Veselam
Psiholoģija

“Veiksmes vilciens pieturēs tavā stacijā ne reizi vien.” Neparasts mīlasstāsts pēc 50 0


Galja un Ūle. Laimei nekā cita nevajag – tikai mīlestības.
Galja un Ūle. Laimei nekā cita nevajag – tikai mīlestības.
Galja un Ūle. Laimei nekā cita nevajag – tikai mīlestības.

Jaunībā nemitīgi kreņķējos par katru garām palaisto iespēju. Tagad zinu, ka veiksmes vilciens tavā stacijā pieturēs vēl ne reizi vien. Neskumsti, ja šoreiz nepaguvi, galvenais – neej prom, paliec uz perona! Tā saka mana draudzene GALJA MORELLA, žurnāliste un fotogrāfe, kuras atziņu patiesumu apliecina pašas dzīve.

Viņa tika ieņemta Jūrmalā, piedzima un uzauga Maskavā, absolvēja savulaik prestižo Starptautisko attiecību institūtu, bija avīzes “Pravda” polārā korespondente, iemīlējās amerikāņu kara lidotājā, tika pasludināta par ārvalstu spiedzi, apprecējās, aizbrauca no Krievijas uz ASV, uzaudzināja tur divus savus un četrus vīra bērnus, līdz pēkšņi pameta bezbēdīgu dzīvi Manhetenā, lai Grenlandē fotografētu aisbergus. Ja pirms desmit gadiem kāds viņai būtu teicis, ka pienāks brīdis, kad vētra mazā laiviņā mētās viņu pa Ziemeļu Ledus okeānu un, lai izdzīvotu, viņai nāksies dzert siltas tikko nokauta roņa asinis, viņa tam nespētu noticēt. Gluži tāpat kā viņš – grenlandiešu polārpētnieks – nespētu noticēt, ka reiz pametīs ierasto ledus pasauli un nokļūs starp debesskrāpjiem. Kā liktenis saveda šos divus neparastos cilvēkus, kam abiem turklāt jau pāri piecdesmit?

Sākšu ar nelielu atkāpi. Ar Galju mēs esam bērnības draudzenes. Ik pa laikam mūsu ceļi krustojas, pašķiras, atkal krustojas, taču neatkarīgi no tā, cik dienas vai gadus neesam redzējušās, saruna turpinās, it kā nebūtu pārtrūkusi.

Kad bruka PSRS un viņas vīrs zinātnieks pārcēlās uz Parīzi, Galja palika Krievijā, viena ar diviem bērniem, jo viņai šķita, ka tieši tur ir perons, pie kura pieturēs viņas veiksmes vilciens. 1991. gadā kopā ar draugu polārpētnieku Dmitriju Šparo, pirmo cilvēku, kas uz slēpēm ir aizgājis līdz Ziemeļpolam, nolēma palīdzēt trim puišiem ar mugurkaula traumām īstenot sapni ratiņkrēslos veikt pārbraucienu no Vladivostokas līdz Pēterburgai. Krievu militārā transporta lidmašīnā, kas tika piešķirta projektam, lai tā dalībniekus un viņu inventāru, rīkotājus, sponsorus un ANO novērotājus aizvestu no Maskavas uz Vladivostoku, viņa iepazinās ar savu nākamo vīru – bijušo kara lidotāju, tagad uzņēmēju Stīvenu Morellu, vienu no projekta finansētājiem. Galja un Stīvens norunāja visu ceļu. Kad viņi nosēdās Vladivostokā, izrādījās, ka visiem jāpaliek lidmašīnā, jo neesot nokārtotas kaut kādas atļaujas, un viņiem bija vēl astoņas stundas, lai iepazītos un iemīlētos. Kā tobrīd šķita – uz mūžu.

Jau dzīvodama ar vienu kāju Amerikā, ar otru Krievijā, kur joprojām mita viņas māte, Galja 1996. gada ziemā izdomāja prezidenta Jeļcina priekšvēlēšanu kampaņas veiksmes formulu: miljoniem Krievijas pilsoņu tika izsūtītas vēstules, kurās katrs adresāts tika uzrunāts personiski, vārdā un tēvavārdā, kam sekoja vēstule – katrai vecuma un sociālajai grupai sava, bet zem tās – Borisa Jeļcina paraksts. To, ka parakstam šādās reizēs tiek izmantots zīmogs, lielākā daļa cilvēku nesaprata. Viņus aizkustināja attieksme. Vēlāk Galja man stāstīja, ka vēstuļu tekstos ielikusi sirdi un dvēseli, rakstījusi, it kā rakstītu savam vectēvam, brālim vai draudzenei. Pēc Jeļcina uzvaras žurnāls “Economist” publicēja pētījumu, kurā tika analizēta šo vēstuļu ietekme uz vēlēšanu rezultātu. Savukārt komunistu līderis Zjuganovs paziņoja, ka uzvaru viņa konkurentam nodrošinājusi ASV Centrālā Izlūkošanas pārvalde un tās aģente Galja Morella.

Pārcēlusies uz Ameriku pavisam, Galja baudīja dzīvi, audzinot divus savus un četrus vīra bērnus. Viņai patika iejusties mātes lomā, vadāt bērnus uz skolu, palīdzēt gatavot mājas darbus, īsāk sakot, darīt to, kam agrāk neatlika laika. Šķita, ka viņas miera ostā nekāds piedzīvojumu vējš nav gaidāms.

Viss sākās 2006. gadā, kad Dmitrijs Šparo, tas pats, kurš savulaik iepazīstināja Galju ar Stīvenu, paziņoja, ka balets, ar ko nodarbojas viņas jaunākais dēls Kevins, protams, ir laba lieta, tomēr puikam, lai kļūtu par īstu vīru, ar to varētu būt par maz. Dmitrija draugs, slavenais grenlandiešu polārpētnieks Ūle Jergens-Hammekens, kura vārdā ir nosaukta planētas vistālākā ziemeļu virsotne, meklē palīgu, kas varētu kopā ar viņu un vēl diviem pētniekiem doties ekspedīcijā cauri Beringa jūras šaurumam uz Čukotku. Ūlem ir vajadzīgs tulks un sagādnieks, kas runā ne vien angliski, bet arī krieviski. Piecpadsmitgadīgais Kevins bija sajūsmā, Galja arī. Neviens no viņiem tobrīd pat nenojauta, cik ļoti šis lēmums iespaidos ne vien Kevina, bet arī Galjas dzīvi.

Kad pirms gada iepazinos ar Ūli Jergenu, juristu pēc izglītības, pedagogu un polārpētnieku pēc aicinājuma un izpausmēm, vēlējos uzzināt viņa stāstu par to, kā viņš iepazinās ar manu draudzeni. Ekspedīcijas laikā Ūle reiz nejauši ieraudzījis Kevina piezīmju grāmatiņā fotogrāfiju ar meiteni sarkanā lakatiņā. Kas viņa ir, jautājis Ūle. Mana mamma, atbildējis Kevins.

Kad ekspedīcija bija galā, tās dalībnieki no Čukotkas atlidoja uz Maskavu, lai no turienes dotos – vieni uz Ņujorku, otri uz Kopenhāgenu. Arī Galja tobrīd bija atlidojusi uz Maskavu apraudzīt māti. Kevins dega nepacietībā iepazīstināt viņu ar saviem jaunajiem draugiem.

Galerijas nosaukums

Galja atceras, ka uz sliekšņa stāvējuši četri, dēlu ieskaitot, tomēr viņa redzējusi tikai vienu. Arī Ūle šo mirkli atceras ļoti labi: – Durvis mums atvēra meitene no fotogrāfijas. Ja es nezinātu, ka viņa ir Kevina māte, domātu, ka pusaudze. Kaut gan viņa ir tikai nedaudz jaunāka par mani.

Visu nakti Galja un Ūle runājuši par ledājiem, roņiem, valzirgiem un polārlāčiem, par to, kas abiem ir tuvs un dārgs. Šķirties bijis grūti. Tagad Ūle var pasmaidīt par tā brīža sajūtām: – Nespēju aiziet, taču arī palikt nedrīkstēju. Viņa bija precējusies ar veiksmīgu uzņēmēju, dzīvoja Manhetenā. Uz ko es varēju cerēt? Viņa taču nepametīs savu ierasto pasauli inuītu mednieka dēļ.

Vairākus gadus Galja un Ūle sarakstījās. Par to laiku Ūle teic: – Skatījos uz aisbergiem un jutu, ka pēkšņi man šajā ainavā kaut kā pietrūkst. Pietrūkst meitenes sarkanā lakatiņā.

Ziemeļi Galju valdzināja kopš mazām dienām, ilgu laiku viņa bija pavadījusi gan Krievijas, gan Kanādas Arktikā. Grenlande bija viņas sens sapnis. Kad visi seši bērni kļuva pieauguši un aizgāja katrs savā dzīvē, viņa nolēma atgriezties pie senās mīlestības – polārām lietām.

Pirms gadiem pieciem Galja man izstāstīja par projektu, kurā nolēmusi iesaistīties. Grenlandes pašos ziemeļos ir sala Ummanaka. Uz salas ir bērnunams, kur nonāk tie, no kuriem visi citi ir atteikušies. Nespēdami pretoties civilizācijas kārdinājumiem, viņi ir kļuvuši par narkomāniem vai zagļiem, bēguši no dažādām labošanas iestādēm, līdz nonākuši uz salas, no kuras aizbēgt nevar. Vietējās inuītu ģimenes pieņem šos bērnus kā savus. Viņi mīl nevis par algu, bet tāpēc, ka prot mīlēt. Ūle Jergens bērnunama audzēkņiem māca, kā aizjūgt suņus, darboties ar pajūgu, izdzīvot zem klajas debess, iegūt pārtiku. Visu to, kas inuītam ir jāzina. Skarbos apstākļos aktivizējas instinkti, kuri, dzīvojot pilsētā, nav bijuši nepieciešami. No šādām ekspedīcijām bērni atgriežas vairāk nobrieduši un laimīgi.

Galja savulaik bija iestudējusi izrādes uz dreifējošiem lediem Kanādas Arktikā. Ūle ierosināja līdzīgu projektu īstenot Grenlandē. Tā Galja atlidoja uz Ummanaku, kur vispirms izveidoja brīvdabas baleta izrādi, pēc tam cirka priekšnesumu. Kopā ar bērniem izdomāja scenāriju, balstītu inuītu teikās un leģendās, darināja maskas un kostīmus. Turklāt Galja ne tikai mācīja citus, bet arī pati mācījās. Ūle ierādīja viņai, kā jāiet pa plānu ledu, kā vairākas dienas iztikt bez ēdiena, kā rast saskaņu ar Ziemeļu skarbo dabu.

Taču vienu epizodi Galja atceras īpaši spilgti: – Ceļojot ar suņu pajūgu, mēs iekļuvām sniegputenī, kas ilga trīs diennaktis. Bijām četri, Kevinu ieskaitot. Lai nenosaltu, gulējām visi līdzās, cieši saspiedušies, apsegušies ar brezentu. Tajā rītā Ūle mani noskūpstīja. Man šķiet, viņš vēl nebija īsti pamodies, izdarīja to pusmiegā. Kad saprata, kas noticis, tā samulsa, ka pēc tam trīs dienas ar mani nerunāja.

Pavasarī viņi nolēma ar nelielu atklātu laivu doties uz tālākajām Grenlandes ziemeļu piekrastes apmetnēm, kur vēl saglabājušās senās inuītu tradīcijas. Galja gribēja fotografēt aisbergus un vākt materiālus grāmatai.

Par šo ekspedīciju Galja varētu stāstīt stundām ilgi: – Laiva bija pārkrauta, jo vedām degvielu divu mēnešu ekspedīcijai. Vētru laikā centāmies noenkuroties kādā no līcīšiem, taču reizēm nācās palikt atklātā jūrā. Es pilnīgi paļāvos uz Ūli. Viņš pazīst šos ūdeņus un ir teicams kapteinis. Es zemūdens ledu nespēju ieraudzīt pat tuvumā, viņš to jūt jau pa gabalu. Un arī laika maiņas viņš jūt. Saulaina diena, debesīs ne mākonīša, bet Ūle saka: ceturtdien pēc četriem sāksies putenis. Skatos un nesaprotu, bet viņš: vai tad tu nejūti, kā gaiss ir sabiezējis? Paiet divas dienas, un tiešām – ceturtdien pēc četriem sāk gāzties sniegs. Un vēl viņš redz tumsā. Polārajā naktī, kad debesis apmākušās un nav pat zvaigžņu, esmu gājusi ar Ūli medībās. Aklā tumsā viņš spēj nomedīt valzirgu.

Divus mēnešus Galjai un Ūlem nebija kur nomazgāties. Viņu drēbes bija tiktāl pievilkušās ar sāli, ka dzīvnieki mitējušies no viņiem bīties.

Galja: – Netālu no Nersa jūras šauruma iekļuvām vētru joslā. Piecas dienas nevarējām piestāt krastā. Dzērām lietus ūdeni. Laiviņu mētāja nežēlīgi, ik pa brīdim mums pāri gāzās kāds vilnis. Ūlem visu laiku rokās bija šautene, jo baltie lāči ir izcili peldētāji. Es dūrē bija sažņaugusi baloniņu ar piparu gāzi. Brīžiem šķita, ka ķermenis zaudē svaru un es lidoju. Visu mūžu ar neskaitāmiem striķīšiem esmu bijusi piesieta pie tuviniekiem un draugiem, mājām, akmeņiem, kokiem. Bet te pēkšņi jutu, ka visi šie striķīši ir atraisījušies, esmu brīva – nekas mani vairs netur un nesaista. Un tad pazuda bailes. Pilnīgi.

Arī Ūlem ir ko atcerēties: – Ēdām, ko jūra mums deva. Gulējām laivas dibenā. Pa brezentu, ar ko sedzāmies, bungoja lietus, kas pēc definīcijas Arktikā nav iespējams – tam tur nav jābūt. Vienā no tādām naktīm es pateicu Galjai, ka mīlu viņu. Tas bija kā sapnī. Man šķita, ka viņa man atbild “jā”, taču es nebiju drošs, jo plosījās vētra, laivai bija sūce, un bīstamā tuvumā ap mums uz peldošiem ledus gabaliem sēdēja baltie lāči.

Piektās dienas pavakarē mākoņi pašķīrās un jūra pēkšņi norima. Beidzot viņi tika krastā, dažās stundās aizkļuva līdz tuvākai apmetnei un pirmo reizi pēc ilgiem laikiem aizmiga uz sausas virsmas.

Galja: – Tie bija laimīgākie manas dzīves mirkļi. Pirmais, ko Ūle pajautāja, kad bija sapratis, ka esam izglābušies: vai esi ar mieru kļūt par inuīta sievu?

Tomēr viss nebija tik rožaini, kā varētu šķist. Ūlem bija civilsieva dāniete. Arī Galja bija precējusies.

Galja: – Stīvens darba darīšanās nemitīgi braukāja pa pasauli, divdesmit piecus gadus es biju tāda kā salmu atraitne. Mums bija labas attiecības, ļoti labas, taču darbs viņam bija svarīgāks par visu, un reizēm es jutos pamesta. Viņš saprata un pieņēma manu lēmumu, tiesa, ne uzreiz, tomēr pieņēma. Ūlem klājās grūtāk. Viņa civilsieva, uzzinājusi par mūsu attiecībām, paziņoja, ka neliksies mierā, iekams nebūs nodīrājusi man ādu.

Ūle: – Kad Galja pēc ekspedīcijas aizlidoja uz Ņujorku pie bērniem, es gandrīz vai sajuku prātā. Nevarēju gulēt, negribēju nevienu redzēt. Nomocījos trīs mēnešus, līdz nopirku biļeti uz Ņujorku. Galja sagaidīja mani lidostā. Mēs apskāvāmies un raudājām kā bērni.

Tagad viņi dzīvo kā klejotāji – dodas ekspedīcijās, vada seminārus un kursus. Ģeogrāfija ir visnotaļ plaša – Čukotka, Jakutija, Grenlande, Aļaska. Ņujorka, Oslo, Reikjavīka. Reiz viņi gribētu apmesties uz dzīvi Savisivīkā Grenlandes ziemeļos, vietā, kur uzplauka viņu mīla.

Kad jautāju Galjai, vai viņa ir gatava atklāt šo savu stāstu arī citiem, viņa, brīdi padomājusi, saka: – Jā. Vēlos, lai tie, kas izlasīs, saprastu, ka brīnumi notiek, ka mīlestībai vienmēr ir īstais laiks. Un arī to, ka ir jāmīl – sevi, cilvēkus, dzīvi. Ja pēc piecdesmit tu nemīli, kļūsi vecs.

 

LA.lv