Veselam
Netradicionāli

Agra Lieģe: Cerības, gaidas un virskārtas nolobīšana 16

Foto – Gints Ivuškāns

Atbrīvošanās no cerībām un dzīvošanas iedomās uzbūvētā pasaulē ļauj nonākt līdz… bezcerībai. Neizklausās diez ko optimistiski? Šajā gadījumā ar bezcerību jāsaprot nonākšana līdz savam patiesajam es, savai iekšējai gaismai. Mēģināju šo ceļu iet, apmeklējot meditācijas nodarbības centrā Shakti.

Pēdējās pāris nedēļas daudz domāju par to, ko īsti nozīmē tas, ka vēlamo pieņem par esošo. Jo vairāk par to prātoju, jo vairāk šķiet – nekas nevar būt bīstamāks par cerībām un gaidām. Reiz izlasīju kādu citātu, ka cerības ir kā spīdzināšana, mokas, tāpēc to iegūglēju. Vienīgais, kas atradās, bija Nīčes slavenie vārdi: “Patiesībā cerība ir lielākais no ļaunumiem, jo tā paildzina cilvēka mokas.” Intereses pēc pārskatīju, ko internets vēl piedāvā cerības sakarā, un, ziniet, tas dzied gandrīz tikai slavas dziesmas: cerība ir tā, kas tevi notur pie dzīvības, pēdējais salmiņš, pie kā turēties, bez tās esi tikpat kā miris un tamlīdzīgi.

Nolēmu, ka pretējai nometnei pietrūkst labu citātu, un mans piedāvājums bija – Cerība ir pārvērtēta vai arī Bezcerību esam novērtējuši par zemu. Varbūt neizklausās pārāk rožaini, bet man pašai tīri labi patika.

Bet atpakaļ pie lietas – teoriju nācās noformulēt pašai.

 

Cerību piepildīšanās – nejauša veiksme

Tātad, ja ļaujamies cerībām un gaidām, jau esam iekrituši lamatās. Varam paļauties tikai uz laimīgu nejaušību. Ko es ar to domāju? Mēs ceram un sagaidām kaut ko – tas nozīmē, ka iztēlē jau esam attālinājušies no realitātes, no tā, kas patiesībā notiek. Esam iztēlojušies vēlamo par esošo. Un te nu kopainā parādās Nīčes moku paildzināšana. Šajā situācijā iespējami tikai divi iznākumi – vai nu cerības piepildās, vai notiek pretējais. Ja cerības piepildās, tad (paldies dievam – it kā) varam turpināt dzīvot savās iedomās, kuras (paldies dievam – it kā) šoreiz ir materializējušās – saplūdušas ar realitāti. Sāpīgais atsitiens pret zemi pagaidām izpaliek. Bet – un tas, manuprāt, ir būtiski – šajā cerību piepildīšanās brīdī nekāds īpašais papildu gandarījums netiek justs, jo jau sen bijām psiholoģiski ievākušies mūsu cerību mājiņā, vienkārši šoreiz tā (atkal – paldies dievam) izrādījās īsta, nevis no plūstošām smiltīm taisīta.

 

Cerību nepiepildīšanās – lielākās mocības

Man ienāca prātā vēl viens salīdzinājums – cerību piepildīšanās ir kā vilciena noturēšanās uz sliedēm bīstamā situācijā, kad tam bija lielas iespējas no tām noskriet, bet neviens pasažieris to nezināja. Tādā gadījumā nav īsti iespējams izjust lielāku pateicību par to, ka šodien esi palicis dzīvs, vai ne? Turpretī, ja mūsu cerības nepiepildās un mums nākas ar skaļu blīkšķi saprast, ka iedomātā pasaule un realitāte ir divas nesavienojamas lietas, ko tur lai saka – cerība acīmredzot bija lielākais no ļaunumiem. Tas man atgādina ainu no nesen redzētās filmas Pasažieri: kosmosa kuģī ik pa brīdim pazūd gravitācija, viss – cilvēki, priekšmeti (un arī ūdens!) – paceļas un sāk lidināties apkārt. Iepriekš staigāji pa zemi, viss bija normāli. Tagad lidinies pa gaisu, kas, protams, ir diezgan forši, taču vienā brīdī gravitācija negaidīti atgriežas (kosmosa kuģim bija tehniski bojājumi), un tu nogāzies uz grīdas no liela augstuma. Un varbūt tev vēl virsū uzkrīt kāds smags priekšmets, kas lidinājās blakus.

To pašu ar mums izdara cerības nepiepildīšanās.

 

 

Galerijas nosaukums


Risinājums – bezcerība

Kā nodrošināties pret šo smago piezemēšanos? Izeja ir… bezcerība! Tas gan ir tāds vārds, ko vienmēr sanāk vizualizēt kā cilvēku, kurš, galvu nokāris, iet pa ielu un velk aiz sevis lielu, netīru, slapju lupatu. Bezcerība šķiet drūma un nomācoša, tāda, kas laupa gribu un spēku dzīvot. Bet tā nepavisam nav. Bezcerība var būt lieliska metode, ko izmantot, lai dzīvotu normālu dzīvi, jo normālā dzīvē nepārtraukti notiek un notiks tas, ko nevaram paredzēt un mainīt. Bezcerība nenozīmē, ka atmetam visam ar roku un bēdīgi sēžam kaktiņā. Tā nenozīmē, ka pēkšņi vairs nav plānu, mērķu un ieceru, ka neko vairs negribam darīt. Nepavisam. Manuprāt, bezcerība ir brīnišķīgs veids, kā dzīvot šajā brīdī, nepaļaujoties uz to, ka tas turpināsies tieši tā, kā mēs vēlamies.

Jāpiebilst arī, ka šo teoriju biežāk varētu izmantot, runājot par savstarpējām attiecībām un emocijām. Mūsu cerībām un gaidām, kas attiecas uz citiem cilvēkiem. Vai spējam izbaudīt šo mirkli attiecībās ar citu cilvēku, necenšoties acumirklī sākt būvēt milzīgas cerību konstrukcijas? Vai spējam katru dienu otram cilvēkam ļaut būt tādam, kāds viņš ir, jo mēs visi nepārtraukti maināmies? Lūk, kā darbojas bezcerība – tu neko negaidi. Neko nepieņem par pašsaprotamu. Nekas no tā, kas notiek, nespēj tevi satriekt un iznīcināt. Ja tu neceri, nav nekā, kam nepiepildīties. Ja neceri, bet notiek brīnišķīgas lietas – forši! Izbaudi! Bet pretējā gadījumā tu neguli zemē un neraudi.

Man šķiet, pašos pamatos tā ir spēja būt laimīgam. Drīkst iet ārā, pasaulē, sastapties, komunicēt, saistīties, veidot attiecības ar citiem cilvēkiem tikai tad, ja pats esi laimīgs. Pretējā gadījumā prasīsi un sagaidīsi, lai laimīgu tevi dara citi. It kā tu staigātu apkārt ar katetru vēnā un meklētu sistēmu, pie kuras pieslēgties uz asinspārliešanu. Izklausās jautri? Ne visai, izklausās izmisīgi. Taču iztēlojies bezcerīgo variantu – tu esi laimīgs, tev ar sevi ir omulīgi un labi, tu ej pasaulē, lai sastaptos, komunicētu, saistītos, veidotu attiecības, bet tas viss notiek nepiespiestā gaisotnē, jo aiz tevis nevelkas no tavas vēnas izlīdušais katetrs. Ir labi gan tā, kā ir, gan arī tad, ja vari būt ar otru, ja varat viens otram dot pozitīvas emocijas. Negaidi solījumus, tev nerodas obligāti izpildāmas vajadzības, tu neizvirzi nosacījumus. To nedara arī otrs cilvēks. Forši un bezcerīgi.

 

Nopulēt lampas abažūrus

Es zinu, ka mums visiem ir briesmīgi bail no nezināmā. Un šādā scenārijā mēs nezinām, kas notiks. Bet patiesībā mēs to nezinām nekad – arī tad, ja iestāstām sev, ka viss ir izplānots 25 gadus uz priekšu. Notikt var jebkas, tikai tas kritiens būs daudz sāpīgāks, ja būsi ļoti rēķinājies ar situācijas nemainīgumu.

Bezcerība ir brīvība. Bezcerība ir tavs patiesais es – tas, kurš neapaug ar uzmācīgām domām, kurš emocijas spēj atšķirt no tavas būtības. Par to man nupat gadījās parunāt arī ar jogas un ājurvēdas centra Shakti vadītāju Diānu Margoli, ļoti patīkamu, mierīgu un harizmātisku dāmu, kurai, šķiet, tiešām izdevies palīdzēt daudziem. Viņai arī izdevies eksportēt ašramu (tā dēvē garīgo meklējumu skolas Indijā) konceptu un izveidot centru, kas ir ne tik daudz komerciāla iestāde, kā mājas tiem, kuri šo vietu apmeklē regulāri. Vienas no mājām, tāda mierīga laimīgā zeme.

Diāna stāstīja par jogas un meditācijas pamatiem, kurus māca Shakti centrā. Parasti nedzirdam, nedzirdam un vēlreiz nedzirdam, bet reizēm brīnumainā kārtā pa īstam sadzirdam to vai vismaz daļu no tā, ko otrs saka. Tas parasti notiek brīžos, kad viņu teiktais saslēdzas ar kaut ko mūsos. Tā laikam radies angļu teiciens Preaching to the converted (Sprediķot tiem, kuri jau ir ticīgi) – it kā bezjēdzīgi, bet nav citas iespējas. Tie būs vienīgie, kuri sadzirdēs, kamēr kāds cits sadzirdēs šo balsi vispirms sevī.

Mani saistīja Diānas vārdi – mūsos visos pašā kodolā ir tāda kā gaisma. Viņa to salīdzināja ar lampiņu, kam apkārt ir vairāki abažūri. Katrs abažūrs ir kāds ķermenis. Lampiņai tuvākais – karmiskais ķermenis, tad intelektuālais, emociju un enerģētiskais ķermenis, visbeidzot fiziskais ķermenis. Par ķermeņu veidiem, formām un secību, protams, var diskutēt, bet pamatdoma ir saprotama – cauri visiem šiem abažūriem gaismu saskatīt ir grūti ne tikai citiem, bet arī mums pašiem. Nespējot saskatīt šo gaismu, mūsu esenci, ir viegli noticēt, ka mēs patiesībā esam tikai abažūri – kāds vairāk, kāds mazāk atkarībā no situācijas.

Mēs, rietumnieki, esam ļoti pamatīgi pievērsušies fiziskā ķermeņa abažūra spodrināšanai, bet vai nu mēs to spodrinām ar darvu, vai arī, nospodrinājuši tīru, sākam apbrīnot tik ļoti, ka skatiens paliek kā piekalts virspusei. Līdz gaismai nokļūstam reti. Un ne jau tikai fiziskais ķermenis traucē saskatīt savu būtību. Emocijas un domas tik bieži mēdzam identificēt ar sevi pašu, ka nav brīnums – cerību nepiepildīšanās emocionālajā jomā satriec nevis ārējo čaulu, kurai vajadzētu ļaut viegli nobirt gandrīz kā netīrumiem, bet gan mūs pašus. Ja esam tikai mūsu domas un emocijas, sirdsmiers ir pastāvīgi apdraudēts – notikt var jebkas, un mēs triecienu priekšā esam nevarīgi kā koka lapa vējā.

Kā nonākt līdz savai gaismiņai – tai, kura nav tikai uzmācīgas domas, emocijas, ārēju faktoru ietekmē veidojušās pārliecības, izskats, notikumi? Lūk, aizvest līdz tai ir meditācijas uzdevums. Patiesībā mūsu pašu uzdevums, protams. Meditēt – apstādināt prātu, būt bez ārējo notikumu ietekmes, joprojām piedaloties dzīvē.

 

Meditācija par ieraudzīšanu

Shakti centrā var apgūt gan jogas, gan ājurvēdas dažādas prakses un tantru, kā arī apmeklēt astrologu un, protams, piedalīties meditācijas nodarbībās. Manis apmeklētās nodarbības laikā Diāna izvēlējās vairākus tematus, par kuriem meditējām (katrā nodarbībā temati atšķiras, iecere ir tāda, ka katrs ar laiku piefiksēs sev aktuālās tēmas un tām atbilstīgas prakses).

Šoreiz tēma bija acis, tai tika piemeklētas divas meditācijas. Viena bija par acu kustības apstādināšanu, ielūkošanos sevī. Tas patiesībā nemaz nav tik viegli! Reizēm taču ir grūti apturēt zīlīšu šaudīšanos apkārt pat tad, kad naktī acis jau aizvērtas, cerot uz miegu.

Otra ar acīm un redzēšanu saistītā meditācijas tēma bija par palūkošanos uz priekšmetiem, notikumiem un cilvēkiem kā pirmo reizi – ar bērna acīm, kas to visu vēl nav redzējušas, ar prātu un uztveri, kurā nav aizspriedumu. Sēdējām pustumsā, klausījāmies Diānas balsī (viņa lasīja fragmentus no grāmatas), aizvērām acis (centāmies tās apstādināt), ļāvām prātam atslābināties.

Man viens no piedzīvojumiem bija visu censties uztvert krievu valodā (man nav izcilas krievu valodas zināšanas). Jo ilgāk klausījos, jo vairāk sapratu (konteksts tiešām palīdz ievietot trūkstošos vārdus tekstā, pat atpakaļejošā secībā, turklāt ar katru brīdi saprotu aizvien vairāk). Bija sajūta, ka man atgādina labi zināmas, bet no prāta izkritušas patiesības un tas notiek patīkamā gaisotnē, kur valda kopības izjūta. Domāju, droši var ticēt tam, ka centrs tiešām izaudzis dabiski – cilvēki sākuši pulcēties ap cītīgo patiesības un veselības meklētāju Diānu, kura daudzajiem regulārajiem apmeklētājiem pilda tādu kā mātes funkciju, ik nedēļu atgādinot: “Uz priekšu! Tā tik turpināt!”

Monētas mešana

Apmeklēju arī privātu astroloģijas lasījumu, kuru veica vēdiskajās zināšanās iesvētītais Juris Ērenpreiss, kurš ir arī pazīstams dakteris.

Astroloģijas kartes man tika veidotas arī agrāk. Nekad to teiktajam nepiešķīru pārlieku lielu nozīmi, taču, protams, zemapziņā šī it kā tavās zvaigznēs ierakstītā informācija, pasniegta profesionāļa tulkojumā, kaut kādā mērā tomēr iespiežas atmiņā. Juris lasījumu veica lietišķi, korekti un saprotoši, informāciju grupējot loģiski un pamatoti un meistarīgi apvienojot devu aktuālās pagātnes informācijas ar nākotnes paredzējumiem un ieteikumiem.

Bez liekas savas pagātnes un nākotnes iztirzāšanas varu pateikt tikai to, ka kaut kas no uzzinātā atstāja diezgan spēcīgu iespaidu – ticu tam par visiem 100% vai neticu. Esot kāda planēta, kas atbild par to, ar ko esi nodarbojies iepriekš (iepriekšējā dzīvē, hehe), un tā iespaidā mēs visbiežāk inerces dēļ cenšamies darīt atkal un atkal ko līdzīgu. Bet tas nav vajadzīgs – tas jau reiz ir padarīts. Esot vēl kāda planēta, kas atbild par to, ar ko mums jānodarbojas tieši šobrīd, šajā dzīvē. Gan inerces dēļ darīt iepriekš darīto, gan vienkārši tāpēc, ka tas, ko šobrīd vajadzētu darīt, parasti ir arī mūsu lielāko baiļu avots, no tām izvairāmies, cik ilgi vien iespējams.

Ticu es tam vai neticu, piepildīsies tas vai nepiepildīsies, bet, dzirdot par to, kas man šajā dzīvē jādara, es jutos ļoti laimīga. Patiesībā nav ne mazākās nozīmes, vai tici pareģojumiem vai tam, kas ierakstīts zvaigznēs, – tas patiesībā ir stāsts par monētas mešanu. Kad neesi drošs, uzmet monētu un vēro, vai rezultāts tevi apbēdinās vai iepriecinās.

Tad pēkšņi zināsi, ko patiesībā vienmēr esi zinājis.

 

logo-36

LA.lv