Veselam
Ārstēšana

Cilvēks HOPS sprostā: smēķētāju hroniskā slimība 16

Foto – Shutterstock.com

Konsultēja Dace Žentiņa, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers pneimonoloģe

Ja dzīvi varētu pagriezt atpakaļ un sākt no jauna, ne viens vien smēķētājs būtu atteicies pamēģināt pirmo cigareti, jo ir vieglprātīgi uzskatīt, ka no vienas vienīgas jau neveidosies pieradums. Īpaši par bijušo aizdomājas un aizsapņojas tie, kuriem ikdienā nākas sadzīvot ar hronisku obstruktīvo plaušu slimību jeb HOPS. Tā kā daudzi sāk smēķēt jau pusaudžu vecumā vai vēl agrāk un turpina to darīt visa mūža garumā, var pienākt brīdis, kad plaušas ir tik stipri bojātas, ka vairs nespēj normāli funkcionēt, un atlikušo dzīves daļu smēķētājam ir jācīnās par katru elpas vilcienu un pat gaisa dabūšanu laukā no plaušām.

HOPS ir viena no izplatītākajām saslimšanām, ko rada tieši tabakas dūmu ieelpošana.

VĀRDA HOPS SKAIDROJUMS
H hroniska, ilgstoša
O obstrukcija jeb sašaurināšanās elpceļos ar gaisa plūsmas samazināšanos
P plaušu (bronhu, mazo bronhu, alveolu)
S slimība (nopietna veselības problēma)

Tiek lēsts, ka pēc pārdesmit gadiem šī slimība būs viens no biežāk sastopamajiem nāves iemesliem. Saskaņā ar pētījumiem mūža otrajā pusē ar HOPS slimo vidēji katrs trešais smēķētājs. Ar katru gadu cilvēks kļūst vecāks, taču tie, kuriem tagad ir 50, iespējams, smēķēt sākuši vēlāk nekā mūsdienu jaunatne. Tātad var uzskatīt: kad tagadējie jaunieši sasniegs brieduma gadus, viņu plaušas no smēķēšanas varbūt būs daudz vairāk bojātas nekā iepriekšējai paaudzei. Bet ir arī otra monētas puse – pirms 40 gadiem nebija tik daudz informācijas par smēķēšanas kaitīgumu. Dūmu ievilkšana cilvēkam šķita pati par sevi saprotama lieta. HOPS ir ļoti nepopulāra slimība tāpēc, ka nevienam smēķētājam nepatīk stāsti par kaitīgā ieraduma sekām.

Daudzi velk paralēles starp HOPS un astmu, jo abos gadījumos sūdzības ir līdzīgas – uzmācīgs klepus, apgrūtināta elpošana. Tomēr HOPS nav tikai ilgstošs klepus ar krēpām, bet arī elpceļu sašaurinājums un plaušu audu sabrukums jeb emfizēma. Turklāt astmas paasinājumu vairākumā gadījumu var visai veiksmīgi uzveikt ar medikamentiem, kas savukārt daudz grūtāk izdarāms, ja ir HOPS.

SĀKUMS – HRONISKS IEKAISUMS

“HOPS ir progresējoša slimība, kas rodas nevis no paša nikotīna, bet gan no cigarešu dūmu ieelpošanas, proti, no degšanas produktiem,” skaidro Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers pneimonoloģe Dace Žentiņa. “HOPS nozīmē pakāpeniski progresējošu elpas trūkumu. Šī klusā slimība piezogas pavisam nemanāmi. Proti, elpas trūkums nesākas vienā dienā. Nav tā, ka cilvēks no rīta pieceļas un pēkšņi jūt elpas trūkumu, kā tas, piemēram, mēdz būt astmas slimniekiem.

Parasti ar HOPS sirgstošajiem elpas trūkums progresē ļoti lēni, pat gadu desmitiem ilgi. Jūtot elpas trūkumu, cilvēks domā, ka gluži vienkārši noveco, un, lai apgrūtināto elpošanu atvieglotu, arvien vairāk ierobežo fizisko slodzi, sak, nevaru vairs skriet vai spēlēt tenisu kā jaunībā! Līdz ar to slimnieks pats nemaz nevar adekvāti just vai saprast, ka elpas trūkums ir lielāks nekā vienaudžiem vienādas fiziskas slodzes gadījumā.

Kad cilvēks sāk apjaust patieso situāciju, plaušas jau ir tik ļoti bojātas, ka tālākā dzīves kvalitāte ir gandrīz vai neatgriezeniski ietekmēta. Dūmu regulāra ieelpošana plaušās rada hronisku iekaisumu. Agri vai vēlu tas attīstās pilnīgi visiem smēķētājiem neatkarīgi no tā, vai sāksies HOPS vai arī šī slimība, par laimi, ies secen. Par ikvienu smēķētāju var teikt, ka viņam ir hronisks elpceļu gļotādas iekaisums,un tas nozīmē, ka elpceļu gļotāda šim cilvēkam normāli nefunkcionē. Ar laiku iekaisums arvien paplašinās. Protams, daudz kas atkarīgs no smēķēšanas biežuma un ilguma, no dienā izsmēķēto cigarešu skaita. Teiksim, ja cilvēks smēķē reizi pusgadā, iekaisums tik lielā mērā droši vien neattīstīsies vai vispār neparādīsies. Bet ir otra nianse – uzsmēķējot vien pāris reižu gadā, tomēr var rasties pieradums pie nikotīna, tādēļ var pāriet uz vienu cigareti nedēļā, pēc tam uz vienu dienā un tad jau daudzām, daudzām cigaretēm.”

PIEZOGAS NEMANOT

Pašlaik skaidri zināms, ka vismaz 25%, bet, pēc aplēsēm, iespējams, pat pusei ilgstošu smēķētāju hroniska iekaisuma dēļ visi elpceļi arvien vairāk sašaurinās. Plaušās parādās rētaudi, kas vairs neļauj elpceļiem būt tādiem, kādus paredzējusi daba, un līdz ar to smēķētājiem kļūst aizvien grūtāk gaisu gan ievilkt plaušās, gan izpūst no tām. Liela problēma ir tā, ka slimība attīstās pakāpeniski. Cilvēks pats patoloģiskās norises savā organismā nemaz nemana. Kad attopas, ka elpas trūkums patiešām traucē veikt pat ikdienišķas darbības, slimība jau aizgājusi pārāk tālu. Bieži vien tad nedomā, ka nekavējoties jādodas pie ārsta un veselības sarežģījumi jārisina, bet gan cenšas dzīvot mierīgāk, mazāk kustēties. Tiek zaudēts laiks, jo, neārstējoties un neatmetot smēķēšanu, slimība turpina progresēt.

Ir pierādīts, ka, pārtraucot smēķēt, bronhu sašaurināšanās notiek stipri lēnāk vai apstājas pavisam. Lielā mērā tas atkarīgs no iepriekšējā kaitīgā ieraduma ilguma – ja cilvēks ir cītīgi rāvis pa divām cigarešu paciņām dienā 30 gadu un tad pārtrauc, cerība, ka bronhu sašaurināšanās palēnināsies, ir nedaudz mazāka nekā tiem, kas smēķējuši pieticīgāk. Bet tas nenozīmē, ka nodomam pārtraukt smēķēšanu jāatmet ar roku, uzskatot, ka tik un tā zaudēts. Katra izsmēķētā cigarete problēmu vēl vairāk padziļina, turklāt smēķēšanai ir daudz citu blakusparādību un komplikāciju, kas mazināsies, ja kaitīgā ieraduma vairs nebūs. Piemēram, uzlabosies asinsvadu
stāvoklis.

GARUMGARĀ IEELPA

Ārste Dace Žentiņa elpceļus salīdzina ar caurulīti un uzsver: “Ja pieņemam, ka caurulītes jeb visu elpceļu kopējais diametrs ir, teiksim, četri centimetri, veseliem cilvēkiem iepūst un izpūst gaisu izdodas visai labi. Savukārt pacientiem, kam ir stipri sašaurināti elpceļi, gaisu nākas iepūst un izpūst it kā caur kokteiļa salmiņu. Turklāt HOPS gadījumā, ja nepārstāj smēķēt, salmiņa diametrs katru gadu sašaurinās. It sevišķi slodzes apstākļos gaisa ievilkšana un vēl jo vairāk izpūšana kļūst arvien sarežģītāka. Līdzīgi būtu, ja vajadzētu strauji iet pa kāpnēm un drīkstētu elpot tikai caur salmiņu. Visticamāk, tas būtu ļoti grūti un pat neiespējami. Tā jūtas pacienti, kuriem attīstījies HOPS – elpceļu diametrs ir ļoti neliels. Turklāt ar katru elpas vilcienu plaušās paliek nedaudz lieka gaisa, kas nekur nepazūd, bet uzkrājas. Līdz ar to gadu gaitā plaušas pakāpeniski uzpūšas un kļūst daudz lielākas, nekā pirms HOPS.
Slimnieks visu laiku atrodas kā ieelpas stāvoklī, jo nespēj līdz galam izpūst gaisu, kā to dara veseli cilvēki. Ja tas notiktu vien īsu brīdi un drīz pārietu, vēl varētu izturēt, taču HOPS pacientiem tā jādzīvo visu atlikušo mūžu, turklāt nepārtraukti jāizdara vēl viena ieelpa, lai no apkārtējās vides saņemtu skābekli, un atkal visu gaisu nav iespējams izelpot!

Ikviens var pamēģināt dziļi, dziļi ievilkt gaisu un iedomāties, ka to nedrīkst izpūst. Šādas dziļas ieelpas stāvoklī HOPS pacientiem jāspēj izdarīt visas ikdienišķās darbības, kas ir ļoti grūti.”

BOJĀTA PLAUŠU STRUKTŪRA

Vesela cilvēka plaušas sastāv no mazām šūnām, kas nedaudz atgādina šūnas, kurās bites krāj medu, vienīgi plaušās tās ir daudzreiz mazākas. Šūnu virsma veido kopējo elpošanas virsmu, caur kuru organismā notiek ogļskābās gāzes un skābekļa apmaiņa. Gaisam nespējot izkļūt no plaušām, kā tas ir HOPS pacientiem, starpsieniņas starp mazajām šūnām pārplīst. Veidojas tā sauktās bullas jeb caurumiņi plaušās. Medicīnā to sauc par emfizēmu. No otras puses, struktūra tiek bojāta tāpēc, ka HOPS slimniekiem ir hronisks plaušu iekaisums un tādēļ normālie plaušu audi sairst. Jo smagāka emfizēma un mazāka elpošanas virsma, jo grūtāk pacientam. Šādā situācijā pārstājot smēķēt, plaušas neatgriežas agrākajā stāvoklī un mazās šūniņas neatjaunojas, toties iespējams palēnināt slimības gaitu. Arī medikamenti nesmēķējošiem HOPS pacientiem palīdz daudz labāk nekā tiem, kuri turpina uzvilkt dūmu.

“HOPS slimnieki ir iesprostoti četrās sienās. Viņi nespēj iziet ārā, vēl nopietnāk – grūtības var sagādāt pat minimāla fiziskā slodze, piemēram, pārvietoties no viena istabas gala uz otru, ja vispār to var izdarīt,” skaudro realitāti atklāj pneimonoloģe. “Alkoholismu noslēpt ir grūti, jo to visi pamana – no tā cieš ne vien pats cilvēks, bet arī viņa ģimenes locekļi, draugi, sabiedrība. Citādi ir ar nikotīna atkarību – tās sekas citu acīm paliek nepamanītas, vai arī cilvēki tām vienkārši nepievērš uzmanību, jo smēķē taču daudzi! Smēķētājs savulaik spēja strādāt, apmeklēt saviesīgus pasākumus, iziet uz ielas un eleganti paņemt rokās dārgu cigarešu paciņu… Ar gadiem šis ieradums var radīt tik nopietnas sekas, ka elegantais smēķētājs pats savā dzīvoklī atradīsies kā sprostā, jo nespēs pārvietoties pa ielu un pat nokļūt līdz tai, jo mocīs elpas trūkums. Radiniekiem sāpošu sirdi jānoskatās, kā cilvēks smok, jo arī vistuvākais nevar palīdzēt otram elpot.”

Daci Žentiņu skumdina tas, ka elpas trūkums nereti netiek pareizi diagnosticēts. Ārsti ļoti bieži uzskata, ka pacientam ir slima sirds, bet patiesībā vainojamas cigaretes. Lai apstiprinātu vai noliegtu HOPS diagnozi, jādodas pie pneimonologa. Pacientam tiks veikts vienkāršs elpošanas tests jeb spirogrāfija (līdzīgi slimību konstatē astmas pacientiem). Spirogrāfijā pacientam jāaizspiež deguns un tad jāizelpo caur speciālu caurulīti, kas pievienota aparātam. Tādējādi izmēra gan plaušu tilpumu, gan izpūšamā gaisa plūsmas ātrumu. Ar šo metodi, kā arī ņemot vērā pacienta anamnēzi – smēķēšanas ilgumu un cigarešu daudzumu, ārsts diezgan nekļūdīgi var pateikt, vai pacientam ir vai nav HOPS. Pēc dakteres Daces Žentiņas vārdiem, jo ātrāk diagnoze tiek noteikta un sākas ārstēšana, jo lielāka iespēja cilvēkam saglabāt ikdienas funkcijas, nepaliekot savā mājoklī kā cietumā.

PAASINĀJUMI UN ĀRSTĒŠANA

HOPS paasinājums parasti izpaužas ar pieaugošu elpas trūkumu – pat miera stāvoklī un neko nedarot. Biežāk uznāk klepus, pieaug krēpu daudzums. Reizēm ir paaugstināta temperatūra. Nereti paasinājumus provocē dažādas vīrusinfekcijas. Saaukstējoties pacientam var būt HOPS uzliesmojums. Katra šāda paasinājuma reize pasliktina veselības stāvokli: tā ir kā pakāpiens uz leju, un pilnīgi atgriezties iepriekšējā dzīves kvalitātē pēc uzliesmojuma nav iespējams. Tāpēc ārstēšanas gaitā ir svarīgi izvairīties no jaunām krīzēm.

Sākot ārstēties, jāsamierinās ar to, ka nav brīnummedikamentu, kas atjaunos plaušas tādā stāvoklī, kādā tās bija pirms smēķēšanas. Ar zālēm iespējams paildzināt kvalitatīvākas dzīves laiku, kad cilvēks var piedalīties ikdienas aktivitātēs un strādāt. Jo agrāk HOPS slimnieks sāk domāt par elpceļu veselību, jo lielākas izredzes nenonākt bezpalīdzīgā situācijā un būt atkarīgam no papildu skābekļa uzņemšanas mūža nogalē. Ārstēšanas taktiku izvēlas pulmonologs. Ārsts pirmām kārtām ieteiks tūlīt atmest smēķēšanu. Slimības sākumā visbiežāk tiek izrakstīti arī bronhus paplašinoši līdzekļi. Tie iedarbojas līdzīgi inhalatoriem, ko lieto astmas pacienti, un šīs zāles izraksta visu slimības smaguma pakāpju pacientiem. Šos medikamentus iedala divās grupās – lietošanai pēc vajadzības un pastāvīgai terapijai. Vēl ārsts var ieteikt pretiekaisuma līdzekļus – tie regulāri jālieto smagi slimiem pacientiem. Paasinājuma gadījumos var izrakstīt antibiotikas vai hormonu preparātus.

Medikamentus HOPS pacienti var lietot gan inhalāciju veidā, gan tabletēs. Izmantojot inhalatorus, zāles nokļūst tieši plaušās. Tāpēc devai jābūt mazākai, turklāt inhalatori iedarbojas ātrāk un nerada tādus blakusefektus kā perorāli lietojamie preparāti. Paralēli var tikt ieteikta rehabilitācija.

SKĀBEKLIS – ĻOTI SMAGOS GADĪJUMOS

Saistītie raksti

“Ja slimība cilvēkam jau nodarījusi lielu postu un turpina progresēt, medikamenti, protams, jāturpina lietot, bet smagos gadījumos var palīdzēt arī skābekļa terapija. Šādā situācijā tā ir vienīgais līdzeklis, kas slimniekam var kaut nedaudz uzlabot dzīves kvalitāti, novēršot neizturamo smakšanas sajūtu,” stāsta ārste Dace Žentiņa. Latvijā ir pieejami skābekļa koncentratori, kas apkārtējās telpas gaisu pārveido noteiktas pakāpes skābeklī. To pacients elpo tik daudz stundu dienā, kā ārsts rekomendējis. Dažkārt iesaka ieelpot skābekli 12–14 stundu, citreiz – slodzes gadījumā, reizēm – diennakti. Skābekļa terapija ir loģisks risinājums, ja nekas cits vairs nepalīdz.

Pacienta ciešanas taču jācenšas novērst ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, jo smakšanas sajūta ir viena no drausmīgākajām, kāda vien cilvēku var piemeklēt. Ir arī portatīvi skābekļa aparāti. Citās valstīs nav nekas neparasts ieraudzīt cilvēku, kurš somiņā līdzi nēsā šādu ierīci un kuram uz ausīm un degunā ievietotas nelielas caurulītes, caur kurām elpo glābjošo gāzi. Šāda skābekļa aparāta pieejamība atkarīga no pacienta un viņa ģimenes finansiālajām iespējām. Mūsu valstī no budžeta līdzekļiem skābekļa terapiju diemžēl nekompensē. Tas vēlreiz atgādina, ka cigaretes gan ir dārgas, bet smēķēšanas izraisīto seku ārstēšana – vēl daudzreiz dārgāka.

 

LA.lv