Veselam
Dzīvesveids

Lelde Sotniece – brīva no viltotām garšām un dzīvo dabiskāk, zaļāk 16


Lelde Sotniece
Lelde Sotniece
Foto – Matīss Markovskis

“Dzīvot pēc iespējas dabiskāk, zaļāk – tas man pa prātam. Zaļai dzīvošanai piedien arī prasme saglabāt latvisku dzīvesziņu. Nepazaudēt savu garu. Būt tam, kas esi, un neapstāties izaugsmē. Tas ir tāpat kā ar mūsu ģimenes saldējumu – izdomājam aizvien jaunas receptes, taču dabiskumu saglabājam,” saka Lelde Sotniece no Skrīveriem. Viņa sevi dēvē par saldējummīli, jo strādā ģimenes uzņēmumā, kas ražo saldējumu.

Pirmo reizi baudu saldējumu, kas papildināts ar Čaka dzeju. Trauciņā ir sulīgi ķirši un kraukšķīga vafele, tomēr pāri visam Čaka dzejolis, ko skaita meitene mirdzošām acīm: “Saldējums, saldējums! Cik reizes tramā es braucis bez biļetes, lai tikai nopirktu tevi!…”

Tā pirms vairākiem gadiem mīlīgā kafejnīcā Skrīveros iepazinos ar Leldi. Uzzināju, ka te saimnieko visa Sotnieku ģimene – mamma Dzidra, tētis Voldemārs, Leldes brāļi Mārtiņš un Emīls. Jau desmit gadu viņi gatavo ļoti gardu un pilnīgi dabisku mājas saldējumu. Ieguvuši goda zīmi Latviskais mantojums par latvisku garšu saldējumā.

Agrāk šajās telpās bija Sotnieku pārtikas veikals, pēc tam konditoreja, tirgoja pašceptas smalkmaizītes. Kad vecākā meita Lelde ieguva pārtikas tehnoloģes izglītību, vecāki uzticēja uzņēmumu viņai. Dzīves centrā nostājās Viņa Majestāte Saldējums.

Skrīveros var nogaršot ne tikai valdzinošu zemeņu, samtainu melleņu vai burvīgu šokolādes auksto kārumu, bet arī alus, kartupeļu, mārrutku un pat ogļu saldējumu. Par ikvienu no tiem Lelde spēj stāstīt ar aizrautību. Radoša pieeja dzīvei viņai sniedz prieku un vairo spēku.

 

Cildināt vietējo jāņogu

Esam ģimenes uzņēmums, kur visi prot darīt visu. Ģimene ir spēks! Nepārtrauktai kopāstrādāšanai, protams, ir arī mīnusi, tomēr tā veicina argumentācijas prasmes. Tētis reizēm smejas: esam kā piecgalvu pūķis. Katram ir viedoklis, ikviens grib īstenot savu ideju, bet to visu vajag rāmi salikt kopā.

Sevi dēvēju par mākslinieciskas ievirzes pārtikas tehnoloģi. Izdomāju, ka mūsu kafejnīcas viesiem varam stāstīt par saldējumu, ieturot liriskas atkāpes. Tajās lasu Čaka dzeju. Tas nav nejauši, jo saldējums bija dzejnieka mīļākais kārums.

Pašlaik virsvadību uzņēmumā pārņēmis brālis Mārtiņš, un viņam ļoti labi padodas, bet man atstāta fantazēšana.

Ideju, ka mēs varētu gatavot saldējumu, izdomāja tētis. Viņam pietrūka bērnības rozīņu saldējuma, ko neviens vairs neražoja. Sākām mēģināt. Mums uzreiz bija skaidrs, ka saldējums būs pilnīgi dabisks – kā mājās. Gatavots bez stabilizatoriem un emulgatoriem, bez ķīmiskām piedevām un viltotām garšām. Kādēļ būtu jāēd kaut kas nedzīvs, mākslīgi radīts?!

Mums ir savs augļu dārzs, ogu krūmi, rabarberi, piparmētras, cidonijas. Izaug viss, kas vajadzīgs labam saldējumam.

Savulaik audzējām ļoti daudz zemeņu. Vecmodīgās, garšīgās latviešu šķirnes, kas kūst uz mēles. Ar brāli Mārtiņu vedām ogas uz tirgu. Bijām pārsteigti, jo daudzi neticēja, ka tik lielas var būt vietējās zemenes, turklāt audzētas bez ķimikālijām.

Man ļoti gribas, lai spējam saglabāt visu vietējo, tradicionālo. Esmu pārliecināta, ka mūsu jāņogas ir izcilākas nekā godži ogas, ko daudzi tagad cildina.

 

Galerijas nosaukums


Gatavot no oglēm un biezpiena

Nereti brīnās, ka mums ir šokolādes saldējums ar zilo sieru. Šie produkti sader, jo molekulas ir līdzīgas. Baudot tos kopā, rodas īsts garšas burvju triks, turklāt smaržo pēc riekstiem. Līdzīgi, kā, sajaucot divas pamatkrāsas, dabū trešo krāsu.

Savukārt ogļu saldējumu radījām pēc VEF basketbolistu lūguma. Viņu komandas atribūtos ir daudz melnās krāsas, kāpēc gan necienāt arī ar melnu gardumu?!

Visvairāk pieprasīts ir pacilājošais biezpiena saldējums ar fantastiskajām avenēm, kā mēs to nosaucām. Ideja radās brālēna dēļ. Viņš bija atbraucis viesos no Somijas, daudz sportoja un visu laiku ēda tikai biezpienu. To taču var ielikt saldējumā! Izdevās tik lielisks, ka kļuva par mūsu bestselleru. Biezpiens ir Latvijas lepnums, citur tik garšīga nav!

Tomēr ne visiem pircējiem ir svarīgs saldējuma dabiskums. Izrādās, garšas sajūta laika gaitā mēdz mainīties, daudzi pamazām pierod pie saldējuma ar mākslīgām piedevām, atkal meklē to pārlieku līmīgo, trekno, putaino. Taču ļoti daudziem – un es priecājos, ka šādu cilvēku kļūst arvien vairāk, – svarīga ir produkta dabiskā izcelsme.

 

Neļauties kārdinājumiem

Saglabāt saldējuma dabisko noti desmit gadu garumā nav nemaz tik vienkārši. Kā mēs smejamies, nāk visādi velni un dīda. Ierodas ārzemju firmas pārstāvji un uzstāj: ko jūs te pūlaties, vai tad negribat nopelnīt?! Sakārtošot visu biznesu, mums tik jāizmanto viņu piedāvātās gatavās izejvielas. Nebūs galvassāpju, saldējums izdosies vienmēr. Zemenes nevis salasīs dobē, bet iebirdinās pulveri no paciņas… Mānīgi viegli būtu ļauties šādam kārdinājumam. Tomēr nosaukumu Skrīveru mājas saldējums nedrīkstam pievilt, tam ir arī simboliska, filozofiska nozīme.

Mani iedvesmo apziņa, ka tik daudziem ir garšojis mūsu saldējums. Mammai ir tāds teiciens: nav jāgaida, lai nokļūtu paradīzē, mēs jau tajā dzīvojam. Tomēr tas ir arī izaicinājums – vienmēr dzīvot ar taureņu sajūtu vēderā. Lai ik brīdis ir kā atklājums, ko izbaudīt, par ko priecāties.

Saldējums ir pārpilns radošuma, tā gatavošana iedvesmo. Kad esmu sagurusi, piekususi un iestājies tāds kā apnikums, pietiek kādu laiku pastāvēt pie saldējuma mašīnas, kamēr top jauna porcija, un spēks atgriežas. Tas tāpēc, ka esi klāt radīšanas procesā, kas vainagots ar gandarījumu, cik gan gards saldējums atkal izdevies.

 

Izaudzēt savus spinātus

Ja vairākas paaudzes dzīvo kopā, ir vieglāk ievērot zaļo dzīvesveidu. Lai izaudzētu tīru pārtiku, saražotu dabisku produktu, nepieciešams daudz vairāk pūļu, un to var paveikt visi kopā.

Manu vecāku mājās ierīkota bioloģiskā notekūdeņu attīrīšanas ietaise, un mēs redzam, cik ļoti baktērijām nepatīk kādreiz tīrīšanai izmantots ķīmiskais līdzeklis. Tīra vide prasa pūles un liek domāt.

Mani priecē dabas spēks. Arī tas, kas izaug dārzā. Manuprāt, tas ir īsti buržuāziski, liela priekšrocība, ja pēc pamošanās varu uzvilkt rītakleitu un iziet dārzā pēc zaļumiem. Skatīties un prātot, vai šodien gribu lillā vai kruzuļainos salātus. Saplūkt, ko kārojas, pagatavot un turpat rīta saulē arī nobaudīt.

Kopš dzīvoju Rīgā, man šīs iespējas pietrūkst. Tāpēc esmu salikusi uz palodzes podiņus un sasējusi garšaugus, salātus un spinātus. Tas ir mans pilsētas mazdārziņš!

Klausīt treneri jūtūbu

Sportošana kopš bērnības ir manas dzīves 
neatņemama sastāvdaļa, vitāla nepieciešamība. Kādreiz trenējos basketbolā, aizrāvos ar aerobiku. Tagad man patīk skriet, vingrot un jogot. Tad domāju tikai par to, kā kustas ķermenis, izjūtu katru muskuli.

Mani gandarī vingrošanas nodarbības, ko vada profesionāls treneris. Pēc šāda treniņa atklāju sevī tādus muskuļus, par kuriem pat neesmu nojautusi. Treneris visu pasaka priekšā, pat to, kurā brīdī jāieelpo un jāizelpo.

Pašlaik man trenera vietā ir draugs jūtūbs, tur ir bezgala daudz videosižetu, kuros kāds rāda priekšā vingrinājumus. Atliek vien darīt sev ērtā laikā un vietā.

Ja nav laika jaudīgai vingrošanai, varu kaut vai soļot uz vietas vai pa dārzu. Rokas pa gaisu, kājas ritmiski kustas. Pēc sportošanas jūtu sevī īpašu dzīvīgumu. Esmu mundra, asinis riņķo, dzīve dzirkstī.

 

Paplašināt robežas jogā

Man ļoti patīk joga, tā dod mieru prātam. Agrāk mazliet vīpsnāju par visiem tiem omm, jogas filozofija šķita kaut kas pārspīlēts. Esot gaidībās, apmeklēju jauno māmiņu jogu un sapratu, cik labi iedarbojas mantras om skandēšana, šī vibrācija palīdz iegūt mieru, rada harmoniju.

Uz galvas stāvēt gan pagaidām nemāku. Vai to vajag? Tas ir izaicinājums. Jogā itin bieži cilvēks balansē uz robežas – it kā vairs nespēj, bet vēl var, un tā robeža visu laiku paplašinās.

Līdzīgi ir ar zaļo dzīvesveidu. Māki mājās pagatavot dabisku saldējumu? Tad varbūt pamēģini arī uzcept rupjmaizi! Ja izdevās, pagatavo sejas krēmu, uzvāri ziepes… Ej arvien tālāk, paveic vairāk laba sev un tīrākai, zaļākai dzīvošanai.

 

Piedzīvot mieru pirtī

Ir lieliski, ka esam latvieši un mums ir latviska pirts. Bērnībā katru sestdienu gājām pirtī. Toreiz šķita par daudz karsti, nepatika, ka per ar slotām, mēs ar brāļiem skaļi bļāvām.

Paaugos, un pirts ļoti iepatikās. Miers, ko tur rodu. Sajūta, kad iznāku laukā tīra un balta. Āda tik maiga, un pati tāda viegla.

Dodos pērtuvē, kad vēl nav karsts, grādi ir zemi, lāva varbūt pat īsti nav uzsilusi. Guļu, pamazām silstu kopā ar dēļiem. Tā iespējams izsvīst ļoti dziļi, sviedri ir trekni un sāļi. Tik piesātināti, ka šķiet – kur tādi vispār radušies, biju taču gana tīra.

Man patīk zaļās slotiņas vasarā. Staigāju apkārtnē un griežu to, ko tobrīd kārojas. Varbūt šodien gribu divas slotiņas, varbūt sasiešu vairāk, bet varbūt visu lāvu noklāšu ar zālītēm. Esmu pirtī, kas pārpilna skurbinošas smaržas.

 

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

 

 

LA.lv