Veselam
Bērni

Dauna sindroma bērniņa mamma atved metodi, kas palīdz attīstīties mazuļiem ar īpašām vajadzībām0

Foto no ibudanmama.com

Pārskatot interneta vidē pieejamos vecāku forumus par tēmu “bērni ar īpašām vajadzībām”, viens no aktuālākajiem tematiem tajos ir – kā veicināt mazuļa attīstību. Latvijā jau 20 gadus par to rūpējas „Portidžas mācībsistēmas asociācija”, kas atbalsta bērnus ar attīstības traucējumiem.

Paldies Mārtiņam!

„Portidžas mācībsistēmas asociācija” mērķis ir integrēt bērnus ar īpašām vajadzībām sabiedrībā, izmantojot Portidžas agrīnās korekcijas programmu. Programma tika izveidota Amerikas Savienotajās valstīs 60.gadu vidū. Savukārt Eiropā programmas saknes meklējamas Lielbritānijā, kur to iepazina arī „Latvijas Portidžas mācībsistēmas asociācijas” vadītāja un dibinātāja Ineta Kursiete.

I. Kursietei pirms 23 gadiem piedzima dēliņš ar Dauna sindromu. Tolaik I. Kursiete ar ģimeni dzīvoja Lielbritānijā, kur bērniem ar īpašām vajadzībām un viņu vecākiem Portidžas agrīnās korekcijas programmu nepieciešams apmeklēt jau kopš bērna dzimšanas. „Kad Mārtiņš piedzima, teicu, ka esmu skolotāja un mums nevienu nevajag, viss ir kārtībā. Tomēr, pateicoties Portidžas darbinieces neatlaidībai un stingrībai, Mārtiņš sāka apmeklēt korekcijas programmu,” atceras I. Kursiete. Redzot Mārtiņa panākumus, ko sniegusi Portidžas mācību programma, I. Kursiete saprata, ka to nepieciešams ieviest arī Latvijā, tādēļ, atgriežoties dzimtenē, sieviete uzaicināja Lielbritānijas Portidžas speciālistus, kas palīdzēja uzsākt asociācijas darbu.

„Vienmēr mammām, kuras ir nolaidušas degunu, saku: „Ja mums nebūtu piedzimis Mārtiņš, es nebūtu atvedusi Portidžu uz Latviju.” Uzskatu – ja ģimenē piedzimis bērns ar īpašām vajadzībām, pirmkārt, tu vari ar to tikt galā. Otrkārt, tā ir jauna izaugsmes iespēja, jo vairs nav laika nodarboties ar sīkumiem. Mēs sākam saprast, kas ir niecīgas problēmas,” atzīst I. Kursiete.

I. Kursiete stāsta, ka 1996. gadā, kad „Portidžas mācībsistēmas asociācija” uzsāka savu pirmo darba gadu Latvijā, tās korekcijas programma bija pieejama bērniem septiņās pilsētās – Valmierā, Cēsīs, Daugavpilī, Rīgā, Kuldīgā, Liepājā un Rēzeknē. Taču līdz ar krīzes gadiem, strauji tika samazināts finansējums, tādēļ pašlaik Portidžas mācību centri atrodas tikai Rīgā, Liepājā, kā arī Ogrē, kur centrs tika izveidots pagājušajā gadā. Rīgas Portidžas mācību centru var apmeklēt arī bērni no apkārtējiem rajoniem, piemēram, Babītes, Olaines, Saulkrastiem u.c.

„Portidžas mācībsistēmas asociācija” bija pirmā nevalstiskā organizācija, kurai izdevās ar Rīgas Domi noslēgt pakalpojumu – funkciju deliģēšanu nevalstiskam sektoram. Šobrīd Rīgas dome apmaksā 20 bērniem četras nodarbības mēnesī. Pārējie bērni finansējumu apmācībām iegūst no portāla ziedot.lv, kā arī citiem labdarības fondiem, tāpat daļa vecāku nodarbības apmaksā personīgi. „Protams, apmaksāto vietu skaits Rīgā ir mazs, bērni stāv rindā. Tomēr arī bērnus kuri stāv rindā, cenšamies vismaz vienu reizi paņemt uz nodarbību. Liepājā un Ogrē apmācām bērnus pēc nepieciešamības. Cik bērni tiek pieteikti, tik arī apmācām,” atzīst I. Kursiete.

Jāmācās arī vecākiem

Portidža ir agrīnā korekcijas programma bērniem no dzimšanas līdz skolas vecumam, proti, sešiem septiņiem gadiem. Tā domāta bērniem ar Dauna sindromu, autismu, bērnu cerebrālo trieku. „Mūsu programma palīdz arī agrīni dzimušiem bērniem, jo bieži vien šiem bērniem aizkavējās attīstība. Es vienmēr saku, ka nepieciešams pirmo gadu intensīvi pastrādāt, tad viss izdodas. Ja vecāks jūtas nedrošs un domā, ka bērns aizkavējas kādā no attīstības posmiem, tad viņš droši var nākt pie mums,” saka asociācijas vadītāja.

Uzsākot Portidžas apmācību, katram bērniņam tiek sastādīta individuālā tabula, balstoties uz veselu bērnu attīstības pakāpēm. Tabulā iekļautas vairākas sadaļas. Pirmkārt, zīdaiņa stimulācija, kura atzīmē bērna attīstību no dzimšanas līdz gada vecumam. Otrkārt, sociālās iemaņas – emocijas, komunikācija ar vienaudžiem un vecākiem. Treškārt, pašapkalpošanās iemaņas – ēšana, dzeršana, ģērbšanās u.c. Šīs ir vissvarīgākās prasmes, kas nosaka, kā bērns par sevi turpmāk varēs parūpēties, kļūstot patstāvīgāks. Nākamās ir motorikas un valodas iemaņas, kā arī izziņas process. Visu mācību laiku attīstības tabulā informācija par bērna iemaņām tiek atjaunota un papildināta, balstoties uz sasniegtajiem ilgtermiņa mērķiem.

„Ja bērniņš pie mums tiek atvests neilgi pēc dzimšanas, piemēram, otrajā dzīves mēnesī, tad šajā tabulā visu novēroto atzīmē speciālisti. Savukārt, ja atvests bērns, kuram ir jau pieci gadi, tad visas iepriekšējās sadaļas, kas norāda bērna attīstību no zīdaiņa vecuma līdz esošajam vecumam, mēs lūdzam aizpildīt vecākiem,” skaidro Portidžas mācību speciāliste Maruta Auziņa. Kad katram bērnam apkopota individuālā tabulas informācija, tad redzams viņa reālais attīstības līmenis. Katrs no bērna attīstības posmiem var atbilst noteiktam vecumam, piemēram, sociālās iemaņas atbilst piecu gadu vecumam, bet pašapkalpošanās iemaņas – četrus gadus veca bērna līmenī. Izskatot visus sociālās attīstības tukšumus, speciālisti redz, kam jāpievērš noteikta uzmanība. Nodarbību laikā tiek apgūtas gan pašapkalpošanās iemaņas, piemēram, kā apģērbties, aizpogāt podziņas, paēst, izmantot karotīti, dakšiņu u.c., gan motorikas vingrinājumi, tāpat tiek apgūtas komunikācijas prasmes u.c.

Katram bērnam tiek noteikti divi ilgtermiņa mērķi, kuru sasniegšanai parasti nepieciešami divi līdz četri mēneši. Mērķi sadalīti vēl sīkākos soļos, lai bērns nepārtraukti nestrādātu ar vienu darbību. Portidžas speciāliste min piemēru: „Ilgtermiņa mērķis – saliek figūru dēli no trijām daļām. Katrs solis ir ļoti konkrēts – piemēram, no pirmās līdz otrajai nedēļai mēs strādājam pie tā, ka bērns ieliek apli figūru dēlī, kad pieaugušais vada viņa plaukstu. Šo soļu mērķis, lai no lielākas palīdzības pārietu uz mazāku, līdz bērns var izdarīt uzdevumu patstāvīgi. Sākumā bērnam tikai jāizjūt, kā tas notiek, jo mamma izdara darbību ar viņa rociņu. Nākamais solis – ieliek apli figūru dēlī, kad bērniņš jau pats var saņemt šo figūru. Ceturtais solis – ieliek apli figūru dēlī patstāvīgi. Savukārt mēs līdz tam nākamajam solim, kad viņš pats var paņemt un novietot figūru, strādājam līdz pat sešām nedēļām.”

Dzīvesveids, nevis slimība

„Jo agrāk bērns tiek atvests uz Portidžu, jo labāki būs rezultāti. Vecākiem nevajadzētu baidīties. Ieteiktu nodarbības apmeklēt sākot ar trīs mēnešu vecumu,” pārliecināta I. Kursiete.
Katram bērniņam, kurš apmeklē Portidžas mācību programmu, nepieciešama individuāla pieeja. Dauna sindroms un autisms ir divas pilnīgi pretējas diagnozes. I. Kursiete stāsta, ka bērniņi, kuriem ir Dauna sindroma, mācās ļoti labi. Savukārt bērniņiem ar autismu Portidžas mācību programmas attīstības tabula piemērota tikai daļēji, tādēļ izstrādātas vēl citas attīstības pārbaudes tabulas. „Sākotnēji bērniņiem ar autismu mēģinām iemācīt disciplīnu. Piemēram, viens no panākumiem bērniņam ar autismu pirmajā nodarbību mēnesī – viņš spēs mierīgi nosēdēs pie galda piecas minūtes. Ja ar ar bērniņu, kuram ir Dauna sindroms, mēs mēneša laikā esam iemācījušies vairākas jaunas lietas un iemaņas, tad ar autisma bērniņu esam panākuši, tas ir īstais vārds, panākuši, ka viņš apsēdīsies pie galda. Bērniņam var iemācīt visas lietas, kuras ir viņa spēkos, bet to mēs vienmēr ieraugām laika gaitā, jo viņš mums ir kā noslēpumu pilns mežs. Diagnoze jāpieņem, jo tā nav slimība, bet dzīvesveids,” saka I. Kursiete.

Būtiski minēt, ka nodarbībās piedalās bērniņš kopā ar kādu no vecākiem un pedagogs, kurš vecākiem iemāca un palīdz izprast, kā nepieciešams strādāt ar bērnu mājās. Gan M. Auziņa, gan I. Kursiete saka, ka Portidžas mācību programma, pirmkārt, domāta bērnu vecākiem. Bērna attīstību veicināšanas darbs nenorit tikai nodarbību laikā. Pēc katras mācību stundas, kuru nepieciešams apmeklēt vienu reizi nedēļā, vecāki saņem uzdevumus, kuri individuāli jāveic kopā ar bērnu līdz nākamai nodarbības reizei.

I. Kursiete atzīst, ka vecāku attieksmē sastopamas divas galējības – vecāki, kuri vispār neinteresējās par bērnu attīstības veicināšanu un vecāki, kuri pārlieku noslogo bērnu. Sieviete iesaka atrast vidusceļu, piemēram, ar bērnu strādāt katru dienu 20 minūtes. „Bieži vien vecāki pārāk daudz „aizraujas” ar dažādām rehabilitācijām, tikko izdzird kaut ko jaunu, tā vēlas to izmēģināt. Kad paskatāmies, cik gada laikā bērnam bijis brīva laika, tad to dienu skaits ir visai mazs, jo viņš visu laiku pavadījis dažādās rehabilitācijās,” stāsta I. Kursiete.

Jānotic sava bērna spējām

Latvijas Portidžas asociāciācijas dibinātāja uzskata, ka vecāku neticību sava bērna spējām, pirmkārt, ievieš ārsti, kuri nereti mēdz teikt – viņš nekad nesēdēs, nestaigās, nerunās, tādējādi vecākiem rodas vēl lielākas bažas un nepārliecība. I. Kursiete atgādina, ka starp bērnu un vecākiem pastāv neredzama saikne. „Kad runājam ar bērnu vecākiem, bieži sastopamies ar problēmu – viņi nav pieņēmuši sava bērna diagnozi. Viņiem liekas, ka viņu bērns neko nevar, ka salīdzinājumā ar citiem bērniem viņš ir sliktāks. Viens no mūsu pirmajiem un svarīgākajiem uzdevumiem – parādīt, cik ātri viņu bērns mācās. Cenšamies vecākiem norādīt uz bērna talantiem, piemēram, cik skaisti viņš zīmē, kāda viņam laba balss un ritma izjūta. Kad vecāki notic sava bērna spējām, starp viņiem rodas ciešāks kontakts, kā arī pats mācību process un bērna attīstība rit raitāk uz priekšu. Bērnam ir svarīgi redzēt, ka vecāki tic un priecājās par viņu, ka viņi ir vienots organisms,” uzsver I. Kursiete.

Lai arī no savas pieredzes I. Kursiete zina, kas tas nav viegli, tomēr viņa vecākiem iesaka nebaidīties no diagnozes, bet saņemties, piecelties un palīdzēt savam bērniņam. „Protams, visu nepieciešams darīt normas robežās, lai nav pārskriešanās, izanalizējot, ko darīt labāk. Vienmēr mammām saku – tev jāpaliek sievietei. Nevar visu laiku veltīt bērnam. Jāatrod laiks arī sev. Tas, ka 24 stundas nodarbosies ar bērna izaugsmi un pazaudēsi sevi, tas neko nedos, bet tikai novedīs pie konfliktiem ģimenē, vecākie bērni jutīsies aizvainoti, vīra un sievas attiecībās radīsies plaisa.”

Ir jārod iespēja bērniem apmeklēt vispārizglītojošos bērnudārzus

M. Auziņa stāsta, ka bērni ar funkcionāliem traucējumiem var apmeklēt arī vispārizglītojošos bērnudārzus. Tomēr problēma ir reāla, jo šos bērnus visai reti vēlas uzņemt parastajās mācību iestādēs, sakot: „Kāpēc mums viņi būtu jāuzņem, ja mums nav apmācītu speciālistu, nav asistentu?” M. Auziņa norāda, ka gan skolas, gan bērnudārza pedagogi un vadība vienkārši baidās par to, ko sacīs vecāki, ko teiks bērni. „Īstenībā audzēkņi labprāt uzņem mūsu bērniņus parastajā bērnudārzā, ir draudzīgi, izpalīdzīgi, ar prieku spēlējas kopā. Problēma meklējama vecākos un pedagogos,” atzīst M. Auziņa.

I. Kursiete uzskata, ka nevēlēšanās bērnus ar īpašām vajadzībām uzņemt vispārizglītojošajos bērnudārzos un skolās saistāma gan ar pedagogu nesagatavotību, gan nevēlēšanos. „Ja mēs iedomājamies audzinātāju, kurai grupā jau ir 20 bērni, un viņai pēkšņi iedod vēl vienu bērnu ar īpašām vajadzībām, tad tas ir smags pārbaudījums. Otrkārt, cilvēkam jāspēj pieņemt bērns ar īpašām vajadzībām. Mēs esam dažādi, tādēļ nevaram nevienu nosodīt, ja kāds to nespēj.”

Katra bērna spējas jāizvērtē individuāli. Ja bērns labi jūtas citu sabiedrībā, tad viņam ieteicams iet vispārizglītojošajā bērnudārzā. Apmeklējot Portidžas korekcijas programmu, bērni jau no mazām dienām iemācās, ka viņiem ir sava darba vieta, tādēļ bērnudārzā viņiem nav pārsteigums, ka jāsēž pie galdiņa un jāapgūst kaut kas jauns, jo tā iepriekš jau bijusi viņu ikdiena.
Bērniem ar attīstību traucējumiem ļoti nepieciešams kontakts ar vienaudžiem, jo, redzot un dzirdot, ko veselie bērni dara, viņi atdarina otra darbības. M. Auziņa skaidro, ka bērni, ar kuriem daudz strādāts, ir ļoti labi attīstīti un spējīgi. Nonākot bērnudārzā, kurā ir bērni ar smagākām diagnozēm, viņi virzīsies atpakaļ savā attīstībā. Viņiem jāredz labo!

LA.lv