Veselam
Dzīvesveids

Ceļgala amortizators menisks: pazīmes, kas liecina, ka ir problēmas un vajadzīga ārstēšana0

Foto – Shutterstock

Strauji pieslejoties no dziļa pietupiena, sportojot vai pat dejojot, neviens nav pasargāts no pēkšņa diskomforta vai pat sāpēm celī. Ja tā notiek, iespējams, vaina meklējama meniskā, kas var būt izslīdējis, plīsis vai kā citādi traumēts.

 

Katrā celī – divi

“Meniski ir divi pusmēness formas skrimšļi starp augšstilba kaulu ceļa locītavā,” skaidro traumatologs ortopēds, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas galvenais ārsts Uģis Zariņš. “Katrā celī tātad ir divi meniski, viens no tiem atrodas ceļa locītavas ārējā, otrs – iekšējā malā. Tie palīdz saitēm stabilizēt ceļa locītavu, pilda atbalsta funkciju un vienlaikus darbojas kā amortizatori.”

 

Sāpes un pārlēcieni

Nelaime notiek, kad meniski kādas kustības dēļ nonāk starp skrimšļa artikulējošām virsmām – kaulu galiem. Tad tie ar ārkārtīgi lielu spēku starp abām locītavu virsmām saspiež tur nokļuvušo meniska daļu, kam šajā vietā nevajadzētu atrasties.

Traumu var gūt, piemēram, pieceļoties no ļoti dziļa pietupiena, kaut kādu neordināru rotāciju, kustību kombinācijā ar saliekšanos vai strauju iztaisnošanos. Sportojot tas notiek visbiežāk, jo šādas kustības, īpaši kontakta sporta veidos, piemēram, basketbolā vai hokejā, ir diezgan raksturīgas. Līdzīgi var notikt, strauji apstājoties vai nodarbojoties ar aerobiku vai dejošanu.

Uz jautājumu, kā var secināt, ka radušās problēmas ar menisku, ārsts Uģis Zariņš atbild: “Uzreiz tāda lampiņa neiedegas, ka vainojams menisks, jo jebkuras struktūras bojājumiem locītavā sāpes ir aptuveni vienādas. Taču sāpes ir pirmais signāls. Otra, jau raksturīgāka pazīme – ceļa locītavā jūtami pārlēcieni. To kustinot, it kā ar klikšķi kaut kas pārlec citam pāri.”

Smagāk ir tad, ja izveidojas locītavas bloks: saplēstā meniska daļa nonāk starp artikulējošām virsmām locītavās – starp augšstilbu un apakšstilbu – un iesprūst, neļaujot locītavai darboties. “Tas ir līdzīgi, kā starp diviem zobratiem ieliekot zīmuli, – tad tos vairs nevar pakustināt. Ja tā notiek ar ceļgalu, varam būt pārliecināti, ka ir meniska bojājums, turklāt pamatīgs. Ja ceļa locītavā jūtamas arī sāpes, tas ir tiešs meniska bojājuma apliecinājums,” ar piemēru izskaidro ārsts.

Ir dažādu veidu un pakāpju bojājumi. Konkrētajā situācijā sāpes var būt izteiktākas vai vājākas, vairāk vai mazāk intensīvas. Savukārt bojājumu pakāpes ir ļoti specifisks jautājums. “Reizēm locītava ir bloķēta, bet pacients ilgstoši sadzīvojis ar šo bojājumu un pamanījies menisku it kā iekratīt vietā. Tādu gadījumu bijis ne mazums. Taču tas ir tikai līdz reizei, kad locītava tiek bloķēta no jauna. Cilvēks, piemēram, skrien pāri ielai, mukdams no strauji braucošas automašīnas, bet celi pēkšņi nobloķē, un viņš nespēj pakustēties. No šāda skatpunkta ir pat bīstami, ja ir vaļīgi ieplēsts menisks.” Tātad, ja ir sāpes ceļgalā, nevajadzētu likt kompreses, bet gan pārbaudīties pie ārsta. “Īpaši jāuztraucas, ja locītava paliek pussaliektā stāvoklī – celi vairs nevar pakustināt ne uz priekšu, ne atpakaļ – vai ja pārliecinoši jūtami pārlēcieni un sāpes ceļa locītavā,” piebilst Uģis Zariņš.

Pazīmes, kas var liecināt par problēmu

Ja kaut kas noticis ar menisku, pacienti visbiežāk sūdzas par to, ka, sportojot vai citādi kustoties, vairs nevar iztaisnot kāju celī. Otrs variants – pēc kādas traumas sāpes nepāriet un ceļa locītavā sāpīgi krakšķ. Cilvēks cer, ka ar laiku simptomi izzudīs, tomēr tā nenotiek. “Nereti problēma ir tā, ka ir pavisam neliels meniska plīsumiņš, kas it kā neietekmē locītavu kustības, tāpēc pacients pie ārsta vēršas novēloti, tikai pēc pāris nedēļām vai pat mēneša,” saka traumatologs, atkārtojot ieteikumu nesēdēt, rokas klēpī salikušam, bet gan doties pie ārsta, ja celis sāp un tajā kaut kas traucē. Bērni ar meniska traumām gan saskaras reti. Visbiežāk tās piemeklē 18–45 gadu vecumā, kad cilvēks fiziski ir visaktīvākais. Vecāka gadagājuma ļaudis menisku traumē reti, jo maz sporto.

 

Ārstē ķirurģiski

Primārā diagnostika ir klīniskās ainas novērtējums. Kaut gan ceļgalā var būt dažādas traumas, piemēram, saišu plīsumi, profesionāls traumatologs uzreiz sapratīs, kāda problēma ir konkrētajā gadījumā un ka to izraisījis bojāts menisks. Ārsts izvērtēs sāpju intensitāti, to, kā celis kustas, kurā pusē vairāk sāp.

Ja problēmas ir ilgāku laiku, vairākas dienas, nedēļas, mēnešus, visticamāk, būs nepieciešami izmeklējumi ar kodolmagnētiskās rezonanses iekārtu. Pēc daktera Uģa Zariņa vārdiem, tā ir teju vienīgā puslīdz ticamā izmeklēšanas metode meniska traumas gadījumā, jo iespējams aplūkot ne tikai kaulus, bet arī mīkstos audus. Ja vainojams bojāts menisks, rentgenā to neatklāj.

Vairākumā gadījumu nepieciešama ķirurģiska ārstēšana, izmantojot artroskopijas metodi. Ārsts celī izveido 1–2 centimetrus lielus caurumiņus. Pa tiem locītavā ievada kameru, kas uz ekrāna projicē attēlu, un ar ļoti smalkiem instrumentiem vai nu izgriež atplēsto meniska daļu, vai menisku sašuj.

Operācija var ilgt no pārdesmit minūtēm līdz stundai, dažreiz pat vairāk, atkarībā no tā, cik stiprs ir bojājums un kur tas atrodas.

 

Pēcoperācijas periods

Pēc operācijas aptuveni 10–14 dienas jāierobežo fiziskās aktivitātes. Atkarībā no tā, cik liela bijusi ķirurģiskā iejaukšanās, pacients var vai nu lēnām pārvietoties bez palīglīdzekļiem, vai arī vajadzīgs kruķis. Pēc tam slodzi pakāpeniski palielina, lai gan tas atkarīgs no pacienta veselības stāvokļa – ja bijusi smagāka operācija, kāja jāsaudzē ilgāku laiku.

Vairākumā gadījumu jālieto pretsāpju medikamenti. Tiklīdz meniska bojājums sadzīst, to var uzskatīt par pilnīgu izveseļošanos un zāles vairs nav nepieciešamas.

 

Problēma var atkārtoties

Saistītie raksti

Pat ja traumēts menisks operējot sašūts vai daļēji izņemts, pastāv iespēja šo pašu skrimsli bojāt atkārtoti vai saplēst otru, proti, ja neordināras kustību kombinācijas dēļ tas nonācis starp kustīgajām kaulu virsmām, iespējams plīsums pat cieši blakus iepriekšējam bojājumam. Ārstam Uģim Zariņam gan grūti izskaidrot, kāpēc vienu cilvēku šāda liksta piemeklē un pat atkārtojas, bet citam iet secen. “Tas ir liktenis,” atzīst traumatologs. “Var būt tā, ka cilvēks skrien visu mūžu desmitiem kilometru un ar meniskiem nekas slikts nenotiek, bet cits pirmo reizi pajoņo vai, teiksim, dziļāk pietupjas un uzreiz iedzīvojas problēmā. Daļēji var būt arī iedzimts ceļa locītavu saišu vājums.” Sabiedrotais – osteoartrīts Pēc ārsta teiktā, meniska bojājuma dēļ ar laiku var veidoties ceļa locītavas osteoartrīts – lēni progresējoša iekaisuma slimība, kuras dēļ iet bojā locītavas skrimslis, tās struktūra. Diezgan bieži tā notiek profesionālajiem sportistiem, taču ir ļoti grūti prognozēt, kuram artrīts veidosies, kuram – ne. Kādam osteoartrīts var parādīties pēc trim, citam – pēc pieciem gadiem, vēl kādam – pēc ceturtdaļgadsimta. Profilaksei visa mūža garumā nekādas zāles lietot nevajag, jo neviens medikaments simtprocentīgi nepasargā no osteoartrīta un ar zālēm iespējams tikai aizkavēt osteoartrīta veidošanos.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

36,6°C konsultants UĢIS ZARIŅŠ, traumatologs ortopēds

LA.lv