Veselam
Bērni

Kāpēc es nespēju uzticēties pasaulei… Četri vecāku un bērnu piesaistes veidi0

Foto: Pexels

Mēs visi esam nākuši no bērnības, sacījis Antuāns de Sent-Ekziperī. Mūsu attiecības ar partneri arī atkarīgas no tā, kāda bija mūsu kā bērnu komunikācija ar pieaugušajiem. Balstoties uz bērnu psihoanalītiķa Donaldu Vinikota darbiem, radusies vesela piesaistes teorija, minēts portālā “Psychologies”. Kāda tā ir, stāsta autors, psihoanalītiķis Džons Boulbijs.

Piesaiste atkarīga no mūsu spējas uzticēties sev un citiem. Šī spēja attīstās no dzimšanas brīža. Zīdainis piesaistās nozīmīgajam pieaugušajam, kurš par viņu rūpējas (visbiežāk, lai arī ne vienmēr, tā ir māte). Kad ir satraucies, no šī pieaugušā bērns sagaida aizsardzību un atbalstu.

Bērna piesaiste pieaugušajam rodas jebkurā gadījumā, pat ja pieaugušais nav iejūtīgs vai uzmanīgs.

Bērnam nav iespējas izvēlēties attiecības, tādēļ viņam jāpielāgojas attiecībām, kurās nonācis. Emocionālie paradumi un reakcijas, kas radušās šajās attiecībās, ietekmē viņa nākotni: no tā lielā mērā atkarīgs, kādas pieaugušā vecumā būs attiecības ar citiem cilvēkiem. Jo tuvākas un intīmākas attiecības (piemēram, romantiskās), jo spilgtāk tajās izpaužas bērnības piesaistes iezīmes.

Piesaistes teoriju izstrādājis psihoanalītiķis Džons Boulbijs (John Bowlby, 1907–1990), pamatojoties uz bērnu psihoanalītiķa Donalda Vinikota darbiem. Teorija raksturo galvenos piesaistes veidus. Ikviens pēc aprakstiem var uzzināt, kurš attiecību veids ir raksturīgs viņam.

1. Droša piesaiste

“Emocijas mani nenomāc, taču es arī tās neapspiežu.

Es viegli komunicēju un tikpat viegli varu palikt vienatnē, nezaudējot mieru un gūstot no tā prieku.

Es pievēršu uzmanību partnera prasībām un neuztveru tās kā draudus vai pienākumu.”

Tāds piesaistes stils attīstās bērniem, kuri ir pārliecināti, ka nozīmīgais pieaugušais vienmēr būs blakus, kad tas būs nepieciešams, un sniegs palīdzību. Šī uzticēšanās ļauj bērniem justies drošībā un ar interesi izpētīt pasauli. Viņi bauda tuvību un nav no tās atkarīgi.

2. Nedroša, izvairīga, atsvešināta piesaiste

“Es izvairos no tuvām attiecībām, esmu neuzticīgs, man grūti izteikt savas jūtas, vērsties pie citiem pēc palīdzības vai padoma. Partneri es parasti uztveru kā neieinteresētu vai atsvešinātu. Es negribu piedzīvot noraidījumu, tāpēc izliekos, ka piesaiste man nav vajadzīga.”

Šis piesaistes veids rodas, ja uz bērna saucieniem netiek reaģēts un vajadzības netiek apmierinātas. Bērns secina, ka pieaugušajam viņa vēlmes ir vienaldzīgas un cenšas pielāgoties šai situācijai, nomācot savas vajadzības pēc mīlestības un rūpēm. Viņš var izskatīties vienaldzīgs un neieinteresēts, bet aiz tā slēpjas bailes no noraidījuma un skumjas.

3. Nedroša, nemierīga, trauksmaina piesaiste

“Es bieži jūtu trauksmi, mani moka greizsirdība, emocijas bango un es nespēju tikt ar tām galā. Es baidos kļūt atkarīgs vai izskatīties uzmācīgs. Tad es mēģinu noslēgties sevī, bet drīz vien jūtos tik vientuļš un satraukts, un viss atkārtojas.”

Tāds piesaistes veids ir pieaugušā neprognozējamās uzvedības sekas: te viņš ir nežēlīgs, te maigs vai vienaldzīgs, var pēkšņi aiziet, atstājot bērnu, un bērns nesaprot, no kā tas atkarīgs un ko gaidīt.

Bērni, kas to piedzīvo, baidās no svešiniekiem pat vecāku klātbūtnē, ļoti noskumst, kad kāds no vecākiem aiziet, bet nepriecājas, kad atgriežas, un dažreiz pat dusmojas par to, jo nejūtas droši kopā ar viņu.

4. Piesardzīga piesaiste

Saistītie raksti

“Esmu vientuļš, jo nespēju uzticēties. Tuvas attiecības mani biedē, taču vienlaikus arī baidos palikt vientuļš un man vajag, lai kāds mani morāli atbalstītu. Es ļoti sāpīgi uztveru noraidījumu, un man ir grūti sevi apliecināt un aizstāvēt.”

Šis piesaistes veids rodas bērniem, kuri pieraduši apspiest savas jūtas, nesaņemot palīdzību, atzinību un uzmundrinājumu no nozīmīgā pieaugušā, paciešot no viņa puses ilgstošu ​​izsmieklu un iebiedēšanu.

Lasiet vairāk grāmatā: Dž. Boulbijs “Emocionālo saišu veidošana un iznīcināšana”.

LA.lv