un neviendabīga neiroloģisko slimību grupa. Ja kaite ir iedzimta, parasti sāk izpausties jau bērnībā vai pusaudža vecumā. Akūta polineiropātija lielākoties norit smagi un strauji progresē. Tās iemesls visbiežāk ir novirzes imūnsistēmas darbībā.

Dzīves laikā iegūtas hroniskas polineiropātijas cēlonis var būt endokrīnas slimības, visbiežāk cukura diabēts un vairogdziedzera darbības izmaiņas (hipotireoze), kā arī infekcijas (Laimas slimība, HIV/AIDS), onkoloģiskas saslimšanas, sīko asinsvadu iekaisums un vēl citas kaites.

Retāks cēlonis ir B grupas vitamīnu (B1, B6, B12, folskābes) deficīts, no kura galvenokārt cieš alkoholiķi un cilvēki, kas ievēro specifiskas diētas.

Toksisku polineiropātiju visbiežāk ierosina aizraušanās ar alkoholiskiem dzērieniem, taču tās attīstību var veicināt arī medikamentu lietošana. Visbiežāk polineiropātijas attīstību provocē dažādi pretvīrusu un antibakteriāli preparāti, ko parasti izmanto tuberkulozes un HIV/AIDS ārstēšanai, atsevišķas sirds zāles un holesterīna līmeni pazeminoši līdzekļi, kā arī medikamenti, ko lieto onkoloģisko slimību gadījumā.

Palielināts risks saslimt ar polineiropātiju ir cilvēkiem, kuri ilgstoši saskaras ar toksiskām vielām, piemēram, svinu, kā arī ir pakļauti paaugstinātas radiācijas un pastiprinātas vibrācijas ietekmei.

Svarīgi noteikt šīs saslimšanas cēloni, lai censtos to mazināt vai novērst. Visbūtiskākā loma ir rūpīgai slimnieka apskatei un viņa stāvokļa izvērtēšanai, taču nereti nepieciešama padziļināta izmeklēšana. Šim nolūkam visbiežāk izmanto elektromiogrāfiju, ar kuras palīdzību var pārbaudīt impulsu pārvadi pa nervu šķiedrām.

Cukura diabēta gadījumā reizēm jāveic tā sauktā kvantitatīvā sensorā testēšana.

Tā kā saslimšanas iemesli var būt tik atšķirīgi, polineiropātijas ārstēšana ir grūts uzdevums, tāpēc svarīgi to laikus diagnosticēt un gādāt par profilaksi.

Ja slimību izraisījis B grupas vitamīnu deficīts, veselības stāvokli uzlabos to preparātu lietošana.

Zāles, kas parasti noder pret smeldzi, šajā gadījumā nereti ir mazefektīvas, tāpēc aizvien biežāk sāpju mazināšanai ārsts izraksta antidepresantus vai pretepilepsijas līdzekļus.

Akūtas polineiropātijas gadījumā bieži vien nepieciešams izmantot specifiskus imūnmodulējošus medikamentus, bet, ja šī kaite ir hroniska, ārstēšanas stūrakmens lielākoties ir izvairīšanās no toksisku vielu iedarbības, piemēram, atteikšanās no alkohola lietošanas.

Ja šīs slimības cēlonis ir cukura diabēts, pats galvenais ir normalizēt cukura līmeni asinīs. Reizēm var palīdzēt alfa liponskābi saturoši medikamenti. Liela loma ir tā sauktās diabēta pēdas profilaksei – rūpīgai kāju higiēnas ievērošanai, arī zeķu un apavu izvēlei.

Jācenšas valkāt zeķes un kurpes ar slēgtiem purngaliem (lai smilšu graudiņi vai akmentiņi netraumētu pēdas), izmantot ortopēdiskās zolītes vai apavus, pirms mazgāšanās pārbaudīt ūdens temperatūru, lai negūtu ādas apdegumu.

Saistītie raksti

Autonomas neiropātijas gadījumā jāizmanto līdzekļi, kas ietekmē slimības skartos orgānus, piemēram, ja tā izpaužas ar ortostatisku hipotensiju, ieteicams valkāt kompresijas zeķes, bet citkārt lietot virsnieru hormonu preparātus.

Nozīmīga loma polineiropātijas radīto traucējumu mazināšanā ir muskuļu un jutības trenēšanai, fizikālās terapijas procedūrām un citiem rehabilitācijas pasākumiem.

 

LA.lv