Veselam
Psiholoģija

Dejot pingvīna intuīcijā. Biodejas skolotājas Kristiānas Kalniņas spēka stāsts0

Kristiāna Kalniņa. Foto – Matīss Markovskis

Kristiāna Kalniņa ir biodejas skolotāja. Arī medicīnas māsa, rokdarbu skolotāja, deju un kustību terapeite ar maģistra grādu. Pašlaik viņa pievērsusies vienīgi biodejai un citas profesijas likusi malā. Latvijā šī dziedinošā metode parādījās pirms laba laika, un jau sešus gadus tiek mācīti biodejas skolotāji. Gandrīz visu šo posmu Kristiāna mācās dzīvot citādi.

Piedalos biodejas nodarbībā pie Kristiānas Kalniņas. Vispirms ieskanas mūzika, tad Kristiāna tēlaini izklāsta tēmu, ko mēs izdejosim. Pēc tam viņa saka: es mazliet parādīšu. Ieslēdz mūziku un sāk dejot. Trausla kā niedre vējā, kā ūdensroze ar līganu kātu, tik pārpilna emociju, ka, skatoties viņas dejā, krūtīs kāpj silts saviļņojuma vilnis.

Intervijas laikā piepeši ievēroju, ka Kristiāna pat runājot it kā dejo – sacītajā iesaistās ne tikai rokas, kas veido izteiksmīgas piruetes, bet arī ķermenis.

Kas īsti ir biodanza, kam latviski rasts nosaukums biodeja?

Kāda studiju biedrene, mākslas terapeite, jokoja, ka aizgājusi izmēģināt biodeju tikai tādēļ, lai beidzot uzzinātu, kas tas ir. Ja kādam dalībniekam lūgusi paskaidrot, cilvēks tikai laimīgi noelsies: biodeja – tā ir… biodeja.

Īsi varētu teikt, ka tas nozīmē izdejot dzīvi. Iepazīt sevi ar ķermeniska un emocionāla pārdzīvojuma starpniecību, savienoties ar sava iekšējā prieka avotu, izjust pozitīvo iekšējo līdzsvaru.

Metodi radījis čīlietis Rolando Toro, kurš ir psihologs, antropologs, zinātnieks, mākslinieks, Santjago universitātes profesors. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados viņš pētījis apziņas paplašināšanas veidus, meklējot dziļāku un universālāku garīgās veselības ideju. Strādājot Santjago universitātes psihiatrijas klīnikā, viņš skatījies, kā pacientus iespaido mūzika un kustības. Sākumā izmantojis lēnas dejas un maigu mūziku. Taču pēc tam pacienti naktīs nav varējuši aizmigt un vajadzējis lielākas zāļu devas. Rolando Toro sapratis, ka šādi cilvēku var ievest ļoti dziļi zemapziņā. Tad izmēģinājis ritmiskāku mūziku, dažādus dejošanas un sevis jušanas veidus. Pamazām viņš apjautis, ka biodejas pamatojums rodams dzīves jeb dzīvības zinātnēs, īpaši bioloģijā, jo ar mūziku un deju vispirms tiešā veidā tiek ietekmēts ķermenis.

Īpaši dejošanas vingrinājumi, pieredze un mūzika ieved dziļāk zemapziņas procesos, tuvāk mūsu instinktiem, iedarbojas caur to nervu sistēmas daļu, ko paši nevadām.

Man ļoti patīk Toro ideja, tā ir skaista.

Vai to var dēvēt par terapiju?

Rolando Toro ir lūdzis tā nesaukt, jo, dzirdot šādu apzīmējumu, uzreiz šķiet – ahā, terapija, tātad sirgstošajam. Biodeja ir personību attīstoša metode, kas dziedinoši iedarbojas gan fiziski, gan dvēseliski. Māca dzīvot apzināti un no sirds. Ja mēģinām risinājumu izdomāt, atbildi rast smadzenēs, prātā, loģikā, rezultāts nekad neizdodas ar vieglumu un mīlestību. Mūsos ir daudz prāta bruņu, tās ir kā milzīgs Ķīnas mūris, kas neļauj tikt līdz instinktu un sajūtu līmenim.

Vai tad prāts un domāšana traucē?

Nē, prāts nav slikts. Vienīgi to nevajag padarīt prioritāru. Visumā, planētu sistēmā, centrs ir Saule, viss pārējais riņķo tai apkārt. Arī cilvēks ir šāda sistēma, un mūsu Saule, centrs ir sirds.

Sirds nepārtraukti pulsē visa mūža garumā, caur asiņu plūsmu katra ķermeņa šūna saņem dzīvībai svarīgas barības vielas un informāciju. Taču, lai sirds spētu darboties šādā režīmā, tai nepieciešams visa ķermeņa atbalsts – daudzveidīgas un harmoniskas kustības. Ja ķermenis ir hroniskā saspringumā, cieš gan sirds, gan viss organisms kopumā.

Biodejā iemācāmies ar ķermeni izpaust to, ko jūtam. Mūsdienu neirozinātne apliecina, ka tikai 20% dzīves spējam vadīt ar racionālo domāšanu jeb apziņu, kas atrodas smadzeņu garozā. Pārējos 80% vada zemapziņas procesi jeb mūsu smadzeņu senā daļa.

Katrā nodarbībā ar mūziku, deju un dalībnieku mijiedarbību var saņemt tik daudz jaunu sajūtu un informācijas, ko ar prātu nemaz nevar apjaust. Tādēļ pēc nodarbības netiek pārspriests, ko katrs piedzīvojis un jutis. Tā ir būtiska atšķirība no deju un kustību terapijas, kur ikreiz vajag analizēt saņemto pieredzi.

Esi ieguvusi veselības aprūpes maģistra grādu, studējot deju un kustību terapiju Rīgas Stradiņa universitātē, pirms tam strādājusi par medicīnas māsu, apguvusi rokdarbu mākslu. Tāds neparasts ceļš.

Bērnībā man bija sapnis – palīdzēt citiem. Mazotnē rūpējos par visiem dzīvnieciņiem, vecvecāku dārzā taisīju klaiņojošiem kaķīšiem ziemas mājas, lai viņi būtu siltumā un paēduši. Katram bērnam būtu jāizaug saistībā ar dabu un jāapgūst šī valoda, jo arī ķermenis tajā runā. Ja būsi skaļš, ātri kustēsies, kaķis aizbēgs, putniņš aizspurgs. Bite iedzels, ja gribēsi satvert plaukstā. Taurenīti vari apskatīt vien tad, ja pieej tam klāt lēnām un jutīgi.

Vai esi lauku meitene?

Cik sevi atceros, vienmēr esmu jutusies kā dabas bērns. Bērnībā man bija daudz māju. Kamēr tētis un mamma studēja, augu pie vecmāmiņas Čiekurkalnā. Kad vecāki beidza studijas un saņēma nosūtījumu darbā, kļuvu par Talsu meiteni. Kad man bija pieci gadi, vecāki izšķīrās un mani aizveda dzīvot pie otras vecmāmiņas Jūrmalā, Mellužos. Tur atkal bija daudz dabas un klāt nāca brīvība – dārzs, mežs, upe, jūra. Brīnišķīga iespēja bērnam, lai mācītos dzīvi.

Kad mamma apprecējās otrreiz, nokļuvu pašā Rīgas centrā un milzīgā skolā, kur jutos ļoti vientuļa. Pēc dažiem gadiem dzīve mainījās vēlreiz – traģiskā nāvē gāja bojā manas mammas māsa un viņas vīrs. Sākām dzīvot Jūrmalā, nokļuvu Majoru astoņgadīgajā skolā. Par šo laiku man ir daudz siltu atmiņu.

Pēc astotās klases beigšanas vecmāmiņa ieteica mācīties par bērnu māsu, stāties medicīnas skolā. Astoņpadsmit gadu vecumā jau biju absolvente ar sarkano diplomu! Gribēju stāties Medicīnas institūtā. Tolaik visi absolventi saņēma norīkojumu darbam. Mani nosūtīja strādāt Bērnu slimnīcas reanimācijas nodaļā. Tolaik šajā nodaļā kā students strādāja arī dakteris Pēteris Kļava. Man, tāpat kā viņam, sastapšanās ar nāvi aci pret aci izraisīja bezgalīgi daudz jautājumu par dzīves jēgu. Tavās rokās zūd bērna dzīvība, un neko nevari palīdzēt… To grūti izturēt. Pārgāju strādāt uz gastroenteroloģijas nodaļu, bet pēc gada iestājos nevis Medicīnas institūtā, bet Lietišķās mākslas vidusskolas rokdarbu nodaļā.

Kur piepeši radās interese par mākslu?

Man vienmēr paticis saskatīt skaisto sev apkārt, to izpaust. Kopš bērnības ar prieku zīmēju, veidoju, šuvu, adīju un tamborēju. Majoru skolā piedalījos zīmēšanas olimpiādēs, darināju sev krāsainus un interesantus apģērbus.

Kļūt par dakteri gribēju pārsvarā tēva dēļ (ārsts Juris Vecvagars – red.). Divus gadus gāju uz iestājeksāmeniem mediķos, bet iekšēji jutu, ka patiesībā to nevēlos.

Pirmā kursa beigās man piedzima dēls, ņēmu akadēmisko gadu.

Pēc mākslas skolas beigšanas sāku strādāt Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolā par rokdarbu skolotāju. Tad piedzima abi jaunākie bērni. Kad pēc mazo kopšanas atvaļinājuma atgriezos darbā, kaut kā dabiski sanāca, ka sāku strādāt par skolas medicīnas māsu.

Drīz vien sapratu, ka jāturpina studijas medicīnā, iestājos Rīgas Stradiņa universitātes Māszinību fakultātē. Un, lūk, tieši tolaik augstskolā izveidoja mākslu terapijas akadēmisko skolu, kur bija arī deju un kustību novirziens. Dejot man vienmēr paticis, tikai kautrējos, ja citi skatījās. Māksla un medicīna kopā bija tieši kā man radīta!

Savā maģistra darbā pētīju, vai ar deju un kustību terapiju iespējams pusaudzēm uzlabot izjūtu par sava ķermeņa tēlu un vai tas atspoguļojas arī ķermeņa stājā.

Kāpēc tieši šāds temats?

Kad biju pusaudze, skolā pārbaudīja stāju un pateica, ka man esot šķība mugura. Atceros, pēc tam klasē ienāca sporta skolotājs un skaļā balsī teica: Kristiānai jānāk uz koriģējošo vingrošanu! Toreiz jutu kaunu un vainas apziņu – tātad esmu nepareiza.

Strādājot skolā par medmāsu, mani ļoti ieinteresēja, kāpēc bērnam veidojas nepareiza stāja. Vai tiešām nepareizs muguras izliekums ir saistīts ar emocijām?

Stājas traucējumu iemesli ir dažādi, liela nozīme ir iedzimtībai, mazuļa attīstībai grūtniecības laikā, fiziskai un emocionālai attīstībai bērnībā. Bērns grib just, ka ir mīlēts un pieņemts tāds, kāds ir. Lai būtu labs saviem vecākiem, viņš emocijas apspiež un neizpauž, tas notiek ar ķermeni, ar muskuļiem. Cieš viss ķermenis, arī iekšējie orgāni.

Stājā saspringums pirmām kārtām redzams iegurņa, plecu daļas un krūšu kurvja muskulatūrā. Lai apspiestu kaunu un vainas sajūtu, nekustinām iegurni, lai aizturētu raudas, neelpojam… Pamazām ķermenis iemācās tam visam pielāgoties, taču kustībās un stājā paliek ierakstītas bērnībā apspiestās sāpīgās emocijas. Ķermeņa terapeits, Zīgmunda Freida laikabiedrs Vilhelms Raihs tās nodēvēja par ķermeņa bruņām.

Cilvēkā ir ierakstīts līdzsvara princips – ja ķermeņa vienā pusē esošais muskulis vai muskuļu grupa ilgstoši atrodas saspringumā, pretējās puses muskuļi atslābst un veidojas disbalanss. Vērtīgi zināt šo savstarpējā atbalsta principu, jo tas ir iespējamais atgriešanās ceļš pie veselības.

Tad jau deju un kustību metode ir laba?

Tā ir ļoti laba, ja nepieciešama akūta palīdzība, psiholoģisks atbalsts ar kustības starpniecību. Ieguvu labas zināšanas, bet jutu nedrošību – vai ar šo jauno instrumentu pratīšu rīkoties, nenodarot pāri klientiem? Kādā dzīves brīdī sapratu, ka esmu hroniskā saspringumā, dzīves nogurusi, vēlos būt laimīga, brīva un viegla.

Daudz papildus mācījos, apmeklēju meistarklases, kad vien bija iespēja. Dažus gadus strādāju par deju kustību terapeiti, vadīju grupas sievietēm. Redzēju, ka metode tiešām ļoti palīdz. Taču tās iedarbībai nepieciešams ilgs laiks un atbalsts.

Kur radās vieta vēl biodejai?

Tolaik studēju pēdējā kursā. Kādu dienu saņēmu informāciju no Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas profesores Gunas Svences, ka notiks biodejas nodarbība pie Vācijas profesora Markusa Štuka. Taču es biju cieši nolēmusi, ka savu profesiju jau esmu atradusi, un nolēmu to neapmeklēt. Mana studiju biedrene Sandra gan aizgāja un pēc tam sajūsmināta teica: Kristiāna, tev tas noteikti jāizmēģina, jāpieredz! Devos uz nākamo biodejas nodarbību. Tas bija 2009. gada rudenī. Daudz laika pagājis, taču joprojām apbrīnoju biodeju par tās vispusību, daudzveidību un spēju ievest jaunā pasaules kārtības modelī.

Cilvēka dzīve ir mūžīgas pārmaiņas, līdzīgi kā taureņa kāpuram. Tāds dūšīgs un veselīgs tas dzīvojas dārzā, pilnām mutēm ēd lapas un putekšņus. Taču kādā brīdī izveido ap sevi kūniņu un iekapsulējas. Šī mazā pasaule kļūst par pilnību ar drošām robežām. Bet tad sākas kaut kas jauns – notiek metamorfoze, gribas salauzt robežas, lai tiktu ārā, gaismā, taču iznākot nezina, kas ir un ko darīs šajā pasaulē. Tad sāk kustēties, vējā izžūst jaunie spārni, un izrādās – ir kļuvis par taureni un var lidot!

Cilvēki, kuri atnāk uz biodeju, ir kā taureņi, kas sajutuši nemieru pirms pārmaiņām. Attīstība notiek pamazām, nesteidzinot, neprasot tūlītējas atbildes, taču katrs ik pa laikam jūt, ka ir pārveidojies jaunā kvalitātē. Ar šo atklāsmes prieku dalās ar grupas biedriem, sniedz cits citam iedvesmu un iedrošinājumu.

Biodeja sniedz sajūtu, ka ļauties pārmaiņām ir skaists piedzīvojums. Rodas vieglums un lidojuma prieks arī ikdienā.

Tik skaisti pateici par kāpuru un taureni! Bet vai rodas tikai lidojums?

Ar laiku biodeja ļauj saskatīt arī melnumus sevī. Tā es ieraudzīju dziļās bailes, kas slēpās manā zemapziņā.

Gadu no gada apraušam sev apkārt kārtu kārtas, lai tikai justos drošāk un mierīgāk. Bieži vien dažādos dzīves posmos esam spiesti pieņemt esamības veidu, kas īsti nav mūsu pašu. Pielāgoties, lai izdabātu vai izvairītos no sāpēm, lai gūtu apstiprinājumu, ka esam labi. Uzbūvējam ilūziju, ka tā ir normāla eksistence, bet patiesībā aizliedzam sev dzīvot. Biodeju dēvēju par dzīves saiti, kas savieno ar sevi pašu. Tādējādi iespējams dziedināt dvēseli, savu būtību.

Ir dabiski apzināties, ka būs visai sāpīgi noplēst gadiem krātās aizsardzības kārtas. Biodeja šim procesam rada drošu un draudzīgu vidi – nāc, mēs tevi pieņemam tādu, kāds esi. Nav svarīgi, kā dejo, cik varenu aizsargmūri esi sakrāvis, mēs redzam, ka tevī ir tāda pati dvēselīte kā visiem, kas gaida un ilgojas. Tikai jāļaujas.

Kā biodeju vērtē zinātniskajā pasaulē?

Metode ir zinātniski pierādīta tāpat kā, piemēram, deju kustību terapija.

Piemēram, Leipcigas universitātes profesors Markuss Štuks savā doktora darbā pētīja biodejas iedarbību fizioloģiskā līmenī. Dejotāju ādai pievienoja elektrodus, lai nodarbībā mērītu pārmaiņas organismā – ādas elektrisko pretestību, pulsa ātrumu, elpošanas ritmu, asinsspiedienu. Ņēma siekalu paraugus, lai noteiktu dažādu hormonu līmeni pirms un pēc nodarbībām. Tika pierādīts, ka biodejas ietekmē nozīmīgi paaugstinās vairāku svarīgu hormonu līmenis, pieaug arī tā dēvētais laimes hormons, uzlabojas imūnsistēma, cilvēks kļūst veselāks, atbrīvotāks.

Pasaulē ir arī klīniskā biodeja – cilvēkiem ar konkrētu slimību, arī īpaši grūtniecēm vai bērniem un pusaudžiem domātā. Latvijā ir apmācīti vadītāji biodejai bērniem līdz 12 gadu vecumam. Ļoti skaista ir biodeja ūdenī, reiz tādu pieredzēju. Tas bija vārdos neaprakstāmi! Ūdenim jābūt cilvēka ķermeņa temperatūrā – 36,6 grādus siltam. Šādi ļoti skaistā veidā izbauda pieredzi būt mammas vēderā. Ūdenī nejūt svaru, var arī otru cilvēku turēt uz rokām kā mazu bērniņu un sniegt viens otram drošību.

Vai var teikt, ka biodeja ir ezoteriska metode?

Cilvēki jūt šo ezoteriku. Sacīšu tā: metode strādā caur mūsu bioloģiju, ķermeni un tādējādi piekļūst smalkajai dvēseles daļai.

Tavs tētis bija izcilais ārsts Juris Vecvagars. Ir ļoti žēl, ka viņš aizgāja mūžībā. Jau pirms daudziem gadiem viņš sāka izmantot tolaik netradicionālas metodes. Interesanti, kā viņš uztvēra biodeju?

Biodeja man palīdzēja atkal satikt tēvu. Tas ir ļoti personisks stāsts, taču varu pateikt, ka paspējām satikties vairākus gadus pirms viņa aiziešanas mūžībā.

Kad tētim stāstīju par biodeju, viņš teica: man ļoti patīk, ar kādu degsmi tu palīdzi cilvēkiem! Un piebilda: kad ar mani viss būs labi, atnākšu uz tavām dejām! Vēl divus mēnešus pirms tēta nāves mēs, visas viņa meitenes (sieva Inguna un abas manas pusmāsiņas), kopā ar viņu cerējām, ka notiks brīnums un vēzis atkāpsies, taču tā nenotika.

Viņš aizgāja pirms gada, 11. martā. Kad piezvanīja Inguna un teica, ka tētis miris, biju izmisumā. Domāju, kā atcelt nodarbību, kam jāsākas jau pēc dažām stundām. Tad atcerējos tēta vārdus: kad ar mani viss būs labi, es atnākšu uz tavu nodarbību. Tajā brīdī sapratu, ka tētis ir izvēlējies šo vakaru… Nodarbība notika, mēs dejojām, un tas bija ļoti īpaši.

Var jau teikt, ka neredzamās pasaules nav. Bet, attīstot ķermeņa jutīgumu, daudz ko sākam redzēt citādi. Mēs katrs esam sakopota enerģija vienotā enerģijas laukā. Dzīve ir mīlestība, tā dod dzīvību mūsu šūnām. Ikviens no mums ir mīlestība.

Arī tavs vīrs piedalās nodarbībās. Vai biodeju apguvāt reizē?

Tas ir īpašs stāsts, kā mans vīrs Mārtiņš noticēja biodejai. Rakstot maģistra darbu, reizi mēnesī mācījos arī biodeju. Nācu mājās, lidinoties piecus metrus virs zemes. Biodeja deva spēku un iedvesmu rakstīt par to, kā kustības ietekmē ķermeni un emocijas. Palaikam darbu devu izlasīt Mārtiņam, lai viņš kā ārsts izvērtē, vai izklausās saprotami. Taču Mārtiņu tik ļoti pārsteidza un aizrāva šīs zināšanas, ka drīz vien viņš atnāca izmēģināt deju iedarbību. Jau vasarā pieteicās braukt man līdzi arī uz biodejas nometni. Tas savukārt bija pārsteigums man.

Mārtiņš saredz, ka biodeja ļoti uzrunā sievietes, jo viņām paļaušanās uz jūtām un intuīciju notiek dabiskāk. Taču viņš saskata arī to, cik ļoti šī metode noderētu vīriešiem. Diemžēl Latvijā uz dažādām nodarbībām, kas dod iespēju sevi mainīt, nāk ļoti maz vīriešu. Nekur citur pasaulē tā nav, piemēram, Portugāles biodejas festivālā piedalījās ap 600 dalībnieku un trešā daļa bija vīrieši. Tas tāpēc, ka pie mums kopš bērnības būvē to mūri – puisim jābūt stipram, nedrīksti būt nepareizs, kļūdīties, tev viss jāiztur, puiši neraud…

Daudzi saka – es nemāku dejot, man nesanāks, ko tur iešu.

Bailes no dejošanas un citām radošām izpausmēm nosēžas jau mazotnē un skolas laikā. Kamēr bērna prāts vēl nedominē pār darbību, ikviens mazulis, dzirdot mūziku, sāk tās ritmā šūpoties un kustēties, dungot līdzi dziesmai, ņemt rokā zīmuli un brīvi krāsot…Kas tad ir deja? Tā ir kustība, ko vada cilvēka emocijas. Mūzika ir vien palīgs. Var jau dejot, arī klausoties jūras šalkās vai putnu dziesmās. Var būt mūzika, kas rodas tevī pašā. Reizēm stāvu ielas malā pie luksofora un klausos iekšēji skanošu mūziku, vienlaikus ķermenī raisās ārēji neredzama sajūtu deja.

Man šķita interesanti, ka par vienu no metodes simboliem izraudzīts pingvīns. Kāpēc tā?

Pingvīni saspiežas kopā, lai nezūd siltums, un tādējādi izdzīvo. Viņiem svarīgs draudzības un sadarbības princips – tāds pats kā biodejā. Pingvīnu mamma izdēj olu, tad tētis ķeras pie perēšanas, lai mamma var doties jūrā baroties. Aukstajā vējā simtiem tēviņu saspiežas ciešā pūlī, un visu laiku kāds ir ārmalā, aizsargājot pārējos no skarbajiem vējiem.

Pingvīns ir kā mūsu dabiskais instinkts – sajust, kā varu izdzīvot, un ļauties tam. Bet mēs runājam arī par leduslāci, tas simbolizē cilvēka prātu, kas dzīvo lepnā vientulībā. Un tad leduslācis atnāk ciemos pie pingvīniem – tā ir biodeja, ceļš no galvas uz ķermeni.

Vēl viens simbols ir dzērve, kas simbolizē spēju transformēties, jo gan staigā pa zemi un ūdeni, gan lido un nokļūst, kur pati vēlas.

Metode radusies siltā zemē, kur cilvēki ir daudz atvērtāki. Kā atturīgais latvietis to pieņem? Žurnālā rakstījām par smieklu jogu – izmēģinot to, vajadzēja apkampties. Viena dalībniece bija sašutusi – kāpēc būtu jāapskauj svešs cilvēks?!

Arī man sākumā nebija viegli, jutos bailīgi, citiem pieskaroties. Dvēsele atveras pamazām. Ļoti priecājos, redzot, kā mūsdienu jaunieši, satiekoties ar draugiem, gluži dabiski apskaujas. Simboliskā nozīmē apskāviens nozīmē – mana sirds ir tev atvērta.

Daži arī nesaprot, kā tas ir, ka sievietes dejo pārī. Citi uztraucas: vai tad drīkstu dejot, kā gribu, bez jebkādas horeogrāfijas? Skolotājs dod atļauju, iedvesmo – jā, izmēģini, lai zini, lai pieredzi.

Katra biodejas nodarbība ir sajūtu ceļojums, kurā gūst jaunu, emocionāli bagātu pieredzi. Tas ir kā bagātīgi klāts galds, kur katrs saņem sev vajadzīgo. Bet ne jau ar prātu izskaitļo, ķermenis pats sajūt, kura brūce jāpārklāj ar mīlestību.

Dzīvē sajust ik mirkli, būt šeit un tagad – tas ir ļoti svarīgi. Es šādi strādāju ar skolēniem Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolā, kur vadu ārpusstundu kustību nodarbības. Katra no tām ir kopīgi radīta. Sākumā bērni aplī dalās ar sajūtām un uzklausa citus, jo kā gan citādi lai uzzina, kā jūtas otrs un kas draugam vajadzīgs tieši šodien. Tādējādi mācāmies veidot dzīvi, kurā jūtamies labi.

Tu teici, ka šī metode mainījusi daudzus. Vai arī pati esi mainījusies?

Esmu ieguvusi vairāk jutīguma un vitalitātes. Man patīk, ka spēju katru situāciju izdzīvot ar iekšēju mieru un baudu. Pat veikalā pērkot produktus, pastāvu un sajūtu, vai es to vēlētos savā ķermenī vai tomēr ne. Tā ir viegli un patīkami veikt pirkumus, izvēloties sev veselīgus produktus.

Pasauli uztveru kā biodejas skolotāja, vienkārši tā dzīvoju. Šī metode piedāvā citas mērauklas – nekas nav pareizi vai nepareizi, bet tā, kā ir. Man ir drošības sajūta un spēja visu pieņemt. Ja ir grūtības, tām varu vieglāk un ātrāk tikt pāri. Daru visu no sirds, citādi vairs nespēju un nevēlos dzīvot. Un nebaidos būt nepareiza.

 

LA.lv