Veselam
Psiholoģija

Cauri pārbaudījumiem, joprojām ar interesi par otru. 20 gadi Dorņu laulībai0

Foto no Dorņu ģimenes albuma

Lai gan lielākajai daļai cilvēku 1. aprīlis asociējas ar starptautisko joku dienu, BAIBAI DORNEI (44) un AIVIM DORNIM (38) tā ir viņu iepazīšanās, pēc tam arī – kāzu diena. Ejot cauri dzīves pārbaudījumiem, kopīgi augot un spējot saglabāt neizsmeļamu interesi vienam par otru, pavasarī tiks svinēti jau 20 gadi laulībā.

Baiba ir pieredzējusi smagas dzīves mācību stundas jau agrā jaunībā, kad vienas avārijas rezultātā viņai tika paralizēta roka, bet otrā gāja bojā pirmais vīrs.

Paliekot vienai ar mazu bērnu, šķita, ka pasaule ir sabrukusi.

Šo notikumu iespaidā Baibai nepavisam nebija viegli emocionāli atvērties. Taču Aivja spītīgā uzstājība un sirsnīgais cilvēciskums tomēr pamazām lika sev noticēt.

Aivis stāsta par attiecību sākumposmu: “Jau pirmajā mirklī jutu lielu pievilkšanās spēku. Necerēju ne uz ko, vienkārši ļāvos tam, ko tajā brīdī jutu. Baudīju ik mirkli, ko varēju pavadīt kopā ar Baibu. No mūsu garajām nakts sarunām izauga pārliecība, ka esam viens otram pareizie un īstie.”

Kāzas tika svinētas pēc gada. Tās bija mazas – tikai sarakstīšanās un došanās uz Dunti, lai nosvinētu īpašo notikumu – divatā. “Jau atkal darījām tā, kā teica priekšā sirds. Tajā brīdī domāju tikai un vienīgi par Baibu. Viss pārējais šķita mazsvarīgs,” teic Aivis.

 

Pēc krīzes – laulāšanās baznīcā

Pirmajos kopdzīves gados ik pa laikam saskārušies ar mazākiem un lielākiem strīdiem, atceras Baiba: “Ietekmēja gan attālums (Aivis pēc profesijas ir jūrnieks), gan vienkārši cilvēciski pārpratumi, dusmas un iespītēšanās. Nereti ļoti daudz uzkrāvu pati uz saviem pleciem, kam sekoja totāla izdegšana.

Bet visus smagumus vienmēr esam centušies izrunāt un izraudāt, lai pēc tam vairs neatkārtotu.

Apzināmies, cik svarīgi ir klausīties, saprast, piedot, lūgt piedošanu otram un atzīt savas kļūdas. Attiecību pirmajos desmit gados dažādi notikumi spēja mūs gan uz mirkli izšķirt, gan mācīja būt kopā vēl vairāk. Pārsteidzoši, bet tas viss noveda pie laulāšanās baznīcā.”

Aivis apstiprina, ka lēmums laulāties baznīcā patiešām nāca pēc ļoti grūta posma viņu kopdzīvē.

Lai gan Baiba ticībai bija pievērsusies jau iepriekš, Aivim tas bija kas jauns. Viņš atzīst: “Man šis notikums bija līdz sirds dziļumiem patiess. Tāda kā uzticības un uzticēšanās apliecināšana. Kopā ar Baibu esmu izaudzis par tādu vīrieti, kāds esmu šodien. Viss, ko daru, ir veltīts viņai. Nekad negribētu būt bez viņas. Viņas tuvums mani iedvesmo uz lielām lietām.”

Baiba pirms četriem gadiem spēra soli, kam nevarēja saņemties ļoti ilgi, – aiziet no darba un pilnībā veltīt sevi ģimenei: “Tas nebija viegls lēmums. Organizēt, vadīt, režisēt – tās ir manas Dieva dotās spējas. Savulaik gāju pa dzīvi lieliem soļiem, plaši vērienīgiem pasākumiem, teātra izrādēm, iepriecinot cilvēku sirdis un prātus. Taču pašai un ģimenei tāds čiks no tā vien palika. Šobrīd – ar vīra finansiālo atbalstu – es visu savu spēku un enerģiju veltu sev un saviem mīļajiem.

Mana ikdiena ir priekpilna un piepildīta!

Turklāt esmu pārliecināta – lai būtu laimīga mamma, vispirms jābūt laimīgai sievietei, un Aivis mani uz to iedvesmo.”

 

Santjago ceļš – 800 km kopā

Baibai un Aivim ceļojumi un pārgājieni, kas izglīto un grūtībās māca darboties kopā, kā arī lekcijas par attiecību attīstību, dzīves jēgu un mērķiem ir neiztrūkstoša kopābūšanas sastāvdaļa: “Tāpat arī nemitīga jautājumu uzdošana veiksmīgajiem, veselajiem, gudrajiem un stiprajiem, jo labie piemēri māca! Šobrīd daudz iedvesmojamies no Dmitrija Trocka (hiromants, psihologs, garīgās izaugsmes treneris). Vēl arī kopīgi skrienam.”

Par šīs vasaras lielo piedzīvojumu – Santjago ceļu 800 km garumā – Aivis ir ļoti gandarīts: “Nebiju domājis, ka šāds svētceļojums var mainīt cilvēku, bet tagad saprotu, ka citādi nemaz nevar būt. Pēc tā noiešanas nekas vairs nav kā agrāk. Tā ir kā atgriešanās pie savas pirmatnējās būtības. Intensīva fizisko un garīgo robežu izzināšana.

Turklāt tā bija viena no retajām reizēm mūsu kopdzīvē, kad Baiba pilnībā ļāva man viņu vadīt. Uzticējās, un es nepievīlu.

Piedzīvotais mūs satuvināja vēl vairāk. Patiesībā Baibai šis ceļš bija pat vairāk vajadzīgs nekā man. Tagad arī viņa māk būt te un tagad, baudīt mirkli.”

 

Beznosacījuma mīlestība ir tik plaša

Foto no Dorņu ģimenes albuma

Ģimenē aug četri bērni, kā Baiba saka – visi īsteni zelta gabaliņi. Madars (24), kurš jau nodibinājis savu ģimeni (Baibai un Aivim nu ir arī mazmeitiņa); Kristers (19); Gustavs (15) un Emīlija (10).

Par Emīlijas ienākšanu ģimenē ir īpašs stāsts. Ar to dalās Aivis: “Nu jau astoņus gadus ar mums ir Emīlija. Kā nonācām līdz šādam lēmumam? Mums tobrīd jau bija trīs bērni – visi puikas, gribējās vēl meitiņu peciņu. Ja jau reiz to apzinājāmies, kāpēc gan nedot foršu bērnību kādam cilvēciņam, kurš jau paspējis ienākt šajā pasaulē? Esam par šo lēmumu ļoti priecīgi! Emi ir iemācījusi mūsu ģimenei daudz vairāk nekā mēs viņai. Viņa mīl no sirds un neslēpj to, pasaka… Katru dienu! Un mēs mācāmies darīt to pašu.”

Garīgās attīstības ceļā Baiba un Aivis ir kļuvuši par veģetā­riešiem, un šobrīd arī divi bērni izdarījuši līdzīgu izvēli.

Ir pabeigta sen lolotās pirtiņas būvniecība, kas kļuvusi par tādu kā ģimenes svētnīcu, kur nedēļas nogalēs visi ļaujas sirds sarunām un kopīgi veseļojas un attīrās – gan fiziski, gan garīgi.

Saistītie raksti

Baiba saka: “Šobrīd baudu ik mirkli ar bērniem – tik ļoti novērtēju katru zīmējumu, katru dziesmu un koncertu, katru pirts sarunu. Ikvienam no viņiem mēs kā vecāki esam vajadzīgi mazliet citādi, tā amplitūda ir ļoti plaša un uztur mūs aktīvus.

Protams, arī Ziemassvētkos cenšamies visa ģimene būt kopā, pievie­nojas mūsu mammas, brāļi, māsas utt. Muzicējam, dziedam, stāstām stāstus. Cenšamies radīt mirkļus, kas bērniem paliktu atmiņā visu mūžu. Tik pacilājoši, ka Madars, kurš nu jau iegādājies savai ģimenei pats savu mājvietu, vienu dienu teica: “Mammu, tagad Ziemassvētkos varēsim svinēties pie mums!” Ap sirdi palika tik silti, jo mūsu mīlestība bērnos gūst atbalsi un tradīcijas turpinās…”

LA.lv