Veselam
Psiholoģija

Černobiļa: Kādam tas bija jādara. Trīs spēka stāsti, kā viņi izdzīvoja 16

Atskats uz dzīvi un Černobiļu

Lorem ipsum
FOTO: Leta

26. aprīlī paliks 31 gads kopš atomelektrostacijā blakus nelielajai Ukrainas pilsētiņai Pripetai notika avārija, kas vēlāk tika atzīta par visbaisāko tehnogēno katastrofu cilvēces vēsturē. Pēc oficiāliem datiem, uzreiz katastrofas laikā bojā gāja 31 cilvēks, bet 600 tūkstoši cilvēku, kuri piedalījās Černobiļas atomelektrostacijas ugunsgrēka dzēšanā un seku likvidēšanā, saņēma lielu radiācijas devu. 26. aprīlī notiek piemiņas pasākumi.

Lūk, trīs stāsti par bijušajiem Černobiļas atomelektrostacijas seku likvidētājiem. Mārtiņš Mucenieks, kuram diagnozes ne saskaitīt, tomēr viņš teic, ka otrreiz šo darbu vienalga būtu darījis. Kā arī Jānis Ozols un Sergejs Jolkins, kas atradušas netradicionālas metodes, kā būtiski uzlabot savu veselību pēc Černobiļas sekām.

Notikušais no atmiņas neizgaist

Par to laiku Mārtiņš stāsta: „1986. jeb Tīģera gads Latvijā iesākās pēc Zigmāra Liepiņa dziesmas „Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas” uzvaras „Mikrofona” aptaujā. Savukārt ķīniešu horoskops paredzēja: Tīģeris ar savu entuziasmu saindē pūli un provocē to uz apšaubāmu rīcību. Tīģeris nav spējīgs apdomāt savu rīcību un tāpēc noved sevi un citus līdz traģēdijām un katastrofām. Tīģerim trūkst skaidra prāta un mērenības. Ja vienreiz ķēries pie riskantas lietas, viņš vairs nespēj apstāties, un diez vai pasaulē eksistē tāds spēks, kas spētu viņu vest pie prāta!

Tā vai citādi naktī uz 26. aprīli notika avārija Černobiļas atomelektrostacijā Ukrainā – uzsprāga 4. energobloks. Milzīgas teritorijas Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā tika spēcīgi piesārņotas. Padomju impērijai nu bija iespēja praksē pierādīt gadu desmitiem attīstīto civilās aizsardzības teoriju un tādējādi it kā attaisnot milzīgos līdzekļus, kas bija ieguldīti tās apmācībā.

Tolaik ar ģimeni dzīvojām Pļavniekos. Meitai bija pusotrs gadiņš, bet februārī – vienu dienu pirms oficiālās Tīģera gada iestāšanās – piedzima dēls. Pats tobrīd strādāju zvejnieku kolhoza „9. maijs” zivju apstrādes cehā par krāvēju.

Dzīve ritēja mierīgi, un nekas neliecināja par kādām izmaiņām uz vienu vai otru pusi nākotnē. Sākumā ziņu par elektrostacijas avāriju ziņu nebija vispār, tad pavisam skopas, un vismaz es nekā īpaši satraucoša tajās nesaskatīju. Tolaik man bija 26 gadi.”

Pēc „Līkās priedes” – pavēste

„8. maijā kolhozā bija algas diena,” atmiņu stāstījumu turpina Mārtiņš Mucenieks. „Jāteic, ka nopelnīt to dienu vajadzībām varēja samērā labi. Braucot pa Atlantijas ielu Vecāķu virzienā un nogriežoties pa kreisi uz Mangaļsalu, pēc neliela gabaliņa kreisajā pusē bija kafejnīca, ko vietējie dēvēja par „Līko priedi”. Kā parasti, arī todien ar kolēģiem tur nedaudz „atzīmējām” algas dienu.

Pārrodoties mājās, mani jau gaidīja kara komisariāta pavēste ar treknu sarkanu svītru pa diagonāli. Uz tās bija rakstīts, ka jāsapako visas nepieciešamākās personiskās lietas un stundas laikā pēc pavēstes saņemšanas jāierodas Krāsotāju ielā. Tīri apmierināts par situāciju, kas aiztaupīja domu apmaiņu ģimenē saistībā ar manu „dvēseles stāvokli”, biju gatavs doties pretī nezināmajam. Tomēr sieva atrunāja, argumentējot, ka drīzāk varu nokļūt atskurbtuvē, nekā komisariātā. Tas gan bija krietni pārspīlēts, bet, prātam atvēsinoties, nospriedu, ka labāk taču pie karakungiem doties jau izgulējušam. Tomēr nākamā diena bija 9. maijs – Uzvaras svētki. Nodomāju, ka tādā dienā gan šie vīri ar uzplečiem nevēlēsies ķēpāties ap manu personu, un paliku mājās.

Pavisam mierīgi un ierasti pagāja mēnesis, līdz jūnija pirmajā pusē atkal saņēmu pavēsti. Tiesa, šoreiz bez sarkanās svītras. Aizgāju uz kara komisariātu. Kopā ar mani bija vēl divi puiši, no kuriem vienu pazinu kopš armijas laikiem. Jautāts, kādēļ neierados maijā, vaļsirdīgi atzinos, ka biju iereibis, bet nākamā diena – svētki. Iesākumā mums paziņoja, ka tagad uz Ukrainu būs jābrauc pašiem savā gaitā, pabaidīja ar komendantūru, bet pēdīgi palaida mājās.

Tā aizritēja vēl mēnesis. Kārtējā pavēste no kara komisariāta pienāca jūlija vidū. Pie nozīmētā kabineta neliela rinda, kas samērā ātri virzījās uz priekšu. Sagaidīju savu kārtu un devos iekšā. Man iedeva jaunu pavēsti ar nākamās dienas datumu, lika parakstīties par saņemšanu un atvadījās līdz rītam.

Ja rīt, tad rīt. Emociju nekādu – ne degsmes, ne uztraukuma, ne baiļu, pat ne apātiskas samierināšanās ar likteni.

No rīta kara komisariātā ierados kā uz darbu. Es neteiktu, ka tas bija piespiedu kārtā, jo faktiski skaitījos karadienestam pakļauts – biju rezervists. Varētu teikt, ka man tas bija tā laika pienākums – vajadzēja palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri uzreiz bija saņemtās radiācijas devas pārņemti un vēl turpināja šajā drausmu vietā darboties.

Uz Černobiļu devos 18. jūlijā un tur pavadīju tieši trīs mēnešus –dezaktivēju dzīvojamās mājas, skolas, bērnudārzus.”

Analīzes koķetēšanas pēc

Lorem ipsum
FOTO: Leta

„Jau uzreiz pēc atgriešanās mājās no Černobiļas mums visiem obligāti bija jāstājas uzskaitē un jāiet pie ārstiem,” savu stāstījumu turpina Mārtiņš. „Sākumā es to visu izpildīju. Kaut arī tolaik man jau bija problēmas ar leikocītiem, es īpaši neko nejutu un speciāli nemēģināju iegūt sev kādas privilēģijas saistībā ar to, ka esmu bijis Černobiļā, –vienkārši neesmu tāds cilvēks.

Barikāžu laikā strādāju „Stradiņa slimnīcā” – veicu remontu uzņemšanas nodaļā. Reiz, koķetējot ar māsiņām, joka pēc palūdzu paņemt man asinsanalīzes. Kad tika saņemtas atbildes, slimnīcas medicīnas personāls saķēra galvu, cik sliktas tās bija. Nosūtīja mani uz imunoloģiskām analīzēm – es tās nodevu, bet pēc atbildēm neaizgāju, tā sakot, atmetu visam ar roku. Taču laika gaitā veselības problēmu kļuva arvien vairāk.”

Pēc Mārtiņa vārdiem, viņam esot vesela slimību buķete – diagnožu tik daudz, ka, pat pie labas gribas nemediķim to visu apjēgt nav iespējams.

Traucē ne tikai nogurums

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Šobrīd Mārtiņu visvairāk traucē nogurums, un tieši tā dēļ viņš nevar strādāt. „Pēc profesijas esmu galdnieks, bet astoņas stundas ilgs fizisks darbs nav man vairs pa spēkam. Pēdējā darbavietā, kur strādāju, divu mēnešu laikā man tika izrakstītas trīs slimības lapas – nu tas nav nopietni. Kā smejos – esmu pilnīgi vesels, ja man nekas nav jādara. Smiekli caur asarām, bet diemžēl tas ir tā. Tāpat ļoti ātri uztraucos – kaut kas man ir arī ar nerviem. Tāpēc es labāk mēģinu dzīvot mierīgi pa mājām.”

Pie radiācijas radītām sekām Mārtiņš min arī faktu, ka vienā brīdī viņam burtiski izbira visi zobi. Mārtiņš domā, ka Černobiļu var vainot arī pie viņa redzes problēmām, atmiņas traucējumiem.

„Pie dakteriem es principā cenšos iet pēc iespējas mazāk, tā teikt, vien tad, kad visi striķi trūkst,” apgalvo Mārtiņš. „Pēdējā laikā man stipri sāp locītavas – kad par to pasūdzējos savam ārstējošam ārstam, viņš nozīmēja dažādus izmeklējumus. Daļu es izgāju, bet tad saskāros ar situāciju, ka uz plānveida izmeklējumiem, kas man kā Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidētājam pienākas par brīvu, ir gaužām garas rindas. Uz tiem jāgaida tik ilgi, ka, godīgi sakot, aizmirstas, kurā brīdī uz ko tev jāiet. Tad arī tiem faktiski atmetu ar roku, jo veikt izmeklējumus par savu naudu man nav pa kabatai – tā atkal būtu viena nervu bendēšana, bet man savi nervi jāsaudzē.”
Šobrīd Mārtiņš lielākoties saistīts ar mājām, kur saimniekošanā gana ikdienas rūpju. Viņu dzīvoklis Āgenskalnā joprojām ir ar malkas apkuri. Pirms kāda laika viņš dažādām firmām taisīja rasējumus, dažbrīd tulkoja tekstus, jo visai labi zinot vācu valodu.
Brīvajā laikā Mārtiņš apmeklē amatieru teātra studiju, spēlē ģitāru.

Uz jautājumu, vai ar tagadējo dzīves pieredzi Mārtiņš būtu rīkojies tāpat kā pirms 31 gada, viņš atbild: „Jā, es neizvairītos – būtu braucis uz Černobiļu, jo kādam tas taču bija jādara! Ja ūdens smeļas mutē, tas jāspļauj ārā. Bet vispār par padomju laikiem jau nevienam no mums nav īpaši labu atmiņu.”

Lasiet arī citus stāstus par cilvēkiem, kas piedalījušies Černobiļas glābšanas operācijā.

Nevarēju pat uzcelties no gultas… “Černobilietis” sevi atgrieza dzīvē ar uzturu un jogu

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Rakstā “Izdzīvot pēc Černobiļas. Spēka stāsts par cilvēka spēju pašam sevi atveseļot” kurā jogas pasniedzējs Sergejs Jolkins, kā bijis jau tādā (ne)veselības stadijā, ka nespējis piecelties no gultas. Un tad atradis informāciju par ķermeņa attīrīšanas iespējām.

“Bija tikai divi varianti: vai nu pilnībā padoties, vai mērķtiecīgi iet uz priekšu. Jau pēc pirmās organisma attīrīšanas kūres man kļuva mazliet labāk, un tas stiprināja pārliecību, ka esmu uz pareizā ceļa. Sapratu, ka problēma ir liela un ar vienu klikšķi to atrisināt nevar. Mans lielākais palīgs bija intuīcija. Tā vienmēr saka priekšā pareizo risinājumu, taču ļoti bieži ar prātu to nomācam.

Pēc vairāku mēnešu gulēšanas beidzot piecēlos kājās, tomēr joprojām jutos vājš. Periodiski izpaudās arī citi simptomi, taču jutu, ka organisms ir sasparojies un cīnās.”

Uzzini viņa iedvesmojošo stāstu šeit.


Ārsts Jānis Ozols briesmīgās galvassāpes pēc Cernobiļas uzveic ar reiki

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Intervija ar ārstu Jāni Ozolu, kurš veselību pēc Černobiļas atjauno ar netradicionālām metodēm. Piemēram, drausmīgās galvassāpes uzveica ar reiki.

 

LA.lv